Latviešu valodas vides nostiprināšana radio un televīzijas jomā 1

Uzstāšanās konferencē "Elektroniskie sabiedrības saziņas līdzekļi un sabiedrības integrācija" 2002. gada 22. novembrī

Iesaki citiem:

Kā zināms, pēdējo desmit gadu laikā mūsu valsts, konsekventi īstenojot valodas politiku, ir spējusi atjaunot latviešu valodas pozīcijas daudzās sociolingvistiskajās funkcijās. Zinātnieku veiktie pētījumi liecina, ka latviešu valodai ir monopolfunkcija valsts varas un valsts pārvaldes augstākajās institūcijās, kā arī pašvaldībās. Daudzās citās jomās situācija valsts valodas lietošanas ziņā nav vēl pilnībā apmierinoša un ir nepieciešams vesels pasākumu kopums, lai šo stāvokli uzlabotu. Lai gan latviešu valoda netiek pieskaitīta apdraudēto valodu grupai, tai, tāpat kā daudzām citām Eiropas valodām, ir jākļūst par līdzekli to uzdevumu veikšanai, ko izvirza 21. gadsimts, proti, jānodrošina pāreja no lokāli orientēta industriālā laikmeta uz pasaules mēroga komunikācijas un zināšanu laikmetu; jādod terminoloģisks apzīmējums tehnoloģijas attīstības rezultātā radītajiem jaunajiem jēdzieniem un produkcijas veidiem; jānodrošina pāreja no „papīra kultūras”’ uz „datora kultūru”(sk. Druviete I., Baltaiskalna D., Ernstsone V., Poriņa V. (2001). Latvijas valodas politikas analīze: ekonomikas aspekti. R.: IU „Mācību apgāds”). Speciālisti, kas nodarbojas ar valodas politikas izpētes jautājumiem, ir atzinuši, ka ideālistiskais pieņēmums par vairāku valodu mierīgas līdzās pastāvēšanas iespējām vienā un tajā pašā teritorijā kopš pagājušā gadsimta 80. gadu beigām ir noraidīts kā maldīgs. Šobrīd sociolingvisti atzīst (arī Latvijā ar Sorosa fonda-Latvija atbalstu 2000. gadā ir veikts pētījums „Latvijas valodas politikas ekonomiskie aspekti”), ka dažādām valodām ir dažādas ekonomiskās vērtības un sociālais prestižs un ka tās savstarpēji konkurē. Ņemot vērā faktu, ka arī latviešu valoda attīstās spēcīgu konkurentvalodu apstākļos (gan krievu, gan angļu valoda pieder tā saucamajai ļoti lielo valodu grupai, un tām ir liela ekonomiskā vērtība, kā arī augsts sociālais prestižs), ir saprotama un atbalstāma valsts intervence, nosakot zināmus ierobežojumus svešvalodu izmantošanai Latvijas teritorijā. Manuprāt, šie ierobežojumi, ja to izpildi sistemātiski un kvalitatīvi veic uzraudzības institūcijas, tikai daļēji spēj kompensēt tās priekšrocības, ko bauda valodas ar lielāku ekonomisko vērtību. Protams, šiem ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem likumos, tie nevar būt diskriminējoši, un tiem ir jāatbilst gan Latvijas Republikas Satversmei, gan arī Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

Ņemot vērā faktu, ka šodienas konferencē piedalās daudzi cilvēktiesību speciālisti, labprāt uzklausīšu šo speciālistu viedokli, vai demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami ierobežojumi, kas skar elektronisko saziņas līdzekļu darbību, vai šie ierobežojumi ir leģitīmi no cilvēktiesību viedokļa.

Atbilstoši Oslo rekomendācijām par mazākumtautību lingvistiskajām tiesībām (bukletu, kas ir pieejams arī latviešu valodā, ir publicējis Starpetnisko attiecību fonds (The Foundation on Inter-Ethnic Relations) pie mazākumtautībām piederošas personas var savā valodā izmantot raidlaiku valsts finansētajos informācijas līdzekļos (atbilstoši Radio un televīzijas likuma 62. panta trešās daļas noteikumiem Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas otrā izplatīšanas tīkla programmās tie ir 20 procenti gada raidlaika). Diemžēl ir jāatzīst, ka vismaz pēdējā laikā no Latvijas Televīzijas otrā izplatīšanas tīkla programmas ir pazuduši raidījumi poļu, ukraiņu un citu mazākumtautību valodā, un viss mazākumtautību valodām atvēlētais raidlaiks šobrīd tiek izmantots tikai vienā valodā, proti, krievu valodā.

Šobrīd spēkā esošā Radio un televīzijas likuma 18. (Programmu veidošanas īpašie noteikumi), 19. (Raidījumu valoda) un 62. (Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas programmas) pants nosaka svešvalodu izmantošanas ierobežojumus raidorganizāciju programmās. Tā, piemēram, atbilstoši iepriekš minētā likuma 19. panta piektās daļas noteikumiem „raidorganizācijas veidotajās programmās raidlaika apjoms svešvalodās nedrīkst pārsniegt 25 procentus no raidlaika kopapjoma diennakts laikā. Šis noteikums neattiecas uz Latvijas Televīziju, Latvijas Radio, kabeļtelevīziju, kabeļradio, satelīttelevīziju, satelītradio”. Piedaloties šodienas konferencē, gribētos noskaidrot, vai šie ierobežojumi samērā asas valodu konkurences apstākļos (šobrīd krievu valodas, bet, kā tiek prognozēts, pēc iestāšanās ES arī angļu valodas) ir attaisnojušies, vai tie ir veikuši savu kompensējošo funkciju. Diemžēl manā rīcībā nav datu, nav pētījumu, kas objektīvi liecinātu par ieguvumiem vai zaudējumiem, kas radušies pēc šo ierobežojumu noteikšanas. Ceru, ka par tādiem šodien runās ne tikai komerciālo raidorganizāciju pārstāvji, iespējams uzsverot izdevīguma, peļņas gūšanas jautājumus, bet arī nevalstisko organizāciju un Nacionālās radio un televīzijas padomes pārstāvji. Mans subjektīvais viedoklis ir šāds: ierobežojumi, kas tiek attiecināti uz svešvalodas lietošanu un neskar valsts valodu, realizējot konsekventu šo noteikumu uzraudzību, nostiprina latviešu valodas pozīcijas.

Elektroniskie saziņas līdzekļi, raidot valsts valodā, ne tikai paplašina un nostiprina latviešu valodas vidi tur, kur tāda jau eksistē, bet arī palīdz to radīt tur, kur tādas nav, piemēram, Daugavpilī. Ņemot vērā faktu, ka arī cittautiešu skatītāji skatās raidījumus, kas ir latviešu valodā (tie ir gan seriāli, gan ziņu, sporta, kultūras u.c. raidījumi), jāsecina, ka elektroniskajiem saziņas līdzekļiem ir nenovērtējama nozīme arī sabiedrības integrācijas jomā. Cīņā par skatītāju un reklāmdevēju būtu jāatceras, ka daudz ko izšķir piedāvātā raidījuma kvalitāte, proti, labs raidījums pulcēs lielu auditoriju neatkarīgi no raidījuma valodas.

Ņemot vērā elektronisko plašsaziņas līdzekļu milzīgās iespējas uzrunāt ļoti lielas skatītāju un klausītāju masas, jāatzīmē, ka gan radio, gan televīzijas raidorganizāciju nozīmīgs uzdevums ir rūpēties par pareizas latviešu valodas lietošanu. Vismaz daļa skatītāju un klausītāju ļoti jūtīgi reaģē uz dažādām valodas kļūdām. Labskanīga un kopta valoda nepārprotami liecina par raidījuma vadītāja vai vadītāju profesionālo kvalifikāciju.

Un nobeigumā vēlos atgādināt, kādus mērķus valsts valodas politikas īstenošanas jomā ir vēlējies sasniegt mūsu likumdevējs. Valsts valodas likuma 1. pantā ir noteikts, ka šā likuma mērķis ir nodrošināt:

1) latviešu valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību;

2) latviešu tautas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu;

3) tiesības brīvi lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā;

4) mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos Latvijas sabiedrībā, ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu vai citas valodas;

5) latviešu valodas ietekmes palielināšanu Latvijas kultūrvidē, veicinot ātrāku sabiedrības integrāciju.

Kā redzams – lieli, nozīmīgi mērķi, kuru sasniegšanai nepieciešams arī elektronisko saziņas līdzekļu atbalsts.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti