Labrīt, lasītāji!Laikam nekas cits neatliek, kā ar visu sirsniņu un dvēselīti pateikt paldies, paldies un vēlreiz lielu, lielāku un vislielāko paldies Dievam tam kungam par to, ka mums valstī ir ļaudis, kuri prot mūs izārstēt no depresīvās domāšanas, kāda saistās ar mūsu valsti, sabiedrību un tajā notiekošo. Jā, pateicība Radītājam par to, ka ik pa brīdim uzrodas kāds vai kāda, kurš vai kura var mūs izpurināt no patosa par domu, ka dzīvojam mazā, korumpētā banānu republikā uz Baltijas jūras krastiem -- jā, krastiem, kuri nu jau draud, ja ne gluži Ventspili un Liepāju, tad kādu mazāku sādžiņu izskalot jūrā, jo arī Dabas māte ir nikna un skumja.
Jā, mūsu rīcībā ir brašulis, kurš saucas Finanšu ministrs Atis Slakteris! Skaidrodams, kāpēc būtu jāmaina noteikumi par valsts iepirkumu, lai oficiālās iepirkuma procedūras attiecinātu uz daudz augstāku summu, nekā tas ir patlaban, viņš mums ir pateicis priekšā, ka “mēs esam stiprāki, gudrāki, labāki, godīgāki nekā Eiropā.” Nepieklājīgs cilvēks reaģējot uz šo paziņojumu droši vien gribētu zināt, ko ministrs ir sapīpējis, pirms lēmis, ka Latvijai, piedodiet, izkārnījumi ne vien nesmird, bet izdveš naktsvijolīšu un mežrozīšu aromātu. Bet jaunas nedēļas sākumā, kad sniegs uz ielas vēl ir balts un nevis pretīgi brūnīgsnēji pelēks, taču negribas būt nepieklājīgam.
Bet, ja nopietni. Pieļauju, ka valsts pasūtījuma likuma prasību kārtošana valsts un pašvaldības iestādēm var būt gana piņķerīga padarīšana. Ne vien visādi papīru papīri jākārto, konkursi jārīko, bet arī pār plecu skatās kaut kādi tur sorozīdi no Delnas un Eiropas Komisijas. Taču doma, ka ir ievērojami jāpaceļ summa, zem kuras šie procesi nav vajadzīgi, automātiski pieļauj arī domu, ka jau tagad iepirkumos, uz kuriem tie neattiecas, viss ir vienkārši super. Varbūt pat stipri, gudri, labāk un godīgi, ja citējam ministru. Atļaušos tomēr mazliet pašaubīties. Kaut vai domājot par to, ko avīzē ir teicis Autorizēto autotirgotāju asociācijas direktors: “14 gadus strādājot autotirgū, esmu redzējis tādus brīnumus publiskajos iepirkumos, bet tagad, ja nebūs konkursu, mašīnas pirks no nezin kā.” Un AAS Ergo Latvija valdes locekle Ingrīda Ķirse: “Procedūra būs necaurskatāma, kritēriji – subjektīvi, paziņojumi būs tīri informatīvi, bet apstrīdēšanas iespējas reāli nebūs, jo rezultāts tiks publiskots jau pēc līguma noslēgšanas. No iepirkumiem, kuros mēs 2008. gada pirmajā pusē piedalījāmies, tikai 8% būtu virs jaunā sliekšņa.”
Vārdu sakot, paldies finanšu ministram, bet laikam tomēr būs jāatzīst, ka vismaz iepirkumu jomā Latvija un tās iedzīvotāji ne vienmēr ir paši “gudrākie, labākie un godīgākie.” Protams, paldies visiem, kuri iepirkumus veic godīgi. Taču “savējo būšana” tomēr mūsu valstī nekur nav pazudusi. Un vispār ministra pārdomas sauc atmiņā to “gudro galvu” Saeimā, kura reiz skaidroja, ka nodokļu nemaksātājs, kurš atzīstas, ka ir nodokļu nemaksātājs, ir pats godīgākais nodokļu nemaksātājs no visiem nodokļu nemaksātājiem un tāpēc var tikt ievēlēts par Valsts prezidentu. Šī “filozofija,” lūk, ir tā, kuras kontekstā tomēr būtum jāapsver jebkuri valdošās (…) centieni mīkstināt pretkorupcijas noteikumus. It īpaši, ja patlaban valdības vadītājam tā īsti nav laika domāt par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja direktora meklēšanu…
Jauku visiem dienu!
PS: Atbilstoši savas juristes ieteikumam, vēl vēlos pierakstīt šādu teikumu: “Lūdzu Drošības policijai neuzskatīt, ka iepriekš rakstītais nozīmē, ka es šaubos par Latvijas Republikas finanšu sistēmu, lata drošību, valūtas maiņas likmi un vispārējo finanšekonomisko nākotni nedz šodien, nedz rīt, nedz arī paredzamajā un neparedzamajā nākotnē. Nebūt ne. Dievs pasargi. Paldies.”