Labās cerībās: par Saeimas vēlēšanu sistēmas reformas iecerēm

Latvijas Vēstnesis, 12.09.2007.

Iesaki citiem:

Šodienas nokaitētā politiskā atmosfēra bieži vedina publiski piesaukt politiķu ētiku, apelējot pie amatpersonu atbildības, sirdsapziņas un tamlīdzīgām kategorijām. Kopumā šīs runas pilda pozitīvu lomu, jo vēlētās amatpersonas reizēm piemirst par savu vēlētāju eksistenci - un eksaltēta godīguma, uzticības un cilvēcības piesaukšana kalpo kā iedarbīgs atgādinājums par to. Tomēr šai ētikas piesaukšanai kopumā piemīt arī kāds būtisks trūkums. Lieta tā, ka mūsdienu ētika tās stingrā, filozofiskā nozīmē nebūt neuzskata, ka katrā atsevišķā politiķī no dabas jau vajadzētu būt kādai nešaubīgai pārliecībai par labu un taisnīgu rīcību, kuru tad varētu "atmodināt" ar jautājumiem un pārmetumiem. Gluži pretēji, jau vācu filozofs Hēgelis savulaik tika ievērojis, ka cilvēka morālo izvēli ievērojamā mērā nosaka nevis kāda abstrakta "laba griba", bet gan tā vide, kurā viņš ir socializējies, kā arī tās institūcijas, kuras ierobežo un regulē viņa darbību. Kādā laikmetā un apstākļos savu patstāvīgo dzīvi ir uzsākuši mūsu vadošie politiķi, to katrā konkrētā gadījumā varam izvērtēt paši. Taču, raugoties nākotnē, būtu jāsaprot, ka kaila apelēšana pie morāles vienmēr būs neefektīva, ja vienlaikus nedomāsim par tādu politisko institūciju izveidi, kuras stimulētu atbildīgu lemšanu un audzinātu politiķus godīgam un patstāvīgam darbam. Kļūdainā pārliecība, ka tad, ja mums beidzot izdotos ievēlēt Saeimā simt "godīgus" cilvēkus, mūsu valstī viss nostātos savās vietās, ir pārdzīvojusi savu laiku un modernai demokrātijai nav piemērota.

Tādēļ nav nejaušība, ka tieši šajā skandāliem bagātajā gadā savu darbību ir uzsākusi Vēlēšanu reformas biedrība (VĒL), kuras dibinātāji par savu uzdevumu uzskata izvērtēt alternatīvas Saeimas vēlēšanu sistēmas uzlabojumiem, kā arī šā mērķa praktiskai veicināšanai. Par biedrības darba rezultātiem, kā arī par tās aizstāvēto reformas vīziju spriest vēl ir pāragri - pašlaik notiek vienīgi debates par izvērtējuma kritērijiem. Arī šā raksta autors nekādā gadījumā nepārstāv VĒL viedokli. Taču tās problēmas, kuras, visticamāk, noteiks VĒL dienaskārtību, ir samērā skaidras un ir tikušas apspriestas gandrīz vai visā demokrātiskās Latvijas pastāvēšanas laikā. Tām tad es arī pievērsīšos šajā rakstā, aplūkojot (I) galvenās problēmas, kuru risināšana vēlēšanu sistēmas reformai būtu jāveicina, (II) iespējamās atbildes uz šīm problēmām no dažādu vēlēšanu sistēmu salīdzinājuma perspektīvas, un (III) jautājumu, cik lielas faktiskas pieņemšanas izredzes ir šādiem reformu piedāvājumiem.

Parlamenta vēlēšanu sistēmas maiņa nav vienīgi politiski tehnisks jautājums, kā to reizēm iedomājas. Runa ir arī par normatīvu jautājumu - kādā demokrātijā mēs vēlamies dzīvot? Vēlēšanu sistēma ir jebkurai demokrātijai fundamentāli nozīmīgs jautājums, jo atšķirīgi veidi, kā vairākums pieņem lēmumus, var novest pie pilnīgi pretējiem rezultātiem. No politikas viedokļa "tautas griba" ir konstitucionāla fikcija: ļoti daudz kas ir atkarīgs no procedūrām, kuras tiek lietotas šīs gribas noteikšanai. Tādēļ katra konkrēta vēlēšanu sistēma atspoguļo attiecīgās politiskās kopienas atbildi uz jautājumu, ko tā vēlas sagaidīt no saviem vēlētajiem priekšstāvjiem. Par to būtu nepieciešams tikt skaidrībā, ja vēlamies no šiem priekšstāvjiem prasīt atbildību.

Jautājums par Saeimas vēlēšanu sistēmas maiņu mūsu publiskajā telpā netiek apspriests pirmoreiz. Gluži pretēji, par to dažādos kontekstos pētnieki ir daudz diskutējuši jau agrāk1. Ir tikuši iesniegti arī konkrēti priekšlikumi - vislabāk pazīstami ir LSDSP izstrādātie Satversmes grozījumi, kuri arī ietvēra vēlēšanu sistēmas reformu. Tomēr pašlaik notiekošā diskusija norisinās mazliet citā politiskā kontekstā. Ja agrākās izstrādnes lielākoties nodarbināja valdības stabilitātes jautājumi, tad pašlaik noteicošu vietu drīzāk ieņem jautājums par valdības atbildību un atskaitīšanos.


I. Problēmas

Pirmkārt, viena no Latvijas demokrātijas hroniskām problēmām ir sabiedrības zemā uzticība politiskajām institūcijām - valdībai, pašvaldībām un, jo īpaši, politiskajām partijām un Saeimai. Šajā jomā mēs diemžēl esam "izcili" ne tikai visu ES valstu, bet pat Baltijas valstu vidū. Lai gan šī neuzticība sabiedrības apziņā bieži tiek saistīta ar priekšstatu par "sliktiem un negodīgiem" cilvēkiem politiski atbildīgos amatos, tomēr ar morāli vien šeit būs par maz. Daudz tuvāk risinājumam ved atziņa par milzīgo distanci starp varu un pilsoni un atsvešinātību to starpā. Šai tēzei ir nopietns pamats: vēlētāji un ievēlētie savā starpā komunicē reizi četros gados, tuvojoties vēlēšanām. Tas savukārt stimulē partiju pārvēršanos "vēlēšanu mašīnās", kuras ir noslēgtas, elitāras un par saikni ar plašāku sabiedrību atceras visai reti.

Lieki piebilst, ka šāda situācija pati par sevi demokrātijai ir bīstama, jo vēlētājam nerodas pārliecība par savu interešu politisko pārstāvniecību laika posmā starp vēlēšanām. Tas var novest pie pilsoniskas pasivitātes un cinisma, pie pilsoņu neticības savai spējai jelkādā veidā ietekmēt valstī notiekošo. Iespējams, ka šāda pasivitāte tūliņ neved pie pilnīgas politiskās līdzdalības ignorēšanas - kaut arī vēlēšanās pie mums patiešām piedalās aizvien mazāk pilsoņu. Tomēr šāda attieksme neliek indivīdam "domāt līdzi" politikai, neveido noturīgas simpātijas un tādēļ paver plašas iespējas dažādu veidu populismam. Vēlēšanu sistēmai būtu jāveicina pastāvīga saikne starp vēlētājiem un varu, kuras uzturēšanā būtu ieinteresētas abas puses.

Otrkārt, ar minēto distances problēmu ir saistīta personāliju problēma. No vienas puses, Latvijas politika ir ārkārtīgi personalizēta - nebūtu iedomājama neviena jauna un veiksmīga partija, kuras galvgalī neatrastos kāds daudzmaz pazīstams cilvēks. Tomēr lielākā daļa Saeimā ievēlēto personu plašākai sabiedrībai ir gandrīz pilnīgi nezināmas. Tie, kas par to šaubās, lai mēģina nosaukt visus tās partijas deputātus, par kuru paši balsoja pagājušajās Saeimas vēlēšanās. Lielisks rezultāts būs jebkurš skaitlis, kurš pārsniedz 5 (bet lielākajās frakcijās ir ap 20 deputātu).

Ir grūti prasīt atbildību no kāda, ko tu nepazīsti, kaut arī pats esi līdzvainīgs, ka tieši šis cilvēks it kā pārstāv tavas intereses politikā. Vēlēšanu sistēmai būtu jāveicina politiķu atbildība tādējādi, ka vēlētājs savu nodoto balsi varētu saistīt ar konkrēta cilvēka rīcību parlamentā, nevis ar abstraktiem solījumiem un gleznainām reklāmām.

Treškārt, ar personāliju problēmu ir saistīta arī politiskās elites intelektuālās noplicināšanās problēma, uz kuru savulaik norādīja Arvīds Dravnieks2. Proti, pašlaik partiju kandidātu sarakstu sastādīšanā dominē paņēmiens, kad 2-3 labi atpazīstamas partijas "lokomotīves" ievelk Saeimā veselu rindu cilvēku, par kuru nopelniem un kvalifikāciju neviens nav dzirdējis gandrīz neko. Tas savukārt rada klusējošo un lojālo "pogu spaidītāju" masu, kuru atrašanās politikā bieži vien ir nejaušība.

Problēma ir meklējama vēl dziļāk: partijām trūkst motivācijas iesaistīt savā parlamentārajā darbā cilvēkus ar iniciatīvu un patstāvīgas domāšanas spējām. Šādi ļaudis ar savu patstāvību var kļūt bīstami no partijas disciplīnas viedokļa, savukārt no vēlētāju atbalsta vairošanas viedokļa pašreizējās vēlēšanu sistēmas apstākļos no viņiem partijas vadībai nav nekādas jēgas. Vēlēšanu sistēmai būtu jāuztur partijās nepieciešamība iesaistīt savā parlamentārajā darbībā iniciatīvas bagātus, gudrus un pieredzējušus cilvēkus, kuri vēlētos veikt personisku devumu valsts politikas veidošanā, nevis tikai pasīvi reaģēt uz zaļām un sarkanām kartītēm.

Ceturtkārt, līdzās šīm problēmām nevajadzētu aizmirst arī nepieciešamību veidot stabilas valdības un izvairīties no pārmērīgas parlamenta sadrumstalotības. Vēlēšanu sistēma šeit ir viens no noteicošiem faktoriem. Diemžēl Latvija kopš neatkarības atjaunošanas ir sākusi konkurēt ar Itāliju valdību īslaicīguma ziņā, un šāda slava ir visai nepatīkama un bīstama. Nemaz nerunājot par to, cik neefektīvs ir šāds darbs. Valdību un atsevišķu ministru straujā mainība mazina arī sabiedrības uzticēšanos politiķiem, radot iespaidu, ka patiesībā neviens neatbild ne par ko: šis lēmums tika pieņemts iepriekšējā ministra laikā, to vispār akceptēja Repšes valdība utt. Vēlēšanu sistēmai vajadzētu mazināt frakciju sadrumstalotību vai vismaz iespēju robežās ierobežot vēlmi gāzt valdības patvaļīgi un bez nopietnas vajadzības.

Protams, ka ne jau tikai vēlēšanu sistēma un parlamenta sadrumstalotība Latvijā sekmē nepārtraukto valdību maiņu, tomēr tai ir liela nozīme. Vienlaikus jāatzīmē, ka mērķim būtu jābūt ne vien stabilas un efektīvas, bet arī atbildīgas valdības izveidei, kas padara šo uzdevumu ievērojami komplicētāku.

Līdzās minētajām problēmām ir iespējams minēt vēl citas, kuras būtu ņemamas vērā vēlēšanu sistēmas reformas kontekstā, piemēram, etnisko minoritāšu, dzimumu un reģionu pārstāvniecība, korupcijas risku mazināšana, vēlētāju līdzdalības nodrošināšana un citas. Tomēr šeit minētās četras ir tās problēmas, kuras pašlaik šķiet visakūtākās.


II. Risinājumi un uzlabojumi

Latvijas Saeimas vēlēšanu likums, kurš ar dažādiem grozījumiem ir spēkā kopš 1995. gada, balstās proporcionālās pārstāvniecības idejā - t.s. partiju sarakstu sistēmā. Šī sistēma patiešām sniedz relatīvi lielu proporcionalitāti partiju sarakstu veidošanā tajā nozīmē, ka Saeimas sastāvs procentuāli diezgan precīzi atspoguļo vēlēšanās piedalījušos pilsoņu izvēli - tiesa, ar 5 procentu slieksni. Tomēr ar proporcionalitāti vēl nepietiek - vēlēšanu sistēma ir vērtējama arī pēc citiem kritērijiem, kurus mūsējā laikam pilnībā neizpilda.

Pasaulē parlamentu vēlēšanās pastāv daudzas atšķirīgas vēlēšanu sistēmas, kuras nav viennozīmīgi klasificējamas. Tomēr visbūtiskākais nošķīrums pastāv starp kontinentālajā Eiropā dominējošām proporcionālajām sistēmām, kuru galvenais uzdevums ir panākt sabiedrības izvēles maksimālu atspoguļojumu likumdevējā, un angloamerikāniskajā pasaulē sastopamajām mažoritārajām sistēmām, kuru galvenais mērķis ir izveidot atbildīgu valdību. Gan proporcionālās, gan mažoritārās sistēmas pazīst daudzus paveidus. Vispopulārākais proporcionālās vēlēšanu sistēmas apstākļos ir Latvijā jau pazīstamais partiju sarakstu variants, savukārt mažoritārās vēlēšanu sistēmas apstākļos - Lielbritānijā un ASV kongresa vēlēšanās dominējošais "vienkāršā vairākuma" (plurality) variants, sadalot valsti vienmandāta apgabalos. Par modeļu relatīvajām priekšrocībām politikas zinātnē ir lauzts ļoti daudz šķēpu, un katram no tiem ir savi kritiķi un piekritēji. Proporcionālās sistēmas aizstāvji visbiežāk norāda uz ievērojamo "zaudēto" balsu skaitu mažoritārajā sistēmā, kuras negūst nekādu atspoguļojumu parlamentā. Mažoritārās sistēmas piekritēji turpretī norāda uz proporcionāli ievēlēto parlamentu sadrumstalotību, kā arī uz to, ka šīs sistēmas ietvaros vēlētājs nemaz neizdara izvēli, kurš tad "patiešām valdīs", jo parasti te valda iepriekš neprognozējamas koalīcijas. Tomēr vispārīgākais secinājums varētu būt formulējams šādi: mažoritārās sistēmas patiešām dod ilgtspējīgākas un prognozējamākas valdības, taču šīs sistēmas ir nepiemērotas jaunām un etniski, kulturāli vai reliģiski plurālistiskām demokrātijām, kurās dažādās minoritātes tādējādi negūst nekādu pārstāvniecību.

Lai gan pie mums ir izskanējušas arī tīri "mažoritāras" ieceres, lielākā daļa līdz šim izskanējušo Saeimas vēlēšanu sistēmas reformas priekšlikumu ir saistījušies ar tā saukto jauktās sistēmas ieviešanu, kur viena puse Saeimas deputātu tiktu ievēlēta pēc partiju sarakstiem, savukārt otra - pēc vienmandāta apgabaliem. Šī sistēma, kura tiek izmantota daudzās valstīs, t.sk. Vācijā un mūsu kaimiņos Lietuvā, savā veidā cenšas apvienot "labāko no abām pasaulēm" - partiju sarakstu proporcionalitāti un konkrētu deputātu atbildību sava apgabala vēlētāju priekšā. Nav noliedzams, ka šī sistēma patiešām ir kļuvusi visai populāra daudzviet Eiropā un ārpus tās. Arī Latvijā tās ieviešana būtu tīri labi iedomājama - īpaši, ņemot vērā administratīvi teritoriālās reformas noslēgumu, uz kura pamata būtu iespējams veidot vienmandāta apgabalus.

Tomēr mūsu gadījumā šīs sistēmas izmantojums nav bez savām problēmām. Līdzīgi kā tīras mažoritārās sistēmas gadījumā jauktā sistēma visdrīzāk novestu pie vēl lielākas Saeimas sadrumstalotības, kad katrā no 50 vienmandāta apgabaliem tiktu ievēlēti attiecīgajā novadā populāri cilvēki. Šiem ļaudīm savukārt būtu ievērojams kārdinājums domāt par savām lokālajām interesēm, nevis par valsts kopīgo attīstību. Jauktās sistēmas kontekstā būtu atbildams arī jautājums par to, kas vienmandāta apgabalos drīkstētu nominēt kandidātus. Ja to varētu darīt tikai partijas, tad tas liktu partijām izveidot nopietnāku infrastruktūru ārpus Rīgas, kuras tām pašlaik bieži vien nav. Turpretī, ja deputāti vienmandāta apgabalos varētu kandidēt bez partejiskās piederības, to darbība Saeimā varētu būt ļoti nekonstruktīva un lokāli partikulāra. Tāpat jādiskutē par iespēju vēlētājiem priekšlaikus atsaukt vienmandāta apgabalu deputātus, kā arī par šo deputātu attiecībām ar pēc partiju sarakstiem ievēlēto deputātu veidotajām frakcijām. Īsi sakot, jauktā sistēma patiešām ir nopietns kandidāts vēlēšanu reformai, tomēr tā nav bez savām nopietnām problēmām. Tās reformas aizstāvjiem būtu jārisina jau laikus.

Līdzās pārejai uz jaukto sistēmu ir tikuši minēti vairāki interesanti priekšlikumi, kuri, neparedzēdami visaptverošu vēlēšanu sistēmas maiņu, vienlaikus varētu radīt zināmus uzlabojumus. Viens no šādiem priekšlikumiem saistās ar iespēju labot Saeimas vēlēšanu likumu tādējādi, ka vienas partijas deputātu kandidātiem nebūtu iespējams kandidēt vairāk nekā vienā no pieciem vēlēšanu apgabaliem (pants 10.3). Tā kā šī prasība būtu ieviešama relatīvi vienkārši, tā patiešām ir nopietnas apsvēršanas vērta. Galu galā iespēja kandidēt visos piecos vēlēšanu apgabalos pati no sevis provocē situāciju, ka populārie partiju līderi "zvejo" balsis visā Latvijā, tādējādi "ievelkot" Saeimā veselu rindu mazpazīstamu deputātu. Lai cik vāja arī būtu vēlētāju reģionālā identifikācija, šī kārtība nekādi neveicina politiķu atbildību vēlētājiem. Turklāt nopietnām, ar cilvēkresursiem bagātām partijām tādēļ vien nebūtu jābaidās no neveiksmes, jo jau pašlaik vairāki deputāti tiek neoficiāli atzīti par noteikta reģiona pārstāvjiem un speciālistiem. Tiesa, šeit gan būtu iepriekš jāatbild uz diviem jautājumiem: vai tādā gadījumā arī piecprocentu barjera nebūtu piemērojama apgabaliem, nevis visai valstij kopumā, kā arī vai nebūtu jāatceļ balss nodošanas iespēja jebkurā no apgabaliem, tā vietā piesaistot vēlētāju vienam konkrētam apgabalam.

Ne mazāk rosinošs ir piedāvājums atgriezties pie starpkaru perioda t.s. grozāmajiem sarakstiem, t.i. sarakstiem, kuros vēlētājs, izsvītrojot partijas sarakstā kādu kandidātu, var tajā ierakstīt kādu sev pievilcīgu kandidātu no citas partijas saraksta. Nolūks šādai pārmaiņai ir acīmredzams. Šāda kārtība liktu partijām vairāk padomāt nevis vienīgi par "lokomotīvēm", bet arī par pārējo kandidātu atpazīstamību un reputāciju. Pretējā gadījumā tie tiktu izsvītroti un aizstāti ar konkurentu kandidātiem. Šāda reforma varētu kalpot arī kā maigāka atbilde tai vēlmei "balsot par personību", kura daudzu acīs padara pievilcīgus mažoritārus risinājumus. Taču arī šai idejai ir arī savi trūkumi. Zināmu "balsošanas par personību" iespēju šādā nozīmē jau sniedz pašreizējā sistēma, kura ļauj svītrot un vilkt plusiņus - tiesa gan, tikai vienas partijas kandidātiem. Turklāt jānorāda, ka pieredze ar grozāmajiem sarakstiem starpkaru periodā pie pārāk labiem rezultātiem tomēr nenoveda. No citiem sarakstiem partiju listēs visbiežāk tika ierakstīti tie kandidāti, kuri jau tāpat baudīja ievērojamu popularitāti savu partiju atbalstītāju vidū, kā Rainis, Kārlis Ulmanis vai Marģers Skujenieks.

Šajā rakstā nav vietas kavēties pie citiem, līdz šim mazāk izvērtētiem risinājumiem. Tomēr tas nenozīmē, ka tie nebūtu respektējami. Būtu vērts nopietni apsvērt citu proporcionālās sistēmas veidu plusus un mīnusus - piemēram, t.s. nododamās balss sistēmu ar vairākmandātu apgabaliem, kuros vēlētājam būtu iespēja biļetenā norādīt vairākus kandidātus to vēlamības secībā. Šādas sistēmas apstākļos katrā apgabalā tiktu ievēlēti, teiksim, pieci deputāti. Kandidāts, kurš būtu saņēmis pietiekamu daudzumu (t.i., piektdaļu no visām nodotajām balsīm) vēlētāju pirmās izvēles balsu, tiktu uzskatīts par ievēlētu. Pārējie biļeteni, kuros šis kandidāts ieņem pirmo vietu, tiktu pieskaitīti otrās izvēles kandidātiem un tā tālāk, kamēr ir aizpildītas visas apgabalam atvēlētās vietas. Šī sistēma ļautu saglabāt proporcionalitāti un novērstu pārmērīgu balsu "iešanu zudumā". Tā veicinātu arī teritoriālu pārstāvniecību un tuvinātu vēlētājus konkrētiem deputātiem. Šās sistēmas priekšrocība ir vēlētājam sniegtā iespēja paust viedokli par vairākiem (nevis tikai vienu) konkrētiem kandidātiem, kas neapšaubāmi ir vēlami no demokrātijas viedokļa. Tomēr nevar noliegt, ka šīs sistēmas ieviešana un uzturēšana būtu krietni komplicētāka par pašlaik darbojošos. Citiem vārdiem, par dažādu vēlēšanu sistēmu piemērotību Latvijai patiešām ir daudz diskutējamu jautājumu un priekšlikumu - gan no normatīvas vēlamības, gan no praktiskas efektivitātes viedokļa.


III. Sapnis un tā realitāte

Uzdodot jautājumu, cik liela ir faktiskas vēlēšanu sistēmas reformas iespējamība šodienas Latvijas politiskajā situācijā, optimistiem ir jābūt visai piesardzīgiem. Vispirms jāatceras, ka jebkura pāreja no proporcionālas pie mažoritāras vai jauktas vēlēšanu sistēmas neizbēgami paredz Satversmes grozījumus. Turklāt runa ir par Satversmes 6.pantu, kuru ir iespējams grozīt vienīgi referendumā. Citiem vārdiem, nepietiks tikai ar to, ka kāds nopietns politisks spēks patiešām vēlēsies aizstāvēt šādus grozījumus. Būs vajadzīgs arī ievērojams atbalsts sabiedrībā, lai šāds referendums vispār notiktu, taču pēdējā laika pieredze liecina, ka kvorums ir nopietns klupšanas akmens.

Tas vedina uz domām par iespēju vēlēšanu sistēmas grozīšanu ietvert kādā apjomīgākā Satversmes grozījumu paketē, piemēram, (līdzīgi kā tā sauktajā Jura Bojāra konstitūcijas projektā) kopā ar tautas vēlētu prezidentu un citiem priekšlikumiem. Tomēr, ņemot vērā minētā projekta skumjo likteni, kā arī jau drīz pēc pēdējām prezidenta vēlēšanām atkal noklusušās runas par tautas vēlētu prezidentu, arī šāds scenārijs ir visai problemātisks. Politiskās partijas pašlaik reti nodarbina demokrātijas efektivitātes un ilgtspējas jautājumi. Pat tādu grozījumu gadījumā, kuru dēļ Satversme nebūtu jāgroza, būtu nepieciešams ļoti ilgstošs un nepateicīgs pārliecināšanas darbs, lai tie vispār tiktu uztverti nopietni. Turklāt partiju politiķi nebalsos par tādas vēlēšanu sistēmas ieviešanu, no kuras pašiem var nākties ciest - status quo vienmēr būs un paliks izdevīgāks.

Taču kādam pavisam noteikti nāksies ciest no jebkuras reformas - vai tās būtu partijas bez nopietnas klātbūtnes reģionos, vai tipiskās viena cilvēka un "lokomotīvju" partijas, vai partijas, kuras paļāvībā uz PR tehnikām pēc vēlēšanām strauji aizmirst par vēlētājiem. Protams, šai sākotnējai skepsei nevajadzētu mazināt VĒL un citu reformas atbalstītāju entuziasmu. Gluži pretēji, tieši tai vajadzētu vest pie skaidra, izsvērta un labi argumentēta reformu projekta formulēšanas. Lai īstenotu šādu mērķi no bezpartejiskām un pilsoniskām pozīcijām, būs nepieciešama arī ļoti laba politiskās konjunktūras izpratne un spēja notvert to "window of opportunity", kad šādas izmaiņas patiešām kļūtu reālas.

Līdzās taktiskiem jautājumiem visiem vēlēšanu sistēmas reformētājiem būtu jāatbild arī uz dažiem fundamentāliem jautājumiem. Vispirms būtu jātiek skaidrībā, cik lielā mērā pie valstī notiekošā patiešām ir vainojama vēlēšanu sistēma. Par vēlēšanu sistēmas trūkumiem mums ir daudz ļoti dažādu viedokļu - gan emocionālu, gan racionālu. Turpretī ekspertu vidū valda gandrīz pilnīga vienprātība par tām negatīvajām sekām, kuras rada partiju finansēšanas kārtība un to hroniskā atkarība no oficiāliem un neoficiāliem sponsoriem. Varbūt būtu vērts vispirms reformēt partiju finansēšanas, nevis vēlēšanu likumdošanu? Varētu iebilst, ka partiju finansēšanas kārtība pēdējo 10 gadu laikā jau ir tikusi nepārtraukti uzlabota. Taču tā joprojām faktiski nestrādā un ir viegli apejama. Tad kas mums ļauj iedomāties, ka ar vēlēšanu sistēmas maiņu izdosies aizlāpīt caurumus partiju finansēšanas likumdošanā?

Otrs iebildums uzstāda potenciālajiem reformētājiem vēl augstākas prasības. Tas skar jautājumu par mūsu politiskās dzīves atvērtību eksperimentālismam. Kādā termiņā mēs vēlamies panākt uzlabojumus, kurus mums sniegs reforma? Ja runa ir par ilgtermiņa mērķiem (teiksim, 50 gadu perspektīvā), tad mums ir nopietni jāapsver jautājums, vai samērā neilgā līdzšinējā pieredze vispār spēj mums sniegt kādas atziņas par pašreizējās vēlēšanu sistēmas attīstību ilgtermiņā. Galu galā gan pirmo konstitucionālās varas periodu, gan valsts attīstību kopš 1991.gada ir raksturojuši spēcīgi satricinājumi un ļoti dinamiska attīstība gan ekonomiskā, gan etniski nacionālā, gan ārpolitiskā aspektā. Tā nekādā gadījumā nav bijusi labvēlīga vide konsolidētas demokrātijas tapšanai - lai kāda arī būtu vēlēšanu sistēma. Tas vedinātu pie atziņas, ka vēlēšanu sistēmas reformas mērķi drīzāk varētu būt īstermiņa. Proti, ar reformas palīdzību būtu iespējams efektīvi un strauji samazināt šā brīža politiskās elites visatļautību un pieaugošo distanci starp partijām un vēlētājiem, vienlaikus varbūt pazaudējot daļu no pašreizējās sistēmas sniegtajām priekšrocībām, piemēram, proporcionalitāti. Šāda pieeja paredzētu kaut kad relatīvi tuvā nākotnē (teiksim, pēc 11.Saeimas ievēlēšanas) mainīt šo sistēmu vēlreiz atkarībā no sabiedrības vajadzībām. Šāda pieeja nebūt nav neiedomājama - vēlēšanu sistēmas pasaulē maina krietni biežāk par konstitūcijām. Tomēr šajā gadījumā mums būtu jātiek skaidrībā par jautājumu, vai esam gatavi eksperimentēt ar mūsu vēlēšanu sistēmu.

Ja neesam gatavi uz eksperimentiem un turamies pie pārliecības, ka mūsu lobētās reformas novedīs pie "vienīgās īstās" vēlēšanu sistēmas reizi par visām reizēm, tad jebkurš saprātīgi konservatīvs cilvēks atteiksies no šādas ieceres. Galu galā pat visambiciozākais politologs neņemsies apgalvot, ka spēj prognozēt visas jaunās vēlēšanu sistēmas ieviešanas sekas - turklāt vēl tādā sabiedrībā, kura pati strauji mainās. Tādēļ gadījumā, ja pēc reformas mainīt vairs neko nevarēs, labāk nekādu reformu vispār neveikt.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs