Uzstāšanās konferencē “Sabiedrības integrācija un Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ratifikācija Latvijā” 2002. gada 15. novembrī
Neatkarīgā darba grupa, kuras projektu sponsorē Sorosa fonds, šogad veikusi pētījumu par nacionālo minoritāšu politiskās orientācijas un kultūras dzīves evolūciju sabiedrības integrācijas sākuma posmā. Viens no pētījuma mērķiem bija – izpētīt, kā sabiedrības integrācijas process ietekmē krievu, baltkrievu un ukraiņu nacionālo minoritāšu politiskās apziņas īpatnības Latvijā. Divatā ar filoloģijas doktori Tatjanu Liguti veicām aptauju, kurā piedalījās 50 respondentu: pēc nacionālas piederības – 45 krievi, 4 ukraiņi, 1 baltkrievs; pēc tiesiskā statusa – 33 Latvijas Republikas pilsoņi, 17 pastāvīgie iedzīvotāji.
Respondenti darbojas dažādās nacionālo minoritāšu dzīves sferās:
- Sabiedrisko organizāciju darbinieki 19
- Nacionālo minoritāšu skolu direktori un pasniedzēji 14
- Krievu valodā iznākošo avīžu redaktori un žurnālisti 10
- Kultūras, zinātnes un mākslas darbinieki 7
Apkopojot respondentu atbildes uz anketā uzdotajiem jautājumiem, var izdarīt šādus secinājumus:
1. Latvijas sabiedrības integrācija tiek uzskatīta par ļoti svarīgu vērtību demokrātijas attīstībai Latvijā. Par to liecina integrācijas nepieciešamības pozitīvā novērtējuma absolūtais pārsvars: 42 no 50 respondentiem saista integrācijas galveno mērķi ar pilsoniskās integrācijas nepieciešamību, ar nacionālo minoritāšu pilntiesīgu iekļaušanos Latvijas valsts politiskajā dzīvē. Šis augstais novērtējums nav atkarīgs no respondentu statusa: 80% Latvijas Republikas pilsoņu un arī daļa no pastāvīgajiem iedzīvotājiem nodemonstrējuši vienādu attieksmi pret integrāciju.
2. Respondentu politiskajā apziņā radusies kolīzija starp pozitīvo attieksmi pret nepieciešamību integrēt Latvijas sabiedrību un starp valsts integrācijas programmas lomas un Latvijas sabiedrības integrēšanas procesa politikas novērtējumu. Respondentu vidū konstatējama atturīga attieksme pret Latvijas valdības akceptēto Sabiedrības integrācijas Valsts programmu. Tikai 4 no 50 respondentiem to atbalsta pilnīgi. Turklāt šajā jautājumā būtiski atšķiras krievu respondentu domas, no ukraiņu un baltkrievu domām. Tikai 2 no 45 krieviem, bet 2 no 5 ukraiņiem pilnīgi atbalstīja Valsts integrācijas programmu. Lielākā daļa respondentu – 34 no 50 – daļēji atbalstīja programmas tēzes.
3. Galveno uzmanību respondenti velta nevis integrācijas problēmas tēzēm, bet gan valsts politikai šajā sabiedrības dzīves jomā. Lielākā daļa respondentu uzskata, ka šī politika aizskar nacionālo minoritāšu vitālās intereses: tikai 9 no 50 respondentiem nesaskata nekādas pārmaiņas minoritāšu politiskajā orientācijā, kuras rastos integrācijas politikas darbības rezultātā.
Turklāt valsts integrācijas politikas novērtējumā nav vērojama kāda dominējoša tendence. Par šīs politikas pozitīvām un negatīvām sekām – „pieaug lojalitāte pret Latvijas valsti”, „palielinās cilvēku politiskā aktivitāte”, „rodas lielāka dzīves stabilitātes izjūta”, bet vienlaikus – „palielinās atsvešinātība no valsts”- saņemto konstatāciju skaits ir vienāds, katru izpausmi atzīmē apmēram trešā daļa respondentu.
4. Kolīzija Valsts integrācijas programmas un paša integrācijas procesa nepieciešamības novērtējumā liecina, ka no visām politiskajām un nepolitiskajām institūcijām, kuras veicina reālos integrācijas procesus, vislielāko uzticību guvušas nepolitiskās institūcijas. 35 no 50 respondentiem uzskata, ka galvenā loma integrācijas procesos ir nevalstiskajām organizācijam, bet 15 par ļoti ietekmīgiem atzīst arī masu saziņas līdzekļus. Visām politiskajām institūcijam – Valsts prezidentam, Saemai, Ministru kabinetam – šajā jautājumā uzticas no 1 līdz 5 respondentiem. Turklāt vismazākais uzticības reitings starp visām sabiedrības integrāciju veicinošajām institūcijām ir valdībai: tikai viens respondents piekritis augstam Ministru kabineta novērtējumam.
5. Starp visiem sabiedrības integrācijas virzieniem respondenti par svarīgākajiem uzskata tos, kuru uzmanības centrā ir nacionālās minoritātes, un mazākumtautību valodas statuss.
Starp piedāvātājiem izglītības modeļiem respondenti par pieņemamākajiem nosauc:
- Kvalitatīvu bilingvālo izglītību;
- Izglītības nodrošināšanu dzimtajā valodā;
- Mācību priekšmetu dalījumu – daļu krievu valodā, daļa latviešu valodā.
Turklāt svarīgi atzīmēt, ka par kvalitatīvu bilingvālo izglītību izteikušies 14 respondenti, bet par priekšmetu dalījumu – daļu krievu un daļu latviešu valodā – 22. Lai gan pēc būtības šie divi modeļi ir identiski, sabiedriskā apziņa acīmredzot saista „bilingvālo izglītību” ar Izglītības un zinātnes ministrijas ieteiktajiem prakses modeļiem. Starp respondentiem neatradās neviens, kas būtu mierā ar tādiem nacionālo minoritāšu izglītības modeļiem kā “mācības latviešu skolās”, „vidusskolu ar krievu mācību valodu pakāpeniska pāreja uz latviešu mācību valodu”. Pētījumā iegūtie dati nesakrīt ar Baltijas sociālo zinātņu institūta 2001. gadā veikta pētījuma „Bilingvālās izglītības ieviešanas procesa analīze” secinājumiem. (Sasakaņā ar šī institūta petījumu: „Mācību pāreju vidusskolā galvenokārt uz latviešu valodu atbalsta 52% direktoru, 42% skolotāju, 40% skolēnu un 42% vecāku.” (Skat. „Bilingvālās izglītības ieviešanas procesa analīze”.-Rīga, Baltijas sociālo zinātņu institūts. 2002, 47.lpp.). Mūsu pētījumā kā respondenti piedalījušies autoritatīvākie austrumslāvu nacionālo minoritāšu pārstāvji Latvijā, un viņu vērtējumu nevar ignorēt, izstrādājot nacionālo minoritāšu izglītības turpmāko politiku.
45 respondenti uzskata par svarīgu, lai Latvijas Republikas Saeima ratificētu Eiropas Padomes Vispārējo nacionālo minoritāšu aizsardzības konvenciju. Taču tikai 16 respondentu uzskata, ka šim solim būtu izšķiroša nozīme integrācijas procesā. Toties 28 respondenti uzskata, ka ratifikācijai būs būtiska, kaut ne izšķiroša nozīme. Kopumā 44 respondenti atbalsta ratifikāciju. Acīmredzot daļai respondentu tomēr nav sevišķas uzticības šādam vienreizējam lēmumam. Liela daļa neuzticas politiskajām institūcijām kopumā. Nacionālās minoritātes arī uzskata, ka Latvijas sabiedrības integrācijas procesā iniciatīvai ne vienmēr jānāk no valsts.
6. Starp Latvijas Republikas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem vērojama vienprātība aktuālo integrācijas problēmu vairuma vērtējumā. Dažas nesaskaņas uzskatos ir integrāciju veicinošo politisko un nepolitisko (kultūras) faktoru samēra izpratnē. Latvijas Republikas pilsoņi lielākā mērā nekā pastāvigie iedzivotāji saista integrācijas procesa panākumus ar cilvēku sabiedriskās iniciatīvas aktualizāciju, ar kultūras lomu. Piemēram, starp 11 respondentiem, kas uzskata integrāciju kultūras sfērā par ļoti svarīgu integrācijas virzienu, Latvijas Republikas pilsoņi ir 10 . Šis fakts saskan ar daudziem novērojumiem, ka valsts pilsoņa statusa ieguve veicina nepolitisko vērību nozīmes palielināšanos nacionālo minoritāšu sabiedriskajā dzīvē.
7. Pētījums apstiprinājis nacionālo minoritāšu vidē plaši izplatīto priekšstatu, ka sabiedrības integrācijas uzdevumi Latvijā ir plašāki nekā naturalizācija, kļūšana par Latvijas Republikas pilsoņiem. Respondenti uztver integrācijas problēmu kā mazākumtautību nacionālās dzīves vērtību plaša spektra iekļaušanu Latvijas pilsoniskajā sabiedrībā.