Atslēgvārdi:

Latvija ES: kā neskriet uz vietas

Eiropas lietu birojs (ELB) turpina darbu pie dokumenta “Pamatnostādnes Latvijas darbībai Eiropas Savienībā” projekta, kurā plānots noteikt ilgtermiņa prioritātes Latvijas dalībai Eiropas Savienībā (ES) un darbības virzienus šo prioritāšu īstenošanai.

Iesaki citiem:
Skrie 255x203

Žurnālista Jāņa Dombura vadītās diskusijas galvenos punktus apkopojuši Dita Sīle un Artis Nīgals, ELB konsultanti.


Lai pilnvērtīgi sagatavotu šo projektu, ELB ir organizējis vairākas diskusijas par pamatnostādņu saturu, formātu un galvenajām prioritātēm. Piedāvājam sarunas apkopojumu no diskusijas, kuru 15.oktobrī vadīja žurnālists Jānis Domburs un publicēšanai sagatavoja ELB konsultanti Dita Erna Sīle un Artis Nīgals.

Diskusijas dalībnieki:

Sanita Pavļuta-Deslandes – Eiropas lietu biroja vadītāja

Žaneta Ozoliņa – Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja

Ilmārs Rimšēvičs – Latvijas Bankas prezidents

Kaspars Kauliņš – SIA “Fontes R&I” valdes priekšsēdētājs

Toms Baumanis – Latvijas transatlantiskās organizācijas valdes priekšsēdētājs, Pasaules Bankas Latvijas birojs

Aivars Tauriņš – Loģistikas un muitas brokeru asociācijas prezidents

Andris Rāviņš – Jelgavas domes priekšsēdētājs

Viesturs Silenieks – Ministru prezidenta biroja vadītājs

Jānis Brazovskis – Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētāja vietnieks


Kādu stratēģisko dokumentu veidot?

I. Rimšēvičs: Es Eiropas Savienību vairāk uztveru kā ekonomisku veidojumu - kopējais tirgus, vienotā valūta utt. Mēs esam domājuši, kura ir Latvijas vieta šajā tirgū.

Mūsu pieeja attīstības stratēģijai ir izveidojusies diezgan radikāla – jārunā par SIA “Latvija”, kāds ir tās biznesa plāns un vai tā visu dara pareizi, lai realizētu šo plānu?

Protams, mums ir jārunā par valsts suverenitāti, drošību, par to, kādās jomās Latvijai vajadzētu specializēties, kā realizēt savas prioritātes ES, ar kurām valstīm sadarboties ciešāk, ar kurām nē. Par visiem šiem jautājumiem vislabāk iespējams runāt, ja aizmugurē ir skaidrs biznesa plāns – uz kurieni ejam un ko gribam izdarīt. Nevar būt tā, ka tērējam savus spēkus visam, skaidri neapzinoties, vai gūsim atdevi.

Eiropas lietu biroja piedāvātajā diskusijas darba dokumentā es saskatīju pāris lietas, kuras arī mēs esam ieskicējuši. Piemēram, Latvijai būtu svarīgi loģistikas jautājumi – transports, komunikācijas, tirdzniecība. Tāpat parādās jautājums par zinātni. Vienlaikus nav īsti skaidrs, kādu zinātni mēs vēlamies attīstīt. Jākoncentrējas uz tādu, kas virzīta uz Latvijai svarīgu nozaru attīstību; jāveido cieša sinerģija starp zinātni, ražotāju un universitāti. Tikai tad zinātne būs spējīga attīstīties.

Arī mēs darba grupā saskārāmies ar to, ka visi baidās nosaukt konkrētas zinātnes nozares, uz kurām vajadzētu koncentrēties, un cer, ka šīs nozares pašas izvirzīsies, jo, kļūdoties izvēlē, riski un izmaksas ir ļoti lieli. Nelabprāt, tomēr arī zinātnieku aprindas palēnām mēģina ieskicēt Latvijai prioritārās zinātnes nozares. Viena no tām ir biomedicīna un viss, kas ar to saistās. Finanšu resursi ir ļoti ierobežoti, tādēļ tos jāizlieto ļoti mērķtiecīgi.

J. Domburs: Vai tas nozīmē, ka arī uz kultūru, vidi un citiem jautājumiem jāraugās caur ekonomisku prizmu?

I. Rimšēvičs: Jā, visi jautājumi ir jāsaista ar finansēm un valsts budžetu, jo nav jēgas dažādiem tautsaimniecības attīstības plāniem, ja tiem nav finansiāla pamatojuma.

Ja valstī ienāk finanses, tad arī kultūrai nauda atradīsies. Protams, kultūra nedrīkst būt pārpalikums. Kultūras attīstība ģenerē arī tālāku Latvijas ekonomisko attīstību.

J. Domburs: Vai visa stratēģiskās analīzes komisija uzskata, ka viss ir jābalsta uz finansēm un ekonomiku?
Ž. Ozoliņa: Stratēģiskās analīzes komisijā darbojas vairākas apakškomisijas un katra no tām nāk klajā ar saviem priekšlikumiem. Blakus ekonomikai ir arī dzīves kvalitātes, kultūras un identitātes tēmas. Nauda nosaka daudz, bet ES nav tikai ekonomika.

Analizējot ES dibināšanas līgumus un atsevišķu dalībvalstu reālo politiku, redzams, ka ES virzās uz lielu pretrunu samezglojumu. Tas ir jautājums par ES pamatvērtībām, piemēram, liberālismu.

Vienā virzienā iet nauda, otrā virzienā iet dažādas ES programmas - zinātne, vide u.c. Svarīgi sasaistīt naudu ar ES politikām. Ir jābūt skaidram, no kurienes šīm programmām būs nauda un kas ir tās programmas, kas nākotnē vislabāk palīdzēs vairot gan naudu, gan citas vērtības. Noteikti jāformulē prioritārās nozares.

K. Kauliņš: Man ļoti patīk doma par SIA “Latvija”. Latvijas kapacitāte ir ļoti ierobežota, tāpēc nav jācenšas aptvert visu jautājumu lauku.

Pirmkārt, programmai ir jābūt ar skaidru fokusu un jānorāda, ar ko mēs atšķiramies no citām dalībvalstīm. Ierobežotu līdzekļu apstākļos kādam ir jāsaņem drosme un skaidri jāpasaka, kam tie tiks un kam – nē.

Otrkārt, pētījumi rāda, ka īstenojot dažādas misijas un vīzijas, kritiskais punkts ir disciplīna. Veiksmīgos uzņēmumus no mazāk veiksmīgiem atšķir disciplīna. Tas nozīmē, ka skaidri jānosaka mehānisms un principi, kā šo stratēģiju realizēs.

I. Rimšēvičs: Attiecībā uz valsts attīstības stratēģiju galvenais ir panākt konsekvenci. Jāļauj visiem izstrīdēties un vienoties par trīs lapaspušu dokumentu, kas vismaz desmit gadus netiek mainīts.


Kādas ir Latvijas vērtības un prioritātes?

T. Baumanis: Politikas spēks ir tās skaidrība. Līdz šim Latvijas attīstības mērķis bija skaidrs – pievienošanās ES un NATO. Šādu skaidru un vienkāršu mērķi vajag arī nākotnē.

Dokuments jāveido kā īsa vīzija, kas atspoguļo konsensusu par prioritātēm un sektoriem, kuros esam kompetenti, un kādi ir mūsu resursi.

Mūsu galvenais resurss ir cilvēki, tādēļ galvenokārt ir jāiegulda cilvēkresursos. Jāatzīst, ka šobrīd Latvijā nav iespējams atrast skaidru izglītības stratēģiju.

Mums ir arī dabiskie resursi – koksne un to prasmīgi izmantojot mēs varam ievērojami sekmēt savu attīstību. Uzsākot no šāda punkta, mēs varam virzīties uz priekšu.


J. Domburs: Kas būtu jādara, lai attīstītu cilvēkresursus?

T. Baumanis: Pirmkārt, jātiek galā ar augstākās izglītības reformu un situāciju, kad students izliekas, ka mācās, universitāte, ka māca, bet valsts, ka maksā.

K. Kauliņš: Runājot par informācijas tehnoloģiju jomas attīstību, ir jāsaprot, ka mēs nekad nespēsim ražot lētāk un labāk par Āzijas valstīm. Viņu apjomi ir krietni lielāki un darbaspēka izmaksas krietni zemākas. Ir jāatrod kas tāds, ar ko varam atšķirties un būt īpaši. Piemēram, Latvija varētu kļūt par ideju laboratoriju, kur testēt dažādas jaunas idejas un produktus vadībā, inženierzinātnēs, mārketingā, farmācijā... faktiski gandrīz jebkurā jomā. Mēs (Latvija un Baltija) esam pietiekami mazi, lai testēt nebūtu pārāk dārgi, un vienlaikus pietiekami lieli, lai būtu reprezentatīvi.

J. Domburs: Kāds par šo jautājumu ir transporta nozares pārstāvja redzējums?

A. Tauriņš: Domājot par valsts vērtībām, iespējams runāt par valsti kā uzņēmumu un valsti kā kopienu. Pie vērtībām, kas raksturo kopienu, var minēt kultūru, vidi, sociālās vērtības, savukārt uzņēmuma vērtības ir efektivitāte, konkurētspēja un stabilitāte. Tālāk jācenšas šīs vērtības savilkt kopā un izvērtēt, kuras no tām mums ir svarīgākās.

Nozīmīgs ir arī jautājums, cik plaši mēs skatāmies uz valsts attīstības stratēģiju - Latvija ES ietvarā, Latvija tuvējā reģionā, Latvija pasaulē? Arī šādā aspektā parādīsies dažādas nianses.

Lai nonāktu līdz dokumentam, jāiziet cauri garam sarunu procesam. Dažādu nozaru un kopienu locekļiem jāprasa informācija, tā jāliek uz galda un jācenšas definēt kopīgās vērtības.

A. Rāviņš: Runājot par valsti kā uzņēmumu, manuprāt, labāk skanētu nevis SIA, bet gan AS “Latvija”, kurā visi valsts iedzīvotāji ir sabiedrības dalībnieki.

Stratēģijai jākļūst par labu instrumentu, ar kuru mēs sasniegsim savu mērķi – dzīves kvalitāti un labklājību.

Jelgavā esam izstrādājuši desmit gadu attīstības plānu. Tajā noteiktas prioritātes, ar kurām ceram sasniegt labklājību pilsētā. Pagājušajā gadā veiktais pētījums parādīja, ka Zemgalē lielākās attīstības iespējas ir mašīnbūves industrijai. Rezultāti saskan ar mūsu cerībām, un mēs esam noteikuši, ka Jelgavai jākļūst par mašīnbūves attīstības pilsētu.

J. Domburs: Vai pieeju, kas derīga vienai pilsētai, iespējams attiecināt arī uz visu valsti?

J. Rāviņš: Jā, jo valsts sastāv no daudzām pilsētām un teritorijām. Valsts stratēģisko attīstības plānu vajadzētu veidot, balstoties uz idejām un darbībām, kas attīstās reģionos, nevis mēģinot no augšas uzspiest virzību, īsti nezinot, kā to iespējams realizēt uz vietas, kādi ir pieejamie resursi, vide un instrumenti.

Protams, pilsētas mērogā mēs neskaram tādus jautājumus kā migrācija, aizsardzība un drošība, bet tajā pašā laikā mēs varam paust savu nostāju un pilsētas intereses arī par tiem.

V. Silenieks: Minēšu Somijas piemēru. Kad tur ekonomikas attīstības temps kritās un valsts sāka stagnēt, Somijas parlamentā izveidoja nākotnes attīstības komisiju, kas uzdeva valdībai izstrādāt nākotnes attīstības stratēģiju. Tās veidošanā, nākot ar saviem priekšlikumiem, aktīvi iesaistījās visas ministrijas. Parlamentā gala dokumentu apstiprināja un tas ieguva likuma spēku. Realizējot šo plānu, arvien aktīvāk sāka attīstīties šobrīd pasaulē labi pazīstamie Somijas uzņēmumi.

Sekojot Somijas piemēram, arī Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre Saeimā izveidoja nākotnes attīstības apakškomisiju.

Manuprāt, šobrīd arī Latvijā daļēji ir apzināti mūsu resursi un priekšrocības, bet tie nav salikti kopējā kartē.

Iespējams, ir jāraugās plašāk – pasaules, nevis Eiropas mērogā, jo Eiropa beidzas jau tepat aiz Zilupes. Varbūt Eiropā mēs varam izcelties tieši ar saiknēm uz Austrumu tirgu.

Vienlaikus Latvijā nav sakārtots arī nacionālās attīstības plānojums. Piemēram, kamēr Rīgas osta karo ar Ventspils ostu, vairums kravas aiziet uz Tallinu. Līdzīgu piemēru var minēt saistībā ar ES fondu apguvi: divi blakus pagastos esoši zemnieki plāno celt rapša pārstrādes rūpnīcu un viens par otru uzzina tikai tad, kad projekti jau apstiprināti un saņemts finansējums. Šāda situācija ir absurda.

T. Baumanis: Latvijā trūkst vienotības par valsts attīstības prioritātes. Ir izstrādāts liels skaits dažādu stratēģisko dokumentu, bet brīdī, kad tiek runāts par valsts budžetu, tos neņem vērā. Kur tad ir šī nākotnes attīstības komisija, kad tiek plānots valsts budžets? Stratēģijām nav nozīmes, ja tām nav finansiāla seguma.

Somijā, atšķirībā no Latvijas, ir panākta vienotība par to, kas ir valsts attīstības mērķi.

V. Silenieks: Ministrijas labi pārredz savas nozares, tādēļ tām jāprasa, ko mēs varam darīt konkrētajā jomā, ar ko varam izcelties ES kontekstā. Iespējams, par Latvijas eksportpreci varētu kļūt medicīnas pakalpojumi.

J. Brazovskis: Man vienmēr ir patikusi ideja par valsti kā saimniecisko uzņēmumu un, manuprāt, tajā nav arī pretrunu ar kultūras un citu jomu attīstību. Ikvienam lielajam uzņēmumam ir korporatīvā kultūra, sociālā atbildība u.c.

Jāpiekrīt, ka pēdējos gados līdz ar pēdējiem līgumiem ES attīstība ir aizgājusi tālu no tā, kālab tā tika izveidota. ES būtu vairāk jākoncentrējas uz tās sākotnējām vērtībām – vienotu tirgu, liberālismu un kustības brīvībām starp dalībvalstīm.

Mēs varam uztaisīt kādu dokumentu gribam, bet jautājums ir par vērtībām, kas pastāv mūsu sabiedrībā. Mēs varam pieņemt likumu, bet vērtību sistēmu ar likumu iedibināt nevar. Tās ir jākopj daudzu gadu garumā.

J. Domburs: Bet ko mēs varam darīt šodien?

J.Brazovskis: Šobrīd mums par attīstības prioritāti ir jāizvirza labklājība. Labklājība ir jebkas, kas rada pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību, un nav svarīgi vai tā ir rūpniecība, vai tā ir zinātņu ietilpīgā nozare, vai tie ir pakalpojumi.

K. Kauliņš: Attiecībā uz brīvo kustību un labklājību mums ir jāatzīst, ka nevaram uzbūvēt labklājību ar tiem resursiem, kas ir pieejami valstī. Mums trūkst cilvēku, mēs novecojam un izmirstam. Mums ir jārada mehānisms, kas ļauj ieplūst imigrantiem, vienlaikus nodrošinot, lai tie neapdraud mūsu nacionālo identitāti un intereses. Ir jāsaprot un skaidri jāpasaka, ka ar esošajiem resursiem mēs labklājību neuzcelsim.

I. Rimšēvičs: Vairākās pasaules valstīs darbojas zaļo karšu sistēma, ar kuras palīdzību tiek piesaistīti speciālisti, kuri visvairāk vajadzīgi. Mēs baidāmies no imigrācijas, no zaļās kartes ieviešanas, bet tas, iespējams, būtu labs risinājums, kā piesaistīt trūkstošos speciālistus.

A. Rāviņš: Mums vajadzētu attīstīt savu nacionālo potenciālu, lai mēs paši būtu uzņēmēji, pie kuriem strādā citi, nevis būtu citiem darbaspēks.

S. Pavļuta – Deslandes: Mūsu dokumenta projektā parādās sadaļa par iekšējo drošību, kas ietver arī jautājumu par migrāciju. Mums vajadzētu skatīties, kā šo jautājumu risināt caur Briseli, jo tur vienlaikus notiek aktīvas sarunas par to, kā ierobežot imigrantu pieplūdumu un kā piesaistīt ārvalstu zinātniekus.

I. Rimšēvičs: Mums vajag savu redzējumu, ar ko iesaistīties šajās diskusijās.

Ž. Ozoliņa: Lai valsts darbotos kā sekmīgs uzņēmums, mums ir jāpanāk sabiedrības vienošanās, ka mēs pieņemam šī uzņēmumam vērtības un esam gatavi tajā strādāt. Ja ir vienošanās par vērtībām, tad, iespējams, arī varam sakost zobus un paciest migrāciju vai vēl ko citu. Ja sāksim runāt par zaļajām kartēm, nevienojoties par vērtībām, uzņēmums būs bankrotējis.

Tādēļ, iespējams, ir vērts padomāt par daudzpakāpju dokumentu. Līdzīgi kā bija ārpolitikas pamatvirzieni – dokuments, kurā definētas pamatvērtības un virzieni, bet tam sekoja jau izvērstāka koncepcija.

A. Rāviņš: Vērtības ir jāizdiskutē un cilvēkiem jāizskaidro, lai viņiem rastos stingra pārliecība, ka tās ir patiesās vērtības un ka uz tām mēs tiecamies.

J. Domburs: SIA un AS uzdevums ir peļņa, bet valstī tomēr pastāv un attīstās lietas, kurām nav tieša ekonomiskā ieguvuma.

I. Rimšēvičs: Arī katrs uzņēmējs veido dažādus pasākumus un ekskursijas, kas saliedē kolektīvu, bet nedod tūlītēju ekonomisko efektu. Līdzīgi ir ar valsti, kas attīsta kultūru, sportu un citas aktivitātes, kas no ekonomiskā viedokļa ir izdevumi.

A. Rāviņš: Lai sekmīgi attīstītos, mums, pirmkārt, ir jāsakārto sava nodokļu sistēma. Šobrīd lielajiem uzņēmumiem nodokļi tiek atviegloti, kamēr mazie maksā vairāk.

K. Kauliņš: Vienlaikus mums jāprasa, lai ES ietvaros būtu brīvība samazināt nodokļus MVU, jo jaunu uzņēmumu rašanās mums ir īpaši svarīga, ja vēlamies panākt strauju ekonomisko izaugsmi.

I. Rimšēvičs: ES ir uzņēmumu asociācija, kurā dalībvalstis vienlaikus ir konkurenti. Dalībvalstis ir vienojušās asociācijā, lai sekmīgāk savstarpēji tirgotos un labāk aizstāvētu savas intereses pret citiem pasaules tirgus dalībniekiem, bet iekšējā tirgū tās ir konkurenti. Tādēļ mums nevajag neko prasīt, bet gan dzelžaini jāizstrādā sava pozīcija un tā jāaizstāv.

K. Kauliņš: Mazākus nodokļus un izdevīgākus nosacījumus uzņēmējdarbībai mēs varam aizstāvēt, pierādot citām ES dalībvalstīm, ka šādi mēs attīstīsimies straujāk, ar laiku kļūstot pirktspējīgāki un pērkot no viņiem vairāk.

Kādās jomās specializēties?

J. Domburs: Kurā jomā Latvijai vajadzētu specializēties?

I. Rimšēvics: Interešu grupas Latvijā ir ļoti dažādas un katrai no tām ir savas intereses. Tādēļ ir jāattīsta diskusija, jāizstrīdas gada garumā un jāvienojas par mūsu prioritātēm. Pilnīgi visi nebūs apmierināti nekad.

J. Domburs: Pie kādām prioritātēm jūs esat nonākuši, diskutējot Stratēģiskās analīzes komisijas darba grupā?

I. Rimšēvics: Izglītībai jābūt prioritāšu prioritātei. Izglītība ir līdzeklis un, ja tās nav, tad neko nevaram būvēt. Jā kāds var piedāvāt citas prioritātes, piemēram, IT vai transports un loģistika, tad esam gatavi runāt arī par tām.

J. Domburs: Kā ir ar tikko pieminēto transportu un loģistiku?

A. Tauriņš: Pirmkārt, par to, kā vajadzētu veidot dokumentu. Svarīgākais ir panākt, lai lielākā daļa iedzīvotāju ir pārliecināti, ka dokumentā definētie mērķi un prioritātes ir tieši tas, kas mums ir svarīgākais. Mērķi ir jādefinē pēc iespējas vienkārši un skaidri, lai ikviens tos saprastu un spētu atbalstīt.

Runājot par loģistiku, lielākā problēma ir tā, ka nav izpratne, kas ir loģistika. Loģistikas objekts ir prece. Labākā loģistika ir tad, ja prece netiek pārvietota, bet tā tiek saražota vietā, kur tiek pārdota vai izmantota. Loģistikā ir vairāki līmeņi – infrastruktūra, transporta infrastruktūra, vai mēs spējam piedāvāt kompleksus risinājumus. Jo augstāk šajos līmeņos mēs ejam, jo nepieciešama lielāka ekspertīze.

J. Domburs: Vai mēs varam būt eksperti loģistikā?

A. Tauriņš: Šobrīd loģistika Latvijā ir ļoti atpalikusi.

A. Rāviņš: Latvijai ir jātaisa inventerizācija visās nozarēs.

I. Rimšēvičs: Mums jāsakārto sevi. Ir svarīgi, lai gan ostas, gan dzelzceļš, gan pārējā infrastruktūra sekmīgi strādātu. Kādam ir stingri jāpasaka, kādas plūsmas attīstīsim un kā šī nozare darbosies. Ir jābeidz cīnīties savā starpā.

J. Domburs: Vai tas nozīmē, ka mēs vēl desmit gadus mēģināsim sakārto savu sistēmu? Varbūt mums jau šobrīd ir jādomā, kādai ir jābūt ES transporta politikai?

I. Rimšēvics: Nē, mēs, pirmkārt, skatāmies, kādai ir jābūt Latvijas transporta politikai, un tikai pēc tam mēs skatāmies ES kontekstā, un tad tās mēģinām mazliet saskaņot.

J. Domburs: Vai tas nozīmē, ka mums Briselē neko aizstāvēt nevajag?

I. Rimšēvics: Nē, mēs skatāmies, vai Briseles politika ir mums derīga. Ja attīstās kas tāds, kas varētu būt kaitīgs mūsu politikai, tad mēs sūtam savus diplomātus, lai tie aizstāv mūsu tiesības.

S. Pavļuta-Deslandes: Tieši to mēs pašlaik darām. Mēs gribam šo procesu pavērst uz aktīvu darbību un paši nākt jau ar konkrētiem ierosinājumiem attiecībā uz turpmāko attīstību.


Ko lemsim Eiropas Savienībā, ko Latvijā?

J. Domburs: Pārejot pie jautājuma par kompetences sadali, vai mēs vēlamies, lai ES kompetence arvien vairāk paplašinās un arvien vairāk jautājumi tiek regulēti ES līmenī, vai gluži pretēji - gribam bremzēt šo procesu?

I. Rimšēvičs: Ja visi piedāvā vienādu produktu, tad agri vai vēlu izdzīvo lielākais un stiprākais. Mums nevajag nekādu unifikāciju, ir jācīnās pret to un jācenšas būt unikāliem.

J. Domburs: Ar ko mēs varam būt unikāli?

A. Rāviņš: Koksne Latvijā ir neapstrīdama prioritāte. Tieši tādēļ nesen Jelgavā atklājām koksnes laboratoriju, kuras izveidei piesaistīti arī ES līdzekļi. Laboratorija gan zinātniekiem, gan uzņēmējiem dod daudz jaunu iespēju. Līdz ar to ir dots skaidrs vēstījums – šīs nozares attīstība mums ir svarīga.

J. Domburs: Tātad iezīmējas vairākas nozares, kurās Latvija grib specializēties – biomedicīna, koksne, iespējams, loģistika. Par tām mums arī vajadzētu cīnīties ES līmenī.

K. Kauliņš: Ir jārunā par vairāku līmeņu stratēģijām. Tas, ko mēs runājam par koksni un loģistiku, ir biznesa līmeņa stratēģija. Bet ir jādomā arī augstākā līmenī - korporatīvās stratēģijas līmenī. Jautājums ir par stratēģisko alianšu veidošanu – vai mēs kādu pērkam vai arī kādam pievienojamies, kā arī par to, kāds ir mūsu stratēģiskais piedāvājums AS “Beļģija”, AS “Polija”, ko varam piedāvāt Baltijas jūras reģionam, ko kādam citam reģionam?

J. Brazovskis: Jautājums ir vēl plašāks – vai mēs esam eiropieši vai pasaules cilvēki, vai, atvainojos, esam kaimiņš alkoholiķis, kurš, iegājis kopējā dzīvoklī, slikti uzvedas, prasa naudu un iebilst pret kopējām iniciatīvām. Tā neuzvedās kopējā mājā. Ģimenē ir jāprot uzņemties pienākumus, uzklausīt citus viedokļus un respektēt līdzcilvēku vēlmes.

Ja atzīstam, ka esam eiropieši, tad jāsaprot, ka būs dažas lietas, kuras mums tomēr vajadzēs upurēt.

J. Domburs: Bet arī vienotajā Eiropas mājā mēs tomēr varam ietekmēt jautājumu attīstību. Mēs varam pateikt, ka ir jautājumi, kuros vajadzētu saglabāt sienas starp valstīm, bet ir citi jautājumi, kuros labprāt sēžam pie kopējā galda.

J. Brazovskis: Tieši tā, ir skaidri jāpasaka, ka ir jautājumi, kuros mēs esam gatavi daļu savas kompetences deleģēt, piemēram, ārējā robeža, migrācija, kopēja ārpolitika pret trešajām valstīm u.c. Bet vienlaikus ir atsevišķi jautājumi: konkurētspēja un dalībvalstu savstarpējā konkurence, nodokļu autonomija (harmonizācija ir brīva kapitāla kustības ierobežojums) un liberalizācija lauksaimniecības politikā, par kuriem mēs vienmēr cīnīsimies un neļausim ierobežot.

Mūsu draugi būs tie, kas atbalsta mūsu redzējumu par konkurētspējīgu Eiropu.


Kādas ir mūsu iespējas, kādi ir riski?

K. Kauliņš: Nākamais ir jautājums par brīvā darbaspēka plūsmu.

Mums jāspēj atbrīvoties no bailēm, ka latvieši no Latvijas aizbrauks vai ka šeit sabrauks cilvēki, kurus mēs nevēlamies redzēt. Iedzīvotāju kustība sekmē valsts attīstību. Ja Latvija veiksmīgi attīstīsies, tad jau pēc neilga laika mēs spēsim aizbraukušajiem piedāvāt jaunas iespējas, un viņi atgriezīsies ar iegūtajām zināšanām un kontaktiem.

Vienlaikus mums jārada iespējas, lai Latvijā ierastos cilvēki, kuri mūsu ekonomikai dod iespējami lielāku pievienoto vērtību. Viena iespēja ir piesaistīt cilvēkus, kuri šeit realizē jaunas idejas un attīsta biznesu, un rada jaunas darba vietas. Otrs, attīstot jaunas nozares, mums būs nepieciešami arī speciālisti, kuri šīs lietas pārzina un spēj tās mācīt citiem. Ir iespējami dažādi mehānismi, kā šo kustību kontrolēt un virzīt.

T. Baumanis: Diemžēl situācija nav tik skaista, un esam tālu no ideāla. Laikraksts “Sestdiena” raksta par to, kā simtiem latviešu dodas uz Īriju strādāt kā mazkvalificēts darbaspēks.

J. Domburs: Bez tiem, kuri dodas uz Īriju, ārvalstīs strādā arī Latvijas zinātnieki, IT speciālisti un finanšu menedžeri, kas ir augsti kvalificēti un ļoti labi apmaksāti.

A. Tauriņš: Arī mazkvalificēts darbaspēks, kas strādā Īrijā, iegūst labas valodas zināšanas un kļūst jau kvalificētāks.

K. Kauliņš: Svarīgi, ka latviešiem, līdzīgi kā igauņiem un lietuviešiem, piemīt spēja ātri mācīties un apgūt jaunas lietas. Tas ir tādēļ, ka Latvijā ir laba pamatizglītības bāze, kādas nav daudzviet citur. Tā ir galvenā vērtība, kas mums ir, un to vajag sekmīgi izmantot.

I. Rimšēvičs: Vienlaikus augstākajā izglītībā mēs diemžēl ražojam brāķi. Šobrīd augstāko izglītību apgūst dēļ papīra, jo vairums studentu strādā, un zināšanās veidojas milzīgi robi. Latvija ir vadošajās vietās pēc studentu skaita uz 1000 iedzīvotājiem, bet tas ir visai bezjēdzīgi, un nauda tiek izlietota neefektīvi.

K. Kauliņš: Tātad mums ir daudz studentu uz iedzīvotāju skaitu. Tas ir labs mārketinga instruments valsts tēla attīstīšanai. Ar to mēs varam sekmēt investoru pieplūdumu. Ja spējam ātri apgūt jaunas lietas, tad būs arī panākumi.

J. Domburs: Kurās jomās mēs varam būt līderi un attīstīties visstraujāk?

K. Kauliņš: Runājot par loģistiku, interesants ir piemērs par avio reisu, kas no Uzbekistānas caur Rīgu ies uz Ņujorku. Kāpēc Latvija nevarētu kļūt par placdarmu kravu sadalei starp Vidusāziju un Rietumeiropu? Tas ir pozitīvs piedāvājums, ko varam attīstīt.

A. Rāviņš: Bet lai šāds piedāvājums attīstītos, ir vēl daudz un ilgi jāstrādā. Tādēļ ir jāizvērtē un ļoti skaidri jāpasaka, kāds ir mūsu mērķis, lai iesaistītās puses varētu būt drošas par savu nākotni un aktīvi strādātu šī mērķa sasniegšanai.

I. Rimšēvičs: Mums ir arī liels skaits cilvēku, kuri strādā Latvijas pārstāvniecībā Briselē. Mums viņiem skaidri jāpasaka, ko darīt. Tiklīdz mums būtu AS “Latvija” biznesa plāns un skaidras prioritātes, šie cilvēki varētu strādāt daudz efektīvāk un pārstāvēt Latvijas intereses. Citādāk, tā ir skriešana uz vietas.

A. Tauriņš: Jāpiekrīt, ka Latvijai ir ierobežoti finanšu resursi, lai šeit attīstītu ļoti modernas laboratorijas un citus vērienīgus projektus. Tieši tādēļ valstij ir skaidri jādefinē savas prioritārās jomas, jārada izdevīgi noteikumi un pievilcīga vide attiecīgās jomas attīstībai. Tad uzņēmēji būs ieinteresēti nākt ar savām investīcijām - valsts dod virzienu un piedāvā atbalstu, bet galvenos ieguldījumus veic investors.

I. Rimšēvičs: Nozīmīgs ir valsts atbalsts nozares attīstībai, bet tik pat nozīmīgi ir, lai valsts neliek šķēršļus un netraucē attīstīties.


Rezumējums

J. Domburs: Mēģinot rezumēt teikto par dokumenta formu un saturu, iezīmējas vairāki jautājumi. Pirmkārt, dokumentam ir jābūt konceptuāli vienotam, sabiedrībā plaši izdiskutētam un akceptētam. Otrkārt, iezīmējās daudzas nozares, kas Latvijā ir visai nesakārtotas. Vai šajā dokumentā būtu jāmeklē risinājumi, kā šīs lietas sakārtot? Treškārt, vai dokumentā iezīmētās prioritātes varētu kalpot par pamatu, izstrādājot nākamo Attīstības plānu ES struktūrfondu līdzekļu apgūšanai?

I. Rimšēvičs: Šis dokuments jāraksta sev, nevis Briselei. Tam jābūt Latvijas dokumentam, valsts biznesa plānam, kas, protams, ir publiski pieejams.

T. Baumanis: Dokumentam vajadzētu veidoties kā nacionālās attīstības stratēģijai, kurā definētas dažas nozīmīgākās prioritātes, un tas tiek saskaņots ar budžeta plānošanu Latvijā, ka arī ar ES daudzgadu budžeta plāniem. Šo dokumentu realizējot, mēs palēnam attīstām savu kompetenci atsevišķās nozarēs un tad pie kopējā ES galda mūs uztvers arvien nopietnāk.

J. Brazovskis: Domājot par to, kādā virzienā attīstās ES un kāda attīstība būtu vēlama Latvijai, redzams, ka Eiropa šobrīd virzās arvien vairāk prom no trim pīlāriem, kas ir tās pamatā. Mums sevi jāpozicionē kā atbildīgu valsti, kas Eiropu uzskata par vērtību un cīnās, lai pīlāru dalījumu stiprinātu. Mums aktīvi jāiesaistās pret pārlieku likumdošanas harmonizāciju, kā arī pret virzību uz sociālās Eiropas modeli.

J. Domburs: Kas būtu galvenās Latvijas prioritātes?

A. Rāviņš: Prioritāšu prioritāte ir izglītība.

J. Domburs: Bet kāda izglītība?

I. Rimšēvičs: Mēs šobrīd nevaram pateikt, cik konkrētas nozares speciālistus mums vajadzēs. Manuprāt, Latvijā būtu jārada sistēma, kas ir līdzīga ASV liberālajai izglītībai – augstas klases izglītība, kas ļauj specializēties gandrīz jebkurā jomā. Ir jāveido spēcīga izglītības bāze, kas ļauj ātri pielāgoties. Ņemot vērā, ka mūsu iedzīvotājiem ir laba kapacitāte mācīties, šis modelis varētu strādāt sekmīgi.

K. Kauliņš: Varbūt skatīsimies plašāk – nesauksim to par izglītību, bet par zināšanu sabiedrību. Galvenais ir iemācīties radīt speciālistus, kuri savas zināšanas spēj pielietot praksē un nodot tālāk.

Pētījumi rāda, ka vairums latviešu nav un nevar būt tā saucamie aktīvie uzņēmēji, menedžeri jeb ideju ģeneratori. Latviešu spēks ir tajā, ka esam pietiekami elastīgi, spējam ļoti ātri pielāgoties un realizēt citu iniciatīvas.

I. Rimšēvičs: Iespējams, Latvijā arvien vairāk radīsies aktīvie uzņēmēji, ideju radītāji, un varbūt mēs varam ļoti labi apkalpot un realizēt šīs jaunās idejas.

K. Kauliņš: Vidē, kur kaut kas notiek, arī dzimst jaunie talanti un ideju ģeneratori.

T. Baumanis: Jāpiekrīt, ka izglītību un zināšanas varētu virzīt kā galveno Latvijas prioritāti, bet, nonākot pie reformu realizēšanas izglītībā, mēs saskarsimies ar milzīgām grūtībām. Izglītība ir viskorporatīvākais sektors, kurā realizēt reformas no ārpuses būs ļoti grūti.

I. Rimšēvičs: Jautājums ir par to, cik spēcīgs un atbalstīts būs izstrādātais dokuments. Manuprāt, šim jautājumam ir jāpieiet ļoti stingri - pēc tam, kad noteiktās prioritātes ir pietiekami izdiskutētas, ir notikušas konsultācijas ar nozaru speciālistiem un dokuments apstiprināts, ir jānāk kādam, kas šo stratēģiju ieviesīs.

J. Domburs: Tādejādi mēs atgriežamies pie ierosinājuma par dokumentu, kam tiek piešķirts likuma statuss.

T. Baumanis: Citas iespējas nav, jo, ņemot vērā to, ka mainās valdības un ka likums par valsts budžetu ir galvenais plānošanas instruments, šim dokumentam ir jābūt ar likuma spēku un tā ieviešana jānodrošina, atbilstoši plānojot budžetu.

A. Tauriņš: Te pat varētu runāt par referendumu. Tad tam būtu pavisam cits spēks.

A. Rāviņš: Manuprāt, nevar runāt par referendumu juridiskajā izpratnē. Ir jāpanāk referendumam līdzvērtīgs atbalsts no sabiedrības.

T. Baumanis: Jautājums ir, kā sekmīgi mobilizēt sabiedrību un panākt vispārēju atbalstu kādam nozīmīgam kopējam projektam.

J. Domburs: Rezumējot dzirdēto, vai varam pateikt, kādā virzienā tālāk strādāt?

K. Kauliņš: Stratēģijas veidošanas modelis ir visai skaidrs, vienalga vai tas būtu akciju sabiedrībai vai valstij. Pirmkārt, mēs pasakām, kas esam un ar ko gribam strādāt kopā. Otrkārt, pasakām, kas mums ir, ko varam piedāvāt, un kādi ir attīstības prioritārie virzieni. Treškārt, tas ir funkcionālais līmenis - rīcības plāni, ar kuriem pasakām, kā realizējam savus mērķus.

Domājot par prioritārajiem virzieniem, es iestājos par stingru atbalstu ES pamatbrīvībām, uz kurām mēs būvējam savu labklājību un no kurām arī izriet mūsu tālākās konkrētās prioritātes.


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!