Raksts

Krievu pasaule


Datums:
30. novembris, 2009


Autori

Andis Kudors


Foto: Pierre Pouliquin

Rietumu analītiķi Krievijas ekspansionismu un impēriskās ambīcijas parasti izskaidro ar nedrošības sajūtu, toties Krievijas autori to pamato ar mesiānisko aicinājumu.

„Pagātnē ģeogrāfiski vienotā „krievu pasaules” telpa pašlaik ir sadalīta ar dažādu valstu robežām. Tomēr tautām, kuras dzīvo vēsturiskās Krievzemes teritorijā, jājūt sava kopējā civilizācijas piederība un jāuztver „krievu pasaule” kā pārnacionāls projekts”.[1] Šos vārdus III Krievu pasaules asamblejas atklāšanā Maskavā 2009. gada 3. novembrī teica Krievu pareizticīgās baznīca galva patriarhs Kirils. Turklāt viņš nāca klajā ar priekšlikumu lietot jēdzienu „krievu pasaules valstis”, attiecinot to uz zemēm, kuras vēsturiski ir bijušas Krievijas teritorijā. Kirils precizēja, ka „krievu pasaulē” tās apvieno krievu valodas lietošana, kopīga kultūra un vēsturiskā atmiņa. Visas trīs pazīmes atbilst arī citu „krievu pasaules” ideoloģiskā koncepta autoru izvirzītajiem vienojošajiem elementiem.

Austrumeiropas politikas pētījumu centrs sadarbībā ar kolēģiem Igaunijā, Lietuvā, Ukrainā, Moldovā un Gruzijā ir veicis pētījumu The „Humanitarian Dimension” of Russian Foreign Policy Toward Georgia, Moldova, Ukraine and, the Baltic States. Tajā ir detalizētāk apskatītas šajā rakstā skartās tēmas. Taču, pirms tagad apskatīt Krievu pareizticīgās baznīcas lomu „krievu pasaules” veidošanā un līdzdalībā Krievijas politikā attiecībā uz tautiešiem ārvalstīs, ielūkosimies nedaudz „krievu pasaules” ideju attīstībā.

Tautiešu meklējumos

Ar „krievu pasauli” parasti saprot gan Krievijas un tās diasporu pārrobežu veidojumu, gan ideoloģisku konceptu, kura pamatā ir „krievu pasaules” kā īpašas civilizācijas attīstība. Tādi autori kā Pjotrs Ščedrovickis, Jefims Ostrovskis, Natālija Naročņickaja, Tatjana Poloskova, Vitālijs Skriņņiks, Valērijs Tiškovs dažādos rakursos ir aprakstījuši „krievu pasaules” veidošanas mērķus un līdzekļus to sasniegšanai. Viens no autoriem, kurš ir devis nozīmīgu ieguldījumu „krievu pasaules” koncepta attīstībā, ir P.Ščedrovickis. Viņš atsaucas uz krievu zinātnieku — eirāzistu[2] — ģeopolitisko ideju turpinātāju Ļevu Gumiļovu, kurš uzskatīja, ka „griba aktīvi darboties vēsturē” pāriet laikā no vienas etnokultūras grupas uz citu.[3] P.Ščedrovickis uzsver, ka pienācis laiks Krievijai ar „krievu pasaules” palīdzību ieņemt nozīmīgu lomu cilvēces vēsturē.

Viens no „krievu pasaules” būvniecības pamatelementiem ir krievu valoda, kā ceļš uz krievu kultūras izpratni. Ščedrovickis, līdzīgi 18. gadsimta vācu domātājam Herderam akcentē valodas saistību ar domāšanas procesu. Viņš raksta, ka tie, kuri ikdienā runā krieviski, arī domā krieviski un rezultātā — rīkojas krieviski.[4]

Daļa „krievu pasaules” autoru kā vienu no galvenajiem „krievu pasaules” mērķiem saskata diasporas iesaisti ekonomisku labumu gūšanā, piemēram, investīciju piesaistē Krievijai. Lai sasniegtu minēto, „krievu pasaulei” tiek izvirzīts uzdevums — veidot globālu infrastruktūru ar tīklveida komunikāciju, lai ar ārvalstīs dzīvojošo Krievijas tautiešu palīdzību piedalītos visdažādāko resursu sadalē pasaules mērogā.

Krievu pasaules” koncepta izstrāde pagājušā gadsimta 90. gados attīstījās drīzāk neatkarīgi no Krievijas oficiālās politikas attiecībā uz ārvalstīs dzīvojošajiem tautiešiem. Situācija mainījās pēc Vladimira Putina nākšanas pie varas. Jēdziens „krievu pasaule” kļuva par oficiālā politiskā diskursa sastāvdaļu un vēlāk, 2007. gadā, tika iekļauts arī Krievijas Federācijas ārpolitikas apskatā. [5] Minētais apskats, pēc V.Putina norādījuma, tika izstrādāts kā vadlīnijas Krievijas diplomātu darbam.

„Krievu pasaules” izveide nav iedomājama bez tās dalībniekiem — Krievijas tautiešiem dažādās pasaules malās. Bet kuri īsti ir „ārvalstīs dzīvojošie Krievijas tautieši? Lai gan 1999. gada likums par „Krievijas Valsts politiku attiecībā uz ārvalstīs dzīvojošajiem tautiešiem” akcentē četras cilvēku grupas, kas var pretendēt uz Krievijas tautieša statusu, tomēr jautājums līdz šim nav saņēmis pietiekami skaidru un vienotu atbildi pašā Krievijā. Diskusija par tautiešu definīciju ir gājusi roku rokā ar Krievijas identitātes meklējumiem.

90. gados arvien pieaugošais nacionālisms Krievijā kļuva bīstams normālai multietniskajai valsts pastāvēšanai. Strikta tautieša definīcijas sasaiste ar etnisko pazīmi un juridiska statusa fiksēšana (tautieša karte jeb sertifikāts) varētu izraisīt pretreakciju gan Krievijas kaimiņvalstīs, gan pašā Krievijā. Tādējādi radās nepieciešamība pēc „krievu pasaules” kā visaptveroša koncepta, kas ļautu izvairīties no juridiskiem un politiskiem sarežģījumiem. Turklāt tas vienotā veidojumā ļauj apvienot visu Krievijas emigrācijas viļņu pārstāvjus — gan tos, kuri izbrauca labākas dzīves meklējumos, gan tos, kuri bija spiesti atstāt savu dzimteni politisku motīvu dēļ, gan arī tos, kuri uzskata, ka paši nekur nav braukuši, drīzāk „valsts esot aizbraukusi” un atstājusi viņus aiz robežām.

Svētā Krievzeme

Tā kā „krievu pasaules” galvenā pazīme ir piederība kultūrlingvistiskajai grupai, tad tās robežas nav strikti iezīmētas. Krievijas oficiālajai varai tas ļauj attiecināt savu tautiešu „interešu aizstāvības” politiku uz plašu ārvalstu iedzīvotāju loku, kā nu konkrētajā situācijā ir nepieciešams. Minēto apstiprina arī V. Putina teiktais 2001. gada oktobrī Ārvalstīs dzīvojošo tautiešu kongresā: „Bet tautietis noteikti ir ne tikai juridiska kategorija. [..] Jo jēdziens „krievu pasaule” jau no laika gala ir gājis tālāk par Krievijas ģeogrāfiskajām robežām un pat pāri krievu etnosa robežām.”[6]

Krievu pareizticīgā baznīca akcentē „krievu pasauli” kā garīguma glabātāju un izplatītāju. Viena no KPB priekšrocībām darbā ar tautiešiem ir savu mērķu nepolitizēšana. Katrā ziņā tas netiek darīts atklātā veidā. Ir jāņem vērā tradicionāli tuvās attiecības starp Baznīcas līderiem un Krievijas valsts vadību. Izmantojot krievu pareizticīgo baznīcu kā „krievu pasaules” konsolidētāju, Krievijas vara samazina iespējamo kritiku par savu rīcību tautiešu politikā ārvalstīs. Rietumos respektētā reliģijas brīvība nodrošina zināmu leģitimitāti Krievu pareizticīgās baznīcas aktivitātēm ārvalstīs. Turklāt baznīcai ir reāls sakaru tīkls visā pasaulē, kur vien ir Maskavas patriarhātam pakļautībā esošās vietējās baznīcas.[7]

Tagadējais pareizticīgās baznīcas galva Kirils iepriekšējos gados pārstāvēja baznīcu sakaros ar ārvalstīm. Viņš aktīvi iesaistījās Krievu aizrobežu pareizticīgās baznīcas apvienošanā ar Maskavas patriarhātu. Arī tā laika Krievijas prezidents V.Putins atbalstīja abu sašķelto pareizticīgo organizāciju apvienošanos 2007. gada maijā. Šis notikums ir viens no „krievu pasaules” konsolidācijas aktivitāšu piemēriem. Pēdējo gadu prakse rāda, ka Krievu pareizticīgā baznīca ir aktīvi iesaistījusies tautiešu politikā. Tā aktīvi piedalījās Eiropas krievu alianses izveidē. Alianse apvieno sabiedriskās organizācijas, politiķus, žurnālistus, citus aktīvistus no Eiropas Savienības (ES) valstīm. Minētajā organizācijā darbojas arī Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas Tatjana Ždanoka.

Sevišķu uzmanību Krievija pievērš Ukrainai, kur pastāv trīs neatkarīgas pareizticīgo baznīcas: Kijevas patriarhāts, autokefālā baznīca un Maskavas patriarhāts. Ukrainas vara vēlas mazināt Krievijas ietekmi uz minētajām organizācijām, turpretī oficiālā Krievija labprātāk redzētu visus pareizticīgos kā konsolidētas „kievu pasaules” sastāvdaļu. Jau minētajā III Krievu pasaules asamblejas sapulcē Kirils citēja Lavrentiju Čerņigovski, kurš teicis, ka „Krievija, Ukraina, Baltkrievija — tā arī ir Svētā Krievzeme.”[8] Līdzīgas idejas par ukraiņiem kā etniski un garīgi neatšķiramiem no krieviem Ukrainā pēdējos gados aktīvi izplata Krievijas tautiešu organizācijas.

Pret Rietumiem

Metropolīts Kirils, pirms vēl bija kļuvis par Krievu pareizticīgās baznīcas galvu, uzrunājot 10. Vispasaules krievu tautas sapulci 2006. gada maijā, pavēstīja, ka savdabīgajai krievu civilizācijai, kura sastāv no Krievijas un „krievu pasaules”, būs jāoponē Rietumu civilizācijai jautājumos par Rietumu tradīciju universālumu.[9]

Krievijas politiskajā retorikā civilizāciju sadursmes ideja tiek izmantota kā pamatojums ES un ASV ietekmes līdzsvarošanai Krievijas kaimiņos. Tādējādi tiek meklēta leģitimitāte aktīvai ārpolitikai attiecībā uz NVS, Baltijas valstīm un tajās dzīvojošajiem Krievijas tautiešiem. Šīs valstis tiek pasniegtas kā cīņas lauks starp divām civilizācijām. Sevišķi 2004–2006. gadā „krāsaino” revolūciju iespaidā Krievijas politiķi labprāt citēja 19. gadsimta slavofilus un runāja par civilizāciju pretstāvēšanu. Aktīvs tautiešu atbalsta politikas īstenotājs, Maskavas mērs Jurijs Lužkovs, 2006.gadā rakstā Mēs un Rietumi rakstīja — lai noturētos pret Rietumiem, Krievijai esot jāintegrē ap sevi nākamā pasaules daļa, vispirmām kārtām — postpadomju telpa un „tautiešu pasaule”.[10] „Krievu pasaules” koncepts formulē tautiešu politikas mērķi plašākā nozīmē, piešķirot tam Krievijas tautas misijas uzdevumu. Henrijs Kisindžers savā grāmatā Diplomātija norāda, ka Rietumu analītiķi Krievijas ekspansionismu un impēriskās ambīcijas parasti izskaidro ar nedrošības sajūtu, toties Krievijas autori to pamato ar mesiānisko aicinājumu. [11]

Par spīti skaistām runām par pareizticīgās pasaules vienotību un Krievijas īpašo garīgo misiju Krievijas—Gruzijas militārā konflikta piemērs atgādina par realitāti Krievijas ārpolitikā. Arī pašā Krievijā drīzāk varētu runāt par pareizticīgās kultūras ietekmi nekā par Krieviju kā patiesi pareizticīgu zemi. Lielākā daļa „krievu pasaules” ideju autoru un tautiešu politikā iesaistīto ekspertu vairāk uzsvaru liek uz visdažādāko „pasaulīgo” tautiešu NVO darbības atbalstu. Tomēr Krievijas identitātes meklējumos arī turpmāk pareizticība spēlēs nozīmīgu lomu. Lai gan „krievu pasaulei” izvirzīto misiju drīzāk varētu saukt par „neiespējamu”, tomēr paredzams, ka šo vārdu salikumu mēs dzirdēsim arvien biežāk. Tas, ka Latvijai netieši tiek ierādīta loma kā „krievu pasaules valstij”, nevilšus atgādina vācu ģeopolitkas ideju pamatlicēja Karla Haushofera pausto par „nepieciešamo dzīves telpu” un „godīgākām robežām”. Protams, nevar vilkt tiešas paralēles starp minētajām idejām un „krievu pasauli”, tomēr nevajadzētu arī atstāt bez ievērības to, ko kaimiņezemes varenie pauž attiecībā uz mums.

_____________________________

[1] Выступление Святейшего Патриарха Кирилла на торжественном открытии III Ассамблеи Русского мира. http://www.patriarchia.ru/db/print/928446.html (Maskvas patriarhāta mājaslapa; aplūkota 23.11.2009.).

[2] Eirāzisma ideoloģija attīstījās Krievijas emigrācijas domātāju vidē 20. gs. 20. – 30.tajos gados. Tās pamatā ir ideja par Krieviju, kā īpašas Eirāzijas civilizācijas centru, kas ietver sevī gan Eiropas, gan Āzijas kultūru īpatnības.

[3] Щедровицкий П. Русский мир и транснациональное русское. http://www.archipelag.ru/ru_mir/history/history99-00/shedrovicky-transnatio/ („Русский Архипелаг” mājaslapa; aplūkota 5.04.2009.).

[4] Turpat.

[5] Обзор внешней политики Российской Федерации http://www.mid.ru/brp_4.nsf/sps/3647DA97748A106BC32572AB002AC4DD (KF ĀM mājaslapa; aplūkota 10.03.2009.).

[6] Выступление В.В. Путина на Конгрессе соотечественников проживающих за рубежом 11-12 октября 2001 г. http://www.mosds.ru/Meria/meria_merop_KongPut.shtml (Maskavas Tautieša nama mājaslapa; aplūkota 12.04.2009.).

[7] Выступление председателя Отдела внешних церковных связей Московского Патриархата митрополита Смоленского и Калининградского Кирилла на заседании Президентского совета по взаимодействию с религиозными организациями (Москва, 27 ноября 2007 года) http://www.mospat.ru/index.php?page=38903 (KPB Maskavas patriarhāta oficiālā mājaslapa; aplūkota 23.04.2209.).

[8] «Россия, Украина, Беларусь ― это и есть святая Русь»

[9] Права человека и нравственная ответственность http://www.patriarchia.ru/db/print/102261.html (KPB Maskavas patriarhāta mājaslapa; aplūkota 12.03.2009.).

[10] Turpat.

[11] Turpat.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!