Atslēgvārdi:

Latvijas izglītības sistēmas ražīgums?! 7

NAP pietrūkst plašāka skatījuma – kādu mēs vēlamies redzēt mūsu sabiedrību vidējā un tālākā perspektīvā, un ar ko tieši mēs konkurēsim ar citām valstīm, lai piesaistītu izglītotos prātus savai zemei?

Iesaki citiem:

Publiskai apspriešanai nodotais Nacionālās attīstības plāns (NAP) piedāvā stratēģisku redzējumu, kā izmantojot Latvijas dalības Eiropas Savienībā radītās iespējas, radīt priekšnoteikumus pārejai no “šodien ekonomikā valdošā modeļa, kuru raksturo mazkvalificēta darbaspēka izmantošana un produkcijas ar zemu pievienoto vērtību ražošana, uz inovatīvo (zināšanu) attīstības modeli.” Šajā modelī zināšanas kļūst par vienu no galvenajiem konkurētspējas faktoriem.

Šāda nostādne kopumā atbilst ES Lisabonas stratēģijā noteiktajiem mērķiem – padarīt Eiropu par pasaules konkurētspējīgāko ekonomiku 2010. gadā. Kā to panākt?

Ir likumsakarīgi meklēt atbildi izglītības sistēmā. Nacionālās attīstības plāns par stratēģijas mērķi izvirza izglītību un zināšanas tautsaimniecības izaugsmei un tehnoloģiskai izcilībai, un kā prioritātes nosauc izglītotu un radošu cilvēku, uzņēmumu tehnoloģisko izcilību un elastību, zinātnes un pētniecības attīstību. Izglītības jomā plāns vērš uzmanību uz četriem aspektiem:


  • kvalitatīvu pamatizglītību, obligātu vidējo izglītību un pieejamu augstāko izglītību;

  • darbaspēka sagatavošanu, atbilstoši darba tirgus prasībām;

  • pieejamu un daudzveidīgu mūžizglītību;

  • izglītības infrastruktūras modernizāciju.


Plāns nosaka uzdevumus, kuru izpildei būtu jāsekmē minēto mērķu sasniegšana. Starp tiem ir gan profesionālās izglītības pilnveide, gan dabaszinātņu mācīšanas uzlabošana, gan izglītības iestāžu pielāgošana cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, gan integrācija vienotajā Eiropas (pasaules) izglītības telpā. Nevienam no plānā minētajiem uzdevumiem atsevišķi nevar iebilst, ja nu vienīgi Eiropā neviennozīmīgi vērtētajai neformālās izglītības rezultātu atzīšanas politikai, kā arī sociālās partnerības nozīmes nenovērtēšanai, uzskatot, ka celt profesionālo kvalifikāciju cilvēki var tikai uzņēmumos vai darba devēju organizācijās, nevis, piemēram, darba ņēmēju profesionālajās apvienībās.

Tas, kādu sabiedrību mēs vēlamies redzēt, nosaka to, kādai ir jābūt izglītības sistēmai. NAP redzējums par sabiedrības kopējiem attīstības mērķiem, izglītības sistēmas lomu un konkrēto uzdevumu mērķtiecību man rada iebildumus katrā no šiem līmeņiem.

Jaunākais Lisabonas Padomes ziņojums[1] par Eiropas izglītības sistēmām pasaules ekonomiskajā konkurencē uzskatāmi pierāda, ka Eiropas valstis atpaliek no ASV un Āzijas valstīm zināšanu ekonomikas jomā. Tas nav jauns atzinums. Jauns šajā ziņojumā ir atzinums par izglītības sistēmu lomu vienlīdzīgu iespēju radīšanā, it sevišķi Eiropā. Ziņojums atzīst, ka laiks, kad attīstības valstis konkurēja ar lētu un mazkvalificētu darbaspēku, ir pagājis – tagad, piemēram, Āzijas valstis piedāvā augsti kvalificētu, bet joprojām salīdzinoši lētu darbaspēku.

Tomēr Rietumeiropa joprojām piesaista citzemju darbaspēku, visticamāk, ar labklājības sabiedrības dotajām priekšrocībām. Tas dod pamatu Eiropā attīstīt spēcīgus, augstas pievienotās vērtības uzņēmumus. Minimāla dabiskā pieauguma apstākļos labklājības sabiedrības infrastruktūra (sociālā drošība, veselības apdrošināšana, kultūras iespējas, izglītības kvalitāte un pieejamība) kļūst par svarīgu konkurētspējas faktoru, gan noturot savus, gan piesaistot darbaspēku no citiem pasaules reģioniem.

Vai Latvija sevi uzskata par valsti, kur izglītības sistēma gatavo kvalificētu darbaspēku? Iespējams, bet kā piesaistīt mūsu izglītotos prātus Latvijai?

Rodas noslēgtais loks – kā panākt augstu vispārēju labklājību, neesot augstas pievienotās vērtības ražošanai, savukārt, lai attīstītu šādu ražošanu, ir nepieciešama augsta vispārējā labklājība. Šādā kontekstā kļūst redzams, ka pakārtot izglītības sistēmas mērķus šauri ekonomiskiem mērķiem ir grūti, varbūt pat neiespējami.

NAP izglītības jomā piedāvā veicināt indivīdu zināšanas un iniciatīvu, kā arī spēju patstāvīgi apgūt jaunas zināšanas visa mūža garumā. Savukārt, citās NAP sadaļās uzsvars tiek likts uz plašu uzņēmējdarbības attīstību. Pamatdoma ir, ka pieprasījums pēc izglītības un tās piedāvājums kā mehānisms pats par sevi atrisinās sabiedrības attīstības izvēli. Tā bija arī mana izpratne pirms desmit gadiem. Tomēr, ar šodienas pieredzi man ir jāatzīst, ka tas ir riskanti. Pēdējo gadu desmitu attīstības plānošanas pieredze pasaulē liecina, ka tirgus rada tikai līdzsvaru starp maksātspējīgo pieprasījumu un tam atbilstošu piedāvājumu. Izglītība ir joma, kur valsts intervence ir ne tikai vēlama, bet arī nepieciešama.

Domāju, ka NAP pietrūkst plašāka skatījuma – kādu mēs vēlamies redzēt mūsu sabiedrību vidējā un tālākā perspektīvā, un ar ko tieši mēs konkurēsim ar citām valstīm, lai piesaistītu izglītotos prātus savai zemei? Ja mēs veidojam Rietumeiropas modeļa labklājības sabiedrību, tad izglītības sistēmai būtu daudz vairāk jāakcentē sociālās integrācijas mērķi un tiem atbilstoši uzdevumi, nerunājot par kultūrizglītības un pilsoniskās izglītības lomu. Grūti iedomāties, ka mums būtu cita alternatīva.

Šodien esam spiesti konstatēt, ka pastiprinās kvalitātes atšķirības skolās un notiek skolēnu un vecāku noslāņošanās. Starptautiskie salīdzinošie mērījumi rāda, ka sociālās un reģionālās izcelsmes nozīme izglītības rezultātos Latvijā pieaug. Izglītības sistēma faktiski ir vienīgais mehānisms, kas var palīdzēt izlīdzināt atšķirības, dodot vienlīdzīgas iespējas visiem, nodrošinot līdzīgas kvalitātes izglītības pieejamību visās Latvijas skolās.

Apsveicama ir iecere padarīt vidējo izglītību par obligātu. Vai tikpat svarīgi nebūtu beidzot ieviest vispārēju bezmaksas pirmskolas izglītību, jo tieši šajā izglītības posmā tiek ielikti katra veiksmes pamati un notiek pirmā sociālā noslāņošanās. Tāpat kritiski svarīgi šajā aspektā būtu izveidot “otrās iespējas izglītības” sistēmu, kas garantētu katram indivīdam turpināt izglītoties jebkurā vecumā, atgriežoties tajā izglītības pakāpē, kura ir pamesta.

Skolotāji veido izglītības sistēmas kvalitātes pamatu. Vai nebūtu jāizmanto dotā iespēja, lai turpmākajos gados mērķtiecīgi radītu kvalitatīvu pedagogu tālākizglītības sistēmu valstī – profesionālu izglītības pētniecības un kvalifikācijas celšanas institūtu?

Ja zināšanu ekonomiku raksturo pētniecības (R&D) īpatsvars radītajā produktā, tad varbūt būtu jāsāk ar izglītību? Jomu, kurai pēc NAP autoru domām, būtu jārada priekšnoteikumi pārejai uz zināšanu ekonomiku kopumā.

____________________

[1] Lisabonas Padome ir neatkarīga ekspertu grupa. Ziņojums The Economics of Knowledge: Why education is a key for Europe’s success? Andreas Schleicher, OECD, 2006,

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (7) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

maru 27.03.2006 05:53
Par pašu NAP'u.

Diemžēl tas nav nedz plāns, nedz programma, varbūt to varētu nosaukt par izvērstu koncepciju, kura vienalga ir pārāk gari (uz 59. lappusēm!!) un turklāt sarežģīti (par daudz nevajadzīgu svešvārdu!) uzrakstīta un tamdēļ netiks apspriesta tik aktīvi un auglīgi, cik vajadzētu. Tas ir milzīgs mīnuss un liecina par plāna rakstītāju pēc būtības dziļo vienaldzību...

Tie divi simti autoru ir pastrādājuši, bet palikuši pusceļā -- mēs neesam saņēmuši vienu īsu, skaidru un lietišķu dokumentu, kas būtu rīcības plāns -- ar konkrētiem veicamiem uzdevumiem, ar atbildīgajām iestādēm, ar katram uzdevumam aprēķinātu nepieciešamo naudas un citu resursu daudzumu, ar sabiedrības iesaistīšanas ceļiem. Turklāt interneta formātā plāns varētu būt pieejams arī plašākajā versijā -- ar klikšķi vajadzīgā vietā lasītājs "aizceļotu" līdz dziļākai informācijai par sev interesējošu jautājumu. Skumji, ka šobrīd ir tikai teksta "palags" veselu 59 lappušu garumā... Tas liecina par plāna veidotāju dziļo vienaldzību...

Pašas idejas saturā mani skumdina divi būtiski trūkumi.

Pirmais. Nav ne mazāko norāžu uz ciešāku sadarbību mūsu triju Baltijas valstu (Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) starpā. Tiešām nožēlojama ārpolitika!! Triju baltijas valstu sadarbībai ir jābūt mūsu ārpolitikas pirmajam karogam, lozungam un principam. Kas to neplāno, nodod tautas vitālās intereses! Un neatrunājieties, ka, sak, mēs jau gribētu, bet viņi, lūk, ne! Ir jau zināms, ka igauņiem somi tuvāki un lietuvjiem poļi un kas tur vēl tuvāki, un ka mēs tad esam kā izolācijā... Taču šo vēsturiski izveidoto (Impēriskās Krievijas "skaldi un valdi" politika!) izolācijas (resp., Baltijas valstu "ķēdes vājākā posma") stāvokli ir beidzot jāsāk risināt. Nav ko gaidīt no citiem, mums pašiem tas jādara, un atsaucība neizpaliks, ja patiesi to vēlēsimies.

Otrais. Nav ne mazākā mājiena, ka turpmākos septiņos gados beidzot tiktu atdzīvināts mūsu zemes dzelzceļa kādreizējais lieliskais saistījums ar Eiropas valstīm (Pirmās Latvijas laikā katrs varēja ja ne katru dienu, tad vismaz katru nedēļu aizbraukt uz visām lielajām Eiropas pilsētām ar pasažieru vilcienu -- bez jebkādām grūtībām!). Tātad valdošā satiksmes elite joprojām, 15 gadus kopš neatkarības atgūšanas, joprojām pat neplāno vismaz pēc vēl septiņiem gadiem beidzot tikt vaļā no mūsu Dzelzceļa pakļautības Krievijai! Un, kungi, neatrunājieties ar pārbūves tēriņiem un tranzītu! Ja to risināsit uz ļaužu labklājības rēķina, tad jūsu NAP'u kaķis uz astes aiznesīs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Udox - Lai veicas! 26.03.2006 12:38
Ja kāds norāda, ka spožākais piemērs, kā strādāt, ir izmest valsts naudu vējā par lozungiem, kuri ir nokopēti un pārkopēti no partiju vēlēšanu programmām! Vai patiesi jūs uzskatāt, ka tauta šo projektu uzņems kā kaut ko ļoti pozitīvu? Un ja par Jūrmalu vēl ir salīdzinoši daudz pozitīvu komentāru, jo situācija ir diezgan netīra, tad kaut ko labu atrast par NAP ir ļoti grūti. Nezin kāpēc es nevaru atrast nevienu reālu darbības punktu, uz ko NAP būtu parakstījies.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Padoms - Raimondsmeiksha 25.03.2006 18:32
Ielieciet DELFI vēlreiz un paturiet tik pat ilgi kā pārējos rakstus. Vēl labāk būtu, ja to pašu rakstu ar visiem komentāriem, atkārtotu. Jā, tos komentārus gan nez vai būtu prāta darbs ilgi sabiedrībai rādīt...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Raimondsmeiksha - tāpat 25.03.2006 17:23
Ir tāds mazs sīkums- nav jau mehānisma, kā to plaši apspriest. Vai kāds vispār ir iedomājies doties pie sklniekiem, zemniekiem, mājsaimniecēm utt grupām, lai paprasītu, ko tie domā. Nu un komentāru skaits delfos par nap - 30, par Jūrmalu- 700.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Lai veicas! 25.03.2006 09:43
Jebkurā prožektā var atrast pērles. Ir jāprot meklēt. Vakardien noklausījos tā apspriešanu un sapratu, ka NAP ir lielisks biznesa plāna pirmprojekts. Neticu, ka tā autoru pamatiecere nav augsnes sagatavošana daudziem IT (u. c. radniecīgiem!) uzņēmumiem, kas vēlas piekļūt pie ES un LR valsts budžeta naudām. Interesantākais ir tieši tas, ka, faktiskā plāna ieceres autori, to pratuši tā virzīt, lai tas tiktu paveikts par valsts budžeta naudu un ar daudzu intelektuāļu atbalstu. Domāju, ka tas ir spožākais piemērs kā augstas klases uzņēmējiem jāstrādā. Visus bagātus un laimīgus jau ar šo plānu neviens pataisīt nemaz negrasās.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Udox 24.03.2006 19:08
Beidziet to NAP te pasniegt. Projekts pēc būtības ir politiskais un naudas līķis, tā kā viss pārējais te ir hohma. Vēl neesmu redzējis nevienu tekstu vai rakstu, kurš reāli pateiktu - ko darīt, kā darīt vai ko pieprasītu. Bezsakars.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Zaiga - Guntars Catlaks 22.03.2006 21:13
Attīstības plānā kā prioritāte tiek minēts izglītots un radošs cilvēks, izceļot 4 svarīgākos aspektus izglītības jomā, kas vērtējams pozitīvi. Diemžēl kopumā var secināt, ka akcentēta tikai intelektuāli perspektīvā sabiedrības daļa. Izvirzās jautājums, ko darīs ar to procentuāli lielo pusaudžu un jauniešu daļu, kuri reālajā situācijā nevar apgūt pat obligāto pamatizglītību. Kas būs tā svira, ar kuras palīdzību mobilizēt viņus obligātās vidējās izglītības apgūšanai. Analizējot realitāti, jāatzīst, ka jebkurā sabiedrībā ir intelektuālās potences, un jebkurā sabiedrībā ir un būs tikai aroda strādnieki jeb izpildītāji. Vai mūsu valstī šis intelektuāli mazāk spējīgais cilvēku slānis tks izolēts? Visi NEVAR apgūt vidējo obligāto izglītību. (Atcerēsimies Kampanellu). Tādēļ svarīgi veidot divas plūsmas:arodizglītībuvidējo izglītībuSavukārt arodizglītībā problēma jāmeklē materiāli tehniskajā nodrošinājumā (respektīvi - nenodrošinājumā). Kā pusaudzis var kvalitatīvi apgūt arodu, strādājot ar morāli un fiziski nolietotu mācību materiāltehnisko bāzi. Protams, ka neviens atklāti nerunā par šo problēmu, bet gan par izglītības programmu pilnveides vajadzību. Uzdrošināsimies runāt patiesi! Arodskolām (izņemot dažas Rīgas) nav ne modernu datoru kabinetu pietiekošā skaitā, nav finansējums bibliotēku datorizācijai un bibliogrāfiskai papildināšanai, nav finansējums praktisko mācību īstenošanai. Tikai par to nav pieņemts un pat nedrīkst runāt. Apkopojot iepriekšminēto, var saprast, ka Attīstības plānā ietverts vieglākais pretestības ceļš. Diemžēl, plānojot ilgtermiņā, saprotams, ka nav reāli ar Likumu ieviest obligāto vispārējo izglītību apstākļos, kad procentuāli liels jauniešu skaits nav spējīgi (emocionālo un gribas sfēras problēmu dēļ) apgūt pat pamatizglītību.Ar cieņu Zaiga

Saistītie raksti

RAPLM raplm.gov.lv