Atslēgvārdi:

Latvijas austrumslāvu mazākumtautību kultūras dzīve un integrācija. Aptaujas rezultātu analīze

Uzstāšanās konferencē “Sabiedrības integrācija un Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikācija Latvijā” 2002. gada 15. novembrī

Iesaki citiem:

1. Respondentu raksturojums

Aptaujā piedalījās 51 cilvēks. Visi respondenti ir sabiedriski aktīvi cilvēki, kuriem ir zināmi nopelni minoritāšu kultūras un izglītības jomā. Viņu vidū ir kultūras biedrību un citu NVO priekšsēdētāji un viņu vietnieki, kultūras darbinieki - literāti, mākslas zinātnieki, aktieri - žurnālisti, minoritāšu valsts un privāto skolu direktori, valsts un privāto augstskolu pasniedzēji. Pārsvarā tie ir cilvēki brieduma gados (vecāki par 30 gadiem). Gandrīz divas trešdaļas ir Latvijas pilsoņi, 43 ir dzimuši Latvijā vai arī dzīvo vairāk par 20 gadiem, tātad viņiem ir ciešas saiknes ar šo zemi.

Lielākā respondentu daļa apliecina savu piederību krievu minoritātei, 5 - ukraiņu, 1 pārstāv baltkrievus. 2 cilvēki vispār neattiecina sevi pie mazākumtautībām, bet argumentācija viņiem ir dažāda - viens pieskaita sevi eiropiešiem, otrs domā, ka krievu tauta ir pārāk liela, lai varētu būt mazākumā (raksturīgi, ka to ir atzīmējis tikai viens cilvēks). Respondentiem praktiski nebija grūtību definēt savu piederību minoritātei, bet kad daļai no tiem tika uzdots jautājums par tautību, atbildēt bija daudz sarežģītāk, jo daudzi nāk no etniski jauktas ģimenes vai arī tautība ir cita nekā uzrādītai minoritātei. Toties dzimtā un ģimenes valoda apstiprina piederību minoritātei, tas pats jāsaka arī par kultūras piederības sajūtu. Tas vēlreiz pierāda lingvistiskās, krievvalodīgas minoritātes esamību Latvijā. Viens no respondentiem tā arī atbildēja uz jautājumu par piederību minoritātei - krievvalodīgais.

Var izdarīt pieņēmumu, ka piederība lingvistiskajai un kultūras minoritātei ir saistīta arī ar izglītības valodu - visi krievvalodīgie, kuriem tika uzdots šis jautājums, ir beiguši skolu ar krievu mācību valodu, viņi visi uzskata krievu valodu par savu dzimto valodu (vai vienu no dzimtām), gandrīz visi sajūt piederību krievu kultūrai, bet 2 jūtas vairāk piederīgi Eiropas vai pasaules kultūrai. Pārējie respondenti ir mācījušies ukraiņu skolās, viņu dzimtā valoda ir ukraiņu un ir piederības sajūta ukraiņu kultūrai, kaut arī pašlaik ārpus ģimenes pamata saziņas valoda viņiem ir krievu valoda. Viens no ukraiņiem ir mācījies augstskolā krievu valodā, krievu valoda ir viņa ģimenes valoda un viņš jūt piederību kā ukraiņu tā krievu kultūrai. Viens no respondentiem ir beidzis kultūras augstskolu latviešu valodā un sajūt piederību kā krievu, tā arī latviešu kultūrai.

2. Valoda kā pašidentifikācijas pamats

Respondentiem tika uzdoti daži jautājumi, kas ļauj uzzināt, kā viņi izprot kultūru un kultūras piederību, kas ir krievu minoritātes konsolidācijas un pašidentifikācijas pamatā. Par svarīgāko kultūras sastāvdaļu mūsu respondenti atzīst valodu. Pirmo vietu tai ierādīja 33 no 46 aptaujas dalībniekiem, kas atbildēja uz šo jautājumu. Visas pārējās sastāvdaļas (profesionālā kultūra, sadzīves kultūra, etniskās tradīcijas, reliģija un zinātne) tiek novērtētas daudz zemāk. Diezgan zemu tiek vērtētas etniskās tradīcijas, bet viszemāk ir novērtēti reliģija un zinātne. Zinātne, acīmredzami, mazāk asociējas ar konkrēto nacionālo kultūru, tai, it sevišķi mūsdienās, piemīt globāls, starpnacionāls raksturs.

Starp minoritāšu kultūras elementiem, kas prasa vislielāko aizstāvību un uzmanību, arī pirmajās vietās ir valoda un profesionālā kultūra. Pārējo ļoti daudzi respondenti vispār nav atzīmējuši, uzskatot, ka aizstāvību tie neprasa. Vismazāk uzmanību, pēc respondentu domām, jāveltī reliģijai un sadzīves kultūrai, jo tie pietiekoši labi saglabājas paši. Dažos komentāros, kur tiek piedāvāti citi kultūras elementi, kas prasa aizstāvēšanu, pausta neapmierinātība ar esošo nacionālo politiku: Latvijas krievu iedzīvotāju spēj būt par valsts veidojošo etnosu. Valodas aparteīda dēļ līdz pēdējam ir sašaurināta krievu pārstāvniecība pārvaldes institūcijās. Nepieciešams nodrošināt politiskās, administratīvās kultūras atražošanu; Krievu izskalošana no intelektuālās sfēras un kontaktu pārtraukšana ar Krieviju, Ukrainu utt. kopumā arī kaitē profesionālai kultūrai.

Vērtējot sabiedriskās dzīves elementus, kas ir visaktuālākie mazākumtautību pilnvērtīgas dzīves pārmantojamībai, no 48 atbildējušiem minoritāšu pārstāvji 31pirmo vietu atdod skolai ar mācībām pārsvarā dzimtajā valodā, tālāk seko ģimene un mēdiji mazākumtautību valodās. Daudzi informanti atstāja bez vērtējuma tādas sfēras, kā nacionālās kultūras biedrības, patstāvīga mazākumtautību politiskā dzīve, bizness un citi profesionālās aktivitātes veidi, neformālā saziņa, reliģiskā dzīve. Negaidīti liels, kaut arī mazliet mazāks, respondentu skaits nevērtēja arī ģimeni, toties tie, kas vērtēja, novērtēja augstu (15 pirmās vietas). Izskaidrojums jāmeklē tajā stāvoklī, kādā pašreiz atrodas daudzas ģimenes. Viens no respondentiem, skolas direktors, to komentē šādi: "Ģimene ir tik stipri pakļauta sociālpolitiskās situācijas ietekmei, ka tai vajadzīgs atbalsts. Tāpēc daudzi ir gatavi teikt - nu un tad, būsim latvieši. Bērnu izglītības jomā sabiedrības apmulsums izpaužas visstiprāk".

Aptaujā iegūtās atbildes parāda, kādas vērtības tiek uzskatītas par būtiskākām savas identitātes veidojošanā. Tāpat kā attieksme pret valodu un tautību, tās liecina, ka Latvijas krievu minoritātei vissvarīgākais vienojošais faktors un galvenā vērtība ir valoda, bet pamatnosacījums valodas un kultūras saglabāšanai, pārmantošanai un attīstībai ir izglītība pamatā dzimtajā valodā. Liela loma tiek piešķirta medijiem, kaut arī daži respondenti atzīst, ka mēdijiem ir gan liela ietekme un "tie veido informācijas laukumu, bet pašlaik savu lomu nepilda". Nacionālas kultūras biedrības un reliģija ir daudz mazāk vienojoši un ieņem mazāku vietu krievu minoritātes kultūras dzīvē.

Šis secinājums sakrīt ar V.Volkova novērojumiem, kas atspoguļoti Maskavas žurnālā “Diaspori” nesen publicētā viņa rakstā "Русское лингвистическое меньшинство Латвийской Республики в 1990-е годы": "Mūsuprāt, krievi kā LR mazākumtautība veidojas kā valsts lingvistiskā minoritāte. .. Krieviem Latvijā bez krievu valodas ir raksturīgi arī citi etnokultūras konsolidācijas līdzekļi, piemēram, attīstītas pareizticības, un it īpaši vecticībnieku, reliģiskās tradīcijas. Taču salīdzinājumā ar reliģiskās kopības potenciālām iespējām, valodas kopībai piemīt visaugstākā universāluma pakāpe. Lingvistiskās identitātes izvēli nosaka ne tikai ilgstošas komunikācijas tradīcijas ierastajā vidē, bet arī tas, ka šādā identitātē krievi redz pašorganizācijas veidu gan Latvijas nacionālās valsts, gan modernās informācijas sabiedrības izaicinājumu priekšā". Šajā rakstā V.Volkovs izsaka domu, ka Latvijas krievu vai krievvalodīgo vidū notiek adaptācija jaunam nacionālās minoritātes statusam, tiek izstrādāti pašidentifikācijas iekšējie mehānismi, kas ir saistīti ar šo statusu. Mūsu respondentu vairākums jau identificē sevi tieši ar Latvijas nacionālo minoritāti, kaut arī 3-4 no tiem ir vairāk eiropeiskā apziņa un tikai pāris cilvēkiem paliek vecā, padomiskā vai impērijas apziņa.


3. Mazākumtautību kultūra un integrācija.

Minoritāšu pārstāvji saskata daudzas iespējas integrācijai kultūras jomā. Formulējot integrācijas mērķus, kā viņi tos redz un saprot paši, 10 respondenti atzīmē starp tiem arī saistītos ar kultūru. Vēlamo Latvijas nākotni viņi iedomājas kā vienotu pilsonisko, multikulturālo sabiedrību, kur etniskās un kultūras grupas saglabā savu identitāti. Tādā valstī veidojas vienotā kultūras telpa un kopējs kultūras domāšanas veids. Kā raksta viens no respondentiem: "Integrācija ir kultūras apmaiņa, kā savienotie trauki. Nāciju kultūras līmenim jābūt vienādam un sajauktam. Tas nav tikai savstarpējs sakars. Citas nācijas saprašana nāk caur kultūru. Turklāt integrācijai jābūt abpusējai. Visiem ir svarīga savu sakņu saglabāšana". Tikai viens respondents saprot integrācijas mērķus kā prasības: piešķirt oficiālās valodas statusu krievu valodai kompaktās dzīvošanas vietās un garantijas izglītībai dzimtajā valodā. Diemžēl, "praktiski šodien integrācija tiek uztverta kā identitātes zaudēšana".

Tam, ka integrācijas jēdzienā ietilpst arī kultūras joma, piekrīt gandrīz visi respondenti. Galvenā loma kultūras integrācijas procesos, pēc viņu domām, pieder visai sabiedrībai, nevis tikai pamatnācijai vai mazākumtautībām.

Lielākā respondentu daļa uzskata, ka integrācija, kaut vai daļēji, tomēr būtiski ietekmē minoritāšu kultūras procesus. Pastāv interese par latviešu kultūru, pieaug interese par krievu kultūru arī no latviešu puses: "To parāda kanālu pārslēgšana, televīzijas raidījumus skatoties, - ja trāpa uz latviešu (krievu) runu, neizslēdz uzreiz, kā tas bija agrāk. Tas vairs nav sapīkums, bet kaut kāda interese. Agrāk latviešu vidū jebkura uzmanība pret krievu valodu vai kultūru tika uztverta kā savas kultūras nodevības apliecināšana. Ja 90. gadu sākumā priekšplānā bija Rietumu kultūras vērtības, pēc tam kuluāros sāka runāt, ka krievu vērtības mums arī nav svešas, tad tagad atklāti runā - kopība ar krieviem mums ir svarīgāka".

Par kultūras integrācijas pamatvirzienu mūsu respondenti uzskata vienotas, daudzveidīgas multietniskās kultūras veidošanu, kaut arī daži šaubās par tās realitāti. Sadarbības paplašināšana starp etnosu kultūrām ir šī procesa iepriekšējais posms, tas, kaut arī ļoti lēni, notiek jau tagad. Pievienošanos latviešu nacionālajai kultūrai nosauca tikai 4 respondenti, turklāt drīzāk saprotot to nevis kā vēlamo virzienu, bet notiekošo realitāti. Tas nozīmē, ka no četriem akulturācijas veidiem (asimilācija, segregācija, integrācija un marģinālizācija) minoritāšu inteliģence izvēlas integrāciju. Runājot par vērtībām un vēlamo virzienu, respondenti ir diezgan vienoti. Vēršoties pie reālās dzīves procesiem, viņi ir daudz pesimistiskāki, uzskata, ka sadarbība ir ierobežota ar etnogrāfijas līmeni, ka tie ir tikai atsevišķi gadījumi vai arī vispār neviens no procesiem nenotiek. Ir uzskats, ka pastāv savstarpēja neatbilstība starp integrācijas programmu un sabiedrību: "Pievienošanās latviešu kultūrai ir politisks mērķis (pēc programmas), bet multietniskā kultūra ir sabiedriskā vērtība".

Integrāciju kultūras jomā multietniskajā valstī respondenti saprot kā pamatnācijas un minoritāšu kultūru vienādas sociālās iespējas valsts sabiedriskajā dzīvē, neviens nav atzīmējis pamatnācijas kultūras dominēšanu valsts sabiedriskajā dzīvē un valsts minoritāšu dzīvē. Tagad attiecībās starp latviešu un mazākumtautību kultūrām nav vienas, visraksturīgākās tendences, notiek gan asimilācija, gan segregācija, gan integrācija. Tomēr starp tiem, kas atzīmēja tikai vienu tendenci, priekšroku guvusi segregācija, bet integrācija paliek pēdējā vietā. Valsts tiek vainota kvaziintegrācijā, asimilācijas politikā, krievu kultūras izspiešanā uz zemāko, arhaiskās pašdarbības līmeni.

Kultūras jomā tiek atzīti arī vislielākie integrācijas panākumi - tie ir latviešu valodas apguve un kultūras iepazīšana, kaut arī tikai daži respondenti atzīst šīs jomas par svarīgākiem integrācijā. Daudzi uzskata, ka latviešu valodas sekmīga apgūšana nebūt nav integrācijas rādītājs, bet integrācija kultūras jomā notiek tikai daļēji un virspusēji.

Lai harmonizētu attiecības starp kultūrām Latvijā ir nepieciešams nostiprināt nacionālo minoritāšu kultūru un valodu tiesības likumdošanā, saskaņot likumdošanu ar starptautiskām normām mazākumtautību tiesību jomā. Pastāv arī viedoklis, ka vispār "nekas nav jādara visas valsts līmenī, vairākumā gadījumu sabiedrībai piemīt pašregulēšanas spējas".

Kultūras integrācija ir iespējama visās kultūras jomās, jo "nevar dzīvot uz neapdzīvotas salas", bet visvairāk tā tiek saistīta ar izglītību, valodu un profesionālo mākslu.

Visvēlamākais integrācijas virziens valodas jomā būtu vienādu sociālo iespēju nodrošināšana valsts un minoritāšu valodām oficiālajā un sabiedriskajā dzīvē, bet daudzi apzinās, ka tas diez vai ir reāli un tāpēc atstāj ar valsts valodu vienādas iespējas tikai lielākās minoritātes valodai. Daļa respondentu neatzīst minoritāšu valodu lietošanas iespējas oficiālajā dzīve, baidīdamies, ka tas nozīmē otro valsts valodu. Tikai viens (baltkrievs) domā, ka minoritāšu valodu lietošana varētu aprobežoties ar ģimenes, neformālās saziņas sfēru un minoritāšu skolu.

Visi mūsu respondenti iestājas par izglītību dzimtajā valodā vai bilingvāli. No diviem piedāvātiem bilingvālās izglītības modeļiem viņi dod priekšroku priekšmetu sadalei: daļa latviski, daļa krievu valodā, komentējot, ka dzimtajai valodai ir jādominē, ir jābūt dabiskam pamatam priekšmetu dalīšanā - pēc skolotāju dzimtās valodas, vai latviski visi priekšmeti, kas saistīti ar Latviju. Mazāka daļa izvēlas kvalitatīvu bilingvālu izglītību ar viena priekšmeta mācīšanu divās valodās, arī šeit piezīmējot, ka gribētu, lai pārsvarā dzimtajā valodā tiktu mācīti vēsture, literatūra, fizika un matemātika. Neviens nav atbalstījis minoritātēm piederīgās jaunatnes mācības latviešu skolās, un arī nevidusskolu pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā.

Skaidrojot, kāpēc izvēlas skolu pārsvarā dzimtajā valodā, respondenti saka, ka grib saglabāt ģimenes kultūras un nacionālo identitāti, mentalitāti, nepieļaut atsvešināšanos ģimenē, saglabāt "dvēseles kopības sajūtu"; akcentē, ka valoda ir saistīta ar kultūru, bet viņiem ir svarīga krievu kultūras apgūšana; uzskata, ka dzimtā valoda ir personības pilnvērtīgākas attīstības garantija ("dzimtā valoda ir bērnības ekoloģija"), izglītība dzimtajā valodā dod stabilas zināšanas (Šodien laba krievu skola dod triju valodu zināšanu, bet latviešu - normāli tikai divu). Preference krievu mācību valodai nenozīmē latviešu valodas zināšanas lomas nenovērtēšanu: "Izglītība ir kultūras sastāvdaļa, tāpēc krievu valoda ir pamatvaloda. Latviešu valodas prasme augstā līmenī ir obligāta, tāpēc vajadzīga bilingvālā skola".

Kopumā novērtējot krievvalodīgās inteliģences attieksmi pret integrāciju kultūras jomā, var secināt, ka minoritāte ir noskaņota uz integrāciju sabiedrībā kā abpusēju procesu, kurā saglabājas katras grupas identitāte un kultūras vērtības, bet ir arī kopējās vērtības un kopējā kultūras telpa. Bīstama tendence ir robežas nospraušana starp vēlamo un reālo, starp minoritāšu vēlējumiem un valsts integrācijas programmu, starp sabiedrības vērtībām un valsti.

Būdami noskaņoti uz integrāciju, daudzi minoritāšu pārstāvji uzskata, ka valsts programmas mērķis ir nevis integrācija, bet minoritāšu asimilācija. Rezultātā tas, kas pārsvarā notiek reālajā dzīvē, ir tuvāks segregācijai, jo minoritātes cenšas saglabāt savu valodu un kultūras atšķirības, bet vairākums, jeb pamattautība, to nepieņem, uzskata par bīstamu sev un savām kultūras vērtībām.

Pie secinājuma, ka visvairāk izplatītās minoritāšu akulturācijas stratēģijas ir integrācija un segregācija, nonāk arī O.Pisarenko, pētot Rīgas krievvalodīgo skolēnu akulturācijas stratēģijas (sk. O.Pisarenko. Rīgas krievvalodīgie skolēni izvēlas integrāciju. / Tagad. LVAVP informatīvais biļetens, 2004., Nr.4).

Kultūras un valodas identitātes saglabāšana nav iespējama bez izglītības, kas pārsvarā ir dzimtajā valodā ar latviešu valodas prasmes garantiju augstākajā līmenī. Valoda un izglītība ir krievvalodīgās minoritātes pamatvērtības, tāpēc tik sāpīgi tiek uztverti jebkuri draudi dzimtajai valodai un nodomi ieviest vidējo izglītību tikai vai pārsvarā latviešu valodā. Augstāk minētā O.Pisarenko rakstā uzsvērts: "Skolēnu izvēlētā akulturācijas stratēģija zināmā mērā ietekmē viņu attieksmi pret izglītības reformu. Vidusskolu pārejā uz latviešu valodu viņi redz nopietnus draudus savai kultūrai un it īpaši valodai, tai pašā laikā viņi saprot arī, ka ir svarīgi apgūt latviešu valodu. Tāpēc skolēniem vairāk pieņemams ir bilingvālās izglītības variants kā pamatskolā, tā arī vidusskolā. Tad pēc skolas viņi labi pratīs latviešu valodu un neaizmirsīs krievu, kas ir ļoti svarīgi saskaņā ar viņu izvēlēto akulturācijas stratēģiju".

4. Krievvalodīgās lingvistiskās minoritātes attieksme pret savu kultūru

Respondentu vairākums piekrita mūsu pieņēmumam, ka pēdējo pāris gadu laikā ir stipri augusi Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju interese pret savu kultūru.

Ir aktivizējusies krievu kultūras dzīve. Līdz ar daudzu mākslas galeriju nodibināšanu parādījās krievu mākslinieku izstādes, bet līdz ar iespējām izstādīt savus darbus aug profesionalitāte, veidojas savdabība. Ļoti labi strādā Krievu drāmas teātris, un zāle pēdējā laikā ir pārpildīta. Gerkena izsludinātā konkursā par literāriem darbiem krievu valodā piedalījās vairāk par 200 autori. Ar katru gadu aug skolu teātru konkursa "Krievu klasika" autoritāte, kas jau pārvērtās par starptautisko konkursu. Šogad jau ceturto reizi notika Tatjanas diena - krievu izglītības svētki. Neskatoties uz sliktu reklāmu, gribētāju piedalīties radošos konkursos bija necerēti daudz. Ir augusi Krievijas teātru viesizrāžu kvalitāte, uz tām zāles ir pilnas, neskatoties uz augsto biļešu cenu.

Ir liela interese par Krievijas vēsturi un krievu vēsturi Latvijā. To sajūt žurnālisti, jo rakstiem un pārraidēm par šiem jautājumiem ir liela piekrišana, tie izsauc daudz atsauksmes. Notikumi ap Pētera I un Barklaja de Tolli pieminekļiem Rīgā rādījuši ne tikai politiskās emocijas, bet arī interesi par Rīgas "krievu vēsturi". Par bērnu augošo interesi par krievu vēsturi, literatūru un valodu runā skolotāji. Viņi akcentē bērnu emocionālās sajūtas, domājot un diskutējot par šiem jautājumiem.

Ļoti nozīmīgi liekas respondentu novērojumi par attieksmi pret kultūru ģimenēs. Viņi atzīmē, ka ģimenē (runa, protams, pārsvarā, ir par inteliģences ģimenēm) šiem jautājumiem tagad veltī vairāk uzmanības, pieeja tiem ir daudz apzinātāka - tas vairs nenotiek pats par sevi. Bērniem speciāli iesaka skatīties un klausīties raidījumus, kuriem ir saistība ar kultūru. Vecāki speciāli dodas komandējumos uz Krieviju, lai vestu bērniem grāmatas, gādā, lai viņi zinātu krievu literatūru. Daži cilvēki norādījuši, ka aug ģimenes braucienu skaits uz Maskavas un Pēterburgas muzejiem. To esot pamanījis pat Pēterburgas Krievu muzeja gids, kas liecinot, ka daudzi vecāki no dažādiem sociāliem slāņiem ved savus bērnus no Latvijas uz muzeju, bieži vien redzams, ka pat par pēdējo naudu.

Daudz domā par bērnu izglītību un izglītības valodu. Krievu bērnu plūsma, kas pāriet no krievu uz latviešu skolām, kā liecina skolotāji, esot apsīkusi. Biznesmeņu vidē pāriet “mode” sūtīt bērnus mācīties ārzemju skolās. Ģimenes ar vidējiem ienākumiem vēlas, lai bērniem būtu auklīte ar augstāko filoloģisko izglītību. Kā liecina kādas krievu skolas direktore, vecāki ir sašutuši par dzimtās valodas stundu skaita samazināšanu.

Protams, šī aina nebūt nav vienkrāsaina. Daži respondenti norāda, ka šī interese bieži vien ir virspusēja un aprobežojas ar popkultūru, jauniešu redzesloks ir ļoti šaurs. Un tomēr intereses, lai arī daļēji virspusējas, pieaugumu noliegt nevar.

Krievvalodīgā inteliģence dažādi novērtē šis parādības cēloņus un iemeslus. Daļēji tas varētu būt izskaidrojams ar pievēršanos kultūrai vispār, kā tādai. Kultūra ir palikusi pieejamāka, atklātāka. Vidējam slānim (sķirai) esot augusi labklājība, tam piederīgajiem tagad ir bāze, lai domātu par kultūras identifikāciju. Sabiedrība pāriet no revolucionārā haosa stāvokļa uz lielāku stabilitāti. Pakāpeniski ar politisko darbību sāk nodarboties nedaudz cilvēku, bet pārējie pāriet pie citām, paliekošām vērtībām - izglītību, kultūru (kura ir tuvāka), informāciju dzimtajā valodā. Tā ir sekundārā tautības pašnoteikšanās. Ir domas, ka interesi par krievu kultūru ir sekmējusi brīva, publiska šo jautājumu, piemēram, integrācijas koncepcijas, apspriešana sabiedrībā. Cilvēkiem palika mazāk kompleksu, mugura mazliet iztaisnojās. Ir arī ārējais iemesls: aug Krievijas stabilitāte. Daļa no mūsu iedzīvotājiem nevar piedalīties Latvijas politiskajā dzīvē, viņi tradicionāli saglabā interesi par Krievijas dzīvi.

Ir bailes palikt par neko - latvieši tik un tā nepieņems, citi arī. Bailes pazaudēt un pazust. Jauniešiem un skolēniem ir spilgti izteikts nacionālais lepnums. Daži respondenti atzīmē, ka ir patīkami, ka tas pozitīvi virzīts, protesti notiek sociālajā sfērā, nevis kultūras laukā. Tomēr vairākums atzīst, ka interesei par kultūru un pašidentifikāciju tomēr ir protesta raksturs un tas var būt ļoti bīstami: "Interese izpaužas jaunatnei, kas nekad par to nedomāja. Viņai nav izvēles tiesības, viņus stumj kaklā - tāpēc aug krievu nacionālisms"; "Sākumā bija apjukums, tad nomāktība un bailes, ka neizdzīvosim, pēc tam mēģinājums piecelties kājās. Pēdējā laikā - sakaitināšana par to, ka minoritātes vispār negrib ņemt vērā. Interese ir orientēta uz agresiju - mēs jums parādīsim, ka mums ir savas tiesības. Tas ir ļoti bīstami, it īpaši no jauniešu puses. Latviešu valoda viņiem vairs nav problēma, bet nav arī integrācijas faktors, tāpat kā naturalizācija. Sakaitināšana izsauc atgrūšanos". Inteliģences pārstāvji runā par to ar lielu satraukumu un rūgtumu, cenšas atrast šīs parādības saknes: "Ir augusi krieviskuma politizācija. Ne tāpēc, ka grib izteikt sevi, bet tāpēc, ka meklē vainīgo. Ir kopējā tiesību pārkāpšanas sajūta. Agrāk daudz nezinājām par savu kultūru. Tagad tā ir gan kā protests, gan arī kā pozitīva puse. Sāpīgi, ka spiediens paaugstina protestu. Šodien nav mijiedarbības starp kultūrām. Multikulturālisms baida. Es esmu krievs, tāpēc, ka neesmu latvietis, mēs nenonākam pie kopības sajūtas, nav katla sajūtas. Visu laiku dominē atņemšana, nevis reizināšana". Viens no respondentiem, kas dzīvo Latvijā mazāk par 10 gadiem un profesionāli nodarbojas ar emociju izpausmēm, skatās uz mums mazliet no malas: "Protests ir atsperes saspiešanas dabiskais rezultāts. Latvijas krievu mentalitātes specifika - tā nemotivētā agresija, kura bieži izpaužas Krievijā, šeit ir atturīgāka, savaldīgāka. Krieviem Latvijā piemīt atturīgums un pašcieņa. Dominē Eiropas domāšanas tips. Mazo tautu sāpes saprašana kļūst par pašu kultūras sastāvdaļu".

Visas šīs īpašības - pozitīvas un negatīvas, agresija un atturīgums, cita sāpju saprašana un nacionālisms - vienlaicīgi izpaužas Latvijas krievvalodīgo lingvistiskajā minoritātē, un ir ļoti svarīgi, kas gūs priekšroku. Šeit ļoti daudz ir atkarīgs no Latvijas valsts pozīcijas, tās spējas just cita sāpes un saprast pašreizējā stāvokļa bīstamību. Pirmām kārtām tas attiecas uz izglītību dzimtajā valodā, kas šodien tiešām ir vissāpīgākais jautājums.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!