Atslēgvārdi:

Krīzes atklāsmes: augstākā izglītība 4

Augstākā izglītība no normālas tirgus konkurences bīstami pietuvinājusies utenim – tajā var atrast jebko, turklāt tikai pircējs pats atbildīgs par to, ko nopircis.

Iesaki citiem:

Latvijā turpinās publiskās atklāsmes, ka kaut kas ar mūsu iepriekšējo gadu dzīvi tomēr nav bijis kārtībā. Atklāsmēm par augstāko izglītību un zinātni signāls bija 2 eksprezidentu, 1 zinātņu akadēmijas prezidenta, 1 zinātnes padomes priekšsēdētāja, 1 pētniecības institūta direktora, 1 rektora, 1 eksrektora un 1 asociētā profesora atklāta vēstule ministru prezidentam, ka ar 60 augstākās izglītības un 128 reģistrētajām zinātniskajām institūcijām esam pēdējie starp Baltijas valstīm pēc starptautiski recenzēto publikāciju un reģistrēto patentu skaita.


Atklāsmes hronika

Jāsaka, ka vēstulē minētais fakts nav nekāds jaunais, jo Tartu Universitātes profesors Juri Alliks, analizējot starptautiski recenzēto publikāciju skaitu un citus datus, jau 2003. gadā bija konstatējis, ka Latvijas zinātnē redzamas stagnācijas pazīmes.[1]

Viens no pirmajiem, kas turpināja vēstules autoru iesākto tēmu, bija Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs, kas arī nosūtīja atklātu vēstuli ministru prezidentam, piedāvājot reformu plānu – vienu Latvijas valsts dižuniversitāti.

Dažādu mediju tekstos iespējams savākt arī citu ideju izklāstu – „pirmajā variantā paredzēts saglabāt tikai vienu valsts augstskolu ar vairākām filiālēm. Otrais būtu augstākās izglītības sistēmas strukturēšana pēc reģioniem, izveidojot pa vienai augstskolai Rīgā, Vidzemē, Kurzemē, Latgalē un Zemgalē. Trešais — koncentrēt augstskolas pa nozarēm.”[2]

Akadēmiskās aprindas sacerēja vēl vairākas atklātās vēstules. Žurnālisti plašāku publiku par notiekošo informēja, atstāstot galvenokārt rektoru izteikumus – ka reformas vajadzīgas, ka augstskolas pie tām jau strādā, ka nepieciešamas plašākas izmaiņas par vienas lielas augstskolas izveidošanu, ka labākais veids būtu balstīties uz 6 Latvijas universitātēm u.t.t. Augstākās izglītības padome (tā pati, kuras priekšsēdim ir ideja par 1 dižuniversitāti) sāka bažīties, ka reformas var izstrādāt „ierēdniecības koridoros” un valdība tās tikai akceptēs.[3] Ministru prezidenta izveidotās darba grupas pirmā sēde nekādu lielāku skaidrību par nākotnes stratēģijām nesniedza, bet, šķiet, tas nevienu nepārsteidza.

Viļņošanās beidzās, kad augstskolas sasniedza IZM ziņa, ka nākamā gadā valsts finansējums studiju vietai var tikt samazināts vēl par aptuveni 31 procentu.



Salīdzinoši rāmā viļņošanās beidzās, kad augstskolas sasniedza Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ziņa, ka nākamajā gadā valsts finansējumu studiju vietai var samazināt vēl par aptuveni 31%. Un 13 Latvijas universitāšu, akadēmiju un citu augstskolu vadītāju paziņojums prezidentam, ministru prezidentam, Saeimas priekšsēdētājam un virknei ministru jau bija gan situācijas, gan pašu augstskolu attiecību nospriegots.

Medijos atrodamās atklātās vēstules, paziņojumi un izteikumi par iespējamajiem rīcības modeļiem pašlaik gan sniedz kādas ierosmes un idejas, bet ne argumentētus stratēģiskus piedāvājumus augstākās izglītības un zinātnes transformācijām. Arī Augstākās izglītības padomes, Rektoru padomes un pašu augstskolu mājas lapās nav atrodami konkrēti priekšlikumi un diskusijas.


Reformu pieredze

Latvijas akadēmisko kopienu ar visādām reformu idejām tik vienkārši nobaidīt nevar, jo reformu pieteikumu jau bijis daudz. Daži piemēri. 1999. gadā ar Ministru kabineta rīkojumu bija paredzēts reorganizēt Latvijas Universitāti un Latvijas Medicīnas akadēmiju (LMA), pēdējo pievienojot pirmajai. Mērķi – mazināt augstākās izglītības sistēmas sadrumstalotību un studiju programmu dublēšanos, efektīvāk izmantot infrastruktūru un resursus. Cik līdzīgi šodienas tekstiem! Abi dokumenti jau 2002. gadā ir zaudējuši spēku, bet LMA pa šiem gadiem ir pārtapusi par Rīgas Stradiņa universitāti.

Vairākas reizes notikušas arī pētniecības institūtu reformas. 1997.- 1998. gadā - Latvijas Zinātņu akadēmijas institūtu transformācija par valsts bezpeļņas zinātniskajiem uzņēmumiem, kad par "uzņēmumiem" kļuva arī institūti, kam pamatkapitāls bija, piemēram, 2370 latu. Nākošajās reorganizācijās 2004. gadā institūti pārtapa par valsts sabiedrībām ar ierobežotu atbildību. Bet pamatkapitāls Ls 2370 palika stabils! Realizēt, piemēram, ideju, ka no sīkbudžeta institūtiem, kas pēta Latvijas kultūru un sabiedrību, varētu izveidot vienu Letonikas institūtu, protams, pietrūka drosmes, jo institūtu direktori stingri iestājās par savu tempļu tiesībām.

Uz konkrētiem aicinājumiem lasīt lekcijas esmu saņēmusi, piemēram, atbildi : „Man vairāk patīk rakstīt grāmatas”.



Vairums institūtu zinātnieku augstskolu auditorijās gatavi spert kāju tikai tad, ja vēlas kļūt par profesoriem. Uz konkrētiem aicinājumiem lasīt lekcijas esmu saņēmusi, piemēram, atbildi : „Man vairāk patīk rakstīt grāmatas”. Un jāatzīst, ka savu individuālo akadēmisko karjeru tiešām ērtāk veidot bez studentiem vai arī nodarbojoties tikai ar pētniecības darbam motivētiem maģistriem un doktoriem, kas ir labs darbaspēks pašu profesoru projektu realizācijai.

Latvijas valstī nav tapušas arī gana skaidras un mērķtiecīgas darbības programmas kā tas, piemēram, ir kaimiņiem igauņiem. Un galu galā zināšanu tempļu karte paliek gandrīz vai nemainīga. Arī pašlaik publiskajā telpā pamatā šķēpi tiek krustoti par tempļiem nevis idejām. Tempļu saraksti gan, tiesa, mainās – reizēm runa ir par 6 universitātēm kā svarīgākajiem tempļiem, reizēm - par tempļa klātbūtnes svarīgumu katrā Latvijas reģionā.

Ja pārlūko, piemēram, iepriekšējos gados dibinātās visdažādākās darba grupas zinātnes efektivitātes palielināšanai, augstākās izglītības kvalitātes uzlabošanai u.t.t., tad tajās atrodams vairums cilvēku, kuri pašlaik no prezidenta, ministru prezidenta un ministriem prasa aktīvas darbības un iespējas piedalīties dialogos par attīstību. Kaut jautājums, kāpēc ļaudis, kam ir bijuši pieejami gan finanšu, gan cilvēkresursi, nav gana sparīgi cīnījušies par progresīvām idejām Latvijas augstākajā izglītībā un zinātnē līdz šim, ir retorisks, tomēr grūti noturēties, lai to neizteiktu.


Tīklu vara

Latvijas zinātnes un augstākās izglītības dzīve ir visai stingri satīklota, hierarhiska un slēgta plašai publikai un starptautiskajai ekspertīzei. Gadiem tiek apcerēts jautājums, ka pētnieciskie projekti valsts budžeta finansējuma saņemšanai būtu nododami starptautiskajiem ekspertiem. Viena no atrunām – problēmas ar projektu godīgu ekspertīzi esot pārsvarā sociālajām zinātnēm, bet dabas zinātņu pārstāvji ar visu paši lieliski tiekot galā.

Skandāls par naudas dalīšanu Eiropas Sociālā fonda aktivitātei „Cilvēkresursu piesaiste zinātnei” gan parādīja, ka problēma nav aktuāla tikai sociālajām zinātnēm vien. Un izglītības un zinātnes ministre ziņojumā Ministru kabinetam atzīst, ka „Latvijas Zinātnes padomes un Latvijas Zinātņu akadēmijas pārstāvju iekļaušana vērtēšanas komisijā ir radījusi risku iespējamam interešu konfliktam vērtēšanas komisijas darbībā.”[4]

Neatkarīgu starptautisku ekspertu piesaistīšana, valstij noteikti izmaksātu lētāk nekā finansējumu bīdīšana pa attiecību tīkliem.



Tiesa, Latvija ir maza, un tās akadēmiskā kopiena ļoti, ļoti maza, bet neatkarīgu starptautisku ekspertu piesaistīšana, izmantojot, piemēram, Ziemeļvalstu datu bāzes, valstij noteikti izmaksātu lētāk nekā finansējumu bīdīšana pa attiecību tīkliem, jo praktiski parādītu mūsu stiprās un vājās puses, vienlaicīgi dodot arī iespēju aptvert savas kvalitātes starptautiskajā apritē.

Vēl viens tīklu aspekts ir jautājums par prioritārajiem zinātnes virzieniem fundamentālo un lietišķo pētījumu finansēšanai, kuri gan tiek katrā periodā parediģēti, bet kopumā nav īpaši mainījušies kopš 2002. gada. Iespējams, mūsu valstī zinātnes attīstība tiek labi prognozēta. Taču nez vai ziņkārīgam nodokļu maksātājam izdosies atrast lietišķu informāciju, kā šie pētījumi sekmējuši Latvijas konkurētspēju starptautiskajā pētniecībā un arī ekonomikā ilgā laika periodā. IZM gada publiskajos pārskatos var izlasīt, ka darbības veiktas sekmīgi, nodrošināti izpētes procesi, teorētisko atzinumu un pētījumu veikšana.[5]


Izglītības tirgus

Kad publiskajā telpā parādās ļaužu izbrīna pilnie jautājumi, kā Latvija tikusi līdz tik dižam augstskolu un studiju programmu skaitam, parasti nekādu skaidru atbilžu nav.

Latvijā studiju programmu akreditēšanai ir diezgan pārskatāma sistēma, kam vajadzētu garantēt studiju vides kvalitāti. Ir IZM, LU, RTU, DU, RSU un SIA "Biznesa augstskola Turība" dibināts Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centrs, ir valdības apstiprināta augstskolu, koledžu un augstākās izglītības programmu akreditācijas kārtība, ir starptautiska programmu ekspertīze un ir akreditācijas komisija, kurā ir pārstāvēta IZM, augstskolas, sociālie partneri un studējošie. Pēc statistiskas datiem mums viss ir labā kārtībā, jo uz sešiem gadiem akreditētas 796 programmas, bet uz 2 gadiem – tikai 48 programmas.[6] Tātad - programmas ir labi izveidotas un ilgtspējīgas.

Kāpēc tad interneta portālos ir tik daudz komentāru, kuros augstāko izglītību kritizē ne tikai autori, kas raksta ar ortogrāfijas kļūdām, bet arī komentētāji, kas min loģiskus un grūti apstrīdamus argumentus?

Augstākā izglītība no normālas tirgus konkurences bīstami pietuvinājusies utenim – tajā var atrast jebko, turklāt tikai pircējs pats atbildīgs par to, ko nopircis.



Tam ir daudz iemeslu. Bet galvenais - augstākā izglītība no normālas tirgus konkurences bīstami pietuvinājusies utenim – tajā var atrast jebko, turklāt tikai pircējs pats atbildīgs par to, ko nopircis.

Iepriekšējos gados bijis augsts pieprasījums pēc jebkādas augstākās izglītības. Bet tautsaimniecībā un valsts nākotnes vīzijā sakņotu praktisku studiju piedāvājums ir ļoti niecīgs. Tik augsta pieprasījuma situācijā zēla un plauka mazbudžeta studiju programmas – tās tika piedāvātas ar jauniem un jauniem nosaukumiem, bet būtībā nekādus inovatīvus virzienus neattīstīja, jo netika balstītas ilglaicīgā pētniecībā.

Pirms ekspertiem neviens nepārbauda, vai patiešām visi cilvēki, kas minēti programmu dokumentos, tajās arī docē.



Akreditācijas process praksē diemžēl neatbilst tā jēgai, jo akreditācijas komisijas ekspertē dokumentus un 2-3 dienu vizītē intervijās iztaujā studējošos, mācībspēkus un darba devējus. Pirms ekspertiem neviens nepārbauda, vai patiešām visi cilvēki, kas minēti programmu dokumentos, tajās arī docē (ik pa brīdim atrodas kāds, kas brīnās par savu līdzdalību), vai programmā iesaistītie doktori ir arī pētnieki, kam atbilstošajā laukā (nevis jebkur) ir pietiekami kvalitatīvas publikācijas, vai augstskolai ir pietiekami daudz studiju un pētniecības resursu atbilstošajā studiju laukā (dažā vietā, kur tiek attīstītas doktorantūras, grāmatu skaits bibliotēkā programmas jomā tik tikko sasniedz simtu). Bet eksperti tiešām dažu dienu laikā (un vēl neprotot latviešu valodu) to visu nevar izsvērt.

Stingrāka formālo akreditācijas kritēriju noteikšana programmu kvalitātei noteikti nāktu par labu, jo mazinātu ilūzijas par augstskolu kapacitāti. Spriežot pēc mājas lapu datiem, kādā no universitātēm Latvijā kopā ir 11 profesoru, kas ir mazāk nekā dažā viduvējā augstskolā. Turklāt tas dotu iespēju arī, balstoties uz šiem rezultātiem, veidot programmu novērtējumus plašai publikai, kas būtu pietiekami skaidri, lai kalpotu par atbalstu studiju programmu izvēlē.


Finansējuma labirinti un lamatas

Par finansējuma modeļiem Latvijā diskutē jau no pagājuša gadsimta 90. gadiem, un par to labu pārskatu var gūt Ritas Kašas maģistra darbā.[7] Ja novērtē, kas mainījies, tad pozitīvi vērtējama studiju un studējošo kredītu sistēmas sakārtošana. Bet valsts budžeta finansējuma pieaugums augstākajai izglītībai un zinātnei bez finansējuma modeļa, kas veicinātu kvalitāti, nav pozitīva parādība, un apliecinājums tam ir pašreizējā situācija.

Bāzes finansējums zinātnei (atbilstoši Zinātniskās darbības likumam!) tiek sadalīts, pamatā orientējoties uz 2 kritērijiem: (1) institūcijas uzturēšanas izdevumiem un (2) ievēlētā zinātniskā personāla valsts noteiktā atalgojuma. Te arī skaidrojums, kāpēc Latvijā ir 128 reģistrētu zinātnisko institūciju (mierinājumam – 2008. gadā finansējums tika piešķirts tikai 40). Tikpat normatīvi tiek piešķirta arī valsts dotācija studiju vietām. Vidējais pamatstudiju vietas finansējums 2008. gadā pa tematiskajām grupām bija no Ls 4788 veselības aprūpē un labklājībā līdz Ls 1544 sociālajās zinātnēs, komerczinībās un tiesībās.

Valsts augstskolas finansiālajai labklājībai būtiski bija panākt maksimāli lielu budžeta vietu skaitu.



Valsts augstskolas finansiālajai labklājībai būtiski bija panākt maksimāli lielu budžeta vietu skaitu. Pēc tam jau varēja meklēt arī iekšējās iespējas, kā pārfinansēt citas grupas vai funkcijas, par ko liecina valsts kontroles norādes uz riskiem augstskolās.

Normatīvajā piešķīrumā pēdējos gados strauji auga atalgojumu daļa, bet praktiski nepalielinājās līdzekļi citām augstskolas vajadzībām, piemēram, infrastruktūras izmaksām, kas ļoti strauji sadārdzinājās. Tāpēc valdības noteikumiem atbilstošu minimālo darba samaksu varēja nodrošināt, tikai palielinot studentu skaitu uz vienu mācību spēku vai trūcīgi uzturot studiju vidi un resursus.

Šī pieeja neveicina arī akadēmiskā personāla kvalifikācijas izaugsmi, jo normatīvie finansējuma raksturojumi ir vienādi visiem, neskatoties uz to, vai docētāju vairums ir maģistri, vai ”treknie gadi” izmantoti, lai veicinātu personāla ar doktora grādu ataudzi un no ārzemēm vilinātu mājās kolēģus. Pēc aptuveni pusotra vai diviem gadiem, kad pirmās disertācijas aizstāvēs doktoranti, kuriem no Eiropas Sociālā fonda (ESF) pašlaik tiek maksātas Ls 700 lielas stipendijas, parādīsies jauna problēma. Labākajā gadījumā viņiem pēc pašreizējā finansējuma un valdības noteikumiem varēs piedāvāt Ls 423 lielu lektora algu. Profesoriem pašlaik noteiktā minimālā alga ir Ls 826 uz papīra, tātad viņi reāli pelna mazāk, nekā stipendijās saņem viņu doktoranti.

2008. gadā par saviem līdzekļiem Latvijā studēja 75% no studējošo kopskaita, bet jau kopš 90. gadiem jebkuras diskusijas par iespējamajiem studiju finansēšanas maiņas modeļiem praktiski jau pašā sākumā apturēja studentu organizāciju protesti pret to, ka varētu ieviest taisnīgāku sistēmu, kurā studijas finansētu gan no valsts, gan pašu studētāju līdzekļiem.


Qua vadis, Latvijas augstākā izglītība un zinātne?

Acīmredzot mēs neesam sabiedrība, kas būtu orientēta uz nākotnes prognozēšanu un pakāpenisku rīcību. Augstākajā izglītībā un zinātnē būtiskas izmaiņas veicinās krīze. Tādēļ būtu jākoncentrē, cik vien iespējams, pilsoniskā drosme un kopienas veselais saprāts, lai:
1) uzsāktu atklātas un racionālas diskusijas par augstākās izglītības un zinātnes kvalitāti, tās kritērijiem un veicināšanas ceļiem;
2) publiskajā telpā pārstātu žonglēt tikai ar sev izdevīgu vai eklektisku bezkonteksta informāciju par pasaules pieredzi, ignorējot Latvijas reālo situāciju;
3) no abstraktām nākotnes vīzijām pārietu pie praktiski realizējamu un uz konkrētiem rezultātiem mērķētu modeļu izstrādes un apspriešanas;
4) augstākās izglītības un pētniecības institūciju skaitu un izvietojumu sāktu kartēt, domājot par nākotnes ekonomisko attīstību ārpus Rīgas;
5) pārorientētos no jostas savilkšanas pieejas, uz jaunu risinājumu meklējumiem.
Jo citādāk vēl nāksies konstatēt, ka mums arī 1 (vienai) universitātei naudas nepietiek.

_________________________

[1] Allik, J. (2003). The quality of science in Estonia, Latvia, and Lithuania after the first decade of independence. TRAMES: A Journal of the Humanities & Social Sciences. Vol. 7, Issue 1. P. 48. Sk. 2009. 28. okt.: http://www.psych.ut.ee/~jyri/en/Trames_2003.pdf

[2] Ozoliņš, A. (2009, 16. sept.). Paraugpiedāvājums. Diena.

[3] Slišāne, K. (2009, 17.sept.) Augstskolu pārstāvji skeptiski par plānotajām pārmaiņām augstākajā izglītībā. LETA.

[4] Sk.: http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40145261

[5] Sk. piem., Izglītības un zinātnes ministrijas 2008. gada publiskais pārskats. Lpp. 61-62. Sk. 2009. 26. sept.: http://izm.izm.gov.lv/upload_file/1312-09aaa-2.pdf

[6] Sk.: http://www.aiknc.lv/lv/prog_stat.php

[7] Sk.: Kaša, R. (2002). Augstākās izglītības finansēšanas politika Latvijā no 1991. līdz 2001. gadam. Maģistra darbs. Rīga: LU Politikas zinātnes nodaļa. Sk. 2009. 26. sept.: http://www.politika.lv/temas/izglitiba_un_nodarbinatiba/6108/

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

stalins 14.10.2009 14:05
raksts dod uzdot vairāk jautājumus ,nekā atbild uz tiem,jūtama distancēta nostāja.

Jaatzīst manī ši reforma izraisa klaju neuzticību.Medz ta būt ,ka vienai reformai ir vaiŗāki plāni-viens plašai publiKAI,CITS...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


ieva 12.10.2009 17:27
vai to, kas notiek izglītībā, pamanīja tikai šodien? vakar, aizvakar, treknajos gados, toreiz problēmu nebija, bet varbūt tomēr bija gan, tikai par tām neko nerunāja vai nelikās ne zinis??

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

finansists 08.10.2009 23:57
Latvijas situācija ir bezcerīga atpalicība izglītībā un zinātnē. Nav garantijas, ka koncentrācija uz vienu dos izrāvienu, bet ir varbūtība vismaz. Ar 6 = un tā tālāk augstākā izglītība būs lokālo vajadzību apkalpojoša joma. Nopietna zinātne un nopietnas studijas - ārpus Latvijas robežām. Interesanti zināt, cik Bikšes kundze būdama dekāne reizes ir publiski piedāvājusi, cilājusi būtisku izmaiņu projektus Universitātes pārvaldības limenī. Klasiskais vērtētājs no malas un kritika kā distancēšanās un savas lomas retoriska iezīmēšana. Cik saprotu, sistēmā strādājusi desmitgades. Bet saturiski - vai kāds pamanija jel ko konkrētu, izņemot ieteikumus 'diskusijas pareizākai organizēšai' Nožēlojami

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AA 06.10.2009 23:32
Svarīgs raksts un daudz debatējamā!

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Ctrl 255x203

Maldīšanās labirintā 0 Autors:Inta Brikše