Laiks sabiedriskajam medijam

Privātā sektora intereses mediju tirgū samazinās. Taču, lai sabiedrībā funkcionētu demokrātija, mums pašiem kā ēst būs vajadzīga kvalitatīva žurnālistika.

Iesaki citiem:

Jūs Dienu esat atstājis pietiekami izdevīgā brīdī, kad preses bizness redzami iet uz leju.

Nenoliedzami ir situācija, kad pēkšņi tiec katapultēts no lidmašīnas, kura nebūt nelido stabili, bet atrodas zināmās turbulencēs. Protams, situācija ir zināma komforta zona man, kad uz visu varu paskatīties no malas, neuzņemoties vairs konkrētu atbildību par vienu vai otru procesu.



Tad drukātā prese patlaban ir nonākusi sarežģītā situācijā?

Jā, situācija ir nenormāli sarežģīta, jo notiek fundamentāla mediju vides izmaiņa. Te ir divas ārkārtīgi svarīgas komponentes. Pirmā ir mediju ainavas reāla izmaiņa, kas sākusies jaunu mediju tehnoloģiju attīstības rezultātā. Notiek mediju auditoriju fragmentēšanās. Mēs redzam tādus mega medijus kā Youtube, Facebook, Twitter, — viņi ir tīkls un satīklošanās iespējas ir bezgalīgas. Visi var skatīties vienu attēlu vai vienu failu, ko medijs piedāvā, bet tajā pašā laikā notiek pretējs process — arvien vairāk bezgalīgu skaitu failu skatās arvien mazāks skaits cilvēku. To saliekot kopā, varam teikt, ka notiek auditorijas fragmentēšanās ārkārtīgā ātrumā.

Auditorija fragmentējas arī drukātajā vidē, jo katrs tagad var atrast kaut ko, kas viņu specifiski interesē. Kādēļ lai es skatītos kaut ko lielu vienu? Tas vairs šodien nav seksīgi. To īpaši redzam pie avīzēm, kas ir tipisks vispārējo interešu medijs. Līdzīgi arī žurnālu pasaulē. Ja šajā brīdī nišas žurnāls, piemēram, Ilustrētā Zinātne rullē, tad vispārējas intereses žurnāliem sāk klāties arvien grūtāk, līdzīgi ar televīzijām. Auditorijas jaunā uzvedības modeļa dēļ notiek līdzšinējo biznesa modeļu erozija.

Dienas piemērs — bizness strādā, ja no kapitāla vai apgrozījuma ir noteikta atdeve. Bija skaidrs, ka nākamajos 3—5 gados vairāk nekā 8% no apgrozījuma būs grūti sagaidīt. Ir jāpārvar krīze, ir jāatkopjas, un naudas ir relatīvi maz. Iemesls — reklāma sāk meklēt jaunus veidus, kur naudu investēt, un līdzšinējie biznesa modeļi vairs nestrādā. Un mediju tirgus meklē jaunus modeļus.



Vai auditorijas fragmentēšanās tik ātri ietekmētu Latvijas medijus, ja nebūtu krīzes?

Ja mums ir slima sirds un vēl arī gripa, tad situācija saasinās. Krīze situāciju pastiprināja. Auditorijas un reklāmas ieņēmumu samazinājums vairs nenotika pakāpeniski, bet pēkšņi, un tirgi izmainījās. Mēs redzam, kā reklāma uzvedas Latvijā un Baltijā šoruden — avīžu reklāmas kritumi ir baisi. Lūk, šajā kontekstā notiks milzīga mediju vides izmaiņa. Tas nav tikai Latvijā, bet visur. Ir diskusijas, kā dzīvot tālāk, notiek apvienošanās, samazināšanās.



Kādi ir biznesa modeļi, kā tālāk avīzes varētu dzīvot? Vai šīs nosacīti ir kvalitatīvās preses beigas un tagad pārejam pie sociālajiem medijiem, jo izdevējiem vairs nav interesanti uzturēt kvalitatīvu avīzi?

Beigas nav nekad. Daba tā ir iekārtota, ka lietas ir cikliskas. Šobrīd ir situācija, kas parasti ir cikla sākumā, kad neviens nezina, kā būs nākotnē. Ja mēs mēģinātu salīdzināt Igaunijas un Latvijas mediju telpu, tad atrastu vairāk atšķirīgā nekā kopējā, un tā ir būtiska atšķirība no tā, kā bija kādus gadus atpakaļ. Visi zinājām — ir jābūt rīta un vakara avīzēm vai tabloīdiem, žurnāliem. Bet tagad ir arvien vairāk jaunu mediju fenomenu, un mēs tā īsti nezinām, ko ar to iesākt. Pēdējais, kas visdinamiskāk attīstījies, ir Twitter. Kas ir būtiskā Twitter atšķirība? Tā ir relatīvi neliela platforma, kuras dinamiskā attīstība raksturīga ar to, ka cilvēki rada jaunus atvasinājumus, respektīvi, sistēma attīstās pati par sevi. Pats Twitter ar to vairs nenodarbojas, bet rodas arvien jauni un jauni mediju fenomeni, balstoties uz Twitter ideju un pirmo programmatūru. Es nezinu, vai iestāsies kāda stabilizācija, bet katrā ziņā notiek milzīga tā visa, kas bijis līdz šim, nomaiņa.



Bet Twitter nav žurnālistika!

Jā, bet tā ir jauna platforma, kādā veidā tu vari strādāt.



Un kas tādā gadījumā notiek ar žurnālistiku?

Privātā sektora intereses samazinās. Viens, ko mēs redzam Dienas gadījumā, — visticamāk, ir pārņemt aktīvus, konsolidēt un mēģināt no tā radīt ko jaunu. Kas notiks? Tieši tas, kas ar brīvu tirgu vienmēr notiek. Bet viena, man liekas, ārkārtīgi svarīga lieta — lai sabiedrībā funkcionētu demokrātija, ir virkne funkciju — analītiskā vai kvalitatīvā žurnālistika, arī sargsuņa funkcija, kam ir jābūt.

Šis ir laiks sabiedriskajiem medijiem. Tie sākās kā dabisks valsts monopols, jo privātais nekad nav varējis uzsākt apraidi. Un tad mēs teicām — valsts televīzija, valsts radio. Šobrīd mums jāsāk runāt par Latvijas sabiedrisko mediju. Mēs mediju konverģences rezultātā vairs nevaram teikt „televīzija” un „radio”. Tas nenozīmē, ka būtu jāpazūd LTV un Latvijas radio, bet ir jārunā par jaunu konverģētu formu. Mums pilnīgi noteikti ir jāpārdefinē, kā sabiedrība pārvalda šo mediju — lai tas vairs nestrādā tikai valsts vai valdības, bet gan sabiedrības interesēs.



Pēdējos gados jau tas tā ir — neraugoties uz to, ka valsts dod naudu, mēs vairs nesakām „valsts televīzija”.

Es tajā citu akcentu ielieku. Ir svarīgi skatīties evolucionāri uz to jautājumu. Nenoliedzami, tā vairs nav Valsts televīzijas un radio komiteja, ir solis pa vidu. Pārvaldes modelī es problēmu redzu pārstāvniecībā. Ja skatāmies uz Nacionālo radio un televīzijas padomi, joprojām tur ir milzīgs politiskais elements — tie tomēr ir Saeimas iecelti cilvēki, kas pa lielam reflektē tā brīža politisko līdzsvaru. Tiem cilvēkiem, visticamāk, ir labi nodomi, bet es domāju, ka ir jāiet tālāk un jāskatās pēc daudz demokrātiskāka pārvaldes modeļa, kurā uzraudzības institūcijā būtu daudz lielāka sabiedrības pārstāvniecība. Un tas būtu arī signāls sabiedrībai pārskatīt attieksmi pret šo mediju. Tas nav totāli konfliktējoši pret to, kas notiek, vienkārši ir jāsper nākošais evolucionārais solis. Šis ir brīdis, kad tas ir svarīgi, jo, samazinoties privātkapitāla līdzdalībai kvalitatīvajā žurnālistikā, mums jāieliek labi sabiedriskā medija pamati nākotnē, lai nodrošinātu virkni lietu, kas mums, sabiedrībai, ir vajadzīgas.



Kā nodrošināt sabiedrisko pārraudzību?

Ir divas lietas. Pirmais ir jautājums par debati sabiedrībā un vienošanos par izpratni, ka mums tas ir vajadzīgs. Nezinu, vai tas ir labs piemērs, tāds triviāls. Ja mājās, ģimenē, kāds čurā uz grīdas tualetē, tad viens veids ir nolikt kādu pie durvīm, pārbaudīt, kurš to dara, un tad apsēsties un izrunāt, ka to labāk nedarīt — mēs vienojamies, ka to nedarām, un tad visiem būs tīri un patīkami. Te ir līdzīgi — vispirms ir vajadzīga konceptuāla diskusija un vienošanās, kādā veidā sabiedriskajiem medijiem ir jāstrādā.

Tas otrs — par mehānismu. Ideāla mehānisma nav, jaunu būs grūti izdomāt. Es raudzītos līdzīgi kā Anglijā uz BBC modeli. Tur karalis vai karaliene ieceļ trustees. Ja mēs likumā definētu sabiedrības slāņus, kuriem būtu tiesības izvirzīt kandidātus uz sabiedriskā medija padomi, tad Latvijas Valsts prezidents varētu būt tas, kas ieceltu cilvēkus šajā padomē. Tas būtu jauns un neierasts, bet, man liekas, labs mehānisms. Saeima varētu izvirzīt divus, valdība caur Kultūras ministriju — vienu, sabiedriskās organizācijas — trīs, baznīcas — vēl kādu, vai kā savādāk mēs varētu skatīties sabiedrības slāņus un tos iezīmēt. Man liekas, būtu labs rezultāts. Vairs nebūtu atbrīvota pilna laika, bet sabiedriska padome.

Vajadzētu būt prestižam šiem cilvēkiem būt tur un realizēt šo sabiedrības funkciju. Es arī ticu cilvēkiem — ne tikai interešu prevalēšanai, bet vēlmei būt un strādāt sabiedrības labā, vismaz manī tāda ir. Ja mēs esam panākuši, ka budžetā valsts iedala 12 vai 10 vai mazāk miljonu latu mediju funkcijai, šī padome definētu, kā nauda jāizlieto. Tad nākamais būtu profesionāla valde, kas padomei atskaitītos, kā viņi šos līdzekļus izlieto. Valdē cilvēkus ieceltu padome. Tāda būtu jaunā apvienotā [sabiedriskā] medija vadība.



Un kā varētu izskatīties jaunā apvienotā medija darbs?

Mēs nedrīkstam ignorēt mediju konverģenci, un mums ar pietāti jāizturas pret to, kas ir radīts. Ir ārkārtīgi bīstami teikt — visu sagraujam un taisām no jauna! Šos divus aspektus ņemot vērā, mums inovatīvi jāraugās uz jaunu multimediālu organizāciju. Tas nav nekas jauns, tas ir realizēts BBC — tur vienā institūcijā ir apvienoti radio, TV un online aktivitātes, kas attiecas uz ziņu dienestu. Arī nepārspīlējot interneta nozīmi, jo mums jāzina, ka Latvijā tikai pusē mājokļu ir internets un tikai viena trešdaļa iedzīvotāju aktīvi darbojas tajā, ja mēs attiecinām to pret ziņām. Protams, cilvēki [internetā] dara visu ko citu — maksā bankas rēķinus un tā, bet ziņas un internets — nevajadzētu pārspīlēt to lomu. Te ir jautājums par auditorijas analīzi un profesionālu skatu uz to. Mums jādizainē jauna organizācija, un mana pārliecība — tā var būt ļoti efektīva. Mums nav jārunā par 20-50 miljonu latu investīciju. Laiki ir mainījušies, lietas ir daudz lētākas, un šis ir brīdis, kad tas būtu jāizdara.



Tātad jūs redzat internetu, kas līdztekus radio un TV ieņem savu vietu sabiedriskajā medijā?

Es teiktu — jaunie mediji. Visticamāk, mēs ļoti labi jauniešus varam uzrunāt internetā, ja skatāmies jaunas, inovatīvas pieejas. Mums ir jāizdara auditorijas analīze, kuram auditorijas segmentam ir labāka viena, otrā vai trešā platforma. Digitalizācija ir ļoti skaidra nākotne. Un jāskatās arī uz esošajiem formātiem — 100.pants, izmantojot jaunas tehnoloģijas, visticamāk, varētu izskatīties daudz citādāk — ar daudz lielāku auditorijas līdzdalību, gan uzdodot jautājumus, gan izsakot komentārus. Iespējas ir bezgalīgas, jautājums — ko mēs paši izvēlamies kā labu esam, kas mums noder.



Vai ziņas joprojām Jūs redzat kā sabiedriskā medija mugurkaulu?

Es redzu četras daļas. Viens ir ziņas. Angļiem ir tāds termins news gathering — viss, kas ap ziņām, visplašākajā veidā. Tas nebūtu tikai profesionāls redaktora darbs, bet arī maksimāla cilvēku līdzdalība komentējot, reaģējot. Otrs bloks ir programmas — tām ir jābūt, un jāpieņem lēmums, vai medijs tās rada pats vai iepērk, un, visticamāk, atbilde ir kaut kur pa vidu. Vēl viens bloks, kas ir ārkārtīgi būtisks, par ko maz tiek runāts, ir arhīvs. Radio un LTV ir milzīgs arhīvs, ar to ir jāstrādā un arī jābūt inovatīviem risinājumiem. Kaut vai piemēram — Nacionālajā bibliotēkā tūlīt būs milzīgi serveri, iespējams, tā būs sadarbība ar viņiem. BBC tikko atvēra savu arhīvu publiskai lietošanai, un tas ir milzīgs notikums britu sabiedrībā. Un ceturtā daļa, kas iet kopā ar visām trim, bet ko es gribētu izcelt atsevišķi, ir lietotāju saturs — maksimāla lietotāju līdzdalība sabiedriskā medija darbā. Un šeit ir jauno mediju platforma. Bet te ir ārkārtīgi daudz jautājumu, un viens no tiem — anonimitāte komentāros. Mans sapnis būtu sabiedriskajā medijā atrisināt anonimitātes jautājumus, jo drusku grūti ir delfu kontekstā, kur tu redzi — jā, ir cilvēki, kas piedalās debatē, bet ir ārkārtīgi daudz cilvēku, kas risina vienkārši savas psiholoģiskās problēmas. Un bieži vien tas aizbiedē cilvēkus, kas vēlas piedalīties kvalitatīvā debatē.

Tātad [sabiedriskajam medijam] ir četras dimensijas — ziņas, kas būtu mugurkauls, programmas, par ko jādiskutē, arhīvs, kas ir pieejams un kuram būs milzīga nozīme sabiedrībā, un lietotāju saturs. Par platformām — es redzu četras: televīzija, radio, jaunie mediji un druka.



Ko nozīmē druka?

Tā nav avīze, bet kādēļ kādā segmentā tas nevarētu būt, piemēram, nedēļas žurnāls? Es to negribētu izslēgt. Multimediāla organizācija nozīmē, ka tas arī ir iespējams. Es gribu atvērt vaļā domāšanu, ka viss ir iespējams.



Kāds varētu būt sabiedriskā medija finansējums?

Ekonomikas saraušanās šādā mērogā — tuvojoties 20% — ir baisa. Rietumu ekonomikas pazīst 5—8% saraušanos, kas tiek uzskatīta par katastrofu. Pat kara laika ekonomikās 30% bija robeža, kur ekonomika izjuka. Pareizāk sakot, jebkurā nozarē samazinājums līdz 30% nozīmē fundamentālas pārmaiņas. Līdz 8% — krīze, kad ir cikliskas izmaiņas, starp 8—20% jau ir vides degradācija.

Lietas noteikti vairs nebūs tādas, kā bija, bet būs mazākā mērogā, sliktākas. Ja sabiedrība šādā situācijā ir gatava finansēt [sabiedrisko mediju], tad jautājums, lai tā nauda tiek izmantota labākajā veidā. Par finansējuma modeli būtu jāspriež, kad situācija stabilizējas. Krīzes laikā par to diez vai būtu labi runāt, jo situācija ir ārkārtīgi dinamiska. Svarīgi, ka mēs zinām, kur šo naudu gribam likt.



Varbūt jau sākotnējā debatē cilvēki pateiks, ka sabiedriskais medijs mums nav vajadzīgs.

Esot tajā vidē, es redzu, ka situācija sāk mainīties, un šajā brīdī sabiedrībai atbildīgi ir jāpieņem lēmums, ka daļa no publiskajiem līdzekļiem ir jānovirza, lai eksistētu sabiedriskais medijs, kas kalpotu sabiedrības vajadzībām. Tā ir jauna spirāle sabiedrības attīstībā, tā ir drusku tāda pašregulējoša lieta. Pie tehnoloģiju attīstības var izrādīties, ka tas nav vajadzīgs, bet pārskatāmā posmā — 3—5 gados — es redzu, ka tam būs milzīga nozīme sabiedrības attīstībā, lai šajā valstī funkcionētu demokrātija. Un daudzas lietas mums pašiem kā ēst būs vajadzīgas: kvalitatīva žurnālistika, sargsuņa loma, galu galā — medijs, kas nodrošina, lai es justos šai zemei piederīgs.

Mums pašiem kā ēst būs vajadzīga kvalitatīva žurnālistika, sargsuņa loma, galu galā — medijs, kas nodrošina, lai es justos šai zemei piederīgs.



Jūs domājat, ka tas patiesi būs vajadzīgs laikā, kad internetā katrs var veidot savu saturu? Varbūt žurnālistika vispār izmirst, jo tagad katrs pats sev būs žurnālists?

Nē. Kādreiz bija tikai mediji, kas nodarbojās ar vienvirziena komunikāciju. Mēs esam nonākuši situācijā, kad katrs indivīds ir medijs un ģenerē saturu pēc būtības. Ir pietiekami daudz paaudžu, kas jau piedzimst ar to, un viņi noteiktā veidā uzvedas — izvieto savus failus, komentārus, twīto — viņi darbojas kā mediji. Pie kā tas noved? Nonākam situācijā, kad vidē ir milzīgi daudz informācijas — mums ir daudz un nav nekā, jo, ja tu gribi atrast kaut ko, kas tev ir būtisks, tev ir problēma, jo ir vajadzīgs milzīgs laiks, lai kaut ko atrastu.

Nākamā problēma — sabiedrībai svarīgi jautājumi. Piemēram, uz vienu jautājumu es no žurnālistikas neesmu dabūjis kvalitatīvu atbildi. Es kā sabiedrības loceklis esmu tā kā drusku nokaitināts, jo man teica, ka mums Rīgā ir dārgākais tilts pasaulē. Es varu pats doties internetā un mērīt tiltus un skatīties, lai to noskaidrotu. Tas, ko es sabiedrības interesēs sagaidītu no medija, ka viens vai vairāki žurnālisti iziet šim cauri un savāc materiālus, informāciju izanalizē, nāk atpakaļ un saka — šis varbūt nav dārgākais tilts vai arī gluži otrādi — šis ir dārgākais, vai — šito gan zēni uzbūvēja pa lēto! Respektīvi, ir pietiekami daudz sabiedrības jautājumu, kur ir nepieciešama profesionāla žurnālistika. Indivīds var būt profesionālis kādā atsevišķā jautājumā, bet profesionāla žurnālista pienākums ir saprast — šis ir sabiedrībai fundamentāls jautājums. Vēl viena no milzīgām tēmām ir latviešu kopējais kredīts un sliktie parādi. Ja tos norakstīs, nez vai bankām paliks pašu kapitāls, un kā tad finanšu sektors dzīvos? Tie ir milzīgi jautājumi, uz kuriem nav atbildes. Un ir arī daudz mazāki jautājumi, kas sabiedrībai ir vajadzīgi un kur mums ir vajadzīgi profesionāli moderatori, kas veicina debati. Es [konkrētam žurnālistam] uzticos, jo man nav laika iedziļināties visās lietās. Tas ir profesionāli savākts materiāls, lai arī man būtu viedoklis par šo jautājumu. Ja šie profesionālie satura elementi būs, tas sinhronizēs domāšanu, un šajā ziņā profesionālas žurnālistikas funkcija mega ātrumā pieaug, un tā mums ir vajadzīga.



Vienalga tā ir dārga žurnālistika. Vai izdevējiem tā ir izdevīga?

Šajā brīdī interese ar to nodarboties ir samazinājusies. Privātais sektors pārstrukturēsies, tāpēc es domāju, ka sabiedriskajam medijam šī funkcija ir jāuztur.



Bet kas pa to laiku notiks ar avīzēm?

Nezinu, man nav atbildes uz visiem jautājumiem. Bet es šajā brīdī domāju, ka lietas mainīsies, un ļaujiet tirgum atrast jaunas formas, kādā veidā tas darbosies.



Ja tagad jūs būtu kādas avīzes izdevējs, ko jūs piedāvātu?

Nekādas lielas gudrības nav — mainoties apstākļiem, tu centies pielāgoties, un tas ir tas, ko mēs pazīstam, — samazina izmaksas. Ja šī pielāgošanās nav iespējama, tu mēģini apvienoties ar kaut ko, lai veiktu līdzšinējās funkcijas, lai tirgus tev būtu lielāks — nevis diviem, bet vienam. Ja tad nevari izdzīvot, meklē jaunu formu. Normāli būtu — avīzes ir samazinājušas izmaksas, tad mēģina apvienoties un, ja tas nelīdz, tad mēģina jaunu formu — vai nu kļūst par žurnālu un iznāk nevis sešreiz, bet trīsreiz [nedēļā]. Skaidrs, ka notiks modeļu maiņas, un brīnišķīgais visā tajā ir, ka nav pareizo atbilžu. Cilvēki — dažādas komandas — mēģinās kaut kā rīkoties. Citi spēlēs „internets-avīze”, citi — „žurnāls-internets-avīze”. Ļaujiet tam notikt!



Cik reāla mediju apvienošanās ir Latvijas sadrumstalotajā mediju tirgū?

Lai apvienotos, ir dažāda argumentācija. Viens — mēs sanākam kopā un esam apvienojušies. Otrs — es kā īpašnieks saņemu pietiekamu kompensāciju, es pārdodu savu mediju. Kādu laiku mediji pietiekami daudz pelnīja, un viņu nākotnes priekšstats par to, cik tas ir brīnišķīgs bizness, noteica, ka cena par mediju bija pietiekami augsta. Šobrīd ir maz mediju, kas strādā ar labu rezultātu, un mediju īpašnieku priekšstats par cenu ir krietni mainījies. Jo drūmāks būs sabiedrības noskaņojums par ekonomiskajām prognozēm, jo nopirkt mediju kļūs arvien lētāk. Redz, jautājums, kādi spēlētāji startēs šajā tirgū. Gazpromam nopirkt visus šeit esošos medijus — viņi pat nepamanītu šādu transakciju. Koncentrējoties kapitālam, ja kādam būs pietiekami laba ideja konsolidēt medijus, pārstrukturēt šo tirgu un gūt labumu no tā, tas var ļoti vienkārši notikt.



Bet ja medijs ir svarīgs politbiznesā?

Tad medijam cena ir augsta joprojām. Ja ir ekspektācijas par labumu no politbiznesa, tad to vienkārši nepārdod.



Ja notiek mediju konsolidācija, tad zūd viedokļu dažādība. Vai tā nav problēma tik mazai valstij kā Latvija?

Mums Latvijā nav bijušas preses brīvības un viedokļu daudzveidības problēmas. Ekonomikas saraušanās rezultātā būs jārēķinās ar zināmu viedokļu skaita samazināšanos. Droši vien sabiedrībai jālemj, līdz kādam līmenim tā ir ar mieru, ka notiek konsolidācija.



Šī sabiedrība jau nav īpaši spējīga kaut ko nosargāt.

Tad nenosargās. Man bija iespēja runāt ar cilvēkiem, kas savas tirdzniecības kameras uzdevumā pētīja Baltijas tirgu. Viņi teica — ah, krīze kā krīze, nāk un aiziet, bet ir viena problēma, par ko jums jādomā. Un viņi to sauca par grupas dinamiku. Jautājums ir par Latvijas iedzīvotāju kā kopuma spēju pieņemt gudrus lēmumus. Un tas bieži vien atšķir valsti no valsts. Mums katram kā indivīdam ir idejas un teorijas, bet, kad sanākam kopā, mēs nespējam vienoties un pieņemt gudru lēmumu, kas kopienai nozīmētu labu lēmumu ilgtermiņā. No krīzes daudz ātrāk atkopsies valstis jeb sabiedrības, kas pieņem gudrus lēmumus. Tādā ziņā krīze ir laba, ka mums kopā ir jāizdomā par lietām, lai mums visiem būtu labāk. Šajā kategorijā ietilpst arī jautājums par sabiedrisko mediju.



Vai Dienā notikušais bija likumsakarīgas viena posma beigas?


Tam ir daudz dimensiju. Privātbiznesā nav citas loģikas — investors noteiktu kapitālu iegulda uzņēmumā, un tam jānes noteikta atdeve. Tas ir dzelžaini. Neatkarīgi no tā, kā Dienas komanda rīkojās, vide nomainījās. Tas noveda pie punkta, ka arī ilgtermiņā kapitāla atdeve neatbilda normatīviem, ko īpašnieki vēlējās sagaidīt. Papildus tam Bonnier notika paaudžu maiņa. No koncerna aizgāja līdzšinējais vadītājs, un tagad ir jauns. Šajā tradicionālajā izdevniecībā, kas 200 gadus bija saistīta ar avīzēm, jaunais vadītājs sevi saista ar citām lietām — investīcijām Amerikā, Austrālijā, un viņu vairāk interesē elektroniskie mediji. Vienkārši mainījās prioritātes.

Jautājums, vai mēs ko varam pārmest Dienas komandai? Es domāju, ka nē. Tika labākajā veidā realizēti principi, par ko bija vienošanās — kalpot sabiedrības interesēm un būt maksimāli neatkarīgiem ekonomiski. Tas darbojās ilgus gadus. Kad mainījās ekonomiskā vide, izmaksu samazināšanas mērogs, kas tika realizēts Dienas uzņēmumos, Bonnier grupā bija viens no lielākajiem. Kāpēc tad atradās citi pircēji? Es līdz galam to vēl nezinu, bet elementāra ābeces patiesība saka — pārdod, kad tu esi cikla augšgalā, un pērc, kad tu esi cikla lejasgalā. Šajā brīdī aktīvu cena pēc būtības kritās, un, ja runā par riska kapitālu, šeit spēle ir uz vienu lietu — aktīvu lēta nopirkšana, cerot, ka, mainoties tirgus situācijai, cena pieaugs pati par sevi. Un otrs — ideja par to, ka, pārstrukturējot tirgu jeb monopolizējot tirgu atsevišķos sektoros, var gūt lielāku labumu. Un, es domāju, tas arī te notiek. Tas ir normāls ekonomisks darījums, kurā aktīvi vienkārši tiks pārstrukturizēti.



Mēs atkal atgriežamies pie domas, ka medijs ir spiests gan pelnīt, gan aizstāvēt sabiedrības intereses, un, protams, prevalē bizness — izdevējiem vairs nav izdevīgi uzturēt avīzi, kas kļūst par ekskluzīvu produktu. Un ir maz tādu cilvēku kā Arvils Ašeradens, kuram interesē, lai kāds izskaidro, kāpēc ir dārgākais vai lētākais tilts.

Mums ir kaut kāda vēlme dramatizēt un vispārināt — tūlīt viss uz kapiem. Tā ir dialektiska realitāte, un situācija mainīsies, tikai ir jāpieņem lēmumi, lai medijs varētu eksistēt vispār. Kas būs tālāk? Tas atkarīgs, kādi cilvēki kādus lēmumus pieņems. Mēs nezinām tās mediju formas un biznesa modeļus, kādi būs nākotnē, tādēļ mums ir nevis tā optimistiskā tendence — „o, baigi interesanti, tur ir daudz iespēju!”, bet gan — „vai, tās ir briesmas!” Nu kādas muļķības! Neviens nav atcēlis Maslova piramīdu, vienkārši ir viens cikls, pēc kura, es nezinu, kā, bet ļoti labā veidā sabiedrība funkcionēs. Interese par ziņām nekad nav pazudusi, mainīsies tikai formāti. Lietas ir būtiski savādākas nekā līdz šim, bet es esmu optimists un man neliekas, ka būtu par to tagad tā ļoti jāsatraucas.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Kabata 255x203

Tīmekļa ekonomika 6 Autors:Jānis Buholcs

Citi autora darbi
Kaut kas krasains

Un atkal jauns sākums 5 Autors:Dita Arāja