Kulieties, kā protat! 3

Laikā, kad Latvija turpina zaudēt izglītotus cilvēkus, vajadzētu domāt, kā visiem tās ļaudīm neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes, dzimuma, vecuma un seksuālās orientācijas radīt piederības sajūtu un lepnumu par savu valsti.

Pēdējo nedēļu laikā publiskajā telpā atkal aktualizētas diskusijas par Latvijas ģimenes tiesību (ne)atbilstību mūsdienu izpratnei par ģimeni un sociālajai realitātei. Latvijā joprojām vienīgā divu cilvēku kopdzīves forma, kas ir tiesiski aizsargāta, ir laulība, un tā ir pieejama tikai pretēja dzimuma cilvēkiem.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes datiem vairāk nekā puse laulību Latvijā tiek šķirtas, bet gandrīz puse jaundzimušo dzimst nelaulātiem vecākiem. Pastāv arī viendzimuma pāru veidotas ģimenes, par kuru skaita noteikšanu valstij nav bijusi interese, neskatoties uz to, ka ir bijusi iespēja to apzināt līdzīgi, kā tas tika darīts citās Eiropas Savienības (ES) valstīs. Piemēram, 2011. gadā notikušajā tautas skaitīšanā. Tātad kopumā ievērojams skaits cilvēku veido ģimenes, neslēdzot laulību.

Tomēr vairums politiķu joprojām uzskata, ka ģimenes tiesību jomā sabiedrība ir jāpielāgo pastāvošajiem likumiem, nevis ar likumiem jāaizsargā sabiedrība. „Tradicionālās (kristīgās) vērtības” tiek minētas kā galvenais iemesls tam, ka visam jāpaliek kā šobrīd. Kādas baisas sekas sabiedrībā atstās plašāka ģimeņu loka tiesiska aizsardzība, piemēram, nereģistrētas pretēju dzimumu pāru un viendzimuma pāru kopdzīves aizsardzība un iespēja viendzimuma pāriem un pretēju dzimumu pāriem reģistrēt partnerattiecības, tā arī netiek paskaidrots. Nekāda paskaidrojuma arī nevar būt, jo neviena no tām daudzajām valstīm, kurās pastāv pāru kopdzīves un/vai reģistrēto partnerattiecību regulējums, neplāno to atcelt tieši tāpēc, ka nekādu kaitējumu tas sabiedrībai nenodara. Gluži pretēji, šo valstu iedzīvotāju veidotās ģimenes tiek atzītas, novērtētas un pasargātas, tādējādi veicinot šo ģimeņu lojalitāti savai valstij.

Nereģistrēta kopdzīve un reģistrētas partnerattiecības

Diskusijās par plašāka ģimeņu loka tiesisko aizsardzību bieži tiek jaukti divi atšķirīgi regulējuma veidi — nereģistrētas kopdzīves[ 1 ] aizsardzība un reģistrētās partnerattiecības[ 2 ]. Manuprāt, ņemot vērā iepriekš aprakstīto sociālo realitāti, Latvijā, tāpat kā daudz kur citur Eiropā, nepieciešami abi attiecību reģistrēšanas varianti.

Ilgstošas un noturīgas pāru kopdzīves regulējumam viennozīmīgi vajadzētu attiekties gan uz pretēju dzimumu pāriem, kuri nav noslēguši laulību, gan viena dzimuma pāriem, kuri nav reģistrējuši partnerattiecības, ja tāda iespēja būtu dota. Tas ir, šie pāri iegūtu noteiktu tiesisku aizsardzību, neveicot nekāda veida juridiska rakstura darbības. Pie sasistas siles pēc ilggadējas kopdzīves partnera nāves vai šķiršanās gadījumā var palikt jebkura persona neatkarīgi no tā, vai viņas partneris ir bijis pretēja vai tā paša dzimuma. Nereģistrētās kopdzīves regulējums sniegtu mazāku aizsardzību nekā laulība un reģistrētās partnerattiecības. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ir norādījusi, ka, ja kādas tiesības tiek piešķirtas nelaulātiem faktiskā kopdzīvē dzīvojošiem pretēju dzimumu pāriem, jāpastāv ļoti nopietniem iemesliem, lai tās neattiecinātu arī uz faktiskā kopdzīvē dzīvojošiem viendzimuma pāriem[ 3 ]. Tieši šī iemesla dēļ Tieslietu ministrija neturpināja darbu pie pretēju dzimumu pāru nereģistrētās kopdzīves regulējuma izstrādes, kuru paredzēja tās 2007. gadā izstrādātā vidēja termiņa stratēģija.

Aizvien vairāk ļaužu dažādu iemeslu dēļ nevēlas laulāties, un tas bieži vien nekādā veidā nav saistīts ar atbildības trūkumu pret savu partneri un bērniem.



Lai arī LGBT[ 4 ] un viņu draugu apvienība „Mozaīka” 2011. gadā izstrādāja Reģistrēto partnerattiecību likuma projektu, kā arī vairāku citu normatīvo aktu grozījumu projektu, kas paredzēja iespēju tieši viendzimuma pāriem reģistrēt attiecības, tādējādi gūstot noteiktu tiesisku aizsardzību, tiesības un pienākumus. Ņemot vērā to, ka šobrīd viendzimuma pāriem nav ne iespējas noslēgt laulību, ne gūt jebkāda cita veida tiesisko aizsardzību, nepastāv nekādi šķēršļi, kāpēc šāds institūts nevarētu būt pieejams arī pretēju dzimumu pāriem. Aizvien vairāk ļaužu dažādu iemeslu dēļ nevēlas laulāties, un šie iemesli bieži vien nekādā veidā nav saistīti ar atbildības trūkumu pret savu partneri un/vai bērniem.

Mīti par pilnvarām, līgumiem un testamentiem

Galvenais iemesls, kāpēc „Mozaīka” izstrādāja Reģistrēto partnerattiecību likumprojektu, bija plašākas sabiedrības un politiķu uzmanības pievēršana problēmām, kuru dēļ daļa sabiedrības ir neaizsargāta un ievainojama. Turpmākajā tekstā es pievērsīšos vairākām būtiskām problēmām, ar kurām jāsaskaras nelaulātiem pāriem. Tomēr jāņem vērā, ka pretēju dzimumu pāri tās vismaz var atrisināt, noslēdzot laulību. Viendzimuma pāriem šādas iespējas nav, tāpēc, ieskicējot problēmu loku, atsaukšos tieši uz viendzimuma partneriem.

Bieži dzirdams, ka visas problēmas varot atrisināt ar pilnvaru, līgumu un testamentu palīdzību, taču diemžēl tas ne tuvu neatbilst realitātei. Ir problēmas, kuras ar pilnvaru palīdzību var atrisināt pilnībā, taču ir arī tādas, kuras iespējams risināt tikai daļēji, un ir vēl virkne problēmu, kuras tādējādi vispār nav iespējams atrisināt. Jāņem vērā arī tas, ka dažādu dokumentu sagatavošana pie notāra rada ievērojamas izmaksas. Kārtojot īpašumu lietas, jāmaksā arī valsts nodevas, kuras nebūt nav nenozīmīgas. Pie tam personai, kura likuma izpratnē nav uzskatāma par ģimenes locekli (viendzimuma partneris par tādu netiek uzskatīts), tās ir augstākas nekā personai, kura likuma izpratnē par tādu uzskatāma.

Ar pilnvarām un līgumiem neko nevar mainīt procesuālajās tiesībās. Piemēram, administratīvajā procesā un civilprocesā viendzimuma partnerim nav tiesību atteikties liecināt pret dzīvesbiedru, savukārt kriminālprocesā tikai radinieks var tikt atzīts par cietušo, ja sākotnējais cietušais ir miris. Tāpat viendzimuma partneriem nav tiesību saņemt dāvanas no otra partnera, nemaksājot 25% ienākuma nodokli, ja dāvanas vērtība pārsniedz 1000 latus vai dāvana nav paredzēta izglītības iegūšanai vai medicīnisku pakalpojumu apmaksāšanai. Viendzimuma partnerim arī nepienākas iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumi, ja dzīvesbiedrs nestrādā, un viendzimuma partnerim nav tiesību uz pabalstiem dzīvesbiedra nāves gadījumā.

Bieži dzirdams, ka visas problēmas varot atrisināt ar pilnvaru, līgumu un testamentu palīdzību, taču diemžēl tas ne tuvu neatbilst realitātei.



Viendzimuma partnerim nav tiesību iemitināt viņa īrētajā dzīvojamajā telpā savu dzīvesbiedru bez izīrētāja piekrišanas. Ja viens partneris īrē dzīvojamo telpu, bet izīrētājs nedod savu piekrišanu otra partnera iemitināšanai konkrētajā dzīvojamajā telpā un pirmajam nav tiesību nodot šo telpu apakšnomā, tad veidojas situācija, ka otram partnerim nav tiesiska pamata ne apmesties šajā dzīvojamajā telpā, ne deklarēt tajā savu dzīvesvietu. Galvassāpes un pazemojumus sagādā arī problēmas imigrācijas un uzturēšanās tiesību jomā. Uzturēšanās atļauju Latvijas Republikā sakarā ar ģimenes apvienošanu var saņemt tikai Latvijas pilsoņa, Latvijas nepilsoņa vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmuša ārzemnieka laulātais. Tāpat viena dzimuma partnerim nav iespējas adoptēt otra partnera bērnus un līdz ar to pilnvērtīgi pildīt vecāku pienākumus un izmantot vecāku tiesības.

Viena dzimuma partneriem attiecībā vienam pret otru arī nav nekādu likumisko mantojuma tiesību. Ja noslēgts mantojuma līgums vai atstāts testaments, neatraidāmajiem mantiniekiem tos ir iespējams apstrīdēt un pretendēt uz neatņemamo mantojuma daļu. Neatraidāmie mantinieki ir laulātais un lejupējie, bet, ja tādu nav, tad tuvākās pakāpes augšupējie ir māte un tēvs. Neatņemamā mantojuma daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, ko mantinieks mantotu pēc likuma. Tas nozīmē, ka neatņemamā daļa var sastādīt pat pusi no atstātā mantojuma. No minētā izriet, ka tā paša dzimuma partneris var nesaņemt visu īpašumu, neskatoties uz to, ka tas būtu noteikts testamentā vai mantojuma līgumā. Tāpat partnerim nav tiesību apstrīdēt testamentu vai mantojuma līgumu, ja viņš tajā nav iekļauts. Un vai ir taisnīgi, ka viendzimuma ģimenē augošs bērns likumiski nemanto no sava nebioloģiskā vecāka? Problēmu uzskaitījumu varētu turpināt, taču tas nav šī raksta mērķis.

Svarīgs ģimenes saturs, ne forma

Cilvēki neatkarīgi no savas seksuālās orientācijas veido ģimenes galvenokārt tāpēc, ka vēlas būt kopā, dalīt priekus un bēdas, gādāt un rūpēties par dibinātās ģimenes labklājību. Laulība ir veids, kādā vīrietim un sievietei ir iespēja paziņot par savu vēlmi pavadīt dzīvi kopā un publiski apliecināt abpusēju mīlestību, vienlaikus iegūstot tiesisku aizsardzību. Diemžēl viendzimuma pāriem Latvijā nav nekādas oficiālas iespējas apliecināt savu savienību, vienlaikus gūstot tiesisku aizsardzību.

Ar katru rīcību (vai tādas neesamību) pret iedzīvotājiem valsts pauž kādu noteiktu vēsti. Atstājot viendzimuma pārus pilnīgā tiesību vakuumā un atsevišķiem valsts varas pārstāvjiem paužot pret tiem nicinājumu, valsts skaidri norāda, ka viendzimuma pāri tai nav vajadzīgi un svarīgi. Tikai nav saprotams, kāpēc valsts no visiem prasa vienādi, bet piešķir atšķirīgas tiesības. Nav saprotams arī tas, kur ģimenes tiesību kontekstā paliek sieviešu un vīriešu vienlīdzība. Izrādās, ka svarīga ir tikai ģimenes forma — „pareizais” dzimumorgānu komplekts ģimenē. Ja tāds ir, tad ģimenei ir iespējas tikt tiesiski atzītai salaulājoties, bet, ja tāda nav, tad nav arī nekādu izredžu uz tiesisku atzīšanu. Jo nav svarīgs ģimeni veidojošo cilvēku attiecību saturs, mīlestība, rūpes, kopdzīve, kopīga mājsaimniecība un kopīgi audzināti bērni.

Izrādās, ka svarīga ir tikai ģimenes forma — „pareizais” dzimumorgānu komplekts. Ja tāda nav, tad nav arī nekādu izredžu uz tiesisku atzīšanu.



Bērnu jautājumam es gribētu pievērst īpašu uzmanību. Šogad Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā vairākos ziņu portālos tika publicēta ziņa, ka Latvijā ir 8101 bērns, kuru vecākiem atņemtas aprūpes tiesības. Ne pie raksta diena.lv, ne nra.lv vēl 6. jūnijā nebija neviena komentāra. Pie jebkura raksta par LGBT jautājumiem ir simtiem komentāru — tik daudziem ir viedoklis, tik daudzi ir „eksperti”. Tiek runāts, ka LGBT cilvēki degradējot „ģimenes vērtības”, ka tiem vajagot liegt piekļuvi publiskajai telpai un ka galu galā tos vajadzētu izšaut. Manuprāt, šis fakts spilgti izgaismo sabiedrībā valdošo liekulību. „Ģimenes vērtību” jēdziena saturs ir tikai vēršanās pret LGBT cilvēkiem kā pret ienaidnieku. Tā vietā, lai diskutētu, kā palīdzēt tūkstošiem bez vecāku aprūpes palikušajiem un daudziem citiem sliktos apstākļos dzīvojošajiem bērniem augt mīlošās ģimenēs, tiek diskutēts par to, ka gejiem un lesbietēm nekādā gadījumā nedrīkstētu ļaut bērniem tuvoties. Tiek automātiski pieņemts, ka jebkurš heteroseksuāls cilvēks noteikti būs labs vecāks, bet jebkurš homoseksuāls cilvēks — nederīgs. Vai to tūkstošu pamesto bērnu vecāki ir geji un lesbietes?

Neaizsargātie bērni

„Ģimenes vērtības” tiek pretnostatītas LGBT tiesībām, pilnīgi ignorējot to, ka liela daļa homoseksuālu cilvēku tāpat kā liela daļa heteroseksuālu cilvēku dibina ģimenes un audzina bērnus. Daļa sabiedrības labprāt ieklausās un ņem vērā, piemēram, baznīcas paustos, faktos nebalstītos, melus un aizspriedumus pret homoseksualitāti, nevis zinātnes atziņas, ka homoseksualitāte ir nevis slimība, bet tikpat vērtīga seksuālā orientācija kā heteroseksualitāte un biseksualitāte un ka cilvēka seksuālajai orientācijai nav nekādas saistības ar viņa vēlmi un spēju veidot ģimeni un radīt un audzināt bērnus.

Dzirdami aicinājumi nepieļaut iespēju viendzimuma pāriem adoptēt bērnus. Parasti aicinātāji gan pat neiedomājas, ka homoseksuāliem cilvēkiem ir arī pašiem savi bērni. Arī šis aicinājums ir liekulīgs, un tā mērķis ir tikai viendzimuma pāru nonievāšana, lai arī tās vienīgais rezultāts ir tas, ka mazāk bērniem, kuri pamesti likteņa varā, būs iespēja baudīt bērnību mīlošās ģimenēs. Latvijā jebkurš indivīds, izpildot Civillikumā noteiktos kritērijus, ir tiesīgs adoptēt bērnus. Cilvēku seksuālā orientācija nav to kritēriju vidū, kas jāizvērtē, pieņemot lēmumu par adopciju. Ja šāds kritērijs tiktu noteikts, tas būtu pretrunā ar aktuālo ECT praksi. 2008. gadā ECT pieņēma spriedumu lietā E.B. pret Franciju (E.B. v. France), kurā noteica, ka adoptētāja seksuālā orientācija nedrīkst būt par pamatu adopcijas tiesību liegšanai.

Ja Latvijā patiešām būtu vēlme risināt demogrāfijas problēmas, tad valsts nepadarītu bērnu audzināšanu konkrētai sabiedrības daļai par apgrūtinājumu.



Homoseksuāli cilvēki arī Latvijā ir adoptējuši bērnus. Baidoties no tā, ka viņu homoseksualitātes dēļ adopcijas tiesības varētu tikt liegtas, viņi adopcijas procesā ir slēpuši homoseksualitāti, piemēram, izliekoties, ka dzīvo vieni, nevis ar mīļoto cilvēku. Taču galvenā problēma ir tā, ka adoptētāja dzīvesbiedrs nav tiesīgs kļūt par otru adoptētāju, tas ir, otru bērna vecāku, un juridiski paliek bērnam svešs cilvēks par spīti tam, ka bērna dzīvē spēlēs tikpat nozīmīgu lomu kā oficiālais adoptētājs. Pretēja dzimuma partneriem vismaz ir iespēja stāties laulībā, un tad abi partneri kļūst par līdzvērtīgiem adoptētā bērna vecākiem, bet viendzimuma pāriem šādas iespējas nav.

Bez tam, kā minēju iepriekš, tas ir mīts, ka homoseksuāliem cilvēkiem nav vai nevar būt savu bērnu. Diemžēl šobrīd Latvijas viendzimuma ģimenēs augošie bērni ir neaizsargāti, jo gan viņu vecākiem, gan viņiem pašiem jāsastopas ar dažādām neiecietības izpausmēm un pazemojumiem, kā arī neiespējamību atrisināt tiesiskās problēmas gan starp pašiem vecākiem, gan attiecībā uz bērnu. Pētījumi apliecina, ka vecāku seksuālajai orientācijai nav ietekmes uz spēju būt par vecāku (to nosaka katra cilvēka individuālās īpašības), bērna seksuālo orientāciju un bērna labsajūtu, intelektu utt. Ja Latvijā patiešām būtu vēlme risināt demogrāfijas problēmas, tad valsts nepadarītu bērnu audzināšanu konkrētai sabiedrības daļai par apgrūtinājumu.
Ko tieši valsts cer iegūt, izslēdzot un nicinoši izturoties pret daļu sabiedrības? Vai tā cer, ka šie cilvēki gribēs palikt uzticīgi Latvijas pilsoņi, sniegt savu ieguldījumu valsts attīstībā un audzināt bērnus sabiedrībā, kura viņu vecākus sauc par perversiem slimniekiem? Laikā, kad Latvija turpina zaudēt izglītotus un spējīgus cilvēkus, vajadzētu domāt, kā visiem tās ļaudīm neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes, dzimuma, vecuma, seksuālās orientācijas, dzimuma identitātes un citām iezīmēm radīt piederības sajūtu, lepnumu par savu valsti un motivāciju gādāt par tās labklājību.

Creative commons CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

Tmp author
Curika
Linda Curika

Evita, es tevi tiešām apbrīnoju par lielo drosmi un spēju piedāvāt racionālus argumentus emocionālām diskusijām. Diemžēl, nav iespējas argumentēt, ja priekšā ir cilvēki, kur kaut kam tic.

Tmp author
Jānis Skagalis

Izdevies raksts.Ir visai ieveerojama sabiedriibas dalja,kura spiesta dziivot,atvainojiet,skapii.Vai paareejaa sabiedriibas dalja no taa ieguuust?

Tmp author
Anija Jansone

Ļoti labi un pareizi pateikts, pretstatā tam, kā domā daži politiķi, piemēram, Āboltiņas kundze savā pēdējā publikācijā uzskata, ka visus cilvēkus interesē vienīgi mantiskās vērības.

Saistītie raksti
Citi autora darbi