Atslēgvārdi:

Labs darbs krīzes laikā 5

Partiju programmās novārtā atstāti tādi principiāli nozīmīgi jautājumi, kā, piemēram, kādā Eiropā mēs vēlamies dzīvot un kāda Eiropa mums, latviešiem, ir visvairāk vajadzīga.

Iesaki citiem:

Ko nozīmē būt Eiropas Parlamenta (EP) deputātam no tādas politiski mazas kopienas kā Latvija, kāpēc Latvijas vēlētājiem būtu jāpiedalās EP vēlēšanās un cik plaša patiesībā ir Latvijas partiju un kandidātu konkurence? Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, Latviešu biedrība Beļģijā aicināja uz sarunu Briselē gan pašreizējos EP deputātus, gan arī jaunos deputāta kandidātus. Uz tikšanos atnāca Aldis Kušķis un Liene Liepiņa no Jaunā laika (JL), Roberts Zīle no TB/LNNK, Inese Vaidere, Pēteris Zilgalvis un Tatjana Verjē no Pilsoniskās savienības un Rihards Pīks un Mārtiņš Zemītis no Tautas partijas (TP).

Lai gan Briselē latviešu politiķu un „parasto mirstīgo” ceļi krustojas samērā bieži, tikšanās šādās „vēlētāju” un „deputātu” lomās notika pirmo reizi. Vienīgais politiķis, kurš līdz šim ir uzrunājis Beļģijas latviešu kopienu, ir bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks (toreiz — TP, tagad — SCP) īsi pirms 2006. gada Saeimas vēlēšanām. No vienas puses jāsaka, ka kontakta trūkums starp politiķiem un vēlētājiem, protams, nav nekāds pārsteigums — nedz politiķi tiecas pēc vēlētājiem, nedz vēlētāji — pēc politiķiem. Tomēr no otras puses — latvieši Beļģijā ir čakli balsotāji. Jau šobrīd uz Rīgu nosūtīti vairāk nekā 150 balsošanas pieteikumi, un prognozējams, ka vēl kāds brangs simts noteikti pieteiksies ārlietu resorā „pa tiešo” vai arī vēlēšanu dienā aizlidos uz Latviju.

Šajā rakstā gribētu akcentēt, manuprāt, aktuālākos aspektus no mūsu diskusijas, papildinātus ar personīgajiem ieskatiem attiecībā uz EP vēlēšanu problemātiku.


1. Ko nozīmē būt Eiropas Parlamenta deputātam no tādas politiski mazas kopienas kā Latvija?

Kā vērtēt pašreizējo Latvijas deputātu darba efektivitāti?

Šobrīd Latviju EP pārstāv deviņi deputāti. Tas nav daudz no EP 785 vietām (1:87), tomēr, lai arī mūsu deputātu nacionālā ietekme ir ierobežota, Latvijas vēlētājs var justies apmierināts vismaz tādā ziņā, ka tam ir piešķirta 2,5 reizes lielāka ietekme nekā būtu tad, ja deputātu skaits tiktu noteikts tīri proporcionāli mūsu valsts iedzīvotāju skaitam (1:217). Mazo valstu pārstāvju ietekme lielā mērā ir atkarīga no to sadarbības ar citu mazo un/vai sociālās attīstības ziņā līdzīgo valstu pārstāvjiem, piemēram, Igaunijas, Lietuvas un Polijas. Šo faktu apstiprināja mūsu diskusijā klātesošie deputāti, atzīstot, ka viņi individuāli neko nav paveikuši, taču komandā viens ar otru un citu kaimiņvalstu deputātiem gan. Tādējādi esot izdevies panākt gan deklarācijas pieņemšanu par totalitārā komunisma noziegumu nosodījumu un šo noziegumu upuru pielīdzināšanu nacisma noziegumu upuriem, gan arī izdevies pieņem Latvijas ostām un aviācijas interesēm izdevīgus noteikumus.

EP darbs netiek organizēts pēc nacionālā principa, proti, deputāti veido politiskās grupas pēc ideoloģiskās pārliecības, tāpēc interesants ir jautājums, ko pārstāv EP deputāts — savus vēlētājus vai tomēr valsti? Līdzīgi kā Eiropas Komisija, arī EP ir pārnacionāla institūcija, taču, kā pats to deklarē, pārstāv Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu tautas. Tā kā Amsterdamas vienošanās paredz, ka deputātiem jābalso tikai un vienīgi pēc personīgajiem ieskatiem, nesaņemot nekādus citus norādījumus, atbilde uz izvirzīto jautājumu drīzāk ir meklējama katra deputāta pārliecībā un arī mandātā, uz kuras bāzes tas ir ievēlēts. Piemēram, Tatjana Ždanoka (PCTVL) ir deklarējusi, ka pārstāv tikai savus vēlētājus, tāpēc nesaskatot interešu konfliktu un „flirtējot” ar Krievijas varas institūcijām. Tajā pašā laikā R.Pīka un, pieņemu, arī pārējo latviešu eiroparlamentāriešu ieskatos deputāts darbojas arī valsts interesēs.

Mūsu deputātu līdzšinējā darbība, sekojot A.Kušķa ieteikumam, būtu jāapsver no trīs aspektiem. Pirmkārt, paveiktais Latvijas popularizēšanā un vēstures skatījuma skaidrošanā. Šeit, šķiet, deputāti ir labi pastrādājuši. Ir panākts gan EP nosodījums totalitārā komunisma noziegumiem, gan piesaistīts EP politisko grupu atbalsts tādiem projektiem kā, piemēram, filmai Padomju stāsts un nesen iznākušajam vēsturnieku rakstu kopojumam Eiropas atkalapvienošana. Otrkārt — darbība attiecībās ar trešajām valstīm. Šajā jomā esot bijis mazāk savstarpējas koordinācijas, tomēr par spīti tam īstenotas vairākas nozīmīgas iniciatīvas Baltkrievijas opozīcijas, Ukrainas un Gruzijas atbalstam. Treškārt — profesionālā nozaru likumdošana. Tā ir viena no galvenajām EP funkcijām, piedaloties koplēmuma procedūrā ar pārējām ES institūcijām. No deputātu viedokļa tā ir visnepateicīgākā EP darbības joma, jo ir laikietilpīga, prasa specifiskas zināšanas un sasniegto rezultātu grūti izskaidrot vēlētājiem. Deputāti tikšanās reizē pozitīvi novērtēja sadarbību ar Briselē strādājošajiem ministriju atašejiem, tomēr atzina, ka koordinācija augstākā politiskajā līmenī ne vienmēr bijusi tā labākā. Kā pozitīvs piemērs Latvijas interešu veicināšanai specifisko nozaru lietās tika minēts Latvijas ostām neizdevīgu noteikumu mīkstināšana, piemēram, panākot augstākus maksimāli atļautā sēra satura griestus kuģu degvielā, tādējādi kavējot kravu novirzīšanu no kuģniecības un citiem transporta veidiem.

Deputātu uzstāšanās biežums EP plenārsēdēs ir viens no populārākajiem un redzamākajiem deputātu darbības efektivitātes rādītājiem. Lai arī pašiem deputātiem šāds vērtējums nepatīk, un, iespējams, viņi šajā ziņā atrodas Eiropas politikas veidošanas „pārtikas ķēdes” zemākajā posmā, tomēr par zināmu deputātu darbības stilu uzstāšanās liecina gan. Jāatzīmē, ka, lai kļūtu par tā dēvēto „viedokļa veidotāju”, nozīme ir ne tikai nacionālajai izcelsmei, bet arī deputāta statusam nacionālajā politiskajā hierarhijā un pieredzei. Lai arī cerēt uz kādas politiskās grupas, deputātu komitejas vai delegācijas priekšsēdētāja amatu Latvijas deputātiem bija maz cerību, pavisam apdalīti tie arī nebija — tika ievēlēti vairākos vicepriekšsēdētāju posteņos, no kuriem kā augstākais vērtējams Guntara Krasta (kandidē no Libertas.lv) ieņemtais Ekonomisko un monetāro lietu komitejas vicepriekšsēdētāja amats. Par spīti tam mūsu deputātu uzstāšanās biežums (vidēji 32) ir bijis vairākkārtīgi zemāks nekā lietuviešiem (66) un igauņiem (80). Salīdzinoši labāk ir veicies mūsu tēvzemiešiem (vidēji 45 runas), visticamāk, pateicoties dominancei Nāciju Eiropas grupā, taču arī šīs skaitlis stipri atpaliek, piemēram, no igauņa Tunnes Kelama (Tunne Kelam) (154) un lietuvietes Budreikaites (Danutė Budreikaite) (184!) runām.

Vai mūsu deputāti, atšķirībā no lietuviešiem un igauņiem būtu veiksmīgāki aizkulišu spēlētāji? Grūti spriest. Iespējams, latviešu deputātu lielāko enerģijas un laika daļu aizņēma centieni neitralizēt T.Ždanokas pretvalstiskās un pretlatviskās iniciatīvas. Taču neatbildēts paliek jautājums, ko mūsu nākamā sasaukuma deputāti darīs, kad, ja var ticēt sabiedrības aptaujām, T.Ždanokai „palīgos nāks” Alfrēds Rubiks un Boriss Cilevičs no Saskaņas centra.


2. Kādam būtu jābūt deputātu darbības fokusam nākotnē?

Cik plašs ir Latvijas vēlētāju interesējošo politisko ideju spektrs?

Vai Eiropas vērtībām ir kāda nozīme partiju programmās un sabiedrības diskursā?

Latvijai nākošajā EP sasaukumā saskaņā ar Nicas vienošanos paredzētas astoņas vietas, tātad, par vienu mazāk nekā līdz šim. Jāteic, ka arī kopējais EP deputātu skaits samazināsies līdz 736 vēlētajiem pārstāvjiem[ 1 ]. Nereti sarunās tiek apšaubīta EP nozīme, norādot, ka tik milzīga iestāde ar ierobežotām pilnvarām neattaisno tās uzturēšanai nepieciešamos līdzekļus. Šāds viedoklis tika pausts arī mūsu diskusijā, taču, kā atzīmēja R.Zīle, no mazo dalībvalstu viedokļa būtu labāk, ja netiktu samazināts deputātu skaits, tādējādi nodrošinot pilnvērtīgākas pārstāvniecības iespējas dažādiem nacionālajiem politiskajiem spēkiem.

Ja var ticēt Latvijas socioloģiskajām aptaujām, tad no nacionālpatriotisko interešu viedokļa pēcvēlēšanu aina neveidojas pārāk iepriecinoša. Šķiet, tāds komandas darbs, kāds bija šī sasaukuma deputātiem, nākotnē nebūs iespējams. Pirmkārt tāpēc, ka lielāku pārstāvniecību iegūs kreisās prokrieviskās partijas un otrkārt — nacionālās partijas tā vietā, lai veidotu vienotu vēlēšanu aliansi, gatavojas sarīkot savu politisko līderu skaistumkonkursu, kurā uzvarētāji, protams, būs tikai viens vai divi, bet pārējie — 5% barjeru neizturējušie — savu vēlētāju balsis nāksies atdot sāncenšiem — uzvarētājiem, tajā skaitā arī no prokrieviskajām partijām.

Labējo partiju sadarbības problēma tika izcelta arī mūsu diskusijā. Interesanti, ka to akcentēja paši deputāta kandidāti. Kā iemesls tam tika minēta atšķirīgā izpratne par tiesiskumu un labu pārvaldību, tādējādi jaunajām partijām distancējoties no vecajiem līderiem. Izskatās, ka arī pašu jauno partiju vidū nav jūtama vēlme sadarboties — visu izšķiršot vēlēšanu rezultāts. Taču šāda pozīcija atstāj iespaidu par stratēģiskas vīzijas trūkumu un par partiju vēlmi caur šīm vēlēšanām veicināt savas nevis vēlētāju un valsts intereses. Līdz ar to jāsaka, ka tagadējo deputātu līdzšinējais pozitīvais darbs pie populāro nacionālo interešu sekmēšanas būs vien bijusi tāda iesācēju veiksme, kuru diez vai izdosies atkārtot, ja vien vēlētāji — cik nu izlems vispār piedalīties EP vēlēšanās — konsekventi nebalsos par aptaujās populārāko nacionālo partiju.

Salīdzinot labējo partiju programmas, jāsecina, ka ar īpašu izdomu neviena no tām neizceļas. Pārsvarā fokuss vērsts uz šaurām merkantilām interesēm, kuras papildinātas ar abstraktām un vispārīgām idejām, no kurām uzmanīgam lasītājam būtu jānojauš ideoloģiskais virziens — eiroskeptiķi, integrācijas aizstāvji vai internacionālisti. Visās programmās tiek deklarēta cīņa pret nacionālo „diskrimināciju” (subsīdiju maksājumi zemniekiem, latviskās identitātes stiprināšana, struktūrfondu apguves atvieglošana), pret Eiropas „stereotipiem” (mazāk birokrātijas, vairāk demokrātijas), par saimnieciskajiem „stabilizatoriem” (vienota enerģētikas politika, eiro ātrāka ieviešana). Tajā pašā laikā netiek paskaidrots, kā to visu plānots īstenot. Novārtā atstāti arī tādi principiāli nozīmīgi jautājumi, kā, piemēram, kādā Eiropā mēs vēlamies dzīvot, kāda Eiropa mums, latviešiem, ir visvairāk vajadzīga.

Šajā ideju merkantilismā gan nevajadzētu vainot tikai partijas, jo partiju programmas savā veidā atspoguļo publiskā diskursa kvalitāti — ja sabiedrībā nav pieprasījuma pēc šādu vērtību nošķīruma, tad nav arī piedāvājuma.

Situācijas ilustrācijai piedāvāju divus piemērus:


  • programmās tiek runāts par nepieciešamību veicināt demokrātiju Eiropas Savienībā, bet netiek arī paskaidrots, kā to partijas domā panākt. ES ir veidota kā valstu savienība, nevis federācija. Savu leģitimitāti tā lielā mērā iegūst caur demokrātiski veidotajām dalībvalstu institūcijām. Lai demokratizētu ES mums ierastā izpratnē par demokrātiju, būtu kardināli jāpalielina savienības supernacionālo institūciju, arī Eiropas Parlamenta, pilnvaras, tādējādi samazinot dalībvalstu un to varas institūciju ietekmi. Un tas, savukārt, nonāktu pretrunā ar prasību par nacionālās suverenitātes saglabāšanu;

  • partijas atzīst, ka Latvijā eiro nepieciešams ieviest pēc iespējas ātrāk un uz atvieglotiem noteikumiem, taču eiro pastāvēšanas būtisks nosacījums ir ciešāka dalībvalstu politiskā saliedētība. Eiropas Ekonomiskā un monetārā savienība nevar savā pašreizējā formā ilgstoši pastāvēt. Saasinoties ekonomiskajām pretrunām starp Eirozonas dalībvalstīm, agrāk vai vēlāk kļūs aktuāls jautājums par politiskas savienības izveidošanu vai eiro atcelšanu. Tāpēc rodas jautājums, kurā pusē šādā gadījumā būtu jāatrodas Latvijai.



Jautājums ir arī par ES tālāko paplašināšanos, ES finanšu perspektīvi 2014-2020 gadam un, galvenais, Latvijas gatavošanos ES prezidentūrai 2015. gada pirmajā pusē. Mēs varam justies apmierināti par veiksmīgi noorganizētu Eirovīzijas konkursu, hokeja pasaules čempionātu un NATO galotņu samitu, taču jāņem vērā, ka ES prezidentūra, tēlaini izsakoties, būs tāda kā Eirovīzija pusgada garumā, nemaz jau nerunājot par ES ikdienas darba organizāciju un vadību.


3. Eiropas Parlamenta deputāti kā Briseles latviešu kopienas sastāvdaļa?

Diskusijas laikā man radās vīzija par to, cik jauki būtu bijis, ja, piemēram, nacionālais deputāts R.Zīle, piecus gadus strādādams Briselē, būtu iestājies Latviešu biedrībā Beļģijā. Mēs to būtu augstu novērtējuši un noteikti piedāvājuši vietu valdē. Bet tad atcerējos kādas paziņas atstāstītu sarunu ar citu deputātu, kad deputāts, pēc Briselē pavadītiem gadiem atzinis, ka esot interesanti uzzināt, kur „tie” (!) latvieši Briselē vakaros satiekas, un tā mana vīzija pagaisa.

Lieta tāda, ka mūsu deputāti nav manīti nedz neformālajos pasākumos, nedz Latviešu biedrības portāla lietotāju vidū, nedz, izņemot R.Pīku, latviešu kopīgajos svētku sarīkojumos. Pastāv arī „vainu” mīkstinoši apstākļi — deputāti Briselē pavada tikai darba dienas, ik pēc četrām nedēļām brauc uz Strasbūru, ceļo uz citām valstīm, apmeklē neskaitāmas darba tikšanās u.tml. Taču jāsaka, ka tāds pats atbildīgs darbs šeit, Briselē, ir arī pārējiem latviešiem — ierēdņiem, tulkiem, diplomātiem. Jebkurš latvietis, kurš strādā ES vai NATO institūcijās, ir nozīmīgs no Latvijas valsts interešu viedokļa, tāpēc savstarpējā „tīklošanās” un informācijas apmaiņa ir ļoti svarīga, jāsaka — pat izšķiroša latviešu veiksmīgai integrācijai Eiropas struktūrās. Un formālas attiecības, protams, nav efektīvākais veids, kā to panākt. Tādēļ rodas neizpratne par politiķu atturību, kas rada aizdomas par nevēlēšanos „apgrozīties” savai sociālajai hierarhijai neatbilstošā vidē.

Latvijā vērojama arvien lielāka cilvēku pasivitāte gan attiecībā uz politiku, gan sabiedrisko darbību. Paši politiķi par to gaužas, it īpaši tagad, kad jūtama krievvalodīgo vēlētāju aktivizēšanās, taču pašu gadiem nekoptais dārziņš ir lēnām aizaudzis. Ikdienišķas komunikācijas trūkums ir pārvērties dziļā atsvešinātībā un populārā skepsē. To labi redzam arī Beļģijā — ne tikai deputātos, bet arī deputāta kandidātos, no kuriem vairāki dzīvo Briselē. Uz aicinājumu iestāties Latviešu biedrībā Beļģijā pozitīvi ir atbildējuši tikai trīs — P. Zilgalvis, T. Verjē un L. Liepiņa. Zīmīgi, ka viņi visi trīs ir latvieši, kuri dzimuši vai ilgstoši dzīvojuši ārzemēs, caur to acīmredzot iegūstot atvērtāku, rietumnieciskāku sociālo apziņu. Domāju, ka šādi cilvēki ir jaunas, patīkamas vēsmas mūsu iestāvējušā publiskajā „dīķī”. Citādi tā vien gribētos piekrist ciniskajam jociņam no Rīgas Laika aprīļa numura:

„ — Kā var zināt, kuriem politiķiem izdosies pārvarēt ekonomisko krīzi valstī?”

„ — Tiem astoņiem, kas savāks lielāko balsu skaitu Eiropas Parlamenta vēlēšanās un aizbrauks dzīvot uz Briseli.”

______________________

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Autors - Socialdemokratam 29.05.2009 14:08
Paldies par interesanto informāciju! Manā ieskatā ar valstiskām interesēm būtu saprotamas visas darbības, kuras vērstas uz mūsu valsts Satversmē ierakstīto vērtību stiprināšanu. Protams, atšķirīgiem politiskiem spēkiem var būt atšķirīgs skatījums, kā šīs vērtības stiprināt, bet tad tas ir jautājums par pozīcijas un opozīcijas attiecībām. Taču, vērojot Tatjanas aktivitātes, rodas šaubas, vai viņas aktivitātes ir savietojamas ar Satversmes vērtībām. Par diskriminācijas tēmu runājot- ja tiešām mūsu nacionālie deputāti, izņemot Andrejevu, neatbalstīja šo direktīvu, tad par to ir jāizsaka dziļa nožēla. Par to arī ironiskais tonis raksta beigu daļā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Social-demokrats - Autoram 28.05.2009 14:03
Eiropas Parlaments nav Arlietu ministrija, taapeec nevienam deputaatam nav pienaakuma pielaagot savu darbiibu domineejoshai izpratnei par "valsts intereseem". Es, piemeeram, uzskatu, ka Latvijas labeejo deputaatu darbiiba (atskaitot Dombrovski), iipashi UEN grupaa, bija daudz vairaak kaitnieciska Latvijas teelam, nekaa Zdanokas iniciativas. Konkreets piemeers: visi Latvijas deputaati, atskaitot Zdanoku un Andrejevu, nobalsoja pret anti-diskriminacijas direktiivu, t.i. atbalstiija diskriinaaciju uz vecuma un seksuaalaas orientaacijas pamata. Cits piemeers: rezoluucijaa par totalitarisma noziegumiem Eiropaa 20.gadsimtaa UEN grupa bija "piemirsusi" mineet Holokostu - tas tika ieklauts kompromisa tekstaa tikai peec social-demokratu spiediena un EPP meereno labejo atbalsta. Tieshi LV deputati no UEN loti aktiivi nodarbojas ar veestures kroploshanu propagandas noluukos - toties citaas jomaas vini nav pamaniiti. Varu apgalvot, ka tas nebuut neatstaaj patiikamu iespaidu par Latviju. Vai shaada riiciiba nav kvalificeejama kaa "pretvalstiska" un "pretlatviska"?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Autors - Aleksejam 28.05.2009 12:56
Vai tad kaut kas kaut kad ir beidzies?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksejs Dimitrovs - autoram 27.05.2009 14:15
Un sākas viss no gala...

Iespējams, latviešu deputātu lielāko enerģijas un laika daļu aizņēma centieni neitralizēt T.Ždanokas pretvalstiskās un pretlatviskās iniciatīvas.

Vai nav apnicis?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Veiko Spolītis - autoram 27.05.2009 00:25
Īsi, kodolīgi un patiesi:) Paldies par nosūtītajiem vēlēšanu biļeteniem un gaidīsim EP 06.06.09 vēlēšanu rezultātus!

Saistītie raksti

Izmantojam Eiropu! politika.lv

Vienoti populismā politika.lv