Atslēgvārdi:

Latvija. Vairs ne pārejas sabiedrība. 20

Nezinu, kā jums, bet man valodu referenduma decibeli kļuvuši par skaļu. Saprotu, katram ir tiesības ārdīties un lieki bojāt savus nervus. Bet katram ir arī tiesības izvēlēties neārdīties un nervus pasaudzēt.

Iesaki citiem:

Ir taču tikai normāli pasākumus iedalīt svarīgajos un nesvarīgajos, vai ne? Referendums, kura rezultāts ir skaidrs vēl pirms tā organizēšanas dienas, vismaz manā pasaules uztverē nevar būt nozīmīgs. Ja neesmu vienīgā, kuru bišku sāk smacēt vājprāta gaisotne, piedāvāju tā vietā kopīgi padomāt par Latvijas nākotni. Par to, kas un kur mēs esam un kas un kur gribam būt.

Šī ir tēma, par ko aizdomājos nesen. Ja precīzāk - pagājušā gada decembra sākumā, Lietuvā. Uz starptautisku sanāksmi bija atbraukuši pārstāvji no Vidusjūras dienvidu valstīm (Tunisija, Lībija, Maroka, Ēģipte) un Austrumeiropas valstīm (Lietuva, Slovēnija, Ukraina, Gruzija, Krievija, Polija). Formālo un neformālo diskusiju noskaņa bija izteikti minorīga – par to, cik viss šobrīd slikti. Vienīgie, kas jutās optimistiski par savas sabiedrības un pat visas pasaules nākotni: ēģiptieši un es. Iemesli, droši vien, viegli izskaidrojami ar enerģijas devu, kas nāk līdz ar sabiedrības panāktām pāmaiņām – revolūciju Ēģiptē, ārkārtas vēlēšanām Latvijā. Taču ne tikai tas. Šādas tikšanās, runājot ar cilvēkiem, kas detalizēti zina notikumus savās valstīs, ļauj paraudzīties uz savu sabiedrību no malas: un, ja runājam konkrēti par Latviju, saprast, ka gandrīz viss ir labāks, nekā izskatās „no iekšām”.

Pašapzinīga demokrātija

Lietuvā pirmoreizi atskārtu, ka uz Latviju vairs nav piemērojams vēl salīdzinoši nesen tik ierastais apzīmējums „pārejas sabiedrība”. Griež ausīs. Neskatoties uz to, ka vēl pirms 10, 6, 4 gadiem Latvijas dēvēšana par pārejas sabiedrību bija teju automātiska. Intuitīvi šķiet, ka pēdējos gados tā lietojums ir pamazām izsīcis. Šobrīd, kad starptautiskā auditorijā identificējam paši sevi, biežāk dzirdamais apzīmējums ir „jaunā Eiropas Savienības dalībvalsts” vai „jaunā demokrātija”.

Man šķiet, ka šī pārmaiņa nav tikai apzīmējumu, etiķešu maiņa. Tas ir sākums jaunai domāšanai, paradigmai pašiem par savu sabiedrību – jauna pieeja dzīvei, attīstībai. No salīdzinoši aklas, nerefleksētas vēlamo sabiedrību pārvaldes, uzbūves, diskura kopēšanas uz pārvaldes modeļa veidošanu pēc sava ģīmja un līdzības (ar atsevišķiem aizņēmumiem no tām sabiedrībām, kas kādā jomā ir veiksmīgākas). Manuprāt, tā ir būtiskākā atšķirība. Kad skatos, kā par sevi domā, runā to pārejas sabiedrību progresīvākie pārstāvji, kuru valstīs demokrātiskas sabiedrības veidošana nav sekmējusies tik labi, kā Latvijā (piemēram, Armēnija, Indija, Krievija, Ukraina), nereti atpazīstu Latvijai deviņdesmito/nullto gadu sākumā raksturīgo domāšanu – glorificējot veiksmīgākās sabiedrības it visā, bez kritiskās, savas pieredzes noteiktās distances.

Es domāju, ka tas ir neizbēgams un vajadzīgs katras šādas sabiedrības attīstības posms. Bet reiz tas tiek pāraugts. Jo labāk iepazīsti kādreizējo ideālu, jo skaidrākas kļūst tā paša nepilnības (ne viss ir perfekti Šveicē, Skandināvijas valstīs, Vācijā – ne kopumā, ne atsevišķās jomās) vai nespēja to „transponēt” tavā sabiedrībā tās īpatnību dēļ. Jo vairāk uzkrājas sava pieredze un jo vairāk sekmīgi izdari ko absolūti pasaulē unikālu, jo vairāk aug pašpārliecinātība iet savu ceļu. Relatīvisma sajūta tātad ir laba lieta – ja vien tā nāk ar pozitīvu attieksmi, vēlmi tālāk pabīdīt horizontus. Nav nekā laba ciniskā relatīvismā – sak, ja pat Skandināvijā nav izdevies izēst no savām sabiedrībām visu korupciju, tad mums arī, lai viss paliek, kā ir. Jābūt vēlmei pēc progresa un izpratnei, ka tas progress ir iespējams.

Pārejas sabiedrības raksturo vēlmjpilns skats uz sniegotajām virsotnēm. Tām tuvojoties, saproti, ka sniegs tur nav tik gluži tīrs un balts, kā šķita no lielākas distances. Jaunajai ambīcijai būtu jābūt tikt augstāk – tiekties pēc kā labāka un tīrāka, ne vairs tikai līdzināties citiem. Pierādīt, ka ir iespējama dziļāka, iesaistošāka demokrātija nekā Šveice. Ka arī Baltijas jūras „otrā pusē” var būt sabiedrības, kurās cilvēki vēlētos dzīvot,- kurās ir plašas iespējas,kurās ar katru iedzīvotāju rēķinās. Tas nenozīmē, ka būtu jāizolējas no pasaules ietekmēm – nebūt nē. Svarīgi nemitīgā kustībā uz priekšu gan pārņemt no citiem labāko,gan domāt pašiem ko unikālu, tikai sev raksturīgu, un veidot savu sabiedrību tādu, lai pēc desmitgadēm, atskatoties atpakaļ, ar sasniegto varētu lepoties.


Mūsu spēcīgās puse

Man šķiet, ka labas sabiedrības izveidošana ir reāla – arī Latvijā. Pirmām kārtām tieši Latvijā. Ja man ir jādomā par mūsu sabiedrībai jau tagad kolektīvi piemītošajām iezīmēm, kas ir labs atspēriena punkts 21.gadsimtā, tad prātā nāk vairākas:

1) spēja sadzīvot, piemēroties, mainīties, meklēt un atrast kompromisus – atšķirībā no daudzām sabiedrībām, Latvijas iedzīvotājiem nav bijuši raksturīgi ne nopietni reliģiski, ne nopietni etniski konflikti. „Stingrās pozīcijas” ir drīzāk izņēmums nekā vispārēja norma. Domāju, ka tas ir labi. 21.gadsimtā spēja piemēroties, tolerēt atšķirīgo ir nopietns pluss.

2) pragmatiska spēja mācīties no savām kļūdām, pašcieņa, iesaistīšanās kā vērtība – pēdējo gadu politiskie notikumi ir pierādījuši, ka Latvijā dzīvo aizvien vairāk apzinīgu pilsoņu, kurus kļūst aizvien grūtāk piemuļķot un kas spēj izšķirīgos mirkļos saliedēties un neļaut sev kāpt uz galvas. Tas, cik labprāt cilvēki joprojām piedalās vēlēšanās un referendumos (rādītāji joprojām ir salīdzinoši augsti), ir labs apliecinājums tam, ka Latvijas iedzīvotājiem ir svarīgi, vai viņu viedoklis tiek/netiek uzklausīts. Par daudziem jautājumiem spējam lemt paši, nevis deleģēt tos kādam citam izlemšanai. Tas ir daudz; pat demokrātijās ar senākām tradīcijām nekā Latvijā iedzīvotāju gatavība iesaistīties kopīgu lietu risināšanā nebūt nav pašsaprotams.

3) izglītošanās kā vērtība – par to liecina ne tikai augstais studentu skaits, bet arī milzīgā, varbūt dažkārt pat pārspīlētā nopietnība, apspriežot izglītības tēmas. Svarīgākais, kas būtu jāpaveic: jāmēģina domāšanu par mācīšanos transformēt no nedrošības diktētajiem statusa, drošības motīviem (jāmācās, lai būtu darbs, stabila vieta sabiedrībā – diploma esamība kā kritērijs) uz izpratni par izglītību, zināšanām kā vērtību arī pašu par sevi, visa mūža garumā, visdažādākajās formās. Nemitīga izglītošanās kā vērtība, nevis formāls diploms un labas atzīmes kā vērtība.

4) pieaugoša neiecietība pret ārišķībām, ziemeļnieciska (skandināviska) pieticība. Pēc trakajām pārmērībām 90tajos un 21.gadsimta sākumā, manuprāt, šobrīd Latvijas sabiedrība attiecībā uz materiālām lietām ir tur, kur tai būtu jābūt, - kad luksus pārmērības drīzāk izraisa neizpratni, nekā apbrīnu. Tas ir labi, jo samazina emocionālo distanci starp cilvēkiem – cilvēka vērtība tiek aizvien mazāk piesaistīta statusa objektiem.

Latvijā ir iespējams daudz kas tāds, kas nebūtu iespējams citur. Mazais iedzīvotāju skaits nav šķērslis. Tā var būt pat priekšrocība. Mazās sabiedrībās ir mazāka inerce, vieglāk progresēt – pārstrukturēt visas „sistēmas” tā, lai tās funkcionētu labāk. Vieglāk iedzīvināt jaunas idejas. Cits citam labāk pazīstot, ikdienā sazinoties tviterī, citos tīklos, rodas tādi pietuvinājuma efekti, kas nebūtu iespējami Vācijas izmēra valstī.

Manuprāt, šādi izskatās loģiskā ķēde. Mazs iedzīvotāju skaits, jauno komunikāciju radītais klātbūtnes, tiešās komunikācijas efekts => cilvēciskāka, mazāk formāla, saprotamāka komunikācija => iespēja viens otru iesaistīt kopīgās aktivitātēs => bailes un nevēlēšanās viens otru pievilt, gatavība kopējās lietas labad ieguldīt lielākas pūles => lielāka uzticēšanās viens otram, katra atbildības sajūta par visu sabiedrību.
Ja vien vēlamies, mēs daudz ko varam...


Kas jāmaina? Trīs bezpalīdzības refleksi

... bet ne viss ir vienkārši. Sarežģītākā lieta vienmēr ir mainīt pašiem sevi. Dažādu objektīvu apstākļu rezultātā mums kā sabiedrībai ir vairāki nelāgi paradumi, pasaules uztveres „instinkti”, no kuriem vajadzētu tikt vaļā. Varbūt reiz tie bija vietā un glāba no bīstamām situācijām, bet mūsdienās tie traucē attīstīties, dzīvot labāk. Diemžēl daži no šiem instinktiem ir „iesēdušies” tik dziļi, ka kļuvuši par automātiskām reakcijām teju uz jebkuru dzīves situāciju. Tas nenozīmē, ka ar tiem nevar cīnīties. Var. Vienīgi rezultāts būs manāms tikai pēc laika – ilgi un neatlaidīgi ikdienā praktizējot rīcību, kas ir pretēja vecajiem instinktiem:

1) zems savstarpējās uzticēšanās līmenis – mēs neticam, ka cilvēkiem parasti var uzticēties. Patiesībā traģiski zema savstarpējā uzticēšanās, zemāk pat nekā dažās Āfrikas konfliktvalstīs.

Bet ne mums vienīgajiem, - līdzīgi rādītāji deviņdesmitajos gados bija visam bijušajam PSRS blokam. Tas nozīmē, ka skaidrojums neslēpjas nemaināmā mentalitātē, bet gan padomju sadzīves un pārejas perioda reālijās. Sekas jūtam joprojām, - tās ir kaut kur līdzīgas posttraumātiskā stresa sindromam – iedzīvotāji un sabiedrība kopumā nemitīgi jūtas kā uz naža asmens, katrs niecīgākais impulss var izsaukt panikas un agresijas lēkmes, vispārējs aizdomīgums vienam par otra motīviem (uzmetīs, aplaupīs, pievils, iegrūdīs nazi mugurā, iedzīvosies, atņems ideju, maku, valsti, izmantos personiskajiem mērķiem utt.)

Tādēļ rindas pie bankām kādu absurdu baumu rezultātā, tādēļ cepšanās par dažkārt absolūtiem sīkumiem, tādēļ tāda histērija reaģējot uz salīdzinoši nelieliem kairinājumiem (jā, ieskaitu šeit arī nacionālos jautājumus). Tādēļ tik maz veiksmīgu uzņēmumu.

Savā ziņā tā ir atmirstoša problēma, jo mani novērojumi liecina, ka paaudze, kas piedzimusi pēc PSRS sabrukuma, cilvēkiem uzticās vairāk. Bet šis nav tas gadījums, kad varam atļauties gaidīt. Igaunijai savstarpējās uzticēšanās rādītāji ir uzlabojušies, kas nozīmē, ka arī mēs principā varam ātrāk.

Tādēļ jādara viss iespējams, lai veidotu cilvēki sāktu viens otram uzticēties – viss, kas ļauj būvēt drošu savstarpējās izpalīdzēšanas gaisotni, ir atbalstāms ( talkas, citi pasākumi, labdarības akcijas, darbu dalīšana kopēju mērķu sasniegšanai). Centieni meklēt un atrast kopsaucēju pat sarežģītās situācijās. Mērķis ir panākt, lai savstarpējā izpalīdzēšana, atbalstīšana kļūtu par sagaidāmu normu, nevis retu izņēmumu. Jāliek malā tas, kas ved prom no šīs savstarpējās uzticēšanās gaisotnes veidošanas – polarizē, liek dalīties grupās, aizvaino, tracina. Manuprāt, labu sabiedrību raksturo tikai divi kritēriji: (1) pārliecība, ka par spīti visām mūsu domstarpībām un atšķirībām, gadījumā, ja tev būs slikti, es nākšu tev palīgā un, ja man būs slikti, tu man nāksi palīgā. (2) pārliecība, ka cilvēkiem kopumā ir labi nolūki, pat ja viņi piedāvā kaut ko mums pirmā acumirklī nepieņemamu. Konfrontācijas, apsaukāšanās šo uzticēšanos noēd – tās atjauno trauksmi, liek ieņemt kaujas pozīcijas un atkal un atkal iedzen mūsu galvās neuzticēšanos kā automātisku refleksu.

Bet ja nav uzticēšanās, mums ir grūti savstarpēji sadzīvot, izmantot tās daudzās iespējas, kas pavērtos tikai kopdarbībā. Šī ir mūsu būtiskākā mentālā atšķirība no veiksmīgajiem skandināviem. Mēs varam savādāk – pat ja tas prasa laiku un nemitīgu darbu katram ar sevi.


2) Pašvaimanāšanas kultūra jeb lūzerisms. Domāju, ka katrs ir saskāries ar šo parādību. Ak vai, ak vai Latvija ir tik briesmīga vieta, kur dzīvot – nekur nav naidīgāku interneta komentāru, nekur nav lielākas korupcijas, draņķīgākas pārvaldes, ak kādēļ, ak kādēļ gan mēs esam tāda bedre?!! Arī pārejas sabiedrībās šāda filozofija nav nekas labs, bet tā vismaz dzen uz priekšu un nav nāvejoša.

ŠOBRĪD tā jau ir nāvejoša, jo ieprogrammē spēju domāt par savu sabiedrību tikai kā mūžīgo neveiksminieku, tā vietā, kad panākumu pirmais priekšnoteikums ir ticībai pašai panākumu iespējai. Ja neticam, ka kaut ko varam, tad sēžam un neko nedarām vai darām absolūto minimumu, vai ne tā? Nekur tālu gan tā netiksim. Turklāt attiecībā uz Latviju lūzerisms acīmredzami nav taisnība – pat anonīmo komentāru kultūra, ja vien nerakņājās pa absolūtām miskastēm (tēmas, kas sagaidāmi izsauc emocionālu reakciju), ir salīdzinoši normāla.

Mums ir daudz, ar ko lepoties. Cik daudzās pasaules valstīs tad ir tik brīvi, lēti pieejams ātrs, kvalitatīvs interneta pieslēgums, kurā valstī tauta ir referendumā mainījusi politiķus, kur vēl pārmaiņas var notikt tik ātri? Mēs daudzās jomās ļoti labi jau tagad izskatāmies uz savu kaimiņu fona – vienīgais izņēmums ir Igaunija, bet arī ne visās jomās un nekur nesasniedzami tālu atrāvušies viņi nav. Lietuva? Mums jau labu laiku gan pārvalde ir labāka, gan iedzīvotāju līdzdalības iespējas, gan rudens banku krīze Latvijā tika nomenedžēta daudz profesionālāk un iedzīvotājiem draudzīgāk nekā Lietuvā.

Mums jau ir daudz ar ko lepoties un, ja ticēsim pārmaiņu iespējamībai, varēsim arī citās jomās strauji virzīties uz priekšu. Kad Latvijas zemā vietā starptautiskajā reitingā būs nevis iemesls slēpti paštīksmināties (sak, es jau zināju, ka d&^*@ ir), bet gan iemesls izdomāt un īstenot pasākumu plānu reitinga uzlabošanai.

3) Iesūnojušais konservatīvisms jeb grūtības domāt ārpus kastes. Mēs varam kaut visu mūžu runāt par inovācijām un radošumu, bet no tā ne inovācijas, ne radošuma vairāk nekļūs. Jo inovācijām un radošumam ir vajadzīga atbilstoša vide – ar to es saprotu domāšanas kultūru. Tādas Latvijā PAGAIDĀM ir maz. Nav tā, ka nav vispār, bet tās drīzāk ir atvērtības, eksperimentālās gaisotnes mazas saliņas, nevis vispārēja norma. Tas, kā mums ir, turklāt teju visās jomās, - kopēšana, trafareti, turēšanās pie vecām kategorijām, standartiem, vēstures, domāšanas formulām, neticēšana savām spējām izdomāt ko principiāli jaunu, pasaulē nepieredzētu. Atkal– pārejas sabiedrībai tas varētu būt ok. Bet nu vairs nē.

Mans spilgtākais pārdzīvojums šajā sakarā: vērot, kā portāla manabalss.lv veidotājiem pagājušā gada vasarā gāja Saeimā. Puišiem bija ambīcija – izveidot labāko un progresīvāko e-petīciju mehānismu pasaulē. Kāda bija biežākā reakcija? „Haha, paskat, jaunieši Saeimā – cik dīvaini; jā, tāda jauka dīvaina ideja, bet sakiet, kur vēl pasaulē tā ir – un ja nav, tad kā jūs iedomājaties, ka Latvijā varētu būt?” Nekas, šī domāšana izrādījās pārvarāma, nomainījām savus domāšanas stereotipus un viss izdevās. Tagad mums e-demokrātijas jomā nu jau ir vairākas lietas, no kurām citi var mācīties.

Bet šī tradicionāli konservatīvā ieciršanās uz pasauli-kāda-tā-reiz-bija, neticot savai spējai izveidot ko principiāli labāku, kā attieksme 21.gadsimtam ir vēzis. Nedod nekādas nākotnes attīstības izredzes.

Pēdējos divus mēnešus es pastiprināti iegrimu Latvijas jaunākajā kultūrā: izstādēs, grāmatās, teātra izrādēs, kino. Lūk, vārdi, kā es raksturotu caur mākslu sajusto vidējo temperatūru, vietējās mentalitātes iezīmes - dabiskums, naivums, vienkāršums, rāmums, tīrums, remdenums, ne uzreiz manāms dziļums, apvaldīts, kontrolēts, piesardzīgs, sirsnīgs, naivs, bērnišķīgs, garlaicīgs, introverts, iekavēts, gaišs, skaidrs, tiešs. Kā var noprast – viss ir mīļi, jauki un sirsnīgi, bet piemēroti sabiedrībai, kas 21.gadsimtā vēlas tecēt citiem līdzi, nevis pati rādīt ceļu. Tā arī ir leģitīma izvēle. Ja gribam, varam kļūt par miera un konforta ostu, tādu savdabīgu, pat ja bišku atpalikušu hobitlandi. Cita izvēle ir sākt dauzīt pašiem sevi laukā no komfortzonām, tolerēt un pat sagaidīt neordināro, ekscentrisko, inovatīvo, negaidīto. Izglītības sistēmu, kas spēj radīt ikvienam (bērnam un pieaugušam cilvēkam) sajūtu, ka es esmu spējīgs paveikt lietas, ko pirms manis pasaulē neviens nav darījis. Lūk, tā ir mūsdienīga (lai gan pašreizējai mentalitātei galīgi neatbilstoša) ambīcija! Sajūta, ka ir iespējams labāk nekā tagad, ka horizonti ir bezgalīgi un vēl paplašināmi.

Manuprāt, pie jebkuras izvēles Latvijā vērtīgs būtu viss, kas cilvēkā rada brīvības sajūtu, eksponē jaunajam, globālajam, mudina uzdrošināties, eksperimentēt, provocēt. Šobrīd man šķiet, ka tas ir kā ēst vajadzīgs. Bišku par daudz esam iesūnojuši pat tad, ja nākotnē redzam Latviju kā miera ostu. Māksla, kas sit ārā no komfortzonām, eksperimenti, pilotprojekti biznesā, jebkurā pārvaldes jomā. Pat par šķietami trakām lietām.



Jau iepriekšējos ierakstos neesmu slēpusi, ka es esmu skeptiska par tradicionālajām attīstības plānošanas metodēm. Redzu tam jēgu, bet nedomāju, ka tas ir izšķirošais faktors kādas sabiedrības straujākai vai lēnākai attīstībai. Manuprāt, daudz svarīgāki procesi notiek cilvēku galvās, pasaules uztverē, jo tieši tie vai nu pamudina cilvēku aktīvai rīcībai cerībā uz panākumiem vai nobremzē darīt vispār jebko. Lielos vilcienos, - kā mentāli noskaņosimies, tā arī būs.

Neviens droši nevar pateikt, kā pasaule izskatīsies pēc 20 gadiem. Bet vienlaikus skaidrs, ka mūsu gadsimtā sabiedrības panākumu atslēga ir jaunās tehnoloģijas, spēja mācīties un sadarboties, iekšējā brīvība radošumam. Ņemam šo vērā un darām visu, lai Latvijas cilvēkiem šīs atslēgas būtu! Manuprāt, Latvijai kā sabiedrībai jau šobrīd ir priekšnoteikumi tam, lai kļūtu par sabiedrību, kur cilvēki vēlēsies dzīvot (nevis pie pirmās izdevības bēgs prom), - ja atprogrammēsim sevi no trim iemācītajiem bezpalīdzības refleksiem (neuzticēšanās, lūzerisma, tradicionālisma), mēs varam nokļūt pārmaiņu pašā priekšgalā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (20) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Valts Kalniņš

LV iedzīvotājus daļēji glābj viņu materiālisms. Tas mums palīdz saglabāt spēju "sadzīvot, piemēroties, mainīties, meklēt un atrast kompromisus". Cilvēki, kas iesaistās nacionālos vai reliģiskos konfltiktos tomēr ir savā ziņā ideālisti. Domāju, ka vidējais LV iedzīvotājs saprot vai vismaz zemapziņā jūt, ka nopietns konflikts būtu liels drauds viņa ekonomiskajai labklājībai (pat ja šī labklājība ir pieticīga, tomēr ir vēl ko zaudēt).

Man laika gaitā, salīdzinot LV ar daudzām līdzīga ekonomiskās attīstības līmeņa valstīm, radies iespaids, ka vēl viena mūsu stiprā puse ir institūciju veidošana. Var šķist paradoksāli, jo no mūsu tiesām, prokuratūras, KNAB utt. ir līdušas un lien dažnedažādas āža kājas. Tomēr mums izdodās daudzās struktūrās radīt vismaz tādu kā veselīgo kodolu. Nav tā kā daudz kur citur bijis - rada pretkorupcijas iestādi, un tā ātri pati kļūst par bandītu kantori, tiesās prasa kukuļus kā pie mums ceļu policija pirms desmit gadiem, valsts audita iestāde ir profesionāla nelikumību piesedzēja utt. Leģitīmu argumentu relatīvais svars daļā publiskā sektora pie mums tomēr ir pamatīgi audzis. Mums pat likumdevēja vairākums ir kļuvis progresīvs tiesiskuma jautājumos.

Par izglītības vērtību gan nezinu. Es daudz kredīta nedotu par "pārspīlēto nopietnību", apspriežot izglītības jautājumus. Tur drīzāk vienkārši Ķīlis ir sajaucis gaisu pozitīvā ziņā. Vienlaikus joprojām sekmīgi strādā plaša industrija, kas ražo diplomus un neko daudz vairāk - tā ir būtiska LV izglītības sektora daļa. Galu galā mums ir diezgan pieticīgs darba tirgus, kur objektīvi nemaz tik daudz smalki izglītotus cilvēkus nav kur likt. Ļoti intelektuāli ietilpīgas industrijas ir vairāk saliņas nekā mainstream. Starp citu arī daudz kur citu Eiropā ir problēma ar jauno paaudzi, kas ir, iespējams, visizglītotākā vēsturē, bet kuru nav kur īsti nodarbināt. Atļaušos būt subjektīvs - kad jutīšu uzlabojumu vidējā studenta sagatavotības un motivācijas līmenī, tad atzīšu progresu.

Skandināvi nav pieticīgi. Viņu patēriņš globālā salīdzinājumā ir liels, bet tas izpaužas vairāk tādā estētiski garlaicīgā formā - liela dzīvojamā platība uz vienu cilvēku, automašīnas, kuras ir jaunas un daudz (ar visu mūsu materiālismu LV nekad nav bijis tik daudz auto uz vienu iedzīvotāju kā Zviedrijā vai Dānijā), bet pieticības paskata pēc no vidusmēra brendiem - Škoda vai tml. Nu un vēl ceļojumi uz eksotiskām vietām. Bet ne BMW un arī ne pārāk eleganta dizaina apģērbi.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Leons Platacis

Jauks raksts. Vēlos uzteikt pievēršanos inovāciju radīšanas tēmai. Par to vēl diskusiju pietrūkst.
Manuprāt indivīda vēlme ķerties pie inovācijām agri vai vēlu sstopas ar tolerances slieksni pret konkrētā pasākuma neveiksmes sekām.
Radošos projektos neveiksmes tolerances zemo slieksni nosaka sabiedrības sašķeltība un niecīgais izmērs. Katram māksliniekam ir jo ļoti ierobežota auditorija, lai riskētu palikt nesaprastam.
Taču daudz biežāk inovāciju neveiksmes sekas ir finansiālas, jo inovāciju radīšanai arī ir nepieciešamas finanses.
Mūsu konkrētā situācijā šis tolerances līmenis ir pārāk zems, lai mēs cerētu uz jebkādiem panākumiem. Sabiedrības (vietējo uzņēmēju) lielākā indivīdu daļa nevar atļauties zaudēt naudu, jo to rīcībā nav uzkrājumu un vides, kur zaudēto var atgūt ar kādu citu veiksmīgu pasākumu.
Un finanšu resursus pārvaldošais visvarenais banku sektors savu piepildījumu redz finansējot drošus, zema riska projektus.
Vai nav dīvaini, ka kustība Okupē Volstrītu Latvijai gāja pavisam secen? Lai gan banku sektors šeit ir rīkojies ne mazāk alkatīgi un savtīgi kā anglosakšu zemēs.
Lai cik dīvaini tas tagad izskatītos, lielākais inovāciju veicinātājs šobrīd Latvijā ir spēkā esošais privātās maksātnespējas process. Tas pasargā indivīdu no fatālām sekām kļūdas gadījumā. Bet iespēja nesāpīgi kļūdīties ir pirmais priekšnoteikums inovāciju radīšanai.
Lai veicinātu inovāciju attīstību mūsu valstī, sabiedrībai kopumā ir jākļūst dāsnākai pret katru, kurš gatavs riskēt.
Indivīda brīvības apziņai ir izšķiroša nozīme.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Pēteris

Ne īpaši veiksmīga šķita "pārejas sabiedrības" termina iesaistīšana - tad jābūt kritērijiem, kas nosaka, kurā brīdī Latvija no tā ir vai nav izaugusi. Pārāk sarežģīti nonākt pie jēgpilnas atbildes.
Jēgpilnāka ir doma par savu pieredzi pretēji citu valstu glorificēšanai. Līdzīgi cilvēks bērnībā vairāk uzticas vecākiem (mātei), jo trūkst apziņas, kur un kā jāvirzās. No tā pamazām izejam, un veidojas nācijas vēsture, kas nav saistāma tikai ar Ulmaņlaikiem, izvešanām un represijām PSRS - tas ir interesantās akcents. Jauna domāšana? Arī, bet kā blakusefekts.

Par pārējo - grūti komentēt, jo vēriens ļoti plašs. Interesantāk, manuprāt, būtu izvēlēties konkrētu galamērķi (lielāka sabiedrības iesaistīšanās vai mazāka etniskā spriedze utt) un apskatīt, kādi tieši tur ir virzošie un atpakaļraujošie vektori.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Arturs Pērkons

Raksts ir labs un aktuāls.
Savas piebildes es sākšu ar to, ka rakstu lasīju, paturot prātā Ivetas komentāru - "Pirmo reizi ilgi iestrēgstu pie kādas tēmas, nespējot to attīstīt līdz galam." Man gribējās saprast iestrēguma cēloni.
Raksta struktūra ir klasiski pragmatiska - no sākuma paslavēt, pēc tam pakritizēt. Neko nepārspīlējot ne plusos ne mīnusos, autore nonāk iestrēgumā.
Manuprāt, iemesls iestrēgumam meklējams tajā, ka katram no + un - ir ne tikai vērtība (testos nosakāms lielums), bet arī virziens (kā vektoram). Vektoru saskaitīšanā bieži virzienam ir būtiska loma nekā skaitliskajai vērtībai.
Uzreiz jāsaka, ka apskatāmām problēmām vektoru virzienus nav viegli savietot, jo te nav nekāda ortogonāla koordināšu sistēma, nezināmo ir ļoti daudz, lai pareizi izskaitļotu negatīvā (neprogresīvā) virziena vērsumus.
Tomēr nupat svaigais gadījums ar ACTA daudz skaidrāk iezīmē problēmu cēloņus valsts pārvaldes un vadīšanā, kad oligarhi vairs nevar būt vainīgais visā. Tā ir ierēdniecība, kas ikdienā nodarbojas ar sevis atražošanu, ražot dokumentu kalnus, kuru jēgu paši nesaprot. Manuprāt, šis destruktīvais vektors ar savu ļoti augsto vietu varas struktūrā spēj graujoši iedarboties uz daudzām pozitīvām tendencēm citās jomās.
Tāpat mazajam cilvēku skaitam valstī lielākais trūkums ir nespēja konkurencē nosegt zināšanu ietilpīgus amatus, ne veidot investoriem interesējošu ekonomisko vidi.
Varētu vēl turpināt, taču es ceru, ka Iveta domu sapratīs un izkļūs no iestrēguma un drīzumā mēs lasīsim raksta turpinājumu.
Lai veicas!

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jānis Circenis

turklāt ne visiem ir labas spējas valodu apguvē.
==============================
Jā - tāpēc latviešiem nevajadzētu uzspiest krievu valodas zināšanas...

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jānis Circenis

d

Gunta 165x152
Gunta Leona

Pateicība autorei. Man arī tā pirmsreferenduma mūzika par skaļu. Tik nav zināms, vai skan sēru marš vai kāzu fanfaras.Ir tie latvieši lūzeri, sēž tik savā "kastē" un gaida, kas notiks. Un tad jau piemērtosies... Kad pirms vairākiem gadiem rakstīju, ka vispirms jāmainās sevī, par mani smējās un izteica kārtējos iebildumus. Bet pirms kāda gada znotam teicu nepareizi daudz darīts, ka jums tagad par to jāmaksā. Man pašai neviens vairs neko nevar atņemt, jo visu jau atņēma tas piedzēries...
Dzīvojam mēs mazā valstī, varam ar to lepoties. Tikai jāpiemērojas arī tam. Un kur citur vēl valsts valoda varētu būt latviešu? Manuprāt, nelaime tomēr ir tajos politikāņos, kuri nedomā ne par ko citu, kā savas un tikai savas pakaļas sildīšanu Jāpaiet 2o gadiem, lai saprastu, ka integrācijas lietas ir tūtē, ka var politiski izmantot naivo tautu, lai kaut ko nolemtu.Un tie gudrie prāti jau sen šo zemi pametuši. Pietiek paskatīties uz deputātu ģīmjiem, lai to saprastu. Kāds tue brīnums, ja zinātniekam gada alga ir kādi 3000 eiro (no galvas minu skaitli). Kāds savu galvu tik lēti grib pārdot? Referendumi un vēlēšanas pie mums aktīvi tiekot apmeklēti. Bet vai tā pati statistika uzrāda balsotāju vidējo vecumu? Es neesmu pret gadiem, arī pati esmu veca, bet ja jau tie vecie visus iegrūduši pat nacionālā jautājuma risināšanas lietās, tad nav bijusi kārtība iepriekšējos gados. Un nepārtraukti klausīties politikāņu apgalvojumus, solījumus - rīt būs labāk, arī nevar.
Antiņi pa tām savām viensētām izkārtojušies ( tas nekas, ka aiz sienas dzirdams, kā kaimiņš pārbīda laikam krēslu) un saka mēs esam dziedātāju tauta, tā rakstīts tautasdiesmās. Tikai tautasdziesmās rakstīts arī, ka dzērāju tauta. Un laiks kopš tautasdziesmu tapšanas pagājis. Kuru šodien ir vairāk - dziedātāju vai dzērāju? Vai parasti lūzeri?
Vēl jau varētu ko teikt par profesiju latvietis vai profesiju krievs. Bet par to lai runā politikāņi. Viņiem pēc nedēļas citādi nebūs ko darīt.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Gundars Davidsons

Divi trijnieki sanāca :) Bet nu doma gan jau skaidra...

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Gundars Davidsons

Labs raksts. Dažas domas

1) Nepieciešamība "atprogrammēties" ir depresīvākā ziņa, ko pēdējā laikā ir gadījies dzirdēt. Skaidrs, ka neviens pats atprogrammēties nevar, tātad tas ir absolūts..

2) lūzerisms. :) Bet! Manuprāt gan ar lūzerismu ir nevis jācīnās, bet tas pat ir ļoti nepieciešams. Teiksim tā, alkoholiķim, lai sāktu ārstēties, ir nepieciešama apziņa, ka viņš alkoholiķis. Bez tā nevar būt nekāda kustība uz priekšu. Latvija, dažkārt izskatās, dzīvo tādā denial stadijā: laiku pa laikam mēs mēģinām ierauties savā drošības kokoniņā: neiet ārā no istabas, lai atkal nebūtu jāsastopas ar realitāti (šai kontekstā ir vērts salīdzināt Zviedrijas un Latvijas Ārlietu ministrijas mājas lapas - kamēr zviedriem tā ir visa uz āru vērsta: "Mēs, zviedri, pasaulē!", Latvijā raksti par ĀM vēsturi latviski...). Pret ko tiešām ir jacīnās - pret produktīvu priekšlikumu trūkumu. Bet arī tas ne obligāti. Piemēram šis raksts šajā ziņā it kā grēko, jo priekšlikums ir nereālais "atprogrammēties", taču tāpat raksts ir vērtīgs, jo liek padomāt citiem.

3) neuzticēšanās ir galvenā Latvijas sabiedrības problēma, taču baidos, ka saknes tai ir dziļākas par padomju laikiem. Atšķirībā no Rietumeiropas luterāņu nācijām, vēsturiski kooperācija un sadarbošanās latviešu vidē nekad nav bijusi izplatīta. Varbūt kādu īsu brīdi Vidzemē un vēl trimdas latviešu vidē, taču kopumā latviešiem nav sadarbības un pašorganizācijas prakses. Izslavētais "viensētnieciskums" ir nevis kaut kas, ar ko lepoties, bet atpalicības pazīme. Situācija nav unikāla - visā Austrumeiropā ir līdzīgi, ari visās bijušajās kolonijās pasaulē. Taču tā ir problēma, kura ir jārisina vai vismaz jāmazina, jo, manuprāt, tā ir svarīgākā atšķirība un iemesls valstu attīstības dažādajiem līmeņiem. Manuprāt to var mazināt ar politiku, kura vērsta uz ekstrēmu caurspīdīgumu, atvērtību/modernizāciju, un konkurenci. Iemesls, kāpēc "ar jaunajiem ir labāk" ir tas, ka pateicoties internetam un atvērtajām robežām daudzi diezgan pamatīgi dzīvo Rietumu, nevis Latvijas vidē. To būtu jāveicina vēl vairāk, nevis jābaidās, ka "visi aizbrauks", jo spēju sadarboties un uzticēties mēs varam tikai aizņemties, Latvijā šīs spējas avoti nav!... Pagaidām gan ierēdņu atalgojums kļūst aizvien grūtāk atrodams ministriju mājas lapās...

3) tradicionālisms ir šaura un ne tik nozīmīga prolbēma, kura izriet no izglītības sistēmas nožēlojamās kvalitātes (kuras pašaizsardzības mehanisms arī ir ieraušanās Sūnuciema kokonā). Lai gan "domāt ārpus kastes" vienmēr ir vēlams, patreizējā attīstības stadijā aktuālāk mums būtu mācīties kopēt. Arī tā ir māksla, ko vēl neesam apguvuši. Mēģinājums pārlēkt no feodālisma "attīstītajā komunismā" diez cik labus rezultātus parasti nedod. Labāk ir nevis mēģināt izgudrot riteni, bet pēc intensīvas tā lietošanas sākt domāt, vai var kaut kā uzlabot, it sevišķi, ja nav īsti skaidrība kā tas ritenis strādā...
Atvainojos par latviešu valodas kļūdām...

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

paldies par interesantajiem komentāriem! Neesmu gan tik pesimistiska, domāju, ka var gan katrs atsevišķi vai sabiedrības "kritiskā masa" atprogrammēties - piemērs ir tā pati Igaunija. Martā biju pie viņiem un vēlēšanām; viņi reāli sevi ir ieprogrammējuši uz skandināviem vairāk raksturīgu domāšanu (iespējams, pārņēmuši Somijas TV skanošās tēzes vai kā savādāk) - tas, kā viņi domā/runā par savu sabiedrību, vairāk izklausās pēc sākumā apzinātas izvēles, kas šobrīd jau gandrīz pārvērtusies par realitāti. Viņiem gan objektīvi bija mazāk problēmas - tādi politbiznesa piemēri kā Latvijā (kas ilgu laiku grāva iespēju uzticēties valdībai/parlamentam) tur tomēr nebija. Lietuvā bija, tādēļ viņiem uzticēšanās tieši varas institūcijām ir pat zemāka nekā Latvijā.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Janis Parastais

Sajūta lasot bloga ierakstu, ka autore dzīvo citādākā realitātē, nekā patiesībā Latvijā ir. Protams pozitīva noskaņa ir labi, tomēr liela daļa nosaukto plusu un priekšrocību patiesībā nemaz nav. Diemžel Latvijā ir tik fundamentālas problēmas gan sabiedrībā, gan ekonomikā, ka par mazu un fleksibilu valsti mēs nekad nebūsim. Pagrimums turpināsies vairākus gadu desmitus.

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

Nu tik pat labi kāds lielāks optimists par mani var pateikt, ka arī bezpalīdzības refleksu nav, ka tie ir tikai manā prātā :) Nezinu, - kad skatos uz starptautsiakjeim reitingiem, braukāju aplūkot dzīvi citās valstīs, atceros, kā viss bija pirms 5-7 gadiem, es jūtos visai droša par savu uztveri. Ir labāk. Un domāju, ka nākotnē būs vēl labāk.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Maija Deķe

Vladimiram- varētu domāt, ka Latvijā cilvēki to vien darījuši, kā atspērušies neļauj cittautiešiem naturalizēties. Tā nu gan nav, un tā 1/7iedzīvotāju varētu nedaudz piepūlēties un negaidīt līdaku, kas atrisinās visas problēmas no Austrumiem, bet paši noregulēt savu statusu un ne jau ar referendumu palīdzību. Neskaitāmas reizes ir minēti piemēri no Eiropas valstu sadzīves un nekur 1/7 nediktē savus noteikumus pārējiem iedzīvotājiem- izņemot bruņotos konfliktus. Bet tas jau ir ārpus civilizācijas normām.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Vladimir Nikiforov

1/7 iedzīvotāju varētu nedaudz piepūlēties un negaidīt līdaku, kas atrisinās visas problēmas no Austrumiem, bet paši noregulēt savu statusu un ne jau ar referendumu palīdzību.
----
1. Nav nekādu pamatu uzskatīt, ka nepilsoņi gaidot "līdaku no Austrumiem"
2. Tālu ne visiem ir atļauts naturalizēties - sk. Pilsonības likuma 11. pantu http://www.likumi.lv/doc.php?id=57512 , turklāt ne visiem ir labas spējas valodu apguvē.
3. Varētu piekrist, ka nepilsoņiem, kas drīkst naturalizēties, būtu lietderīgi toizdarīt, bet tas, ka daudzi cilvēki nespēj pārvarēt saprotamo emocionālo rūgtumu, ko izraisīja nepiepildītie Tautas frontes solījumi par pilsonību visiem, kas saista savu likteni ar Latviju, nav iemesls saglabāt netaisnību pret viņiem

Neskaitāmas reizes ir minēti piemēri no Eiropas valstu sadzīves un nekur 1/7 nediktē savus noteikumus pārējiem iedzīvotājiem
----
Nav runas par kādu diktēšanu - tikai par vienlīdzīgām balsstiesībām. Starp citu, kad Augstākā Padome atjaunoja LR neatkarību, tā neatteicās uzskatīt sevi par leģitīmu par spīti tam, ka to ievēlēja arī šodienas nepilsoņi, un pat konkrēti norādīja 4. maija deklarācijā, ka rīkojas kā Latvijas PSR Augstākā Padome. Un 1991. gada aptaujā par neatkarību LR jautāja arī šodienas nepilsoņu viedokli.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Janis Parastais

Vladimirs pareizi pateica, ka ievēlētā vara atņēma tiesības tiem, kuri to bija ievēlējuši, kas nav tiesiski. Nepilsoņi nav iebraucēji, kas te ierastos nelegāli vai kā citādāk. Tie ir cilvēki, kas pilnīgi likumīgi atbrauca uz mūsu valsti un strādāja te visu mūžu ceļot Latvijas ekonomiku. Starp citu vēl 50. gados paši latvieši braukāja pa PSRS kā rūpnīcu un būvobjektu pārstāvji aicinot braukt cilvēkus no Ukrainas un Krievijas dienvidos dzīvojošos braukt pie mums strādāt, jo pēc II pasaules kara katostrafāli trūka darba roku. Nepilsoņu status tā ir visa pateicība par mūža darbu.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Daniels Jirgensons

Formālo un neformālo diskusiju noskaņa bija izteikti minorīga – par to, cik viss šobrīd slikti. Vienīgie, kas jutās optimistiski par savas sabiedrības un pat visas pasaules nākotni: ēģiptieši un es. Iemesli, droši vien, viegli izskaidrojami ar enerģijas devu, kas nāk līdz ar sabiedrības panāktām pāmaiņām – revolūciju Ēģiptē, ārkārtas vēlēšanām Latvijā.
--------------------------------------------------------------------
Šajā sakarā ieteiktu autorei atcerēties un padomāt par 1917. gada revolūciju, kaut šķiet, ka līmenis, kurā viņa spētu iedziļināties tēmā paliks saukļu līmenī, ka viņa pat netiks līdz domai par mērķiem, kas NEKAD neattaisno līdzekļus.
Bet līdzekļi, ar kuru palīdzību tika bruģēts ceļš uz ārkārtas vēlēšanām Latvijā ir pilnīgi sagrāvuši jau tā zemo intelekta klātbūtni politikā un publiskajā refleksijā. Visi trīs autores minētie "bezpalīdzības refleksi" ir dramatiski padziļināti ar viņas personīgo, iespējams labticīgo, bet tomēr postu nesošo līdzdalību.
1.- zems savstarpējās uzticēšanās līmenis-
Ko autore un viņas kolēģi- politologi un žurnālisti ir darījusi LĪDZ ārkārtas vēlēšanām? Man prātā nāk tikai viens- hroniski neuzticējušies nevienam politiķim, vairojuši sabiedrībā neticību, sējuši naida domāšanu un ražojuši publiskas klišejas, kā valsts nozagšana, visi korumpēti, zagļi nelieši. Nekad nav ticis meklēts labais nodoms, kas, protams!, bieži izvērties par muļķību, bet sākotnēji tomēr bijis "labs"! Nemaz nerunājot par labajiem darbiem, kas novērtēti pēc deguniem, sašķeļot sabiedrību.
Tagad daudzi aizbrauc. Pie tā vainoju Kažokas kundzi un viņai līdzīgos, kas atņēmuši cilvēkiem sapni par savu valsti, jo viss ir vispirms galvā! Ja tev stāsta, ka tu dzīvo elles caurumā, tad tev drīz pat paradīze zemes virsū liksies elle.

2. Pašvaimanāšanas kultūra jeb lūzerisms.
Daļēji pārklājas ar jau rakstīto pirmajā punktā. Tikai gribas piebilst, ka šeit parādās dažas reālistiskākas notis, kā piemēram par to, ka nemaz viss tik slikti nav, ka pēkšņi "mums ir daudz, ar ko lepoties".... :) Tas tikai tādēļ, ka bija ārkārtas vēlēšanas un nu savējie pie varas? Bet to labo jau nevar vienā dienā ieviest- ne labo internetu, ne valsts pārvaldi... Tad ko, tie dubļiem nolietie "bijušie" tomēr arī kaut ko labu veikuši? Manuprāt, Kažoka attapusies par vēlu. Tā NAV domāšana valstiskās kategorijās, bet "savējo" un "svešo" kategorijās.

3. Iesūnojušais konservatīvisms jeb grūtības domāt ārpus kastes.
Šis ir visinteresantākais. Jo domāšana un domāšanas kultūra nebalstās uz "atvērtības, eksperimentālās gaisotnes mazajām saliņām", tā nebalstās uz "jauniešiem Saeimā", bet uz iepriekšējo paaudžu tradīcijas gan. Un ja ir vēlme sasniegt kaut mazliet dziļākus slāņus un kopsakarības, tad gandrīz obligāts ir tas, kas te tiek pieminēts kā nīdējams- ... kopēšana, trafareti, turēšanās pie vecām kategorijām, standartiem, vēstures, domāšanas formulām..., to var nosaukt vienkārši kā TRADĪCIJAS APGŪŠANU, ar ko sākas jebkura dziļāka domāšana. Ne tā, kā 1917. gadā Pēterburgā vai 2011. gadā Rīgā vai sarkanajā Ķīnā Mao laikos ar hunveibinu "kultūru" un "domāšanas dziļumu".

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

"Bet līdzekļi, ar kuru palīdzību tika bruģēts ceļš uz ārkārtas vēlēšanām Latvijā ir pilnīgi sagrāvuši jau tā zemo intelekta klātbūtni politikā un publiskajā refleksijā. "

Nepiekrītu. Ne par līdzekļiem (kādiem līdzekļiem?), ne par intelekta klātbūtni politikā - vismaz kopš laika kad apzināti sekoju līdzi politikai, tieši intelekta tajā nekad nav bijis vairāk kā tagad. Visur - Saeimas komisijās, valdības/Saeimas darba grupās, publiskajā telpā.

"Man prātā nāk tikai viens- hroniski neuzticējušies nevienam politiķim, vairojuši sabiedrībā neticību, sējuši naida domāšanu un ražojuši publiskas klišejas, kā valsts nozagšana, visi korumpēti, zagļi nelieši."

Parādiet, kā ir izpaudusies mana hroniskā neuzticēšanās VISIEM politiķiem :) Man šķiet, ka es esmu centusies katram dot iespēju - protams, ka ja politiķis rīkojas savtīgi vai atkārtoti stulbi (nemācoties no savām kļūdām - skat.bijusī iekšlietu ministre), nekāda uzticēšanās tur nesanāks. Valsts nozagšana ir reāla parādība - skat.šobrīd publiski visur redzamos materiālus gan par nopirktajiem politiķiem, gan medijiem, gan par redzamu politiķu personiskās iedzīvošanās shēmām. Vajadzība veicināt savstarpējo uzticēšanos sabiedrībā nenozīmē ļaušanu sevi apzagt.

"Nekad nav ticis meklēts labais nodoms, kas, protams!, bieži izvērties par muļķību, bet sākotnēji tomēr bijis "labs"!"

Lūdzu piemēru? Ja politiķis atkārtoti ar labiem nolūkiem dara muļķības un neko savās darbībās nemaina - sorry, bet slikts politiķis.

"Tas tikai tādēļ, ka bija ārkārtas vēlēšanas un nu savējie pie varas? Bet to labo jau nevar vienā dienā ieviest- ne labo internetu, ne valsts pārvaldi... Tad ko, tie dubļiem nolietie "bijušie" tomēr arī kaut ko labu veikuši?"

Jūs kaut kā visu centieties trivializēt. Protams, ka politiķi var veikt labus darbus un var veikt sliktus darbus. Par labajiem darbiem jāuzteic, par sliktajiem - jākritizē. Ja politiķis APZINĀTI dara kaut ko savtīgu, sliktu, stulbu - šāds politiķis jāmaina.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jānis Gavars

Ar šo iniciatīvu ‘manabalss.lv/i/275’ vēlos mainīt Ceļu satiksmes noteikumu 114.pantu.
CSN 114.pantā noteikt, ka apdzīvotās vietās visu transportlīdzekļu braukšanas ātrums nedrīkst pārsniegt 60 km/h (tagad ir 50 km/h).
Iniciatīvas mērķis uzlabot ceļu satiksmi. Braucot pa Rīgas – Daugavpils šoseju gar Ogres pilsētu vienā krustojumā noteikts ātrums 50 km/h, bet nākošā krustojumā 70 km/h , tad atkal 50 km/h – tā apmēram 7 reizes viena ceļa zīme, tad 7 reizes otra ceļa zīme. Pat bērnam saprotams, ka jānosaka visā ceļa posmā ātrums 60 km/h. No Jūrmalas uz Rīgu transporta kustība vienā virzienā notiek trīs rindās. Pirms Statoila, lobējot tā intereses, ātrums nepamatoti samazināts no 90 km/h uz 70 km/h, lai gan Statoilam ir uzbūvēta ceturtā josla, kura atdalīta ar metāla barjeru. Bez pamatojuma ātrums samazināts Lielirbes ielā (pretim namam Nr.17a) līdz 50 km/h pretī. Jūrmalā, Kr.Barona un Rīgas ielas krustojumā tika uzstādīts luksofors, bet zīme 50 km/h netika noņemta. Ķeipenes centrs no Ērgļu-Rīgas šosejas atrodas 300-400 metru attālumā. Šeit nepamatoti noteikts apdzīvotas vietas statuss ar ātruma ierobežojumu līdz 50 km/h. Šādu piemēru ir simtiem. Netiek kontrolēta nepamatotu ierobežojumu zīmju uzstādīšana, bet tur kur nepieciešams uzstādīt ceļa zīmes, tās neuzstāda. Tas neveicina satiksmes drošību.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Vladimir Nikiforov

Latvijas iedzīvotājiem nav bijuši raksturīgi ne nopietni reliģiski, ne nopietni etniski konflikti. „Stingrās pozīcijas” ir drīzāk izņēmums nekā vispārēja norma. Domāju, ka tas ir labi. 21.gadsimtā spēja piemēroties, tolerēt atšķirīgo ir nopietns pluss.
-----
Vai situācija, kad katram septītajam valstī nav nekādas pilsonības un katram sestajam (tie ir arī ne-ES valstu pilsoņi) nav nekādu balsstiesību pat vietējā līmenī, un tas ir nostiprināts tiesību normās, kad kopš 90. gadu beigām nav bijis neviens slāvu tautības ministrs(-e) un tas tiek uztverts kā pašsaprotams (sociālā norma), ir "nestingras pozīcijas" izpausme? Bail domāt, ko autore uzskata par stingru... Un Kažokas kundze vēl pieder pie demokrātiskākas latviešu daļas...

Ceru, ka autore tomēr neslavinās šādu pieeju kā paraugu tam, kā "tolerēt atšķirīgo", un šie viņas vārdi parāda tikai to, ka, dzīvojot ksenofobijas pilnā informācijas telpā, arī samērā demokrātiski orientētiem cilvēkiem par normālu sāk šķist kaut kas tāds, ko viņi noraidītu, augot citā ideju gaisotnē.

Providus sbr small 7 01
Iveta Kažoka

Nē, tas (vismaz par balstiesībām vietējā līmenī) ir viens no nedaudzajiem izņēmumiem. Pārmērīgs un neracionāls, bet tieši tas to padara tik uzkrītošu. Un neatceļ pamatnovērojumu - par etnisko, reliģisko konfliktu neesamību.

Citi autora darbi