Foto: AFI
Vai nu tu pieņem likumu, vai kļūsti par revolucionāru. Vari arī aizbraukt un meklēt valsti ar labākiem likumiem. Lai ko nekliegtu Krievijas televīzijas, nepilsoņiem šajā valstī ir brīnišķīga dzīve, ļoti lielas iespējas. Bet pēc naturalizācijas es pamatoti varu teikt par Latviju "mēs", tā tagad ir arī mana valsts. Es izvēlējos Latviju, jo jūtos šeit komfortabli, esmu šeit uzaudzis, es mīlu šo valsti, pat tās klimatu.Intervija ar mediķi Leonīdu Veļkoviču, kurš 2000. gadā maijā ieguva Latvijas Republikas pilsonību
Jūs esat rīdzinieks kopš dzimšanas?
Es neesmu Latvijas pilsonis kopš dzimšanas. Mani vecāki šeit ieradās piecdesmitajos gados pēc norīkojuma. Viņiem nebija savas normālas mītnes, tāpēc mana mamma brauca mani dzemdēt pie savas mammas uz Maskavu. 1954. gadā, vienpadsmit mēnešu vecumā es ierados Rīgā un faktiski visu dzīvi esmu nodzīvojis šeit. Tieši tāpēc mana pozīcija, kad sākās Atmoda, bija ļoti konkrēta.
Kādā nozīmē?
Tādā, ka es biju Latvijas, Atmodas, Tautas Frontes pusē, vēl vairāk – es biju Pilsoņu komitejas pusē. Starp citu, es biju viens no nedaudzajiem nepilsoņiem, kurš reģistrēja sevi un savu ģimeni kā iedzīvotājus, kuri vēlas saņemt Latvijas pilsonību.
Kā uz to skatījās jūsu vecāki un draugi?
Vecāki skatījās ar sapratni, viņi bija vēl dzīvi toreiz… Arī viņi visai ievērojamu savas dzīves daļu ir nodzīvojuši Latvijā. Tēvs šeit ieradās, būdams pietiekami jauns. Atšķirībā no tiem Krievijas iedzīvotājiem, kuri šeit ieradās septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados kā rūpnīcu strādnieki, man nav noslēpums ne latviešu valoda, ne kultūra. Cik tas nelatvietim ir iespējams, es to esmu apguvis, vēl jo vairāk tāpēc, ka man bija pietiekami izteiktas humanitāras noslieces. Savulaik es neiestājos humanitārā augstskolā, lai gan man ļoti patika vēsture un filozofija, taču es ļoti labi sapratu, ka nāksies apgūt zinātņu marksistisko variantu, bet visu pārējo nāksies lasīt slepus.
Jūs teicāt, ka jau sen jums izveidojušās attiecības ar latviešu kultūru…
Saprotiet, man vienmēr bijusi dzīva interese par vēsturi. Visu mūžu esmu dzīvojis starp latviešiem, lai gan šodien pastāv divas kopienas, kas distancējas viena no otras – latviešu un krievvalodīgā.
Un tās var nekomunicēt savā starpā?
Praktiski var, bet man patīk šī valsts, es viņu uzskatu par savu dzimteni, nevis Maskavu, kur esmu tikai dzimis. Maskavā gan man ir daudz radu, es labprāt padomju laikā tur braucu.
Jums arī ir tā saucamais baltiešu akcents, kad runājat krieviski?
Jā, tas ir raksturīgs krievu inteliģencei, kas dzīvo šeit un ir līdzīgs Pēterburgas krievu valodai. Cik es zinu, krievu valodā ir divas izrunas normas: Maskavas – ar stieptiem patskaņiem un uzsvaru uz “a” un vairāk izturēta, korekta – Sanktpēterburgas izruna. Visu laiku abas šīs pilsētas strīdas, kura izruna ir pareizāka.
Jūs piederat pie Pēterburgas izrunas?
Es domāju, visi Baltijas valstu krievi tai pieder. Latviešu akcenta man nav, tieši otrādi, latviski es runāju ar krievu akcentu. Arī angliski es runāju ar krievu akcentu. Krievu valoda ir mana dzimtā, lai gan pēc tautības es esmu ebrejs. Mans tēvs ir no Ukrainas.
Ko jūs saprotat ar jēdzienu “kosmopolīts”?
Es uzskatu, ka neviena nācija nav pārāka par citām. Katrā ir labi cilvēki un slikti. Ir intelektuālā elite un ir vidēja intelekta cilvēki.
Vai ir tā, ka kosmopolīts ir cilvēks, kuram dzimtene ir tur, kur viņš labi jūtas?
Nē, es nejūtos labi visur.
Tad jau jūs neesat kosmopolīts.
Saprotiet, pabeidzot tēmu par ebrejiem… Mans skolotājs teica: tā nav nejaušība, ka ebrejiem ir tik daudz izcilu pārstāvju visdažādāko nāciju kultūrās, visdažādākajās zinātnes nozarēs. Kāpēc? Tāpēc, ka šī tauta ir unikāla. Savulaik paliekot bez savas teritorijas, tā ir vienīgā tauta, kura izdzīvoja. Kāpēc? Mans skolotājs teica, ka tikai ebrejiem tēvs māca savam dēlam: tev jābūt stiprākam, gudrākam. Mans tēvs teica: Ļoņa, vai nu tu dari labi vai nedari vispār.
Atbildot uz jautājumu, vai mani ir labi visur. Nē, nav labi. Es to ļoti ātri sapratu. PSRS man bija ļoti veiksmīga karjera. Bezpartejiskam ebrejam vienkārši spīdoša. Mani gan piespieda iestāties partijā. 1987.gadā es iestājos un kaut kad 1989. – izstājos. Tika uzskatīts, ka partija uzsākusi perestroiku un nodaļas vadītājs nedrīkst būt bezpartejiskais. Uzskats, ka ebrejus nedrīkst ņemt partijā, tad vairs nebija aktuāls. Tad sākās Atmoda un vispār mainījās paradigma. Es tam biju gatavs. Kāpēc? Iespējams, tāpēc, ka es vienmēr esmu pret latviešiem izturējies bez aizspriedumiem. Es skaidri apzinājos, ka dzīvoju Latvijā, latviešu zemē. Otrkārt, neskatoties uz manu samērā veiksmīgo karjeru Padomju Savienībā, tur bija smacīgi, nebija brīvības. Godīgi sakot, astoņdesmitajos gados es nopietni domāju par emigrāciju.
Uz kurieni – uz Rietumiem vai uz Izraēlu jūs gribējāt emigrēt?
Formāli varēja aizbraukt tikai uz Izraēlu. Man to izdarīt bija vieglāk nekā citiem, jo esmu etniskais ebrejs. Kad pie varas nāca Gorbačovs, parādījās zināmas cerības. 1985. gadā mainījās eksistējošā paradigma, bija cerības, mēs ticējām demokrātijai, perestroikai, tam, ka sociālisms var būt ar cilvēcisku seju. Kāpēc, lai nebūtu iespējams zviedru variants, kur pus gadsimtu pie varas ir sociāldemokrāti un zviedri nedzīvo slikti.
Jūs ticējāt?
Jā, es ticēju. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Gorbačovs sāka dot kaut kādas brīvības. Gorbačova laikā es pirmo reizi biju starptautiskā zinātniskā kongresā. Radās dažādas iespējas. Uz savas nodaļas bāzes es izveidoju kooperatīvu Rīgas Medicīnas institūtā, varēju sniegt informācijas pakalpojumus visai Padomju Savienībai – no Turkmēnijas līdz Ukrainai, pat Maskavai. Tad sākās Atmoda. Parādījās dokumenti, kas liecināja, ka kaut kas nav kārtībā. Es gan sen nojautu, ka Latvijas vēsturē kaut kas tiek stāstīts ne tā. Kad dokumenti parādījās atklātībā, man tas bija zināms trieciens, bet es zināju, ka tā ir taisnība. Spriežot pēc krīzes attīstības Padomju Savienībā, es sapratu, ka šai impērijai ir iespējas sabrukt. Es sapratu, ka vajag pievienoties, atbalstīt. Es nevarētu teikt, ka esmu aktīvs politikā.
Demonstrācijās nepiedalāties?
Piedalījos, arī visās balsošanās esmu piedalījies, arī tajā, kur tika lemts par Latvijas atdalīšanos. Kad man vēl bija balsošanas tiesības. Es skaidri apzinājos, ka zaudēšu balss tiesības, kad tiks atjaunota Latvijas republika un Latvijas pilsonība. Es uz to gāju apzināti. Ko es ieguvu, paliekot Latvijā, savā pierastajā vidē? Es ieguvu to pašu brīvību, demokrātiju. Es esmu izbraukājis visu pasauli, vairākas reizes esmu bijis Izraēlā. Mana vecākā meita dzīvo Izraēlā. Deviņdesmitajos gados, kad te bija pilnīgs sabrukums, viņa gribēja iegūt labu izglītību un izvēlējās Izraēlas universitāti. Tur apprecējās un palika. Uz šejieni brauc ciemos. Man piedāvāja darbu ASV Nacionālajā Medicīnas bibliotēkā. Es padomāju un izlēmu nebraukt, lai gan, paliekot Latvijā, zaudēju savu pamatspecialitāti. Mūsu mazajai valstij lielā zinātne nav pa kabatai. Kad es sapratu, ka privātklīnikā es ar saviem grādiem saņemu tikpat, cik sanitāre, kura mazgā grīdas, es sapratu, ka tas ir bezjēdzīgi.
Kā jūs jutāties, būdams pietiekami ilgu laiku nepilsonis?
Jā, tas bija pietiekami ilgs laiks.
Jums pats aktīvākais laiks. Ko tas nozīmē kaut vai mentāli? Strādāt zemē, ko tu uzskati par savu un…
Es lieliski sapratu. Tika pieņemts likums. Es varēju tam piekrist vai nepiekrist, bet tas tika pieņemts. Viss neatkarības atjaunošanas posms tika noiets vairāk vai mazāk miermīlīgi un likumīgi. Jebkurš likums ir zināma kārtība, neviens likums nav pilnīgs. Vai nu tu pieņem un darbojies pēc likuma, vai nu kļūsti par revolucionāru. Tu vari arī aizbraukt no šīs valsts un meklēt valsti ar labākiem likumiem, kas tevi pieņems. Es pieņēmu nepilsoņa statusu, jo sapratu ka tas mani īpaši nediskriminēs.
Jūs taču kā Latvijas iedzīvotāju skāra Saeimas, valdības lēmumi, nevarēja taču neskart?
Mani skāra, bet es nevarēju tos ietekmēt, jo man nebija balsstiesību. Bet es varēju brīvi nodarboties ar savu darbu, iegādāties īpašumu. Šajā nozīmē man bija tādas pašas tiesības kā pilsoņiem. Es nebūtu varējis strādāt, cik es saprotu, kā jurists un kā farmaceits, bet es neesmu ne viens, ne otrs. Savulaik rektors Vētra negribēja, ka es aizeju no Akadēmijas, viņš mani izsauca un starp mums notika saruna, kas atgādināja fināla skatu no filmas “Džezā tikai meitenes”, kad varonis saka: es dzeru, smēķēju, man nevar būt bērnu un visbeidzot es esmu vīrietis, bet viņam atbild: nekas, katram ir savi trūkumi. Es arī saku, ka ieņemu pietiekami augsta ranga valsts ierēdņa amatu, uz ko viņš atbild, ka viņam ir tiesības ar mani noslēgt individuālu vienošanos un es drīkstu strādāt kā valsts ierēdnis. Nevienam nav noslēpums, ka es nodarbojos ar biznesu, jo ar algu nepietiek, lai izdzīvotu. Viņš teica: labi, to mēs atrunāsim individuāli, un es paliku vēl dažus gadus.
Tajā laikā jūs interesējāties par politiku?
Es vienmēr esmu interesējies par politiku. Es atbalstīju jau Pilsoņu komiteju nostāju, ka procesam jānotiek likumīgi, vispirms atjaunojot pilsonību tiem, kam tā bija, kad šī valsts pārstāja pastāvēt. Tālāk, kā jebkurā valstī, nepieciešams likums par naturalizāciju. Cilvēks iegūst pilsonību, ja grib dzīvot šajā valstī un viņam ir visas pilsoņa tiesības un pienākumi. Protams, bija nepatīkamas sajūtas. Liela daļa, kuri palika šeit dzīvot un strādāt, toreiz bija Tautas Frontes pusē. Toreizējā balsošana – 70%, pastāvot nacionālajam sastāvam – gandrīz 50 pret 50, to parādīja. Lielākā daļa krievvalodīgo atbalstīja ideju par Latvijas neatkarību. Pēc tam mūs izstūma. Bija, protams, nepatīkami. Tad es sev teicu: lai kurā valstī tu ierastos, izņemot Izraēlu, labākajā gadījumā pilsonību saņemsi pēc septiņiem vai desmit gadiem, izejot noteiktu naturalizācijas posmu. Vajag dzīvot, strādāt un gaidīt, kad pienāks tava kārta. Kaut gan šajā ziņā man stipri nepaveicās. Ja mana mamma būtu dzemdējusi mani šeit, es būtu varējis naturalizēties dažus gadus ātrāk.
Kad jūs naturalizējāties?
Es saņēmu pasi 2000. gada maijā.
Jūs taču varējāt arī agrāk.
Varēju, bet es ļoti gribēju, lai kopā ar mani pilsonību saņemtu arī mana sieva. Viņa ir kautrīga, tas viņai bija psiholoģiski pietiekami sarežģīti. Viņa ir ļoti laba speciāliste – stomatoloģe, bet man nācās ļoti ilgi viņu pierunāt. Kāpēc man tas vajadzīgs, viņa teica, es mierīgi strādāju, latviski runāju slikti, ar akcentu. Es taču esmu pazīstama speciāliste. Es viņai saku, ka, pirmkārt, tevi neviens tur nepazīst, ir oficiāli kursi, ja redzēsi, ka nevari pavilkt, neiesi. Mēs reizē aizgājām uz kursiem.
Latviešu valodas?
Vecrīgā bija speciāli kursi, kur mācīja latviešu valodu, Konstitūciju un vēsturi. Man pasniedzēja uzreiz teica, ka es varot neapmeklēt kursus, atnākt tikai uz pārbaudes darbiem. Sieva vairākus mēnešus apmeklēja šos kursus. Es atnācu uz pēdējo nodarbību, izpildīju testu un sapratu, ka eksāmens ir tikai formalitāte. Himnu un zvērestu jāzina katram pilsonim.
Ko tas izmainīja jūsu dzīvē?
Pilsoņa pase man deva lielāku brīvības pakāpi. Es izvēlējos Latviju, jo jūtos šeit komfortabli, esmu šeit uzaudzis, es mīlu šo valsti, pat tās klimatu, es esmu pie tās pieradis. Lai kā mēs nelamātu ierēdņus… Muļķu procents pie mums nebūt nav zemāks kā citur… Tomēr Rietumu civilizācijas pamatvērtības mēs esam ieguvuši. Ieguvuši samērā īsā laikā. Es varu darīt to, ko gribu. Es varu brīvi paust savu viedokli. Man tas ir galvenais. Saņemot pilsonību, es jūtos pilnvērtīgāks kā cilvēks šeit. Es pamatoti varu teikt par Latviju “mēs”, tā tagad ir arī mana valsts. Protams, nav mazsvarīgi, ka absolūti brīvi varu braukāt pa visu Eiropu. Man nevajag kārtējam aprobežotajam franču robežsargam lidostā skaidrot, rādot savu pasi. Kas ir Latvija, to viņš vēl var atcerēties, bet, kas tas par nepilsoņa statusu, viņš nesaprot. Es biju morāli tam gatavs. Esmu pabraukājis pa pasauli pirms tam un sapratis, ka Latvija nav sliktākā vieta uz zemes. Ticiet man. Es labprāt varbūt dzīvotu Parīzē, bet labāk tur braukt atpūsties.
Ir statistika, kas parāda, ka daudzi cilvēki, kuri varētu saņemt pilsonību, to nedara. Kāpēc?
Es domāju, ka cēlonis meklējams krievu mentalitātē. Es to esmu iepazinis. Krievi ilgstoši dzīvojuši nebrīves apstākļos, tāpēc ir iekšēji nebrīvi. Krievu cilvēks, zinot 10 000 vārdu angliski, var kautrēties runāt angliski. Es to zinu pēc sevis.
Kāpēc?
Ir kāda iekšēja pretestība. Es domāju, ka liela daļa lojālo krievu cilvēku Latvijā, kuriem ir tiesības uz pilsonību, vienkārši kaunas no sava akcenta. Kautrējas iet uz iestādēm, baidās, ka var kaut ko nepareizi pateikt latviski. Es atceros savu pirmo braucienu uz Vāciju, tā bija toreizējā VFR, kur visi runāja angliski. Mani uzņēma firma Frankfurtē, kas centās pārliecināt, lai braucu pie viņiem strādāt. Zinot, ka es saprotu tikai angliski, man tika piestiprināts speciāls darbinieks – anglis, tā bija starptautiska firma. Es klejoju arī viens pa pilsētu, man tur bija draugi, kuri emigrējuši… Es sapratu, ka kautrējos paprasīt, pieiet kādam.
Varbūt dēļ tam, ka padomju cilvēks?
Iespējams.
Varbūt tam nav saistības ar krievu mentalitāti?
Iespējams, bet es sev toreiz pateicu: jebkurš itālis, zinot divus vārdus angliski, sarunājas ar tevi, tāpat vācietis.
Tas, ka cilvēki kautrējas, ir galvenais cēlonis?
Tas ir viens no cēloņiem. Otrs ir tas, ka ļoti daudziem cilvēkiem saglabājusies zināma aizvainojuma sajūta.
Tie, kuriem ir ilgas pēc Padomju Savienības?
Tie, kuri ilgojas pēc Padomju Savienības, ir atsevišķs gadījums. Viņi nekad necentīsies kļūt par pilsoņiem. Spriežot pēc vēlēšanu rezultātiem, ir arī zināma daļa pilsoņu, kuri ilgojas pēc PSRS. Te spēlē lomu paaudzes vērtības, jo tie ir galvenokārt gados vecāki cilvēki. Bet lojālajiem krievu cilvēkiem ir aizvainojuma sajūta: mēs visi kopā gājām Atmodā, bet, kad ieguvām neatkarību, kaut kā sadalījāmies. Es zinu ģimenes, kuras sadalījās tā rezultātā. Vīrs ir pilsonis, sieva – nepilsone. Viņi gan naturalizācijas ceļā risina savas problēmas vai ir jau atrisinājuši. Bet tas varētu būt viens no cēloņiem, ka valsts, pieņemot likumu, šos cilvēkus zināmā mērā ir atstūmusi. Trešais nevēlēšanās cēlonis, manuprāt, lai ko šajā sakarībā nekliegtu Krievijas televīzijas, ir tas, ka nepilsoņiem šajā valstī ir brīnišķīga dzīve. Ļoti lielas iespējas. Ja tu negribi iesaistīties politikā, ja tev braucot ārzemju braucienā, nav žēl samaksāt liekus desmit dolārus par Šengenas vīzu… Kā viņi tiek ierobežoti? Nekā. Ja tu negribi iesaistīties politikā. Nedrīkst vēlēt, tikt ievēlētam valsts amatos, bet tā ir formalitāte, ar vērtīgiem speciālistiem vienalga tiek slēgti individuāli līgumi.
Kā jūs domājat, Latvijai jāstājas NATO?
Ja Krievija to neapsteigs. Es domāju, ka tai ir jāstājas gan NATO, gan visās Eiropas struktūrās. Tas ir vienīgais ceļš.
Jūs domājat, ka tas radīs drošību attiecībās ar Krieviju?
Nedomāju. Es domāju, ka mainās situācija visā pasaulē. Es vairs neskatos uz NATO tikai kā militāru organizāciju. Tā kļūst par militāri politisku organizāciju, kas apvieno Rietumus pret iespējamām briesmām no jebkuras puses. Tagad vairāk runā nevis par pretnostatījumu Austrumi – Rietumi, bet gan Ziemeļi – Dienvidi. No šī viedokļa būtu svarīgi iestāties NATO un visās Eiropas struktūrās. Lielāka integrācija Eiropā mums netraucētu, lai gan mēs tāpat virzāmies diezgan strauji.
Kā jūs uztverat Krieviju?
Krieviju es uztveru ar mīlestību. Es piederu krievu kultūrai. Uztveru arī ar sāpēm, tāpēc, ka nezinu, kāds būs Krievijas liktenis. Ja tā mācēs tikt galā ar savām impēriskām ambīcijām, tad tā paliks tādā statusā kā Anglija, Francija, kas tika galā ar impērijām – atšķirībā no Senās Romas, tās nepazuda no pasaules kartes. Krievi patlaban atrodas visai smagas izvēles priekšā. Esot Krievijā, es visbiežāk apmeklēju Pēterburgu. Ja man vajadzētu dzīvot Krievijā, es droši vien visvieglāk varētu adaptēties tur. Es skatos, ka dzīve tur ir ļoti smaga. Nabadzības apjomi tautā, korupcijas līmenis… Tas, ko mēs lasām par mūsējiem šeit, tās ir bērnu spēles, salīdzinot ar viņiem.
Es esmu arī liels hokeja fans. Jau trešo gadu braucu uz pasaules hokeja čempionātu, biju arī Pēterburgā
Kam jūs jutāt līdzi?
Latvijai, protams.
Znaroks pareizi darīja, atsakoties no Latvijas pilsonības?
Znaroks vispār ir dīvains puisis. Viņš savā laikā varēja palikt ASV, nepalika… Es domāju, ka viņš ir par vecu. Mūsu izlase kopumā noveco. Bet viņi iedvesmo ar savu labo spēli, ka vienmēr rāda maksimālo, ko spēj.