Atslēgvārdi:

Lai hokeja halle uzcelta un mazdārziņš dzīvs, jeb teritorijas attīstības plānošana 0

Teritorijas attīstības plānošana nereti šķiet “atrauta no dzīves”. Tomēr, šķietami abstraktie plāni un programmas ir sākums un pamats daudzām pavisam praktiskām aktivitātēm – gan būvniecības un infrastruktūras veidošanas projektiem, gan arī dabas vērtību saglabāšanai un dažādu sociālo vajadzību nodrošināšanai. Sarunā ar pārstāvjiem no dažādām ieinteresētajām mērķgrupām noskaidrosim, kāda ir profesionāļu, politiķu un sabiedrības atbildība teritorijas attīstības plānošanā.

Iesaki citiem:

Dace Dravniece sarunā ar Kristīni Āboliņu, Mariju Ābeltiņu, Guntu Lukstiņu, Gvido Princi

Kristīne Āboliņa – Mežaparka Attīstības biedrībā vada vides nodaļu. Šī biedrība apkopo Mežaparka iedzīvotāju viedokli par rajona vēlamo attīstību un cenšas panākt tās īstenošanu;

Marija Ābeltiņa – projektu vadītāja Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Pilsētplānošanas pārvaldes Ģenplāna nodaļā, nodarbojas ar sabiedrības iesaistīšanu jaunā Rīgas Attīstības plāna veidošanā;

Gunta Lukstiņa – Telpiskās plānošanas departamenta direktore Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā;

Gvido Princis – arhitekts plānotājs Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Pilsētplānošanas pārvaldes Detālpānu nodaļā, nodarbojas ar detālplānu izstrādi, pārskatīšanu un analīzi.

Sarunu vada Dace Dravniece, kas pašlaik strādā sabiedriskajā organizācijā “Latvijas Koalīcija par tīru Baltiju”, bet ar sabiedrības līdzdalības jautājumiem saskārusies arī agrāk, strādājot Vides ministrijā un studējot Latvijas Universitātes doktorantūrā.

Dace Dravniece: Kas tiek sagaidīts no sabiedrības, izsludinot teritorijas attīstības plānošanas procesu?

Gunta Lukstiņa: Sabiedrības viedokļu uzklausīšana ir paredzēta gan tad, ja pašvaldībā spēkā esošais teritorijas plānojums tiek pārskatīts un veidots no jauna, gan arī tad, ja plāna izstrāde sākas “no nulles”. Iedzīvotāju redzējumu ir vieglāk izzināt pirmajā gadījumā, izvērtējot esošo plānojumu un pasakot sabiedrībai, kas tajā neapmierina. Otrajā gadījumā tā visupirms ir informācija iedzīvotājiem, lai kopīgi sāktu vēlmju un uzskatu apzināšanu.

Marija Ābeltiņa: Nozīmīga ir atgriezeniskās saiknes nodrošināšana - cilvēki izsakās par to, kas viņiem šķiet svarīgs, bet pašvaldības speciālistiem kādā brīdī jāpasaka, kā viņi redz attīstību, kas un cik lielā mērā var tikt īstenots, un kas diemžēl nav iespējams.

Gvido Princis: Profesionālim sabiedrības viedoklis ir būtisks, lai sajustu “sociālo pasūtījumu” savai darbībai. No vienas puses, sabiedrības pārstāvjiem ir garantēta iespēja un pilsoniskais pienākums paust savu viedokli, vēlmes un intereses, kas nereti ir pamatotas, bet savstarpēji var būt pretrunīgas, bet no otras puses ir normatīvo aktu “rāmis”, kura ietvaros pašvaldībai ir jāstrādā un jārod kompromiss.

Kristīne Āboliņa: Ļoti nozīmīgi ir specifiskie Latvijas apstākļi. Parasti plānošanas institūcijās strādā jauni cilvēki ar līdzīgu vērtību sistēmu, un, ja es teikšu “Visi negrib braukt ar mašīnām!”, diez vai kāds pilsētplānotājs man piekritīs – viņš teiks, ka tas taču nevar būt! Sabiedrības līdzdalības procesā ir būtiski ļaut “spēlē” ienākt atšķirīgām vērtībām, piemēram, līdzās hokeja faniem respektēt arī mazdārziņu kopējus. Pašlaik plānošana ir diezgan politizēts process, un šādā situācijā sabiedrības līdzdalība var palīdzēt arī kādam neatkarīgam profesionāļa viedoklim “iespraukties” plānojumā. No plānotājiem un lēmumu pieņēmējiem vēlētos sagaidīt reālu sabiedrības līdzdalības, nevis tikai uzklausīšanas procesu un atklātību – paskaidrojumus, kāpēc tiek pieņemts tāds vai citāds lēmums.

D.Dravniece: Vai normatīvo aktu noteiktā sabiedrības iesaistīšanas procedūra ir pietiekama efektīva?

M.Ābeltiņa: Lielā mērā tā ir formāla. Piemēram, tik lielu projektu kā Rīgas Attīstības plānu, grūti ielikt likumdošanas noteiktajos formālajos rāmjos. Mēs esam izstrādājuši speciālu sabiedrības līdzdalības programmu, pieaicinot arī sabiedrisko attiecību speciālistus. Dažādas sabiedrības iesaistīšanas aktivitātes plānotas visā plāna izstrādes laikā – četru gadu garumā.

G.Princis: Vienojošajai vīzijai par interesēm, kas jāintegrē plānojumos, tomēr jānāk no augšas – no ministrijām, jo tur, atbilstoši teritoriju attīstības plānošanai valstī, tiek formulēta un skaidrota sabiedrības līdzdalība plānošanā kopumā un katrā līmenī atsevišķi. Sabiedrības viedokļa uzklausīšana var palielināt atbalstu pieņemtajiem lēmumiem, kā arī veicināt pašvaldības politiķu un speciālistu efektivitāti. Nevis pārmetumi - atnāk un “izber visu sāli, kas ir līdzi”.

G.Lukstiņa: Lielā mērā sabiedriskās līdzdalības efektivitāte ir atkarīga no pasākumu rīkotāju profesionalitātes, skaidri formulējot apspriežamo jautājumu un ņemot vērā mērķauditoriju.

K.Āboliņa: Ļoti svarīga ir “pieeja” sabiedrības līdzdalībai – lai tas notiktu pēc būtības, tad arī atradīsies katram gadījumam piemērotāka forma, kuras visas vienā likumā detalizēti salikt nav iespējams. Piemēram, Dānijā pašvaldības plānošanā sarunas ar fermeri notiek pie viņa virtuves galda, un tas ir reālākais piemērs, kā cilvēkus iesaistīt pēc būtības. Nevis “mēs gatavojam plānu, un tad skatāmies, kādas tās sabiedrības domas ir”, bet gan “kā mēs visi varam salikt kopā dažādās lietas mūsu pilsētai”. Protams, profesionalitāte ir ļoti svarīga, bet vērtību aspekts ir tikpat nozīmīgs.

M.Ābeltiņa: Brīžiem man šķiet, ka sabiedrības līdzdalības jautājumi tiek pārprasti. Mūsdienās nav iespējams un nebūtu lietderīgi vienkārši uzklausīt, ko domā katrs cilvēks, jo viedokļi būs tik atšķirīgi, ka tos nevarēs vienkārši paņemt un salikt kopā. Būtiska ir pašvaldības speciālistu kā profesionāļu loma – viņiem jāprot gan uzklausīt, gan arī izvērtēt un saskaņot viedokļus.

D.Dravniece: Vai tieši interešu saskaņošana, “zelta vidusceļa” meklēšana nav viens no pamatmērķiem teritorijas attīstības plānošanā?

G.Lukstiņa: Plānošana ir interešu saskaņošana procesa gaitā. Kad intereses ir saskaņotas, gala rezultāts ir teritorijas plānojums, un tas ir jāievēro visiem. Šķiet, ka tieši šeit tiek grēkots visvairāk - netiek ievērots tas, par ko vienošanās ir notikusi. Nereti gadās, ka kādas citas intereses izrādās stiprākas, un notiek atkāpšanās no pieņemtā plānojuma prasībām.

K.Āboliņa: Pie interešu saskaņošanas būtiski ir palūkoties, kas notiek pasaulē. Piemēram, pilsētās jau tagad gaisa piesārņojums pārsniedz normas un, pateicoties jaunajām maģistrālēm un tiltiem, cilvēkiem būs jādzīvo vēl neveselīgākā vidē. Šajā brīdī ļoti aktuāls kļūst jautājums par profesionālo atbildību. Speciālistiem būtu jāpiedāvā vislabākais risinājums un būtu jāsadzird risināmais jautājums – sabiedrība sauc: “Dariet kaut ko ar sastrēgumiem!”, nevis: “Mēs gribam jaunus tiltus!”. Cits piemērs - Mežaparkā cilvēki raksta vēstules, lai ļauj dedzināt lapas divas reizes gadā. Šeit parādās speciālista loma - kā risinājumu piedāvājot kompostēšanas vietas lapām. Risinājumiem jābūt mūsdienīgiem, tādiem, kas apmierina gan cilvēkus, gan nekaitē videi.

D.Dravniece: Kādi ir galvenie kritēriji, lai kopā saliktu daudzos un nereti polāros viedokļus, kas parādās sabiedrības līdzdalības procesā? Vai nav tā, ka “kompromiss” tiek atrasts priekš tā, kam ir nauda un vara?

G.Lukstiņa: Ja intereses saduras, jātiekas ar cilvēkiem, līdz kompromiss tiek atrasts.

G.Princis: Kā vienoties situācijā, kad jāizšķiras vai nu par dārziņiem, vai hokeja halli?

K.Āboliņa: Vienkārši – piedāvājot hokeja halli būvēt vietā, kur nav dārziņu.

G.Lukstiņa: Piemēram, šajā gadījumā pretstatā ir dārziņu īpašnieku intereses un būvētāju – investoru intereses, bet ko domā Rīgas iedzīvotāji? Tā taču ir viņu pilsēta!

K.Āboliņa: Šeit tiek manipulēts ar sabiedrības viedokli. Diez vai pašlaik kāds teiks: “dārziņus gan vajag saglabāt”, jo Rīgas politika ir slēgt līgumus ar dārziņa lietotāju uz vienu gadu – ja līgumus slēgtu uz vairākiem gadiem, darbs un nauda, ko cilvēki būtu gatavi tajos investēt, būtu pavisam cita un arī dārziņi izskatītos pilnīgi citādāk. Dārziņu mērķis ir rekreācija, šodien dažam pensionāram tas dod jēgu dzīvot, un tas ir būtiski. Sabiedriskajās apspriešanās nereti parādās lietas, ko ir grūti izvērtēt ekonomiski – kā cilvēki novērtē dabu un dažādus sociālos faktorus.

G.Princis: Pastāv prakse, ka dabas elementi, piemēram parki, skvēri, meži, tiek novērtēti naudas izteiksmē. Būtība ir, ka, paredzot pārveidot esošu struktūru, var naudas izteiksmē salīdzināt zaudējumus un ieguvumus. Pašlaik tas gan pie mums vēl netiek praktizēts, jo process pamatā balstās uz “nobriedušu” ekonomisko, sociālo, kultūrvēsturisko un citu vērtību kopumu.

K.Āboliņa: Rīgā dažreiz nav pat elementāru ekonomisko aprēķinu. Piemēram, Cīrihe ir aprēķinājusi, ka investīcijas tramvaju infrastruktūrā ilgstošā periodā ir 20 reizes izdevīgākas par jaunu automaģistrāļu būvēšanu. Rīgā nav ekonomisko aprēķinu par to, cik ilgā laikā atmaksāsies, piemēram, jaunie tilti. Kritēriji lēmumu pieņemšanai ir ārkārtīgi būtiski - ja vairākas reizes pieņemtais lēmums ir klajā pretrunā ar sabiedrības vairākuma viedokli, tad drīz vien iedzīvotāji vairs nekur nepiedalīsies, jo neredzēs tam jēgu.

D.Dravniece: Varbūt referendums būtu veids krasi konfliktējošu gadījumu risināšanai, jo tajā visiem pilsētas iedzīvotājiem būtu iespēja paust savu viedokli? Kā vērtējat pašvaldību plānotājiem un politiķiem doto mandātu un atbildību pret sabiedrību?

K.Āboliņa: Reti par kuru vietu ir ļoti pretējs viedoklis. Bez tam mēs atstājam novārtā iespēju nogaidīt. Investors atradīs, kur naudu ieguldīt, būtiski tikai piedāvāt alternatīvas. Jo profesionālāki būs plānu veidotāji un jo vairāk spēs “uztaustīt” sabiedrības intereses, jo vairāk cilvēki uz viņiem paļausies un mazāk piedalīsies sabiedriskajās apspriešanās – tā ir darba dalīšana. Nav daudz to, kam ir laiks sekot līdzi visiem dokumentiem un izteikt argumentētu viedokli. Ja cilvēki protestē, tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā. Rīgas mērs un daudzas augstu stāvošas amatpersonas pārceļas dzīvot ārpus Rīgas. Vai viņi būtu ar mieru dzīvot, piemēram, blakus jaunajai Dienvidu tilta nobrauktuvei? Kādas tiesības viņiem ir veidot tādu pilsētu, kurā paši nav ar mieru dzīvot un kura neapmierina arī tajā palicējus? Būtisks ir arī ekonomiskais aspekts – visi tie, kas var izvēlēties dzīvot ārpus Rīgas robežām, maksā ienākumu nodokli citās pašvaldībās, un Rīga paliek ar tukšu kasi, no kuras būs jāuztur maģistrāles un tilti ikdienas iebraucējiem – tas ir ne tikai ētisks, bet arī ekonomisks jautājums.

G.Lukstiņa: Pašlaik Rīga sāk izstrādāt savu jauno Attīstības plānu, kas daudzas lietas mēģinās līdzsvarot.

M.Ābeltiņa: Jā, plānā tiks izskatītas un sasaistītas ekonomiskās, vides, transporta, mājokļa un vēl daudzas citas intereses. Ir definētas ļoti daudzas mērķgrupas sabiedrības iesaistīšanai, būs gan apspriedes profesionāļiem, gan aptaujas, diskusijas, semināri dažādām auditorijām, kur aicināsim piedalīties visus interesentus, tai skaitā sabiedriskās organizācijas. Strādāsim ar plašsaziņas līdzekļiem, lai informācija nonāktu arī pie tiem, kas nepiedalīsies nekādos pasākumos. Attīstības plānam būs arī sava mājas lapa internetā, kuru esam paredzējuši reklamēt. Jūnijā iedzīvotāji tiks aicināti piedalīties Rīgas Attīstības stratēģijas veidošanas jautājumu apspriešanā. Nākamais lielais posms būs Attīstības programma, tai sekos arī teritorijas plānojuma un apbūves noteikumu izstrāde.

K.Āboliņa: Es nesaprotu, kāpēc esošajā Rīgas domes mājas lapā pašlaik nav informācijas par aktuālajām detālplānu sabiedriskajām apspriešanām? Atsevišķa mājas lapa plānam sarežģīs sabiedrības piedalīšanās ceļu, to atvieglot varētu informācija domes mājas lapā.

G.Lukstiņa: Plānošanā arvien vairāk jāizmanto informācijas tehnoloģiju iespējas. Jaunajos teritorijas plānošanas noteikumos tiek iestrādāta prasība, ka pašvaldības mājas lapā jābūt informācijai gan par plānošanas gaitu, gan arī pašam rezultātam – teritorijas plānojumam.

K.Āboliņa: Pašreizējos noteikumos teikts, ka pašvaldībām katru gadu jāpublicē pārskats par Attīstības plāna izstrādāšanas vai realizācijas gaitu. Par pagājušo gadu Latvijas Vēstnesī tika publicēts tikai Jūrmalas ziņojums. Cilvēki, kas lasa likumus, skatās, vai Rīgas attīstības plāns tiek ievērots, un cilvēkiem rodas jautājums – kāpēc tagad tos simtus tūkstošu tērēsim plānošanai, ja iepriekšējā plānā galvenās prioritātes netika ievērotas?

G.Lukstiņa: Saskaņā ar Teritorijas plānošanas likumu, pašvaldībām līdz kārtējā gada 1. februārim jāsniedz Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai informācija par savu teritorijas plānojumu izstrādi. Būtiski, lai pašvaldības informē sabiedrību arī par to, kā tās ievēro savu plānojumu prasības.

D.Dravniece: Pasaulē dažādas pilsētu attīstības tendences ir atzītas par kļūdainām. Piemēram, supermārketu būvēšana pilsētu nomalēs, jo tā rezultātā pilsētu centri “izmirst”, un pašlaik mākslīgie mēģinājumi cilvēkus atgriezt pilsētu centros ir ārkārtīgi dārgi. Latvijā mērķtiecīgi atkārtojam šīs kļūdas – supermārketi strauji ielenc Rīgu no visām pusēm...

G.Lukstiņa: Pašlaik mēs strauji virzāmies uz materiālistisku sabiedrību. Un pat skaidri zinot, ka pasaulē ir daudz gan plānošanas, gan arī uzskatu kļūdas, mēs nevaram no tām izvairīties – droši vien, to nosaka sabiedrības kopējais viedoklis un attiecīgā laika vajadzības. Piemēram, ja neviens uz supermārketiem neietu, to arī nebūtu... Lai gan mēs kā profesionāļi apzināmies, ka tas nav optimālais risinājums. Varbūt vienkārši profesionāļiem jārunā “skaļākā balsī?” Man šķiet, ka pēdējos gados esam pārāk viegli pārņēmuši ārzemju pieredzi, neizvērtējot tās lietderību.

K.Āboliņa: Transports ir viena no nozīmīgākajām sfērām, kas cieši saistīta ar dažādiem sociālajiem faktoriem. Jaunas autostāvvietas pilsētas centrā palielina automašīnu plūsmu, nevis atslogo ielas, un arī jauni tilti un ceļi neatrisina sastrēgumu problēmas, tad kāpēc Rīgā plāno jaunos transporta koridorus?

M.Ābeltiņa: Man šķiet, ka vēsturi nevar “pārlekt”, to var tikai ātri izdzīvot.

D.Dravniece: Vai mēs tiešām esam tik bagāti, lai atkārtotu acīmredzamas kļūdas? Un vai nav tā, ka daudzas kļūdas nepieļautu, ja mūsu lēmumi būtu godprātīgāki?

K.Āboliņa: Nezinu, vai Rīga ir tik bagāta, lai drīkstētu pieļaut kļūdas investīcijās, skaidri zinot, ka, piemēram, kāds tilts neatmaksāsies. Ja naudas ir maz, tā jāinvestē efektīvi. Tāpēc es nevaru piekrist viedoklim, ka kļūdas ir jāizslimo. Plānotājam ir profesionālās zināšanas par to, kā kļūdas nepieļaut. Politiķis drīkst gribēt pārbaudīt uz savas ādas citu kļūdas, bet profesionālis nedrīkst piedāvāt vecas zāles. Piemēram, mediķus par to var tiesāt.

M.Ābeltiņa: Nē, es jums piedāvāju vakcīnu, kas jums neļauj nomirt. Jums gan būs nelieli simptomi.

K.Āboliņa: Ar tādiem simptomiem ir pilni Latvijas lauki, piemēram, pamestās kolhozu cūku fermas. Jaunie autoceļi, tilti un debesskrāpji ir ļoti iespaidīgi un dārgi simptomi, kas paši nepazudīs un ietekmēs pilsētas budžetu un tās iedzīvotāju sociālo situāciju.

D.Dravniece: Kādas Jūs redzat iespējas specifiskajā Latvijas situācijā aktivizēt sabiedrību, motivēt līdzdalībai?

G.Lukstiņa: Zinu, ka ir pašvaldības, piemēram, Jūrmala, kur sabiedriskās apspriešanas notiek aktīvi. Varbūt tie ir gadījumi, kas tieši skar cilvēkus, jo saistās ar viņu īpašuma tālāko attīstību, bet no savas pieredzes nevaru sūdzēties, ka sabiedrība nav bijusi aktīva. Jautājums ir, kā mēs pie sabiedrības vēršamies. Varam publicēt paziņojumu presē un tad gaidīt, un ievilkt ķeksīti, ka divi vai trīs cilvēki ir atnākuši. Bet varam arī strādāt ar citiem paņēmieniem – sniedzot izskaidrojošu informāciju avīzēs, sagatavojot ziņu lapas, organizējot izstādes un tikšanās, ejot pie cilvēkiem, veicot aptaujas vietās, kur pulcējas iedzīvotāji. Sabiedrība aktivizēsies, ja iedzīvotāju viedoklis tiks saprotoši uzklausīts un iespēju robežās ņemts vērā. Ļoti nepieciešama ir izskaidrošana cilvēkiem saprotamā valodā par to, ko vietējās pašvaldības teritorijas plānojums nozīmē īpašniekam, un kā tas ietekmēs īpašuma vērtību nākotnē.

G.Princis: Nedomāju, ka sabiedrības līdzdalība ir process, kuru var mākslīgi stimulēt – attieksmi veido notikumu kopums. Plānojuma sabiedriskā apspriešana, piemēram, Rīgā un Dobelē, ir divas pilnīgi dažādas lietas – no iespēju, interešu un iespējamo kompromisu viedokļiem. Pašvaldību uzdevums ir formulēt, ar ko, kad un kādā veidā runāt, un kādus viedokļus uzzināt. Tas lielā mērā atkarīgs no sabiedrības izpratnes par plānošanu un dažādos plānojuma līmeņos apspriestajiem un pieņemtajiem risinājumiem.

M.Ābeltiņa: Manuprāt, jāmaina motivācijas vektors. Šobrīd līdzdalība plānošanas procesā notiek vairāk protesta veidā, bet gribētos, lai viedokļu apmaiņa, ideju un priekšlikumu izteikšana notiktu pozitīvākā veidā. Šeit ir svarīgs arī mediju atbalsts, jo šobrīd, diemžēl, ir vērojama ļoti negatīva nostāja pret notiekošo plānošanās jomā.

K.Āboliņa: Būtiska ir attīstības procesa depolitizācija. Sabiedrības motivēšanai, šķiet, visefektīvākā būtu atklātība lēmumu pieņemšanā. Plānošanā svarīgākais ir skatīties uz mērogu - nevajadzētu apkopot visus viedokļus, samaisīt tos “vienā lielā katlā” un izvilkt vidējo. Piemēram, Mežparka iedzīvotāji ir izstrādājuši savu plānu, un, ja to iemestu vienā katlā ar visu pārējo rīdzinieku viedokli, tas vienkārši pazustu. Ļoti svarīgi plāniem un programmām veikt stratēģisko ietekmes uz vidi novērtējumu. Man šķiet būtiski, lai izglītošanu un informēšanu veiktu cilvēkiem draudzīgā veidā, virzoties uz “vienas pieturas aģentūru”. Cilvēkam svarīgākais, lai ceļš nav pārāk garš un valoda saprotama.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733