Raksts

“Labāk kā nekas”


Datums:
02. decembris, 2002


Autori

Bruno Barons


Foto: A.Jansons

Ja ES prezidentūras priekšlikumus vērtē pēc teiciena – “labāk kā nekas”, tad kandidātvalstīm tas vieš cerības daudzmaz saglabāt esošo lauksaimnieciskās ražošanas līmeni, atļaujot sakārtot arī citas būtiskas lietas - robežas, pārtikas drošuma prasības u.c.

Manas personīgās domas ir, ka Latvijas pilsoņi referendumā par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) lielākoties pieņems neatkarīgu un neuzspiestu lēmumu, kas pamatā tomēr balstīsies uz emocijām, nezināšanu un negatīvām baumām. Līdz šim Latvijas valdība un atbildīgās institūcijas nav darījušas pietiekami, lai Latvijas vēlētājus plaši informētu un izglītotu ES integrācijas jautājumos, galvenokārt, ne jau par to, ko zaudēsim, bet, ko iegūsim. Šķiet, ka valdība tomēr nespēj novērtēt faktu, ka apmēram trešdaļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo lauku teritorijās un ir lielākā vai mazākā mērā saistīti ar Latvijas tautsaimniecībai svarīgo un būtisko nozari – lauksaimniecību. Turklāt šiem cilvēkiem lauki ir ne tikai darba, bet arī dzīves vieta. Pašreizējās aptaujas rāda, ka tieši šī iedzīvotāju daļa iestājas pret Latvijas integrāciju ES, un tātad, ja arī informācija tiek sniegta, tad savu adresātu laukos tā nesasniedz.

Ja apzināmies, ka divpusējo sarunu noslēguma laiks ir vissaspringtākais, grūtākais un emocionālākais, tad, no šāda viedokļa, Dānijas prezidentūras piedāvātie “pēdējie” priekšlikumi kandidātvalstīm attiecībā uz to finansējumu (t.sk. lauksaimniecības sektoram) ir pārlieku novēloti, jo decembra vidū sarunām jābūt jau noslēgtām. Uzskatu, ka šie pēdējie piedāvājumi Latvijas vēlētājiem nav noteicošie, lai nākamgad izdarītu savu izvēli referendumā. Cik tad liela daļa lauku iedzīvotāju ir personīgi iepazinušies ar šo piedāvājumu tekstu? Rūgtākā netaisnība ir tā, ka no 2004.gada kandidātvalstis sāks maksāt dalības maksu ES budžetā, no kura atpakaļ tiešajos maksājumos saņems 25%, bet ES dalībvalstis – vecos labos 100%. ES gan paredz tagadējo kandidātvalstu iemaksas budžetā samazināt vēl par miljardu eiro, bet man nav pārliecības, ka valdība šo ietaupīto summu no valsts budžeta piemaksās lauksaimniekiem, lai izlīdzinātu lielo atšķirību starp atbalstu tagadējo ES valstu un nākamo dalībvalstu zemniekiem.

Patiesi vienīgais moments, kuru laikam atbalstītu ikviens Latvijas lauksaimnieks, ir ES piekāpšanās, ļaujot jaunajām dalībvalstīm palielināt tiešos maksājumus no to nacionālajiem budžetiem, kaut arī joprojām tikai līdz 40% no ES atbalsta līmeņa, un tikai tiem maksājumiem, kuri netiek atbalstīti no ES puses.

No lauksaimnieku viedokļa, pozitīvi vērtējams arī apsolītais ES finansiālais atbalsts pārtikas drošības uzlabošanai, kaut arī pašā Eiropā pārtika bieži vien nemaz tik droša un kvalitatīva nav. Vajadzētu atcerēties, kur pēdējos gados izcēlušās visas katastrofālās lopu infekciju slimības un ar pārtikas kvalitāti un nekaitīgumu (precīzāk būtu teikt – tās indīgumu!) saistītie skandāli? Atbilde ir viena – Eiropā; Lielbritānijā, Beļģijā, Vācijā!

Nekas jau būtiski ar šiem “vēlajiem” Dānijas, bet ne pārējo 14 dalībvalstu akceptētajiem priekšlikumiem nemainās, jo ES vienalga saglabā pamatpiedāvājuma finansiālo griestu paketi 40 miljardu eiro apmērā Centrālās un Austrumeiropas valstīm. Pie kam, sākuma periodā tās saņems tikai 15 miljardus, un atlikušos 25 miljardus ES sola maksāt kaut kad vēlāk. Lai tik Eiropa turētu savu solījumu!

Latvijas sarunu pusei jāparāda stiprs “mugurkauls”, un tā nedrīkst atkāpties no savām sākotnējām prasībām, t.i. par tiešo maksājumu lielumu, ražošanas kvotu lielumu un ne mazāk svarīgo – pārejas periodu. ES izdevumā AGRA FACTS Nr.97-02 (2002.gada 26.novembrī) ļoti skaidri attēlotas katras kandidātvalsts pieprasītie un ES piedāvātie visu ražošanas kvotu lielumi. Latvija šajā kontekstā izskatās ļoti vāji un pamatīgi “apcirptās” pozīcijās.

Vairākkārt runājot ar esošo ES dalībvalstu (Francijas, Lielbritānijas, Grieķijas un Spānijas) lauksaimniekus pārstāvošo NVO cilvēkiem Briselē, jānonāk pie secinājuma, ka vismaz šo valstu lauksaimnieki nav stāvā sajūsmā par ES piedāvāto Strukturālo fondu atbalstu, jo pēc ilgstošiem novērojumiem vislabākajā gadījumā tās apgūst 60% no ES sniegtā finansiālā atbalsta (piemēram, Francijā, Lielbritānijā un Spānijā ). Cerēt, ka Latvijā situācija būs labāka, būtu naivi un pārāk neapdomīgi, jo visiem Strukturālajiem fondiem līdztekus ir ne tikai valsts, bet arī paša lauksaimnieka līdzfinansējums.

Visbeidzot, lielākais noslēguma sarunu smagums gulsies uz Latvijas sarunu vedēju pleciem. Ja Dānijas prezidentūras priekšlikumi tiek vērtēti pēc teiciena – “labāk kā nekas”, tad ikvienai Centrālās un Austrumeiropas valstij tas vieš zināmas cerības daudzmaz saglabāt esošo lauksaimnieciskās ražošanas līmeni un atļauj sakārtot valstī arī citas būtiskas lietas (robežas, pārtikas drošuma un nekaitīguma prasību nodrošināšana u.c.). Jācer, ka no Dānijas puses šis nebūs kārtējais ES dubultmorāles izpausmes paveids.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!