Labākā par naudu nopērkamā savienība: eiroaģitācijas aklie plankumi 0

Pilsoniskās sabiedrības asociācijas varētu būt tās, kas atgādina vēlētājiem, ka balsot pret ES nozīmē gluži vienkārši izrādīt pārmērīgi lielu uzticību pašmāju valdošās elites spējām un godprātībai, ļaujot turpināt “vecajā stilā”. Lūk arī reklāmas slogans: bet vai jūs gribat dzīvot šādā valstī?

Iesaki citiem:

Liekas, mūsu šā brīža valdība var daudz ko. Tā ir veiksmīgi atņēmusi pārmērīgo drošības sajūtu daudziem silto krēslu iemītniekiem, izrādījusi interesi par politisko partiju īstajiem finansētājiem, īsi sakot, sākusi darīt dažas tādas lietas, par kurām līdz šim ir ticis tikai skaisti runāts. Un darbi, kā zināms, pelna lielāku ievērību kā vārdi – arī tad, ja tie reizēm tiek veikti neapdomīgi.

Tomēr vienu gan mūsu valdība nevar. Tā nevar savā ES reklāmas kampaņā likt lietā argumentu, kurš noteiktos apstākļos varētu izrādīties pats efektīvākais. Tā būtība ir sekojoša. Mūsu neiestāšanās gadījumā vislielākie draudi parasti tiek saistīti ar ārpolitiku: mēs šajā gadījumā nonākšot tiešā Krievijas ietekmē, igauņu un lietuviešu kaimiņi negribēšot ar mums vairs ne runāt, toties Lukašenko berzēšot rokas un sūtīšot mums apsveikumus, un tā joprojām. Tomēr reti vai nemaz nav izskanējušas runas par to, ka neiestāšanās gadījumā vislielākās briesmas drīzāk varētu mūs sagaidīt tieši iekšpolitikā. Pietiek atcerēties to valsts sakārtošanai būtiski svarīgo lēmumu daudzumu, kas ir pieņemti vienīgi Briseles spiediena rezultātā, lai apjaustu, ka šādas ietekmes izbeigšanās dažiem nozīmēs lielu atvieglojumu. Turklāt šie daži nebūs vis kādi ļauni austrumnieki, bet gan krietna daļa mūsu pašu “politiski ekonomiskās” elites, kura varēs turpināt netraucēti strādāt, neapgrūtinot sevi ar domām par tiesisku valsti, sociālo taisnīgumu vai politikas caurredzamību. Tieslietu, vides un pilsonības jautājumu sakārtošana, reāla korupcijas un ēnu ekonomikas apkarošana – īsi sakot, viss tas, kas negribīgi, bet tomēr ir ticis darīts ES nepiekāpīgo prasību iespaidā, līdz ar negatīvu balsojumu referendumā daudziem vairs nešķitīs pūļu vērts – galu galā, ja jau reiz tauta tā ir izvēlējusies. Nedrīkstētu aizmirst, ka 12 neatkarības gadi mums diemžēl ir atnesuši pēdējo vietu starp kandidātvalstīm veselā rindā nozīmīgu tautsaimniecības un sociālās dzīves jomu – un ne jau nu kaut kādu svešinieku vainas dēļ. Citiem vārdiem: līdz ar negatīvu balsojumu ES referendumā mēs dosim “mūsējiem” iespēju turpināt pilnīgi netraucēti, “vecajā stilā” un bez Eiropas Komisijas nomācošās uzraudzības. Tad lūk, arī reklāmas slogans: bet vai jūs gribat dzīvot šādā valstī?

Būtu gan pārdroši apgalvot, ka šādu argumentu savā kampaņā vajadzētu izmantot mūsu jauno laiku valdībai – tas iedragātu valsts varas kontinuitāti un arī uzticību tai. Tomēr jāatzīst, ka vismaz politisko spēku neorganizētajā ES kampaņas daļā noteikti pietrūkst kritiskāks skatījums uz mums pašiem. Pilsoniskās sabiedrības asociācijas varētu būt tās, kas atgādinātu vēlētājiem, ka balsot pret iestāšanos nozīmē gluži vienkārši izrādīt pārmērīgi lielu uzticību pašmāju valdošās elites spējām un godprātībai. Turklāt nebūt nav obligāti rādīt mūsu politiķus kā principiāli neuzticamus vai morāli nosodāmus – pietiktu vienīgi atsaukt atmiņā, ka pati Latvijas sabiedrība joprojām ir vienīgi ceļā uz to demokrātijas, tiesiskuma un sociālā taisnīguma izpratni, kura tiek kopta un īstenota Rietumeiropā.

Šāds skatījums ļautu arī krietni pārliecinošāk argumentēt par to, kāpēc Latvija īsti ir vajadzīga Eiropas Savienībai. Mūsu ES reklāmas kampaņa šo jautājumu galvenokārt atbild ar lielveikala metaforiku: ņemot vairāk, varot dabūt lētāk, tamdēļ vienotajā tirgū visiem būšot labāk. Vaclavs Havels gan reiz teica ko citu: mēs esam ļoti vajadzīgi Rietumeiropai kaut vai tikai tamdēļ, ka ekonomiski un politiski labila, sadrumstalota un neprognozējama Austrumeiropa tai nav mazāk bīstama kā Varšavas pakta tanki. Manuprāt, šī tēze ir ņemama nopietni. Tirgus var tikt paplašināts vai nē, tomēr Rietumeiropai nekad un nekādos apstākļos nepatiks, ka tās ģeogrāfiskā un kulturālā tuvumā ilgstoši atrodas valstis, kurās var bez pēdām pazust krietnas summas valsts naudas, kur nodokļu maksāšana tiek uzskatīta par nabago privilēģiju, un kur tīrība likuma priekšā ir nopērkama tāpat kā kafija vai cigaretes. Var jau atgaiņāt bažas un cerēt, ka gan jau arī bez Briseles direktīvām viss pie mums agrāk vai vēlāk nostāsies savās vietās. Tomēr bieži piesauktā latviešu piesardzība gan liktu būt reālistiskākiem – drīzāk jau vēlāk kā agrāk, ja vispār.

Šādu konceptuālu jautājumu uzstādīšana gan varētu likties visai neērta. Tā mudinātu nemelot pašiem sev un atcerēties, ka nekādi īpašie veiksminieki mēs līdz šim diemžēl neesam bijuši - arī iekšzemes kopprodukta apdziedātais pieaugums ir tik liels pa daļai tamdēļ, ka pats kopprodukts ir tik mazs. Oficiālā ES kampaņa varētu labi kalpot par iemeslu līdzšinējās pieredzes kritiskam izvērtējumam un mūsu politiskās dzīves perspektīvu apspriešanai. Diemžēl tā vietā organizatori lielākoties iet mazākās pretestības ceļu un stāsta to, ko māk: ko varēs pirkt un pārdot, sēt un pļaut, ēst un dzert.

Ekonomiski orientētai ES kampaņas tematikai, protams, ir savas stiprās puses. Nerunāsim nemaz par to, ka “Briseles kāposta” faktors ir būtiski nozīmīgs vairāku mūsu tautsaimniecības nozaru nākotnei. Arī tā ievērojamā iedzīvotāju daļa, kura no politikas sen vairs negaida neko labu, šos argumentus varētu kaut vai nedaudz respektēt. Tomēr izrādās, ka arī tas ne tuvu nav tik vienkārši – ekonomiskie motīvi biežāk mēdz būt šķeļoši kā vienojoši, un tieši tamdēļ arī lielākā daļa pievienošanās pretinieku savu izvēli pamato tieši personiskā neizdevīgumā. Procesa pamatā ir savdabīgs aplis: mēs sagaidām, ka vēlētāji grib zināt tikai to, kā ES ietekmēs viņu algas un pensijas, un stāstām viņiem par to. Savukārt vēlētāji, kuri mūsu visnotaļ apšaubāmo gaidu rezultātā tiek baroti ar “strukturālo fondu piesaistīšanas” un “sagaidāmā investīciju pieauguma” diētu, rezultātā patiešām sāk domāt par ES vienīgi ekonomiskos terminos.

Vai tas atmaksājas, ir grūti pateikt. Katrā gadījumā šādi veidotā informācijas kampaņa nenovēršami atstāj visai pliekanu iespaidu. Ja ES mums patiešām ir vienīgi ekonomisks lielums, tad tā “iesmērēšanai” vēlētājiem būtu nepieciešama par pašreizējo krietni atjautīgāka un interesantāka forma. Savukārt, ja mēs gribam uzsvērt 20. septembra balsojuma valstisko nozīmību, tad aģitācijai nevajadzētu koncentrēties vienīgi uz materiāla izdevīguma prognozēm. Patlaban tā ES kampaņas nelielā daļa, kurā ir runa par Eiropas identitātes un politiskās vienotības jautājumiem, lielākoties tiek uztverta kā kārtējā ideoloģiskā lirika, kurai sekos īstā runa “par lietu” – par dotācijām un budžetiem. Rezultāts ir tāds, kā ir – dažādi interpretējamie skaitļi un neskaidrās ekonomiskās prognozes ir pārāk ambivalentas vēlētāja izvēlei, savukārt atkāpšanās pie plašāka kulturāla un politiska konteksta nav iespējama, jo pati kampaņa šīs jomas jau sākotnēji ir devalvējusi kā “ne-ekonomiskas” un tamdēļ – vēlētājam nesaprotamas.

Tieši šis plašākais konteksts gan būtu reklāmas kampaņai visai noderīgs – Eiropas politiskajai un kulturālajai identitātei īstenībā piemīt gan dziļāka, gan krietni praktiskāka nozīme par zildzelteni zvaigžņoto karogu vai 9. simfonijas finālu. Runa ir pirmkārt par veco labo kapitālismu. Lai gan kampaņā bieži tiek minēta brīvā tirgus dinamika un skarbie likumi, nevienam nav ienācis prātā skaidrot, ar ko tad kapitālisms Eiropas izpratnē atšķiras no kapitālisma kaut kur citur, piemēram, ASV. Un atšķiras tas ar visai zemu uzticību tirgus “neredzamās rokas” visvarenībai un pastiprinātu jūtīgumu pret tām sociālajām patoloģijām, kuras rodas līdz ar strauju sabiedrības kapitālistisko modernizāciju – pret nabadzību, bezdarbu, sociālo sašķeltību. Runa šeit ir par būtisku eiropeiskās identitātes aspektu: tieši Eiropai un nevienam citam ir raksturīga visai kritiska attieksme pret to ekonomiskās brīvības izpratni, kuras vainagojums ir Anatola Fransa minētā “brīvība nakšņot zem tilta”. Protams, šīs idejas Latvijas politiskajā dzīvē ir piedzīvojušas ievērojamu devalvāciju dēļ tām piemītošās “sociāldemokrātiskās” nokrāsas un šai ideoloģijai it kā piederīgo politisko spēku avantūrām. Tomēr to klātbūtne Eiropas politiskajā un sabiedriskajā mentalitātē nav noliedzama, tamdēļ šo principu uzsvēršana reklāmas kampaņā noteikti varētu padarīt šo kampaņu krietni mazāk viendimensionālu un merkantilu.

Tiktāl par argumentiem. Runājot par kampaņas kopējo iespaidu, gribot negribot jāpiekrīt tam, ko 9. septembra “Dienā” rakstīja Atis Pabriks. Proti, kopumā tā visai aizdomīgi līdzinās “Latvijas ceļa” kuslajai reklāmas kampaņai 8. Saeimas vēlēšanām – un šī līdzība neko labu nesola. To, cik var noprast, tik tikko ir sapratuši arī tie, kuri jūtas atbildīgi par kampaņas rezultātu – līdzīgi Betmenam kritiskās situācijas glābšanai kampaņā tiek iesaistīts pusapēsto zemeņu rādītājs Stendzenieks, par kura “efektīvajām” metodēm jebkādas ilūzijas būs nevietā. Tomēr katrā gadījumā tas ir labāk, kā pēc neveiksmīga referenduma iznākuma klausīties tekstus LC garā par neefektīvo reklāmas kampaņu. Nepieciešamību likt lietā tik “radikālu” līdzekli līdzšinējie organizatori droši vien skaidros ar kādām tehniskām ķibelēm – varbūt plakātu krāsa nebija īstā, varbūt ne visiem Latvijā patīk “puzles”... Bet varbūt tomēr kaut kas nebija kārtībā ar argumentiem, kuru nedaudz tālredzīgākas izvēles gadījumā nemaz nebūtu jāzvana “Betmenam”? Vai - varbūt jau pašā kampaņas sākumā vajadzēja izsvērt un pārdomāt kādu optimālu sintēzi starp Stendzenieka mārketingu un dzīvotspējīgiem argumentiem? Atstāsim šo jautājumus to adresātiem. Mums patlaban atliek vienīgi vēlēties, lai kampaņas finiša taisnes vadītāji tomēr nelaistu lietā pilnīgi visu savu “bērnu, dzīvnieku un puskailu sieviešu” arsenālu, un valstiskais mērķis tomēr neattaisnotu jebkādus manipulatīvus līdzekļus. Un cerēt, ka Latvijas pilsoņi ir lielāki ideālisti un gudrāki cilvēki, nekā viņus vēlas redzēt mūsu politiskā mārketinga speciālisti.


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs