Atslēgvārdi:

Kur noslēpusies žurnālistikas kvalitāte? 10

Es gan atšķirībā no tiesnešiem vai ārstiem, kas nevar norīt aizvainojumu par sev adresēto kritiku un nu sastinguši aizsardzības pozās, nejūtos kā ar dubļiem aplieta, kad dzirdu kritizējam žurnālistus. Jo skarbie vārdi daudzējādā ziņā ir pelnīti.

Iesaki citiem:

Tāpēc uzskatu, ka problēmu cēloņu apspriešana ir daudz auglīgāka par esošā stāvokļa aizstāvēšanu. No otras puses, dīkos vasaras vakaros pārlasot mediju vēstures grāmatas, nākas secināt, ka pārdzīvojam tikai kārtējo, citur jau veiksmīgi pārlaisto savas darbības vides attīstības posmu, tādu kā apjukuma stadiju, kurā vienkopus vērojamas gan mediju attīstības mūsdienīgākās sistēmas, gan, ierobežoto materiālo iespēju radītas, dīvainas mediju “pamatformas”. Bet visos šajos medijos strādā žurnālisti, un visi kopā veido žurnālistikas kvalitāti, ietekmējot sabiedrības attieksmi pret to.

Kopumā piekrītu kolēģa Ingus Bērziņa pirms pāris nedēļām izteiktajām domām, kas iezīmēja būtiskus iemeslus, kāpēc žurnālistikas kvalitāte varētu būt labāka, meklējot to tieši žurnālistu personībās. Jā, slinkums, nepietiekamā apmaksa, neatlaidības un kompetences trūkums ir šie iemesli, bet tie nav vienīgie. Es gribētu apspriest cēloņus, kas pieļauj slinkumu, paviršību, nekompetenci. Tos, manuprāt, varētu meklēt arī mediju menedžmentā, tajās sistēmās, kas organizē žurnālistu darbu, veido un nostiprina prasības pret žurnālistiem, sistēmās, kurās veidojas žurnālistikas vērtējums, kas izpaužas darba apmaksā. Citādi, klausoties diskusijas par žurnālistu darba kvalitāti un frāzēs “žurnālisti paši noteiks, kā strādāt, un tad arī būs ētikas normas un kvalitāte”, rodas sajūta, ka strādājam pašu uzturētā mistiskā telpā, kurai ir maz sakara ar konkrētā medija īpašniekiem un viņu mērķiem, ka nepastāv tādi jēdzieni kā redakcijas prasības, vadītāja un padotā attiecības mediju ikdienā, auditorijas novērtējums un “darba uzdevums”, kas jāpilda žurnālistam. Un vēl trakāk, ka uz žurnālistiem, kuru profesiju vēl joprojām mēdz muļķīgi poetizēt ar salīdzinājumiem par “dzīvesveidu” un “īpašu, nepieciešamu talantu” (Delfu komentētāju domas), sevišķi neattiecas tādas nepatīkamas realitātes parādības, kā, piemēram, darba līguma prasības un regulāra rēķinu maksāšana.

Sāksim no pēdējā minētā – darba apmaksas un prasībām pret žurnālistu kā darbinieku. Ir pavisam nedaudzi mediji Latvijā, īpaši tas attiecas uz preses izdevumiem, kuros štata žurnālisti saņem nemainīgi stabilu algu, kas automātiski ietver arī apmaksu par rakstiem, kā tas ir lielākajā daļā Rietumeiropas valstu. Parasti žurnālistu ienākumus veido neliela alga (nereti – valstī noteiktā minimālā), ko nozīmīgi un izšķiroši papildina honorāri, kuru apjomu parasti nosaka rakstu/sižetu aizpildītie laukumi. Reizumis honorāru ietekmē arī žurnālista darba kvalitāte, teiksim, kāds veiksmīgi uziets un spēcīgi pasniegts jaunums. Ar algu žurnālists iegūst sajūtu, ka ir kaut kur pieņemts darbā, kā arī pienākumu un iespēju publicēties noteiktā medijā. Visu pārējo - savu darbaspēju atražošanu, rēķinu apmaksu, izklaides utt. - nodrošina honorāri.

Starp citu, tieši šī situācija, kad mediju vadītājiem ir izdevīgāk par honorāriem (autoratlīdzībām) maksāt tikai iedzīvotāju ienākuma nodokli, nevis arī sociālo nodokli, radīja pērn medijos tik plaši skaidrotās un apspriestās likuma izmaiņas. Proti, nu likumīgās darba attiecībās esošiem žurnālistiem, lai viņi būtu sociāli labāk aizsargāti, ir iespēja reģistrēties kā pašnodarbinātām personām un maksāt pašiem sociālo nodokli no ienākumiem par autoratlīdzību. Realitātē tas nozīmē gan nosacīti labāku sociālo aizsargātību, gan šādi par sevi maksājošu žurnālistu kopējo ienākumu samazināšanos, jo honorāru lielums jau tāpēc nepieaug.

Tikai pirmajā brīdī izskatās, ka šajā modelī viss ir kārtībā, ka žurnālistus strādāt motivē vēlme nopelnīt un vienlaikus itin veiksmīgi piepildās arī medija vadītāja mērķis – ētera laiks vai avīžu lappuses nepaliek tukšas. No otras puses, tas veicina tikai nebeidzamu daudzrakstīšanu, kuras kroplīgākās formas ir gatavība samainīt vietām teikumus aģentūru ziņās un preses relīzēs, lai publikācija ātrāk būtu gatava. Varbūt izklausīšos ciniska, bet šādā sistēmā primārais ir sava rakstudarba publicēšanas mērķis, ne tā kvalitāte, interesantums, iedziļināšanās, būtisku problēmu izvirzījums. Pamazām, ikdienā daudz rakstot un notrulinoties, kvantitāte arī kļūst par darba galveno dzinuli, un žurnālists pārvēršas mūžam steidzīgā “ziņu sakasītājā” vai vienaldzīgā “ķermenī, kas pārnēsā diktofonu”. Protams, arī šādi strādājot, reizēm izdodas kvalitatīvas publikācijas. Ir taču ambiciozie, centīgie un vienkārši veiksminieki, kas aiz rakstu zīmju skaita iedomājas arī par kvalitāti.

Tad kāpēc tomēr par to rakstu? Tāpēc, ka šādas darba attiecības un apmaksas sistēma neliek žurnālistam būt kompetentam, veidot savu datu bāzi, savu informācijas avotu grupu, tā neliek kā paradumu ieviest rūpīgu gatavošanos intervijām, nespiež apgūt regulāru dokumentu pētīšanu, būtībā nepieļauj ilgstošāku darbu pie kādas publikācijas, proti, nepieprasa kļūt par profesionāli. Jo rezultāts tiek apmaksāts kā aizpildīts laukums, ne darba process, neatlaidība, intelektuālais ieguldījums. Vadītāju, redaktoru prasības visbiežāk nav tik augstas, ka žurnālists nevarētu iztikt bez augstāk minētajām “ekstrām”. Un iztiek. Turklāt – labi. Lūk, tādos apstākļos drīz vien arī ir klāt pamatoti minētās žurnālistu ķezas – slinkums un paviršība. Te arī atklājas brīvais lauks – katra žurnālista individuāla rūpe par tikai sava šodienas raksta kvalitāti. Bet vienlaikus priekšstati par žurnālista profesijas būtību novirzās uz virspusējības, nenopietnības, maznozīmības (?) pusi.

Izglītība un karjeras iespējas ir nākamās pozīcijas, kuras vērts pieminēt. Jā, žurnālisti saņem Ziemassvētku dāvanas un dažreiz arī prēmijas, bet … Lai arī biznesa lappusēs mediji priecīgi raksta par pasaules menedžmentā atklātiem brīnumiem, pašu mediju vidē tie ir retums. Tur grūti sastapt pat triviālu stratēģisko žurnālistu tālākizglītības programmu, kas būtu labi pārdomāta, ne tikai ārvalstu fondu devības rezultātā nejauši iespējama. Kur nu vēl runāt par tādu greznību kā karjeras plāns un izsvērti darba apmaksas pakāpieni. Bet, ai, cik ļoti tas būtu vajadzīgs, jo tieši žurnālistika ir profesija, kuras pārstāvji atšķirībā no juristiem, grāmatvežiem, ekonomistiem, sekretārēm var strādāt un sevi attīstīt tikai Latvijas ierobežotajā mediju vidē!

Bet varbūt, ka izglītības nesvarīgums ir tikai likumsakarīgs, ja medijos galvenais ir “darbu izpildīt/vietu aizpildīt” spējīgas personas. Jo par žurnālistu kļūt ir ļoti viegli. Un nedomājiet, ka jāsāk ar pabeigtām žurnālistikas studijām augstskolā. Visbiežāk pietiek ar sāktām studijām, nelielu aktivitāti un ārštata autora statusu. Tad nepieciešams iemanīties rakstīt vai gatavot sižetu tā, “kā pieņemts” konkrētā redakcijā, un žurnālists ir gatavs. Tikai vēlāk, kad darbavieta tiek mainīta, nākamā redakcija brīnās, kāpēc šim žurnālistam “ar pieredzi” gandrīz viss jāsāk apgūt no nulles.

Bet var gadīties arī citādi. Piemēram, tik traki kā vienai studentei, kurai prakses pirmajā dienā redakcijas vadītājs sveiciena vietā ieteica visu darīt tieši otrādi, nekā mācīts augstskolā. Tas saprotams, jo mediju vidē ir diezgan nievājoša attieksme pret izglītību, joprojām dzīvotspējīgs ir mīts, ka prakse ir visa atslēga. Prakse ir neatsverama, bet pirms nonievāt izglītības nozīmi, jāpiemin daži apstākļi. Latvijā studentiem agri jāsāk strādāt, un tāpēc visbiežāk augstākās izglītības noliedzēji, kas atraduši darbu un jūtas veiksmīgi, studijas darba slodzes dēļ nepabeidz vai formāli nomoka, reizēm cenšoties pasniedzējam kā reportāžu iesmērēt referātu politikas zinātnē (piemērs no dzīves). Tā rodas žurnālisti (arī augstskolu beidzēji), kas, slēpjot, ka nav īsti studējuši, ka īstenībā nav izmantojuši to, ko piedāvā augstskola, deklarē skološanās bezjēdzību. Bet mediju redaktori, redzot daļas bijušo studentu nevarību, arī nospriež – augstskolas gandrīz neko noderīgu nedod. To visu vērojot, mani tomēr neviens vēl nav pārliecinājis (par spīti tādiem iedvesmojošiem izņēmumiem, kā žurnālistiku nestudējošie V.Avotiņš, J.Domburs, Dz.Kolāts u.c.), ka izglītots žurnālists, kas augstskolā gan nav apguvis savas nākamās darbavietas rubriku sistēmu, bet izprot profesijas funkcijas, tās kontekstu un iespējas, pārzina žanrus un informācijas vākšanas metodes, strādā sliktāk, nekā vairāk vai mazāk kvalitatīvu tekstu ražotājs, noderīgs, bet visbiežāk – bez izaugsmes iespējām. Tāpēc es ceru, ka mediju sistēmas nākamo attīstības fāzi iezīmēs žurnālistu izglītības nozīmes palielināšanās un tādas mediju menedžmenta izmaiņas, kas ietvers rūpes par žurnālista darba kvalitāti. Jo, visticamāk, ka tieši žurnālistikas kvalitātei ir visai tieša saistība ar Latvijas mediju vadītāju asāko sāpi – auditorijas piesaistīšanu, tās uzticības saglabāšanu un veiksmīgu pastāvēšanu mediju biznesā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (10) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dace_a 09.09.2002 13:25
Vispirms, paldies manai bijušajai pasniedzējai par domu veicinošo rakstu. Lasīju un gandarīta pie sevis teicu - beidzot, BEIDZOT par to sāk runāt.

Kā nu jau universitāti pabeigusi praktizējoša žurnāliste jau agrāk esmu mēģinājusi šādas diskusijas rosināt kolēģu aprindās, tomēr nereti man nācies sastapties ar ļoti noliedzošu, neveselīgu, pat uzbrūkošu attieksmi, sak - ko tu te satraucies; nebojā garastāvokli; vai tad tiešām ir tik traki? Diemžēl nācās secināt, ka daži kolēģi mīl izmantot strausa metodi: viņi ignorē acīmredzamās problēmas un turpina "strādāt" tāpat, kā saka - lai suņi rej, karavāna tik un tā iet uz priekšu.

Taču, kamēr turpinās "karavānas iešana un priekšu", ne tikai es esmu spiesta novērot kā preses konferencēs ar jautājumu uzdošanu sevi "noslogo" tikai pāris žurnālisti, jo pārējie "strādā" ar domu - aiziešu, kaut ko ierakstīšu, un gan jau kaut ko arī palaidīšu ēterā/ nopublicēšu avīzē. Protams, šāda pieeja neliek "žurnālistam" sekot līdz notikumiem pašmājās un pasaulē, neliek sagatavoties, bet tikai paņemt tehnisko aprīkojumu un diemžēl patiešām kļūt par ķermeņiem, kas pārnēsā mikrofonus, parazitējot uz citu kolēģu darbu.

Taču, ja cilvēks strādā ar šādu attieksmi, tad par ētiku, par atbildību pret savu auditoriju nevar būt ne runas, un, manuprāt, tieši tur un vispārējā izglītības sistēmas nesakārtotībā slēpjas Latvijas žurnālistiskas problēmu sāls. Pieminot izglītības sistēmu, es nerunāju par kādu konkrētu universitāti, bet vispārējo ķēdi, piemēram, studentu smieklīgās stipendijas, STUDĒŠANAI (nevis izklaidēm) necilvēcīgos apstākļus kopmītnēs, utt. Kā tad lai prasa atbildības sajūtu, ja arī žurnālistikas studenti spiesti dzīvot apstākļos, kad "tie aiz sienas" ignorē faktu, ka kāds uz universitāti tiešām dodas izglītoties. Par kādu atbildības sajūtu pret nezināmu, anonīmu cilvēku masu - auditoriju lai runā, ja šādi "studenti" nespēj respektēt konkrētus pazīstamus indivīdus? Un, ja šādos apstākļos jāminitinās 4 gadus, bieži vien izmestajās tukšajās alus pudelēs tad arī paliek tie principi, kurus šajos prātiņos bezcerīgi mēģina ieaudzināt (vai pieslīpēt) augstskolas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Guncha 27.08.2002 17:27
Ir vēl viena lieta, ko Rožukalnes kundze nepiemin - ētikas jautājums. Diezgan bieži presē var lasīt materiālus, kam cauri redzu subjektīvismu, personisku ieinteresētību, nicinājumu pret kritizējamo objektu. Arī tā ir liela problēma, ka žurnālists nespēj abstrahēties un palikt neitrāls, atspoguļojot faktu, nevis savu subjektīvo viedokli, tādējādi zināmā mērā izmantojot dienesta stāvokli personiskās interesēs. Es uzskatu, ka žurnālistam ir jāsaglabā savs viedoklis, taču to nedrīkst pasniegt kā raksta ideju - to var pielikt kā savu komentāru, atsevišķi izceļot, bet raksta pamatā ir jābūt tomēr faktam un notikumā iesaistīto pušu viedokļu korektam atspoguļojumam. Pretējā gadījumā tā vairs nav žurnalistika, bet gan komentāru lappuse, kurai vieta ir atsevišķā rubrikā.

Kas attiecas par profesionalitāti - Latvijas mediju īpašnieki nespēj (bet visticamāk negrib) maksāt tādu atalgojumu žurnālistam, lai savam izdevumam piesaistītu profesionāļus. Cilvēki, kuri varētu ar augstu atdevi, profesionālismu un objektīvusmu strādāt žurnalistikā un pētnieciskajā žurnalistikā, daudz labāku atalgojumu par savu ieguldīto intelektuālo materiālu var saņemt PR jomā, kas prot novērtēt profesionāli. Tādēļ ir vērojams, ka bieži vien labi žurnālisti atrod vietu PR jomā, kas ir zaudējums žurnalistikai, bet liels ieguvums PR.

Diemžēl Latvijā mums vēl ilgi nesagaidīt profesionālu žurnalistiku ar pašreizējo atalgojumu (lai gan nevar noliegt - uz vispārējā valsts atalgojuma fona algas nemaz nav tik mazas - tomēr salīdzinot ar ieguldāmo darbu, riska pakāpi un pārējām niansēm, žurnālistu atalgojums Latvijā ir smieklīgs...).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Nata 26.08.2002 12:32
Andai - prieks, ka ir šāds raksts par žurnālistu "dzīves apstākļiem", bet....Jau rakstā minēts, ka liela daļa žurnālistikā strādājošo uzsver, izglītībai nav nozīmes - visu izšķir prakse. Arī man ne reizi vien ir nācies sastapties ar šādu viedokli, taču es tam parasti cenšos pretoties un pārliecināt par pretējo. Taču, cik daudz ir to žurnālistu, kuri cenšas pārliecināt savus amata brāļus un māsas par izglītības nepieciešamību? Ja jau ir pozīcija, kur paliek opozīcija? Cik paši esam skaļi un aktīvi runājuši? Kaut vai Jūs pati, Anda, ja nebūtu ieņēmusi pašreizējo amatu - Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju katedras Žurnālistikas nodaļas vadītāja, vai arī tad taptu šāds raksts? Vai arī tad Jūs saskatītu šādus klupšanas akmeņus, strādājot žurnālā un rakstot ikmēneša rakstus?

Manuprāt, viena no lielākajām problēmām žurnālstikā ir tāda, ka nav zināms mērķis. Nekāds. Un lielākā daļa žurnālistu strādā inecerces pēc, rutīnas iespaidā, par ko runā arī Anda. Jo nav zināms ne katra medija atsevišķi, ne arī mediju kā vienota veseluma - "cunftes" mērķi - ko tie vēlas sasniegt, piemēram, arvien lielāku tirāžu, vairāk reklāmdevēju, augstāku satura kvalitāti, labāku tehnisko kvalitāti utt. Tādā veidā arī nav iespējams runāt par kaut kādas sistēmas ieviešanu žurnālistikas vidē, ja nav "uzstādījuma". It kā jau visapkārt runā, ka veco vietā ir jānāk jaunajiem ar savām zināšanām, bet...Tas ir milzīgs slogs, kas mums (jo arī piederu pie jaunajiem) tiek uzlikts. It kā jūs, vecie, vairs nebūtu spējīgi mainīties, gūt jaunas zināšanas un veidot savu un arī citu dzīvi pilnvērtīgāku?! Pagaidām vēl diezgan grūti mainīt esošos apstākļus, jo "vecie" pretojas ne pa jokam, kā rakstā bija minēts - redaktors studentei ieteicis darīt visu pretēji tam, kā mācīts universitātē - tā ir skarba un ļoti daudzos medijos sastopama realitāte.

Karjera mediju vidē ir nosacīts jēdziens un tāds arī paliks viena iemesla dēļ - Latvija ir pārāk maza, lai mediju vidē varētu izgatavot augstas karjeras kāpnes. Diemžēl, jo patērētāju skaits diez vai pēkšņi strauji mainīsies un Latvijā iestāsies īsts mediju patēriņa bums. Kādas tad vispār ir iespējas virzīties Latvijā žurnālistikā pa karjeras kāpnēm uz augšu - reportieris, štata darbinieks žurnālists, nodaļas vadītājs, galvenais redaktors....Cik ir tādu galveno redaktoru Latvijā un cik - žurnālistu?

Viena no sfērām, kas būtu sakārtojama žurnālistikas sfērā - profesionālā un akadēmiskā izglītība. Manuprāt, arī šajā gadījumā vēl nav īsti skaidrs, ko ar katru no šīm izglītībām iespējams un vajadzētu panākt. Akadēmiskā izglītība dod iespēju analizēt un pētīt pašus medijus, savukārt profesionālā - sniedz zināšanas, lai varētu pilnvērtīgi strādāt medijos. Tātad, akadēmiskā un profesionālā izglītība papildina viena otru, taču pamatā tās ir nošķirtas.

Mūsdienās Latvijā vai katrs otrais sevi dēvē par žurnālistu.....:) Vai ir vēl kāda profesija, kuru tik viegli būtu iespējams apgūt? :) Vai tikpat viegli ir kļūt par ekonomistiem, juristiem, grāmatvežiem? Nē, jo tur nepieciešamas zināšanas, bet žurnālistikā jau tik jāmāk tekoši vārdus salikt kopā. Tā teikt, skribenti vien ir, kādas vēl zināšanas un izglītība? Diemžēl, šādus uzskatus vēl joprojām pauž gan lasītājs, gan pats skribents.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Nata 26.08.2002 09:58
Gunaar, gribētos piebilst, ka valsts, kurā visi dzīvojam, nav nekāds mistisks veidojums, kaut kas pats par sevi pastāvošs, jo - to uzturam un veidojam vien mēs visi. Un, kādu nu valsti esam "uzveidojuši", tādā arī dzīvojam. Ir absolūti stulbi runāt, ka, lūk, amatpersonas un vēl tie žurnālisti ir tie sliktie, korumpētie un vispār - cilvēki, kuri laiž mūsu valsti postā. Jo neviens mēs šajā gadījumā neesam "bez vainas", kaut tu pats, Gunaar, vai vari apgalvot, ka nekad, ja neesi korumpējies pats, neesi arī korumpējis kādu citu labāka rezultāta iegūšanai? Ir muļķīgi runāt par valsti, kurā dzīvojam, kā abstraktu jēdzienu - it kā mēs paši tās dzīvē nemaz nepiedalītos, tik tie "citi", tie "ļāunie, korumpētie citi"....

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

gunars 23.08.2002 19:43
Žurnālisti ir tādi kādi ir! Žurnālisti ir tik pat korumpēti, cik amatpersonas. Žurnālisti saprot, ka ir 4 vara un tādi viņi ir. Tikai kā katrs to saprot? Var doties kruizā par kādas firmas naudu, var neuzrakstīt rakstu, ja tev uzdāvā labu auto, bet tad jau tu neesi žurnālists. Kas var kaut ko mainīt? Tikai Jūs žurnālisti! Tas ir iekšējais karš, kas Jums jāizcīna! Un no ši viedokļa Jūs neesiet 4, vara bet Pirmā!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hilarija 23.08.2002 13:52
Trollim -- Tava ideja nav tehniski realizējama, jo iedomājies -- vienmēr atradīsies kāda ieinteresēta persona, lai internetā saspiestu kādam vajadzīgās pogas un nobalsotu par kādu "vajadzīgu" rakstu vai tēmu.

Manuprāt, žurnālistikas kvalitāti varētu veicināt tāda pilsoniska aktivitāte kā lasītāju vērtējums medijiem -- kad zvanītu/rakstītu ne tikai trakie vai vecīši, kam nav ko darīt, bet domājoši lasītāji un paustu savu attieksmi pret dažādām nejēdzībām.

Es piemēram mēģināju sazvanīt Neatkarīgo kaut kad vasaras sākumā, pēc tam, kad viņi bija publicējuši Bojāra interviju pašam ar sevi, lai apvaicātos, kas tad šo Bojāru ir tik pozitīvi nointervējis. Viņi man nevarēja atbildēt uz šo jautājumu, izvairījās un beigās sāka agresīvi prašņāt, no kurienes es zvanu. Tā vien gribējās pateikt, ka no Centrālkomitejas!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Martins Kaprans 23.08.2002 13:26
Kopuma loti patiess raksts, kas mani uzruna.

Es pats studeju komunikacijas zinatnes, talab varu spriest par autores mineto toposo (?) zurnalistu izglitosanas sistemu. Manuprat, loti svarigs aspekts - un to sciet sak saprast visas Latvijas augstskolas, kur kaut ko lidzigu zurnalistiskai pasniedz - ir prakticu piesaistisana akademiskajai videi. Proti, teoretici ir OK, tacu ar to ir par maz, jo faktiski ta situacija veidojas tada, ka tu patiesam - ja pats jau nestrada zurnalistika - dzivo kaut kada mistiska teoretiska telpa, kura ir totals empiriskas pieredzes deficits.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

trollis 23.08.2002 11:04
domaju, ka raxtam labi palidzetu ilustrejosie skaitli.

vai kads nevaretu uzorganizet tajos medijos, kuri ir pieejami interneta kaut kadu uzskaites sistemu, cik cilveki izlasa konkreto raxtu (nevis vienkarsi ieiet, bet uzturas kadu laiku - tatad lasa). vel jau varetu dot iespeju lasitajam pec raxta izlasisanas to novertet nevis prasot piepuleties raxtit komentarus, bet vienakrsi atzimet kadu no piedavatajiem atbilzu vriantiem.

tehniski tas nebutu gruti. ja kada avize to izdaritu ka eksperimentu, piemeram, uz menesi, tad rezultati butu interesnti ne avizei vien. citadi isti nav skaidrs pec ka avizes vadas, spriezot par to, ko lasitajs grib un ko negrib lasit avize un cik daudz.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hilarija 22.08.2002 15:58
Anda -- priecājos par šo atklāto rakstu, jo jāatzīst, ka žurnālisti Latvijā ir sevi nostādījuši tādā kā ultimātā kritiķu lomā, nepieļaujot pat iespēju, ka arī viņu darbu kāds varētu uzdrošināties vērtēt un pasarg dies' kritizēt. Paradoksāla ir situācija, kad saskaņā ar sabiedriskās domas aptaujām sabiedrība ļoti uzticas medijiem, bet tajā pašā laikā interneta forumos lamā žurnālistus par neprofesionalitāti, pērkamību utt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ss 20.08.2002 23:40
Anitai. Jūs visu rakstāt it kā pareizi. Taču mani, piemēram, interesē, kādēļ lielai daļai žurnālistu ir sveši tādi vārdi kā principialitāte un godīgums, kad ir runa par viņu pašu darbu. Vai daudz ir žurnālistu, kuri neraksta to, kas neatbilst pārliecībai? Vai tad jūs paši neesat tie, kas kultivē
slinkumu un paviršību? Kāpēc gan izglītība vajadzīga pēc būtības, ja žurnālisti par labu naudu var jebkuru augstskolas beidzēju nostādīt muļķa lomā, bet naudīgu blēdi pataisīt par apbrīnas objektu? Kāpēc gan jāveido datu bāzes un papildus jāiedziļinās kādā jaunā sfērā, ja internetā 10 minūtēs var atrast "pasaules sensācijas" bet vietējās ziņas var savākt no čomiem un apgrābstīt uz nebēdu, neviens tāpat neko neteiks. Bet pašizgudrotie reitingi rāda, ka analītiskus rakstus, kuros žurnālists tā īsti var demonstrēt savu radošo potenciālu, tāpat neviens nelasa... Isi sakot, paši žurnālisti tikuši uz skatuves kultivē un reizē ekspluatē mītu, ka sabiedrība pieprasa tieši to, ko viņi pasniedz. Tāda neauglīga pašapmierināšanās vien iznāk.
Atbilde man, diemžēl, ir tikai viena. Gan jau laiks visu noliks savās vietās.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Amerikam

Amerika vilnis 6 Autors:Anda Rožukalne

Bleuman 6514421669

Roka roku (ne)mazgā 0 Autors:Anda Rožukalne

5094543120 a0e90ca6e6

Maģiskā formula 63 Autors:Anda Rožukalne

5946598820 6033176481

Miglas zonā 29 Autors:Anda Rožukalne

2632802003 9f40405723

Vecums kā šķērslis 45 Autors:Anda Rožukalne