Labu vai neko 7

Viena lieta ir skrupulozi respektēt musulmaņu individuālās tiesības, bet pavisam cita — aizliegt viņu ticības kritiku vai pat izsmiešanu.

Iesaki citiem:
Bibele 255x203(1)
Foto:Almoko

Pagājušajā nedēļā Ženēvā ANO starptautiskā konference pret rasismu, ksenofobiju un neiecietību pieņēma gala dokumentu, kurā izsaka nožēlu par personu negatīvu stereotipizāciju uz viņu reliģijas un ticības pamata. Šāds formulējums tika pieņemts par spīti ANO ziņotāja senegālieša Dudu Djena (Doudou Diene) un musulmaņu valstu pārstāvju prasībām iekļaut aicinājumus aizliegt «reliģiju zākāšanu».

Fakts, ka Eiropas Savienības (ES), Subsahāras Āfrikas un Latīņamerikas valstis panāca, ka «reliģiju zākāšana» netika pieminēta, ir visnotaļ apsveicams. Tomēr tikai pirms dažām nedēļām ANO Cilvēktiesību padome pieņēma nožēlojamu rezolūciju, kas aicina valstis pieņemt likumus pret «reliģiju zākāšanu». Ja arī šī rezolūcija nav saistoša, cīņa pret «reliģijas zākāšanu» ir slikta un bīstama ideja.

Starptautiskais politisko un civilo tiesību pakts[1] (ICCPR) deklarē, ka «jebkuram ir tiesības uz savu viedokli un izteiksmes brīvības tiesības, kas iekļauj sevī brīvību meklēt, saņemt un izplatīt visa veida informāciju un idejas». ICCPR arī nodrošina reliģijas un ticību brīvību. Tiesības nepiekrist un izpaust nepiekrišanu caur miermīlīgiem līdzekļiem ir domāšanas brīvības fundamentāls aspekts. Starptautiskajās tiesībās nav normu, kas paredz reliģisko ideju aizsardzību. Reliģiju zākāšana ir koncepts, kas ir pretrunā ar starptautiskās cilvēktiesību sistēmas pamatiem, kas balstīta individuālo tiesību jēdzienā.

Likumi pret zākāšanu ir paredzēti individuālu personu aizsargāšanai pret meliem un neslavas celšanu. Turpretim pasākumi pret reliģiju «zākāšanu» aizsargā nevis personas, bet idejas un ticības. Lai šos pasākumus piemērotu, valstij vai reliģiskajām autoritātēm jāizlemj, kuras idejas ir tās «pareizās» un aizsardzības «cienīgas». Tātad šādu likumu ieviešana paver plašas iespējas valsts patvaļai, vairākuma uzskatu uzspiešanai un disidentu represijām.


Aizsargājot demokrātiju

Reliģijas aizsargāšana ar likuma varu ne tikai paver vārtus despotismam, bet arī izraisa postošas sekas sabiedrības attīstībai. Vai visas reliģiskās idejas ir vienlīdzīgi respektējamas un atbalstāmas? Vai cilvēces progress bieži nav saistīts ar dažādu politisko, ekonomisko un, jā, arī reliģisko ideju diskreditāciju? Vēsturei ir zināmi spīdoši piemēri, kad tieši cīņa pret regresīvām idejām un aizspriedumiem īpaši sieviešu tiesību, ģimenes un seksualitātes jomās ļāva panākt brīvāku, veselīgāku un laimīgāku dzīvi lielam cilvēku skaitam. Tātad Apvienotajām Nācijām būtu jārūpējas par ticīgo un neticīgo tiesību un pienākumu vienlīdzību, izteiksmes un ticību brīvību, nevis jāuzskata par savu pienākumu aizsargāt reliģijas no cieņas trūkuma izpausmēm, kā arī pret ietekmes, statusa vai prestiža zaudēšanu sabiedrībā.

Tie, kas atbalsta zākāšanas aizliegumu, īpaši bieži vērš uzmanību uz islamofobijas fenomenu, tas ir, uz diskrimināciju, aizspriedumiem un naidu, kuriem Rietumos tiekot pakļauti musulmaņi gan individuālā līmenī, gan kolektīvi. Pirmo reizi „zākāšanas aizlieguma” rezolūciju izvirzīja Pakistāna 1999.gadā toreizējā ANO Cilvēktiesību komisijā. Kopš tā laika dažādas musulmaņu valstis regulāri izvirza rezolūciju projektus, kas «aizsargā» visas reliģijas, bet īpaši uzsver islāmu. Arī pēdējā rezolūcija, ko ANO cilvēktiesību padome pieņēma pirms dažām nedēļām, nav izņēmums.

Vērst uzmanību uz islamofobiju ir attaisnojami un nepieciešami. Situācijā, kas izveidojās pēc 2001.gada 11.septembra, ievērojama Rietumu sabiedrības daļa pret musulmaņiem izturas ar vispārinājumiem, aizdomām un bailēm, uztverot viņus kā viendabīgu, pret demokrātiju un cilvēktiesībām naidīgi noskaņotu bloku un ignorējot daudzveidību, kas pastāv musulmaņu vidū. Galēji labējo demagogu naidīguma un aizspriedumu kultivēšana pret musulmaņiem ir apkarojama ar demokrātijas un tiesiskās valsts instrumentu palīdzību.


Par brīvu kritiku

Taču viena lieta ir skrupuloza musulmaņu individuālo tiesību respektēšana, ieskaitot tiesības celt mošejas un iespējas praktizēt savu ticību, bet pavisam cita — aizliegt viņu ticības kritiku vai pat izsmiešanu. Musulmaņiem tieši tāpat ir jābūt tiesībām kritizēt un izsmiet kristietību un, protams, arī islāmu, kā katoļiem ir jābūt tiesībām pasmieties par Muhamedu vai Vatikānu, bet ateistiem — par visām reliģijām, to praviešiem, rituāliem, aizliegumiem u.t.t. No šī viedokļa raugoties, dažu musulmaņu valstu un rietumu musulmaņu aktīvistu spiediens par labu karikatūru, satīras, teātra lugu, filmu, literāro darbu, kas «aizvaino svētās jūtas», aizliegumam ir neakceptējams atentāts pret vārdu un domu brīvību. Nevis islāms ir jāaizsargā ar „pretzākāšanas” likumu palīdzību, bet gan ir jāaizsargā indivīdi, kas ar šo likumu palīdzību tiek vajāti. Piemēram, afgāņu students Parvizs Kambakšs, kam piesprieda nāves sodu par to, ka viņš izplatīja informāciju par sieviešu tiesībām Korānā. Tāpat jāaizsargā bangladešiete Taslima Nasrina, kura nāves draudu dēļ bija spiesta atstāt savu valsti, vai arī tie drosmīgie irāņu disidenti, kas cīnās pret represīvo teokrātiju.

Šajā sakarā ir ārkārtīgi bīstami, ja ANO ziņotājs Dudu Djens uzskata, ka reliģiju zākāšana „sniedz intelektuālu attaisnojumu un leģitimizāciju visa veida diskriminācijai un pat institucionalizētai un fiziskai vardarbībai”.[2] Citiem vārdiem, aizliegsim «reliģiju zākāšanu», lai novērstu diskrimināciju un vardarbību. Djens atklāti aicina ieviest cenzūru. Reliģijas zākāšanas definīcijā ietilpst arī «agresīvais sekulārisms», kas veicinot «neiecietīgu attieksmi» pret reliģiskiem simboliem un «ticīgo cilvēku līdzdalību sabiedriskajā dzīvē atbilstoši viņu ētiskajām un garīgajām nostādnēm īpaši tādos jautājumos kā ģimene, laulība un zinātniskais progress». Vai ANO eksperts neapzinās, ka nepastāv viena vienīga reliģiskā ētika un ka dažas reliģiski iedvesmotās «ētiskās nostādnes» nav akceptējamas no universālās Cilvēktiesību deklarācijas un konvenciju par sieviešu un bērnu tiesībām viedokļa? Sekulārā un demokrātiskā iekārtā arī šādu uzskatu piekritējiem ir tiesības paust savu viedokli, ko viņi arī visai aktīvi dara. Der atcerēties kaut vai katoļu mobilizāciju Spānijā pret viendzimuma laulībām un abortu liberalizāciju. Viņiem gan nav nekādu tiesību, aizbildinoties ar „cieņu pret reliģiju” savus uzskatus uzspiest visai sabiedrībai.

ANO vēlme novērst personu diskrimināciju uz reliģijas un ticību pamata ir apsveicama. Taču atbalstot «reliģiju zākāšanas» aizliegšanu, var tikt panākts kaut kas tikpat neakceptējams, proti, reliģisko ideju atbalsts un kultivēšana valsts un likumu līmenī. Tas nozīmētu drastisku atkāpšanos no apgaismības ideāliem un drošu soli atpakaļ uz viduslaikiem.

___________________________

[1] International Covenant on Civil and Political Rights – ICCPR

[2] http://daccessdds.un.org/doc/UNDOC/GEN/G07/137/32/PDF/G0713732.pdf?OpenElement, 13.lpp.

* Rakstā paustas autora personīgās domas, ne Sociālistu grupas viedoklis.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (7) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris - Eldaram 15.05.2009 14:01
Vai tad netiek atzītas nekādas visu cilvēci vienojošas morāles normas? Godāt savus vecākus, nezagt, dzīvot tikumīgi, nenodarīt citiem fizisku kaitējumu, neapmelot citus un necelt neslavu. Izturēties pret saviem līdzcilvēkiem ar cieņu un mīlestību (variants - nedarīt citam to, ko negribam, lai dara mums). Tādas lietas dažādos variantos ir mācījušas visdažādākās ticības visās zemēs un kontinentos. Un arī jebkura moderna ētikas mācība, sākot ar Imanuēlu Kantu un beidzot ar John Rawls un ekoloģijas filozofiem cenšas atrast vispārīgus principus, kas ļautu noskaidrot morāli pareizu uzvedību arī sarežģītās situācijās. Protams, interpretācijas un izteiksmes formas mainās - 20.gs. liberālais filozofs John Rawls runā citā stilā nekā Mozus grāmatas. Bet pamatatziņas visos gadījumos sakrīt. Būtu ļoti dīvaini atrast tādu modernu ētikas mācību, kas teiktu, ka zagt, melot un slepkavot ir labi.

Ja nebūtu šāda dabiskā likuma, tad ētikas zinātnei nebūtu jēgas - tad visi varētu darīt to, kas ir "populāri". Varētu par ētiku neraizēties, bet vienkārši sekot citur Eiropā un pasaulē dominējošām vēsmām un "vērtībām". Manuprāt, tā nav domājoša cilvēka cienīga rīcība - vissvarīgākās dzīves vadlnīnijas pavirši nošpikot no it kā progresīvām zemēm nevis censties domāt ar savu galvu, saprast, kur mēs atrodamies, un ko darīt, lai SAVĀ situācijā varētu sev palīdzēt. Krievijas muižnieki Katrīnas II laikā lasīja apgaismības filozofu darbus, pati cariene sarakstījās ar Voltēru. Nu un kas viņiem tika no tās "apgaismības"? Krievijas valstī 18.gadsimtā bija dzimtbūšana, kurai ar apgaismību nebija itin nekāda sakara. Vai franču filozofi tur kaut ko izmainīja? Nez vai. Pusgadsimtu vēlāk Aleksandrs II veica nepieciešamās reformas - jau tad, kad Eiropā apgaismības laikmets bija sen beidzies.

>>> "dabiskais likums" paredz sievietei seedeet maajaas, dzemdeet beernus un kalpot viiram
=====
Nebūt nē. Tādas lietas varbūt prasa atsevišķas vēsturiski pastāvējušas reliģiju interpretācijas (piemēram, Taliban Afganistānā), bet tās nav nekad bijušas vispārcilvēcīgas normas. Savukārt netikumīga uzvedība ir visos laikos bijusi ne tikai nosodīta, bet arī praktiski kaitīga. Netikli cilvēki neatstāja pēcnācējus, biežāk saslima ar seksuāli transmisīvām slimībām. Arī heteroseksuāls cilvēks var būt netikumīgs.

>>> Tagad shaadi uzskati vairs nav populaari. Arii seksuaalo minoritaashu tiesiibu atziishana ir svariigs posms cilveeces emansipaacijaa.
=====
Tas, ka kādi uzskati vairs nav populāri, vēl nav arguments par to morāliskumu. Nacistu Vācijā, teiksim, "nebija populāri" būt kontaktā ar ebrejiem.

Es turklāt nezinu NEVIENU tādu tiesību, kura būtu specifiska "seksuālo minoritāšu" tiesība.
(1) Legālas seksuālas attiecības starp labprātīgiem pieaugušiem? (Latvijā jau 17 gadus tādas pastāv)
(2) Iespēja apmeklēt tuviniekus slimnīcā?
(3) Iespēja atstāt mantojumu pēc vēlēšanās?
Katru no šīm lietām var diskutēt un apspriest - kā tā jāatspoguļo likumos. Bet visas šāda veida tiesības skar visu veidu un orientāciju cilvēkus. Manuprāt tās ir absurdi uzskatīt par "LGBT jautājumiem" vai risināt skandalozos praidos - tas ir drošākais veids kā palīdzēt Šleseram tikt ievēlētam un neko neatrisināt.

Tātad šo civiltiesisko normu likumi jāpieņem VISU iedzīvotāju interesēs (neatkarīgi no tautības, rases, dzimuma, seksuālās orientācijas, u.c.) un jāsaskaņo visu cilvēku vajadzības, kam attiecīgi jautājumi ir svarīgi. Teiksim, ja tiks ieviests kaut kāds īpašs "viendzimuma partnerattiecību" institūts, tad es, būdams heteroseksuāls, būšu tas, kam ir pamats sūdzēties par diskrimināciju. Ja vēl papildus laulībai būtu vajadzīgas kaut kādas "partnerattiecības" - tad tām jābūt vienlīdz pieejamām VISIEM cilvēkiem. Kāds sakars mantošanai vai slimnieku apciemošanai ar seksu??

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Eldars - Andris 14.05.2009 18:44
"Dabiskais likums" ir nekas cits, kaa demagogija. Veel 20.gadsimta viduu daudzi Rietumeiropaa uzskatiija, ka "dabiskais likums" paredz sievietei seedeet maajaas, dzemdeet beernus un kalpot viiram. Tagad shaadi uzskati vairs nav populaari. Arii seksuaalo minoritaashu tiesiibu atziishana ir svariigs posms cilveeces emansipaacijaa. Ar laiku tas notiks arii Latvijaa, neskatoties uz visu homofobisko isteeriju par "dabisko kaartiibu", "tradicionaalaam veertiibaam" utt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris 14.05.2009 12:30
Vainot reliģiju sabiedrības opozīcijā praidismam nav pamata. Latvijā nozīmīga sekularizācija ir vērojama jau kopš 1905.g. revolūcijas, kad krasi samazinājās luterāņu garīdznieku politiskā autoritāte. Tie jautājumi, kuri citās zemēs mēdz būt reliģiski jūtīgi (par veikalu darbu svētdienās, abortiem, u.c.) Latvijā reti kad izraisījuši ticīgo cilvēku kaislības.

Praidisms (nevis citāda seksuāla orientācija pati par sevi) ir mums pilnīgi nevajadzīga ideoloģija, kuras nolūks ir attaisnot vai pat glorificēt seksuālus netikumus, prasīt īpašu respektu pret tiem no valsts puses. Praidistu lielākā problēma nav tā, ka viņi neievēro kādas konkrētas reliģijas (kristietības, judaisma vai islāma) daudzos baušļus.

Ir tādas uzvedības normas, kuras attiecas uz visiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņu ticības. Kristiešu formulētie 10 baušļi (it īpaši visi tuvākmīlestības baušļi) ir šī pašsaprotamā dabiskā likuma izpausme. Bet šīs pašas uzvedības normas var izskaidrot arī no citas ticības piekritēja viedokļa - tās ir kopīgas visai cilvēcei. Lepnība, seksuāla izlaidība - tās noteikti nepieder pie šī dabiskā likuma.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Autors - Ance 14.05.2009 00:21
pilnīgi piekritu Jums. Arī Latvijā mēs redzam, kā ar «svēto rakstu» palīdzību daži politiķi, mediji un, protams, baznīcu pārstāvji mēģina attaisnot klaji naidpilno un diskriminējošo politiku - īpaši gej-prajda priekšvakarā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ance 13.05.2009 19:13
Ļoti labs raksts....
Es domāju, ka šī ir tēma, par ko jārunā daudz un dikti pirms to pakļaut kādiem likumiem... Protams ir jānovelk robežas šo dogmatisko uzskatu visatļautībai, ko pamato ar apļveida argumentāciju - Bībele ir pierādījums Dieva eksistencei, kurpretim Dievs apliecina Bībeles patiesumu utt. par Korānu un citiem.
Bet paldies par interesanto iztirzājumu...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jazz57 08.05.2009 15:57
Man ir jautājums.Kāpēc Korāns tik nikni uzbrūk ebrejiem aicinot viņus izdeldēt no zemes virsas,ja viņi nepievērsīsies īstajai ticībai.Ko Muhameds ar ebrejiem 7.gadsimtā nesadalīja?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris 06.05.2009 10:18
Diemžēl, ir dažas citas "ticības", kuru zākāšana jau tagad var tikt sodīta ar valsts varas patvaļu.
Dažās Eiropas valstīs ir izplatīti likumi, kas paredz sodus par "holokausta noliegšanu" (t.i. vēršas pret cilvēkiem, kuri savādāk interpretē vēsturiskus notikumus). Latvijā parādījās ideja sodīt par totalitārā komunisma noziegumu vai Latvijas okupācijas noliegšanu. Savukārt Krievijā tagad nedrīkstot noliegt PSRS lomu 2.pasaules karā.

Protams, var empīriski noskaidrot, ka holokausta noliedzēju lielumlielais vairums ir galēji antisemīti. Gluži tāpat kā tie, kuri uzstāj, ka Latviju PSRS atbrīvoja 1940. un 1945.gadā - nesimpatizē Latvijas valstij. Un tie, kuri nozākā pravieša Muhameda mazdēla imāma Huseina ibn Alī upuri kaujā pie Karbalas - nesimpatizē šiītu islāmam. Bet ja mēs varam kriminalizēt viena veida nepareizas vēstures interpretācijas (holokausta noliegšana), tad nav nekādu formālu šķēršļu kriminalizēt arī citas nepareizas vēstures interpretācijas (apmelojumi par pravieša Muhameda dzīvi).

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Par nāvessodu 40 Autors:Eldars Mamedovs

Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Vienotības grābekļi 23 Autors:Eldars Mamedovs