Foto: Foto - © AFI
Sponsora peļņa ir uzņēmuma labā reputācija, pamatoti izveidojies pozitīvais tēls. Tas ir cits tēls nekā tas, ka šis uzņēmums ražo superkvalitatīvu preci, ka tas labi pelna no ekonomikas viedokļa.
Intervija ar advokātu biroja “Kļaviņš, Slaidiņš un Loze” direktoru Filipu Kļaviņu
Kāpēc jūs – advokātu birojs – nodarbojaties ar labdarību? Uzņēmējam taču svarīgi gūt peļņu.
Jā, protams, protams… Es domāju, ka katrs uzņēmums, sasniedzot noteiktu izaugsmes līmeni, var vienkārši palīdzēt citiem. Varbūt tas neizklausīsies ticami, bet ir laba sajūta, kad palīdzi sabiedrībai, – tu neesi izolēts, nav tā, ka tu tikai strādā, lai dabūtu naudu, un ar to tava sabiedriskā aprite beidzas… Tā ir tāda anonīma došana svētku gaidīšanas laikā vai citās reizēs. Un vēl – es nepiekrītu argumentam, ja kāds sponsors vai mecenāts nodarbojas ar labdarību un arī vienlaikus veido publicitāti sev, ka tā ir lielīšanās. Jo vairāk publicitātes šādos gadījumos, jo labāk. Protams, ka tā ir uzņēmuma reklāma. Piemēram, mēs uzdāvinājām automašīnu Rīgas Juridiskajai augstskolai – uz tās ir lasāms, kas šo auto dāvājis, un mums ir ļoti labi, ka to redz profesori, studenti. Tā ir laba reklāma profesionālajā vidē. Bet ne tikai tas – reklāma par ziedojumiem un labdarību, kas parādās presē, ir laba no informēšanas viedokļa, jo visi uzzina, ka tādas lietas notiek. Jo vairāk cilvēks par to lasa, jo lielākas iespējas, ka reiz viņš iedomāsies – es arī gribu kaut ko dot! Tas varbūt raisīs ideju tiem, kuri nekad neko nav sponsorējuši.
Jūs to darāt publicitātes dēļ?
Nē, ne gluži. Bet mūsu filozofija arī nav tāda, ka apzināti gribam noklusēt, ja esam darījuši labu. Mēs dodam naudu, kur mūsuprāt ir vērtīgi dot, ja līdz ar to tautā iziet arī informācija. Naudas ziedojumi ir tikai viens labdarības veids, vēl mēs “ziedojam” arī mūsu darbinieku darba stundas, sniedzot bezmaksas juridiskos pakalpojumus.
Vai jūs sponsorējot sadarbojaties ar citām organizācijām, uzņēmumiem?
Ir dažas organizācijas, ar kurām to darām kopā, piemēram, “Glābiet bērnus!” – tā būs Ziemsvētku akcija. Pirms dažiem gadiem paši meklējām trūcīgās ģimenes, cilvēkus, kuriem palīdzēt, tagad sadarbojamies ar “Glābiet bērnus!”.
Kādi ir tiešie mērķi jūsu sponsorēšanas darbībā?
Mērķi ir dažādi. Ar “Glābiet bērnus!” mēs no labdarības nekādu profesionālu labumu nevaram gūt. Tur mums svarīga ir tīri cilvēciska labsajūta – laba sajūta.
Nevar teikt, ka labsajūta būtu parasts uzņēmēja sarunu termins…
Te varbūt svarīga ir mūsu uzņēmuma specifika – mēs esam pieci partneri līdzīpašnieki. Mēs varam apsēsties pie sarunu galda vai sasaukt sapulci pa e-pastu, varam vienkārši izrunāties un ātri vienoties par lēmumu. Īpašnieku personības atspoguļojas uzņēmumā un tā filozofijā.
Vai varat sīkāk raksturot diskusijas jūsu partneru starpā, kad nolēmāt sadarboties ar “Glābiet bērnus!” šajā Ziemsvētku akcijā?
Tā gan nav vienīgā akcija, kurā piedalāmies, ir bijušas arī ikgadējas akcijas – sadarbībā ar laikrakstu “Diena” esam palīdzējuši bērnu slimnīcas remontam jau divus gadus pēc kārtas – piedalāmies ilgstošā projektā. Diskusijas ir apmēram tādas – kā atrast menedžeri, kurš apkopotu birojā iesniegtos priekšlikumus. Reizi nedēļā mēs šos priekšlikumus izskatām un vispirms noskaidrojam, vai kādam ir informācija par konkrēto organizāciju. Svarīgi zināt, kādam nolūkam nauda tiks izlietota, kā arī, vai tas ir atsevišķs gadījums vai ilgstošs projekts. Mēs nelabprāt nodarbojamies ar palīdzības sniegšanu atsevišķam cilvēkam, piemēram, ceļa izdevumiem uz sporta spēlēm vai mūzikas konkursu. Mūsuprāt ir lietderīgāk ziedot orķestrim, kāda instrumenta iegādei un tamlīdzīgi – lai tas nav tikai “vienreizējas lietošanas” mērķim. Ir bijuši pieprasījumi, kas noformulēti apmēram šādi: “Dodiet, cik jūs varat, mūsu organizācijas attīstībai”. Mums svarīgi, lai mūsu sponsorējums neaiziet kādā kopējā katlā, – lai mēs varētu tam izsekot un redzētu rezultātus.
Kuras ir tās idejas nevalstisko vai citu organizāciju darbībā, kuras jums ir interesanti atbalstīt?
Pirmām kārtām mūs interesē saistība ar mūsu profesiju – jurisdikcija, prokuratūra, tiesību sistēma vispār. Esam sadarbojušies ar Sorosa fondu – tur ir izveidots Tiesiskās palīdzības centrs, kas ir mūsu interešu lokā. Mēs nevaram dot naudu vai palīdzēt ar saviem spēkiem visur. Protams, katrs gadījums ir atsevišķs, lēmumu pieņemšanā mēs esam elastīgi – ja redzam, ka kaut kas ir interesants un vērtīgs, lai tajā ieguldītu naudu, mēs uz to reaģējam.
Vai jums ir būtiski, ka pastāv nevalstiskas organizācijas, kas nodarbojas ar šādiem jautājumiem?
Tas ir ļoti būtiski – tās palīdz izglītot sabiedrību. Arī to sabiedrības daļu, kurai šobrīd nav pie kā iet. Valsts nekādu palīdzību nevar sniegt. Varbūt arī pie advokātiem nākt nav īsti pareizi. NVO centrs varētu veidoties par vietu, kur cilvēkiem, kuri vēlas kaut ko panākt citu labā, iespējams grupēties un veikt noteiktus pasākumus – arī kā koordinējoša institūcija. Centrā pulcējas domubiedri, tas saistīts ar mērķi palīdzēt, uzlabot situāciju tukšajā vietā, ko valsts nav aizpildījusi. Privātajam sektoram, uzņēmējiem nav intereses to darīt, tiem arī nav tāda mērķa.
Kur ir lielākā atšķirība starp Ameriku un Latviju sponsorēšanā un labdarībā?
Amerikā ir vairāk informācijas par organizācijām, bet Latvijā ir grūti uzzināt, kura organizācija ir saistīta ar labdarības mērķiem. NVO centrs šobrīd šo situāciju labo – apzina tos, kuri ilgstoši grib nodarboties ar labdarību, kuru mērķi ir skaidri definēti. Amerikā viss ir skaidri nodalīts un zināms, arī likumu bāze ir stiprāka – kā veikt ziedojumus, informācijas apmaiņa.
Jūs esat ieinteresēti, lai Latvijā būtiski mainītos likumdošana attiecībā uz sponsorēšanu un ziedošanu?
Likumu mainīšanās process notiek, un nodokļu atvieglojumi ziedotājiem ir pareizais ceļš. Kaut gan mūsu lēmumus tas līdz šim nav ietekmējis. Nav bijis gadījuma, kad mēs atsakām dot naudu, jo jāmaksā nodoklis, – nodoklis tad ir mūsu “nelaime”. Bet, jo lielāka ir ziedojamā summa, jo nozīmīgāks ir šis nodokļu aspekts.
Kā jums šķiet, vai Latvijā pietiekami labi tiek pamatoti ziedojumu pieprasījumi?
Šie aicinājumi bieži vien ir ļoti pavirši izstrādāti. Reizēm atnāk vēstule, kas sastāv no diviem teikumiem. Mēs nemetam šo vēstuli miskastē, bet gribam zināt ko vairāk. Tad mūsu pārstāvis lūdz detalizētāku informāciju. Bieži reakcija ir tāda, ka pamatot sīkāk rakstītājam nozīmē papildus pūles, labāk viņš meklēs palīdzību citur.
Jautājums tika uzdots tāpēc, ka, piemēram, amerikāņa identitātes sastāvdaļa ir vākt ziedojumus un ziedot. Šeit ir savādāk – šeit tas nedarbojas apziņas līmenī.
Tā ir – latvietim ir tā kā kauns, tā kā neērti iet prasīt sponsorēšanas naudu, jo skaitās, ka nav smuki to darīt, tas ir banāli, tas ir agresīvi. Arī no iespējamo ziedotāju puses ir šāda attieksme. Protams, šodienas situācijā cilvēkam ir nenormāli “jāraujas” par savas vietas nostabilizēšanu. Varbūt tagad laiks kļūs citādāks, un cilvēki domās ārpus savām ikdienas lietām.
Jo stabilāks uzņēmums, jo stabilāki sponsorēšanas principi?
Šāda sakarība noteikti pastāv. Tagad ir vairāk vidējo uzņēmumu, kas jau nostabilizējušies, tie nevar ziedot milzīgas summas, bet, kopā saliekot, jau sanāk vērā ņemams cipars. Situācija ir daudz labāka nekā pirms pāris gadiem. Vidējie uzņēmumi ir jāaktivizē, un NVO centrs to tagad dara. Un tam noteikti ir vajadzīga un palīdzēs publicitāte – lai pavēstītu, ka šādas lietas ir iespējamas, notiek, sasniedz savus mērķus, un labdarībā var piedalīties visi.
Bet peļņas jau nav.
Savā ziņā peļņa šajā gadījumā ir uzņēmuma labā reputācija, pamatoti izveidojies pozitīvais tēls. Tas ir cits tēls nekā tas, ka šis uzņēmums ražo superkvalitatīvu preci, ka tas labi pelna no ekonomikas viedokļa. Pirmā reputācija nenāk par sliktu otrajai.
Kas mainītos jūsu uzņēmuma darbībā, ja jūs to nedarītu?
Nekas. Darbībā – nekas. Tur, kur ir kaut kādi profesionāli sakari – ar Rīgas Juridisko Augstskolu, piemēram, mums ir ciešs kontakts, mēs esam tuvāk pie jaunajiem, izglītotajiem juristiem, kas pēc kāda laika nāks tirgū, un tā veidojas labāks priekšstats par potenciālajiem biroja darbiniekiem. Tas gan ir ļoti pastarpināti. Jebkura laba lieta, ko tu dari, kaut kādā veidā tiks atdarīta, varbūt pat neapzināti. Sponsorēšana, mecenāta darbs – tas uzņēmumam atmaksāsies nākotnē.
Vai jūs pats esat bijis kādas organizācijas biedrs?
Vairāk esmu darbojies profesionālās apvienībās. Esmu iesaistījies Operas fondā. Patīk opera! Ja vari darboties tā labā, kas patīk, ja turklāt arī aicina, – iesaistīties ir gods.
Ko jūs tur varat ietekmēt?
Ierindas biedrs, kas maz maksā, neko īpaši nevar ietekmēt, bet ieguldītā nauda ir “redzama”. Tagad esmu Operas fonda valdē – varu ietekmēt diezgan daudz, jo ik dienas jāpieņem lēmumi, kur ieguldīt pieņemtos ziedojumus.
Pirms pāris gadiem Latvijas Datu nams veica pētījumu par to, kādas ir sociālās saiknes sabiedrībā. Jautājums bija: “Pie kā jūs ietu aizņemties naudu nepieciešamības gadījumā?”, visbiežākās atbildes – ģimene un tuvākie draugi, pārējās – valsts, bankas, uzņēmumi – bija sekundāri. Kāpēc tā, jūsuprāt?
Nu, es personiski arī tā jūtos. Protams, viss atkarīgs no tā, cik liela nauda nepieciešama, un arī, vai tas ir vajadzīgs man kā indivīdam. Ja es kopā ar trim domubiedriem gribētu naudu kopīgam projektam un mērķis nav personīgas dabas, tad, es domāju, atbildes mainītos.