Labi dzīvojam?! 8

Pirmo reizi masu aptaujā iekļuva jautājums “Nosauciet trīs interesantākās lietas, ar ko jūs nodarbojaties ikdienā?”. Mani interesēja, cik latvieši ir inovatīvi un zināšanu ekonomikai atbilstoši. Atbilžu blāķī inovatīvais elements īpaši neparādās.

Iesaki citiem:

Kā Latvijas sabiedrības vairums uztver “labas dzīves” konceptu – vai drīzāk kā personiskās attieksmes lietu (piemērs ar pa pusei tukšo vai pilno glāzi) vai tomēr kā noteiktu objektīvi mērāmu kritēriju kopumu? Ko rāda Jūsu jaunie pētījumi[1]?

Te ir divas lietas – viena ir mūsu pašu radītais teorētiskais koncepts, kuru izveidojam un tad skatāmies, vai tas sabiedrībā ir un kā tas ir. Otra lieta - cilvēku pašu definīcijas, pašradītais. Pētījumā tas iekļuva caur dzīves kvalitātes formām, daži no jautājumiem bija tieši par to, kā jūsu dzīve mainījusies pēdējos gados, kad jūs jūtaties vislabāk, kādi ir jūsu nākotnes nodomi un no kā ir atkarīga to īstenošana?

Runājot par nākotnes nodomiem, tajos priekšstatos nebija nekā neparasta – gribu uzlabot dzīvokli, ja izdosies, pamācīšos. Tas atkarīgs no vecuma, jaunie bija stipri tendēti uz pozitīvo karjeras veidošanu. Tas ir socioloģiski interesanti, jo jaunie cilvēki arī ģimeni atliek, viņiem karjeras augsme, izglītības gūšana ir svarīgāka.

Bet Andas Rožukalnes referāta secinājums bija, ka mediji ļoti aktīvi ietiecas cilvēku pašu priekšstatos, modificē tos. Mediji izspēlē apgriezto efektu. It kā mēs varam fantazēt par labo dzīvi no kultūras priekšstatiem, uzmodelēt to, un tad nāk mediji, kas iepludina patērniecības ideālus, reklāmas tēlus, zīmolu štampus, un cilvēki sāk to asimilēt un īsti vairs nav skaidrības, kas ir tas autentiskais un kas - mediju un patērniecības kompāniju uzproducētais labas dzīves ideāls.


Vismaz Jūsu referātā atslēgas vārds dzīves kvalitātes raksturošanai bija rīcībspēja. Kā Jūs izvērstāk paskaidrotu šo jēdzienu?

Tā rīcībspēja ir jau kādus divus gadus apritē. Iepriekšējā pārskatā [par tautas attīstību] bija rīcībpolitika, nākamajā būs rīcībspēja reģionos. Nezinu, kā tas nāca – no zinātniekiem vai valodas redaktoriem, vai Sorosa fonda?

Viena lieta, kas izriet no sociālās filozofijas – pamatbāze ir indivīda brīvība, izvēle, arī autonomija, ka viņš var rīkoties ar savu brīvību, ka viņš netiek manipulēts.

Tālāk var lipināt klāt to, kas nostabilizē rīcībspēju – izglītību, kas translē šo rīcībspēju apziņas līmenī, kad cilvēki sāk saprast, ko viņi īsti dzīvē grib, sākot ar karjeras, profesijas izvēli.

Vēl pamatnosacījums – tīri ķermeniskā rīcībspēja. Vēl plašākos apļos var lipināt klāt kolektivitāti, franči runā par kolektīvo rīcību. Varam likt klāt arī risku – rīcībspēja ir arī eksperimentēšana, riska uzņemšanās.


Viens no Jūsu secinājumiem bija, ka pētījumā izteikti iezīmējas princips “katrs pats savas laimes kalējs”, proti, cilvēki paši sevi identificē kā atbildīgos par savu dzīvi un labklājību[2]. Šī atziņa it kā konfliktē ar rezultātiem, ko līdz šim rādījušas sabiedriskās domas aptaujas – kad cilvēkiem jautā, piemēram, par sociālo nodrošinājumu, vairums grib paļauties uz valsti, nevis sevi. Vai sabiedrībā ir tiešām noticis kāds klikšķis, ka cilvēki vairs nepaļaujas uz valsti un grib ņemt visu savās rokās?

Godīgi sakot, es nepārspīlētu to savu rezultātu ticamību. Es neapgalvoju, ka tas ir fakts, un es arī neticu faktam, bet es novēroju to kā tendenci un tai es varu noticēt.

Kas attiecas uz agrāk uzdotajiem jautājumiem, varbūt tie ir tādi inerciozie jautājumi aptaujās un inerciozie skaidrojumi gan no sociologiem, gan žurnālistiem. Es personīgi biju pārsteigts, jo domāju, ka cilvēki vairāk prasīs no valsts un vēl kāda cita.

No otras puses, ieklausoties pašā jautājumā, kā tas tika prasīts: “No kā atkarīga jūsu nākotnes plānu īstenošanās?”, īstenībā, ja ar veselo saprātu domā, nu no kā? Loģiski, ka no manis! Dažādi izteikumi: “no manis paša”, “manas gribas”, “manas apņēmības”, “kā es pats strādāšu” liek domāt, ka “es pats” arguments ir nostiprinājies.


Runājot par visas valsts konkurētspēju, ir populāri likt cerības uz zināšanu ekonomiku. Vai tā ir lieta, ko cilvēki ir pieņēmuši, vai šajās aptaujās individuālajā līmenī arī redz to kā iespēju – izglītību, jaunas prasmes?

Jā, jauni ļaudis noteikti. Krietna daļa no aptaujas par dzīves kvalitātes formām bija ar jauniem cilvēkiem un viņi savās atbildēs krietni lika uz izglītību. Vispār jau kvalitatīvas intervijas nav reprezentatīvas, bet grupās, kuras tika uzrunātas, it sevišķi jaunākajā grupā, izglītība bija spēcīgs orientieris.

Kas attiecas uz citu anketā iekļautu jautājumu (man liekas, ka pirmo reizi tāds jautājums iekļuva masu aptaujā) – “Nosauciet trīs interesantākās lietas, ar ko jūs nodarbojaties ikdienā?”, tur bija blāķis ar absolūti spontānām atbildēm. Cilvēki saka, piemēram, noskatos jaunākās filmas, pieskatu mazbērnus, stādu dārzeņus, rokdarbi, apmeklēju koncertus, atpūšos brīvā dabā, dziedu baznīcas korī, fotografēju dzīvniekus, izglītojos literatūrā, piestrādāju par kosmētikas konsultanti, utt.. No šīm atbildēm izriet, ka aktivitāšu ir daudz, bet inovatīvais elements īpaši neparādās. Mana interese tieši bija, ka varbūt ar šo jautājumu mēs dabūsim redzēt, cik latvieši ir inovatīvi un zināšanu ekonomikai atbilstoši.


Nu nekas tāds īpašs neizskatās – apkopojot rezultātus, vispopulārākās nodarbes bija preses un grāmatu lasīšana (31%), tad TV skatīšanās (26%) un darbs dārzā, puķu kopšana (16%)[3]. Turklāt nav jau grūti iedomāties, kas tā ir par presi, kas tiek lasīta.

Droši vien glazētie žurnāli. Īsti nekas neizskatās pēc “cutting edge”[4].


Savā prezentācijā kā vienu no nākotnes uzdevumiem Jūs minējāt, ka ir jāatrod mehānismi, kā valsts ekonomisko izaugsmi pārtulkot indivīdu labklājībā. Ko Jūs īsti ar to domājat, jo it kā jau tie mehānismi ir izgudroti, piemēram, var mainīt nodokļu sistēmu.

Nē, par to es vismazāk domāju, jo neesmu ekonomists. Mēs apspriedām to ar maģistru studentiem un viņi piedāvāja acīmredzamas lietas. Piemēram, par to pašu rīcībspēju – ja mums ir tik daudz cilvēku, kuri grib rīkoties, strādāt, ja tik daudzi tūkstoši brauc uz ārzemēm, tad kāpēc neradīt mazliet labākus apstākļus viņiem šeit, novados, kuri iztukšojas? Tie ir tieši uzņēmīgākie, kuri brauc prom. Paceļot algas, viņi jau būs situācijā – braukt vai nebraukt? Tāda tipa pasākumus var finansēt no mūsu dižās augsmes.


Privātajā sektorā lēmums par algas pacelšanu ir saistīts ar to, vai un kā uzņēmējs redz savu attīstību plašākā sabiedrības kontekstā, spēj skatīties tālāk uz priekšu.

Jā, viņi intuitīvi jau reaģē, bet mediju un politikas līmenī viņiem nav tas signāls dots. Risku apzināšanās, korporatīvās sociālās rīcības un lomas – tas nav vēl aktualizēts pie mums.


Vai tas varētu būt jautājums uz nākamajām vēlēšanām, ko politiķiem pacelt?

Korporatīvā sociālā atbildība? Tā ir laba ideja. Kādā veidā mēs to pārdosim?


Nu to mums laikam nevajadzētu tagad ierakstīt.

Var ierakstīt, mēs to pārdosim par velti. Tas tiešām varētu būt motīvs – vismaz padarītu sakarīgāku vēlēšanu debati: kāda loma būs privātajam sektoram valsts augšupejā?


Te par daudz ko var runāt, piemēram, filantropijas kultūru, un sākot jau ar nodokļu maksāšanu. Vēl Jūs minējāt, ka sabiedrības bagātajā galā ir izplatīta greznība un izrādīšanās, ko vajadzētu līdzsvarot publiskajā telpā. Kā to var izdarīt?

Pirmkārt, paies laiks un cilvēki būs izrādījušies, “ukuļturiļis”[5], kā saka. Ir jau dažas liecības par to – no studentu socioloģiskajiem vērojumiem redzams, ka daži jau sāk slēpt vai neizrādīt, pieklusināt savu patēriņu.

Kāpēc mediji ir tik kāri un dedzīgi uz to? Vai pelna, vai pašiem patīk, vai lasītāji to tik ļoti prasa? Es šaubos, vai lielā mērā nabadzīgā tauta pieprasītu tikai greznību no žurnālu lapām. Man liekas, ka tas ir jautājums par pašu mediju mēra sajūtu.


Bet varbūt tas ir vienīgais veids, kā tauta šo greznību var dabūt?

Nu nē, kabeļtelevīziju tagad var skatīties, tas nav tik dārgi. Un ceļo arī tagad katrs, kas saņem vairāk par 100 latiem – izbrauc, kaut ko redz.

Protams, par to var daudz runāt. Varbūt tā ir arī tāda dominēšanas tieksme no šo bagāto puses, jo viņi paši īsti vēl nesaprot, kas viņi ir šajā sabiedrībā, ir nedroši par sevi. Vienmēr var paprasīt – nu, kas tad tu tāds esi? Un nekā jau tur nav, bieži vien.


Visbeidzot, sabiedriskās domas aptaujās Latvijas sabiedrība it kā salūzt divās daļās izpratnē par to, kad ir labie laiki – vieniem šķiet, ka viss labais ir jau bijis un tagad ir tikai sliktāk, bet otri domā, ka labi ir tagad un varētu būt arī uz priekšu. Kā tas izskatās Jūsu pētījumā – kad ir tie “zelta laiki”?

Viens ir vispārfilozofisks skatījums, ka labie laiki bija pagātnē – vispār vēsturē kaut kad (pirms kāda laika latviešiem labie bija Ulmaņlaiki) un katra indivīda dzīvē bērnībā, jaunībā, ja nav bijušas kādas traumas. Mūsu aptaujā rādītājs par subjektīvo apmierinātību ar dzīvi 10 ballu skalā ir izaudzis - no 5,5 ballēm aptaujā pirms diviem gadiem[6], līdz 6,1 šogad. Diezgan jūtama augsme. Sajūta ir tāda, ka kopējā apmierinātība ar dzīvi lēnām palielinās.

__________________________

[1] Intervija notika pēc T.Tisenkopfa prezentācijas konferencē "Robežu paplašināšana: Identitātes un kopienas", kurā viņš iepazīstināja ar Valsts prezidentes Stratēģiskās analīzes komisijas finansētu pētniecības projektu par dzīves kvalitāti Latvijā. Sīkāk par pētījuma tēmām un metodēm skat. T.Tisenkopfa prezentācijas 8. un 10. lpp.

[2] Uz jautājumu “No kā atkarīga jūsu nākotnes plānu īstenošanās” 46% aptaujāto atzinuši, ka no viņiem pašiem, un tā ir populārākā atbilde – otrajā vietā paliek finanses ar 18%. Pārējās atbildes minētas krietni retāk, tostarp valdību nosaukuši 6% aptaujāto un Dievu 2%. Sīkāk skat. T.Tisenkopfa prezentācijas 38.lpp.

[3] Sīkāk skat. T.Tisenkopfa prezentācijas 39. lpp.

[4] Angļu val. avangardā esošs, izšķirošs elements.

[5] Krievu val. kļuvuši kulturāli.

[6] Pētījums "Quality of life in Europe" 2003

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

GaaKaa 18.11.2005 09:09
Labs pētījums un vajadzīgs! Beidzot kāds ciparos mēģina saskatīt cilvēku, kurš aiz tiem stāv!

=========

" jo jaunie cilvēki arī ģimeni atliek, viņiem karjeras augsme, izglītības gūšana ir svarīgāka "

Manuprāt, tas ir pat ļoti labi - tātad šiem jauniešiem ir kaut kāds "plāns", kā un ko savā dzīvē darīt? Lai gan skatoties uz katru gadu augošajiem studējošo skaitiem, rodas tomēr jautājums, vai visiem ir plāns? Un ko darīs tie, kuriem nav?

" Es personīgi biju pārsteigts, jo domāju, ka cilvēki vairāk prasīs no valsts un vēl kāda cita "

Varbūt cilvēki tas klikšķis ir noticis nevis uz to, ka viņi sapratuši, ka tikai paši var kaut ko izdarīt, bet gan uz to, ka sapratuši, ka neviens cits, tai skaitā valsts, viņiem neko nedos un nav vērts pat cerēt? Otrkārt, apzināties un atzīt, ka paši tikai var kaut ko darīt savā labā, nenozīmē rīcību! Respektīvi - svarīgāk jau būtu noskaidrot, vai apzināšanās aktam seko rīcības akts?

" Tie ir tieši uzņēmīgākie, kuri brauc prom. Paceļot algas, viņi jau būs situācijā – braukt vai nebraukt? "

Šeit gan negribētos piekrist, ka prom brauc tie, kuri ir uzņēmīgākie! Manuprāt, tie ir tie, kuri ir sasnieguši to robežu [sauksim to kaut vai par bezcerīgumu un izmisumu], pie kuras nav nekāda riska izlemjot aizbraukt, vai katrā ziņā risks ir mazāks kā paliekot šeit. Principā tad rodas jautājums - ja jau tie ir uzņēmīgākie, kādas uzņēmīgas lietas viņi ir mēģinājuši sadarīt savā valstī pirms doties prom? Šeit arī vēlreiz var atgriezties pie secinājuma par cerību atmešanu uz valsti kā palīdzības siedzēju..

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


ince 16.11.2005 15:33
tik labi pazīstat sociologa darba specifiku, ka varbūt pats esat sociologs?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


zoon 16.11.2005 14:28
"Mēs apspriedām to ar maģistru studentiem un viņi piedāvāja acīmredzamas lietas. Piemēram, par to pašu rīcībspēju – ja mums ir tik daudz cilvēku, kuri grib rīkoties, strādāt, ja tik daudzi tūkstoši brauc uz ārzemēm, tad kāpēc neradīt mazliet labākus apstākļus viņiem šeit, novados, kuri iztukšojas?"

neiedomājami attapīgi maģistranti...

tiešām kāpēc neradīt apstākļus...funadamentāls jautājums!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 16.11.2005 12:57
rīcībspējas otrā puse saucas 'dari visu pats - tev taču ir visas iespējas', kas noved pie cilvēka atstāšanas paša ziņā

Vai tas ir slikti? Vismaz valstij jau noteikti vajadzētu cilvēkus iespējami daudz atstāt pašu ziņā, nodrošinot tikai visnepieciešamākos servisus un ievērojot subsidiaritātes principu. Ir tiesa, ka savrupība un vientulība cilvēku parasti nedara laimīgu. Bet arī te atrisinājums ir tā pati rīcībspēja - ja cilvēkam ir dotas iespējas veidot ģimeni, uzņēmumu, radoši izpausties, iestāties Baznīcas draudzē vai kādā sabiedriskā organizācijā, brīvprātīgi ziedot vai darboties sabiedrības labā. Šaja gadījumā cilvēks nav vairs "paša ziņā", jo sadarbojas ar citiem, bet to viņam nodrošina nevis valsts, bet gan tas izriet no viņa brīvas iniciatīvas. Ne velti tik daudzi cilvēki tiecas uz ASV, jo tur indivīda brīvība tiek augsti vērtēta un respektēta. ASV ģimenēs ir lielāks iedzīvotāju dabiskais pieaugums, aktīvāka uzņēmējdarbība, aktīvākas reliģiskās draudzes, attīstītāka labdarība un pilsoniskā sabiedrība nekā caurmēra Eiropas valstī, kur bieži pārprastas solidaritātes vārdā nodarbojas ar sabiedrības birokrātisku regulēšanu, nodokļu naudas izniekošanu un arī visādi citādi "neatstāj cilvēku paša ziņā".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

bezvardis 16.11.2005 09:30
Jā, definīcija labai dzīvei vēl joprojām ir tikai 'ekonomiskais uzplaukums' apvienots ar kaut kādu rīcībspēju. Vai tas padraīs mūs priecīgākus, laimīgākus un ar dzīvi apmierinātus. Laba dzīve ir tāda, kurā cilvēks jūtas labi. Bet Latvijā tas nenotiek. Un ir zināms, ka ekonomiskā labklājība nav iemesls, kāpēc cilvēki jūtas labi un apmierināti. Domāju, ka arī rīcībspēja nav nekāda panaceja, jo rīcībspējas otrā puse saucas 'dari visu pats - tev taču ir visas iespējas', kas noved pie cilvēka atstāšanas paša ziņā, depresijas, vientulības un frustrācijas tā dēļ, ka pašam ir jārūpējas par visu. Secinājums - attīstības diskurss pat augstākajā akadēmiskajā līmenī ne vienmēr tiek pietiekoši kritiski izvērtēts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 15.11.2005 23:16
Vai pats pētījuma autors ir inovatīvs? Kādēļ viņš grib to atrast citos, uzdodot visādus viltīgus jautājumus par interesanto ikdienā, bet (vismaz šajā intervijā) nepauž pats savu radošo pieeju. Tā taču ir socioloģija, kur populāri pasniegt sabiedrībai faktus par pašu šo sabiedrību varētu būt baudāmāk nekā tehniskajās zinātnēs. Bet joprojām vislabākie zinātņu popularizētāji ir matemātiķi, fiziķi, astronomi, reizēm kāds filozofs. Sociologi atražo pasūtījumus.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

rumpelšteins 15.11.2005 22:23
Super truper profesors T.Tisenkopfs kā allaž servē varu,jebkuru varu,nu to ,kas maksā ..:))) Labi dzīvojam ..:)) (Žitj stalo horošo, žitj stalo lučše (J.Staļins); Budjet hļeb,budet i pesņja (L.Brežņevs) )

Tukšums arī mēdz būt skaists,saturs pie pakaļas, galvenais ir iesaiņojums.Malacis Tāli,dabūsi naudiņu ,varēsi nopirkt vēl kādu antikvāru priekšmetu....:)))

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

B 02:51 15.11.2005 20:58
“Nosauciet trīs interesantākās lietas, ar ko jūs nodarbojaties ikdienā?”

Var būt problēma ir vārdā "ikdiena"? Tāpēc arī tādas atbildes?

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Frizier 255x203

Šķēres un politika 29 Autors:Nellija Ločmele

J ikstens 255x203

Purvs un plānošana 1 Autors:Nellija Ločmele