Atslēgvārdi:

Krievijas gods, prāts un sirdsapziņa 17

Krievija arvien vairāk tuvojas autoritārisma modelim, kurā „cars Putins” faktiski ir kļuvis neaizstājams sistēmas stabilitātes uzturēšanā. Ne velti Krievijas ģerbonī joprojām ir monarha simbolika.

Iesaki citiem:
Seja 255x203(1)
Foto:lyalka

Krievijas Domes vēlēšanās pārsteigumu nav bijis, un sagaidīti rezultāti, kurus jau iepriekš varēja prognozēt pēc sabiedriskās domas aptaujām. Pārliecinoši ar vairāk nekā 64% uzvarēja Vienotā Krievija, kuras saraksta galvgalī atradās pats Vladimirs Putins. Neskatoties uz to, ka Vienotā Krievija arvien vairāk saturiski un stilistiski aizņem padomju laiku kompartijas tradicionālo nišu kā sabiedrības „gods, prāts un sirdsapziņa”, paši Krievijas komunisti, pat ja tikai ar savu nosaukumu, tomēr vēl arvien spēj piesaistīt zināmu nostalģiski noskaņotu sabiedrības daļu (11,6 %). Liberāldemokrātus kārtējo reizi Domē uz saviem pleciem ienesis politiskās aktiermākslas talants Vladimirs Žirinovskis (8,2%), savukārt iepriekš plānotās divpartiju sistēmas prokremliskā „kreisā” sastāvdaļa Taisnīgā Krievija tikai ar grūtībām pārvarēja paša Kremļa uzstādīto 7% barjeru (7,8%). Labējās un liberālās opozīcijas partijas parādīja un pierādīja savu nespēju iegūt kaut cik vērā ņemamu popularitāti Krievijas sabiedrībā un pat nepietuvojās Krievijas parlamentam.

Vēlēšanu nozīmīgums

Neskatoties uz varas centra atrašanos prezidenta tuvumā Kremlī un visumā prognozējamajiem parlamenta vēlēšanu rezultātiem, šīs vēlēšanas gan ir nozīmīgākas, nekā tas varētu sākotnēji šķist. Ne tikai tāpēc, ka tās uzskatāmi norāda uz pieaugošo „autoritārās modernizācijas” vai „konservatīvās konsolidācijas” tendenci un tās popularitāti Krievijā. Vairāk gan tāpēc, ka aiz šķietami prognozējamiem vēlēšanu rezultātiem slēpjas gan Krievijas „suverēnās demokrātijas” būvniecības metodes un virziens, gan politiskās un ekonomiskās piramīdas visai nelīdzsvarotais fundaments. Uz šo vēlēšanu nozīmīgumu acīmredzami norādīja pārsteidzošā varas jūtīguma un aizkaitinājuma atklāta izpausme un spēka pielietošanas pārdozēšana attiecībā uz opozīciju, par kuras klātbūtni faktiski arī atgādināja tikai veids, kādā tā tika izdzenāta.

Parlamenta vēlēšanas ir bijušas tieši saistītas ar pašreiz svarīgāko jautājumu Kremlī un ap Kremli — ko darīt ar Vladimiru Putinu? Vēlēšanu nozīmīgākais mērķis bija nodrošināt manevra iespējas politiskajai elitei jeb „kolektīvajam Putinam” sev labvēlīgi atrisināt „individuālā Putina” jautājumu. Meklējumi pēc Putina novietošanas varas vertikālē un vēlme radīt visus priekšnoteikumus Putina līderības saglabāšanai noveda pie bezprecedenta notikuma postpadomju Krievijā— valsts līderis sevi saistīja ar konkrētu politisko partiju un kandidēja no tās saraksta. Tieši Putina kandidēšana un nepieciešamība iegūt vispārēju atbalstu „referendumā par Putina politiku” noveda pie paaugstināta jūtīguma attiecībās gan ar opozīciju, gan Rietumu valstīm un acīmredzami atspoguļoja to nervozitāti, kas valda Putinam tuvās aprindās. Kremlim bija nepieciešama nevis pārliecinoša, bet gan absolūti pārliecinoša uzvara.

Visupirms, ņemot vērā paša Putina piedalīšanos vēlēšanās, galvenais uzdevums bija parādīt atšķirību no iepriekšējām vēlēšanām gan sabiedrības piedalīšanās aktivitātē, gan balsu sadalījumā. Tomēr uzstādītie uzdevumi varētu būt sasniegti nepilnīgi. Lai gan sabiedrības aktivitāte (63%) tika pārsniegta, salīdzinot ar 2003. gada vēlēšanām (56%), tā faktiski palika 1995. gada (65%) un 1999. gada (62%) līmenī. Otrs un, protams, vēl svarīgāks jautājums — atbalsts varas partijai. Iepriekšējās vēlēšanās latiņa jau bez Putina piedalīšanās tika pacelta augstu. Lai gan 2003. gadā Vienotās Krievijas partijas saraksts ieguva 37% atbalstu, deputāti no vienmandāta apgabaliem un eventuālā deputātu pievienošanās varas partijai parlamentā nodrošināja vairāk nekā divu trešdaļu balsu vairākumu — 305 no 450 vietām, un tas procentuālā izteiksmē aizsniedzās līdz pat 68%. Savukārt pats Putins 2004. gada prezidenta vēlēšanās sasniedza 71%, un arī viņa reitingi visus nākamos gadus saglabājās ap 70%. Tieši tāpēc šie 64% ir Vienotās Krievijas pārliecinoša uzvara, īpaši ņemot vērā partijas dažu desmitu procentu reitingu vēl oktobrī. Tomēr diez vai to varētu uzskatīt par paša Vladimira Putina triumfu, bet tieši Putina „nacionālā līderība” ir kļuvusi par centrālo jautājumu Krievijas politiskās sistēmas stabilitātes nodrošināšanā.


Ekonomikas un politikas nelīdzsvarotais pamats

Krievija ir acīmredzami atguvusies no Jeļcina laiku ekonomiskā un politiskā „šoka bez terapijas”. Vladimira Putina popularitātei ir palīdzējusi valsts ekonomiskā stabilizācija un izaugsme. Lai gan to veicinājušas visupirms jau energoresursu cenas, Krievijas valdības ir spējušas izmantot šo ekonomiski labvēlīgo vidi un nepieņemt tādus ekonomiskus lēmumus, kas varētu radikāli nobremzēt ekonomisko attīstību. Krievija uzkrājusi vienas no lielākajām pasaules valūtas rezervēm, izveidojusi apjomīgu stabilizācijas fondu, nomaksājusi lielāko daļu sava ārējā parāda un, galvenais, nodrošinājusi tādu stabilu ekonomisko izaugsmi, ko ir izjutusi lielākā daļa Krievijas sabiedrības. Vienlaicīgi ir stiprināta varas politiskā vertikāle, veicināta valsts centralizācija un formēta valsts identitāte.

Tomēr Krievijas ekonomiskās un politiskās sistēmas pamati joprojām paliek nelīdzsvaroti. Nepārprotami „karalis būtu plikāks”, ja nebūtu augstās naftas un gāzes cenas. Krievijas ekonomiskā varenība paliek visumā viendimensionāla — tā balstās uz enerģētikas sektora attīstības veiksmēm un neveiksmēm. Novecojusī infrastruktūra, investīciju nepieciešamība un arvien lielāka valsts iejaukšanās radīs izaicinājumus ekonomikai kopumā ne pārlieku tālā perspektīvā. Vēl acīmredzamāki robi ir vērojami Krievijas politiskajā piramīdā. Krievija ir vienīgā postpadomju valsts, kurā nav notikusi varas maiņa. Demokrātiskai iekārtai raksturīgo institucionalizēto varas dalījumu ir aizstājusi aizkulišu neformālu grupējumu cīņa par politisko ietekmi un klātbūtni biznesa struktūrās. Faktiski Jeļcina „oligarhu kapitālismu” ir nomainījis Putina „birokrātiskais kapitālisms”, kurā dominē un par ietekmi cīnās visupirms no specdienestu aprindām nākuši grupējumi.

Nerunājot jau par to, ka neeksistē reāla opozīcija, neatkarīga tiesu vara un nekontrolēti mediji, praktiski jau arī nepastāv reāla varas partijas, ar kuras palīdzību realizēt tādus politiskos mērķus kā „Putina plāns — pelnīta nākotne lielai nācijai”. Vienotā Krievija nav varas partija, tā ir partija pie varas, kas arvien vairāk saduras ar identitātes krīzi. Partijai nebūs viegli pārvērsties no „varas partijas” klona par reāli valdošu spēku. Šobrīd tieši līderis ir kļuvis gan par likumības un taisnīguma avotu un tiesnesi, gan par politiskās elites konkurējošo grupējumu līdzsvarotāju un sabiedrības un politiskās elites interešu saskaņotāju. Krievija arvien vairāk tuvojas autoritārisma modelim, kurā „cars Putins” ir faktiski kļuvis neaizstājams sistēmas stabilitātes uzturēšanā. Ne velti Krievijas ģerbonī joprojām ir monarha simbolika.

Un tieši tāpēc arvien intensīvāk notiek meklējumi Vladimira Putina varas kontinuitātes nodrošināšanai. Scenāriji ir vairāki, kas visumā centrējas ap trīs galvenajām izvēlēm — Putins kā nacionālais līderis, Putins kā prezidents, Putins kā premjers. Tomēr visām alternatīvām ir lielas riska devas. Neformāls nacionālais līderis pēc Ķīnas Den Sjaopina parauga varētu būtu grūti realizējams, jo tradicionāli Krievijā neformāla vara bez formālas varas instrumentiem ātri beidzas. Otrais scenārijs nozīmētu konstitucionālas izmaiņas, kas ļautu prezidenta ievēlēšanu uz trešo termiņu. Šeit tiek piesaukts ASV prezidents Franklins Delano Ruzvelts, kurš ekonomiskās izaugsmes nepārtrauktības un ārējo apdraudējumu novēršanas vārdā tika ievēlēts ASV prezidenta amatā pat četrkārtīgi. Putins gan solījis to nedarīt, apzinoties, ka Krievijas „suverēnā demokrātija” sāktu straujiem soļiem tuvināties Lukašenko, Karimova un Čaveza „tautas varas” modeļiem. Putina kļūšana par premjeru varētu šķist vispateicīgākā izeja no „Putina dilemmas”. Tiktu saglabāta leģitimitāte, turēti iepriekš dotie solījumi un vajadzības gadījumā būtu iespējams atgriezties pie prezidenta funkciju pildīšanas. Premjera amats gan prasa atbildības uzņemšanos par valdības darbu, no kā līdz šim Vladimirs Putins kā prezidents vajadzības gadījumā veiksmīgi varēja izvairīties, atstājot sev augstākā tiesneša un izvērtētāja statusu. Turklāt līdz šim premjera subordinācija prezidentam ir bijusi acīmredzama. Situācija kļūtu vēl divdomīgāka, ja Putina „mantinieks” prezidenta vēlēšanās iegūtu lielāku balsu skaitu nekā saraksts ar Putinu priekšgalā. Bet parlamenta vēlēšanu rezultāti politiskā manevra lauku atstājuši pietiekami šauru.


Konsekventi un ar pašcieņu

Viens no „Vienotās Krievijas” līderiem Oļegs Morozovs savu partiju nosauca par „vēsturiskā revanša partiju”. Šo apzīmējumu gan varētu attiecināt uz visu Krievijas ārpolitiskās identitātes veidošanas kursu. Populisms un ārējo ienaidnieku meklēšana savas identitātes, elektorāta piesaistīšanā un ārpolitiskā satura definēšanā kļuvusi par neatņemamu politikas sastāvdaļu visā postpadomju telpā. Tomēr Krievijas atšķirība — tā vienlaicīgi ir gadsimtu sindromu ietekmēta attīstība, un tradicionālais lielvalstiskums atgriežas tikai citā kontekstā un formā. Ietekme bijušajās impērijas zemēs un pretnostatījums Rietumiem arvien acīmredzamāk kļūst par Krievijas ārpolitiskās stratēģijas vienu no svarīgākajām vadlīnijām. Turklāt Krievijā ārpolitika nepārprotami ir kļuvusi arī par iekšpolitiskās neskaidrības ķīlnieku. Vladimirs Putins priekšvēlēšanu „desmit naida minūtēs” Lužņikos skaidri norādīja, ka pastāv ārvalstu spēki, ieinteresēti Krievijas sabrukumā, kas sadarbojas ar vietējām organizācijām. Ārējā apdraudējuma un iekšējās sazvērestības lozungi vienmēr ir bijuši labi instrumenti sabiedrības mobilizācijā un elektorāta piesaistīšanā Krievijā. Tie gan arī stiprina jau valdošos noskaņojumus un ierobežo iespējas uz politiskās retorikas un satura maiņu tuvākajā nākotnē.

Krievijas iekšpolitiskā attīstība un ārpolitiskie mērķi un instrumenti nepārprotami ietekmē Latviju. Un, lai gan šā brīža situācijā jautājums, kā garantēt vienlaicīgi konstruktīvas un savstarpēji izdevīgas starpvalstu attiecības un Latvijas kā mazas valsts politiskās un ekonomiskās darbības autonomiju, ir pietiekoši sarežģīts, atbilde ir atrodama gan mūsu kaimiņu, gan mūsu pašu pieredzē. Latvijai ir jāsadarbojas ar saviem partneriem un sabiedrotajiem ES un NATO, starpvalstu attiecības jāveido ar konsekvenci un pašcieņu un jāmazina tie riski, kas varētu rasties gan Krievijas iekšpolitiskās attīstības, gan tās ārpolitisko mērķu un pielietoto instrumentu kontekstā. Jāatzīmē tomēr, ka pēdējā gada laikā reģionālās sadarbības un pašu konsekvences un pašcieņas varēja būt arī vairāk. Tas attiecas uz Latvijas nostāju gan par Igaunijas notikumiem, gan Krievijas—Vācijas gāzes cauruļvadu, gan pozīcijas un amatpersonu vizīšu pielāgošanu robežlīguma sakarā. Diemžēl potenciālo ilgtermiņa risku novēršanas jautājumā Latvijas valdošā koalīcija cenšas spert platu soli pilnīgi pretējā virzienā. Latvijas „gazpromizācijas” projekti nenovēršami atstās negatīvas sekas uz Latvijas politiskās un ekonomiskās vides caurskatāmību un godīgu konkurenci, enerģētiskās politikas autonomiju un valsts kopējo drošību. Bet tā vien šķiet, ka Putina Krievijas attīstības modelis ir pietiekoši populārs arī pašmāju politiskajās aprindās.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (17) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hanss 10.12.2007 18:50

Kāds runāja par krievu inteliģences spēju kaut ko uzminēt... Vai tā iebilda pret ļoti skarbajiem latviešu asimilācijas pasākumiem pēdējā Krievijas cara laikā?, vai padomju laikā?, vai tās Latvijā dzīvojošā daļa ir iebildusi kaut jel reizi pret Kremļa politiku postpadomju telpā? Uz visiem jautājumiem atbilde ir - nē, nav. Un ne īpaši viņi paredzēja CCCP izjukšanu, tāpat, kā ne īpaši viņus uztrauc piemēram Poļitkovskas liktenis. Tāpat, kā baltvācu inteliģence 30. gados Rīgā slavināja savas tēvzemes vadoni, tāpat to dara Latvijas krievvalodīgie šodien (atvainojos visiem tiem ~15%iem, kuri tādi nav). Tāpēc, aicinu vismaz latviešus - neticiet, nebaidieties un nelūdziet viņiem un neatdariniet tos, lai vēlāk nav jākaunas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris 10.12.2007 17:48

Paldies visiem par loti interesantajiem komentariem!

Diemzel nespejot atbildet katram atseviski, tomer viena isa piebilde ir vieta. Krievijaa notikushais ne tikai ietekmee musu vietu, iespejas un attistibu starpvalstu, regionalaa un globalaa limenii, bet ari lielaa meraa klust par spoguli, kuraa paverot pashu vertibas, izpratni par demokratiju, politiskas kulturas limeni. Un diemzel jasecina, ka Latvijas post-padomju kultura un vide ar savu necaurskatamibu, personiskam saitem, politikas un biznesa intereshu saplushanu, "kurs kuru" principu nemaz tik daudz neatskiras no semi-demokratiskas, semi-autoritaras Krievijas. Un tas verojams gan politiskajaa elitee, gan sabiedribaa kopumaa. Un paldies Raimondam, jo tieshi vina "komentars" esencee ari parada citu viedoklu bezargumentetu noliegshanu, un kompleksainas, aizvainotas un ne parlieku inteligentas "sabiedribas vienibas" klatesamibu socialajos un politiskajos procesos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Raimonds 10.12.2007 16:31

Ja RSU ir tadi macibu speki,kuri raksta tadus komentaru-NOZELOJAMI!!!!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

stalins - Oligarhi rullē 07.12.2007 20:06

Tuvu tam kaa Juus spriezhat.Bet ja kaads tiem oligarhiem dod nepareizus padomus,protams ,caur starpnieku virkni.Tas ir ,manipulee ar tiem.Piemeeram ,iesaka nepareizu attieksmi pret kaiminjvalstiim.Cik nav ruupju un un naudas ieguldiits kampanjaa pret Latviju? Kas tas par murgu ir taa varas vertikali\aacija?Kas nevar pateikt:"ekonomiskaas robezhas uz atsleegas!" Un citaadi jau mees esam baigie liberaalji,tik prechu pashizmaksa ir taada lielaaka,klimats ziniet.

Monarhs Krievijaa-interesanti kas?Ko vinji graabstas ap lietaam ar kuraam sajeegas nav?Oligarhs tas ir oligarhs,bet cari ir kas cits,tiem ir cita izpratne par valsti,un ir zinashanas kaa valsts javaada.To ieguust paaudzees un lai nu kur bet Krievijaa cari vienmeer gaajushi ar Dieva sveetiibu no 18 gs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Oligarhi rullē 07.12.2007 11:58

Varētu jau ar tiem krieviem kā labi kaimiņi sadzīvot, ja vien tie bišku decentralizētos, demokratizētos, kļūtu nedaudz Eiropai atvērtāki un nedaudz minimizētu savas impēriskās ambīcijas.. Diemžēl es nezinu kā to visu panākt..

Ja nu vienīgi caur ekonomiku.. Krievijai vajadzētu politiskās pārvaldes ziņā nedaudz decentralizēties un dot lielāku rīcības brīvību reģioniem. Tad attīstoties ekonomikai reģionos varbūt viņi paliktu nedaudz gudrāki..

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

skip 07.12.2007 05:09

Par krieviju labais komentaars:
http://community.livejournal.com/namarsh_ru/1181670.html

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jandžs - Hans 06.12.2007 23:48

Vai tad krievu inteliģence vienmēr uzmin to, kas notiks nākotnē? Ja jau domā tā, tad kāpēc pavisam domāt? Krievu inteliģence būs jau visu izdomājusi un nākotni noteikusi tikai tāpēc kā "sapņo".

Tie, kas iebraukuši tunelī uz pasauli skatās ar "tunnel vision", tikai vienā virzienā. Tādas acis ir vanagam, kas dzenās pakaļ zaķim, bet ieskrien mašīnā.

Latvijas, tā pat kā ASV, "situācija" ir atrasties iedomīgas, bet ne domājošas valdības grožos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hanss - Jandžs 06.12.2007 18:22

Sorry, "neiebraucu" :) Ko nozīmē: 'latvijai sevi atrast ... situācijā', saeimu pārcelt uz Jelgavu (par to jau no 91. g. sapņo Rīgas krievu inteliģence (Riga horoshij gorod, žaļ v ņei mnogo latišei!), "esam tuneli iebraukuši" ? What does it mean?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jandžs - Hans 06.12.2007 15:09

Šeit ziemeļ Vidzemes pusē auglīgā zeme ir tik sekla un apakšā māls tik tuve zemes virsmai, ka prātīgi būtu noliegt graudu, kartujpeļu sēšanu un audzēt tikai mežus. Bet meži drīz būs visi izcirsti un veči audzē rapšus, griķus, kartupeļus, auzas, miežus kā kūp vien. Šo novērojumu stāstu alternatiīvās loģikas dēļ, re ... neliels, vāji apbruņots, bet labi āpmācīts un iekšēji spēcīgi motivēta) [cilv'ēku kopiena] sagrauj... pārspēku. Bet tāda spēcīgi motivēta' kopiena nerodas no sevis. Tai vispirms sevi jāapzinās. Jābūt apzinīgiem līderiem, Jābūt sīkstiem, apņēmīgiem, spēt sevi atšķirt no citiem. Man nav iebildumi pret rakstu par Krieviju un tās nelīdzsvarotību, bet tas liekas tāda akadēmiska aizdomāšanās vai aizsapņošanās. Nesaprotu kāds tam sakars ar mūsu problēmām? Būtu rakstītājs norādījis, ka mums šo situāciju izmantot, kā manevrēt. Manuprāt mēs nesāksim nopietni par sevi domāt, pirms iedomāsimies pārcelt saeimu no Rīgas uz Jelgavu. Bet tā tas nenotiks, jo te visi zin domāt jo esam tuneli iebraukuši.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

CeeeeKay 06.12.2007 14:12

Atkal Amerikas skaudīgā propaganda par to, ka viņiem joprojām nav izdevies gūt kontroli pār Krievijas resursiem - kas Putinam ir tik slikts, tas, ka dzen ārā NVO, kuras finansē ASV dienesti??? Tas, ka dzen ārā ārvalstu firmas lai visu atgūtu Krievijas īpašumā??? Tas, ka beidzot sāk attīstīt aktīvāk Sibīriju???

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hanss 06.12.2007 13:29

Jautājumu un minējumu ir tik daudz, ka to visu kopā salikt raugoties uz lietu tikai materiāli - ar cipariem, ekonomiku un tādās kategorijās kā (sibīrija, ne sibīrija) nav iespējams. Lai operētu ar labi vai slikti jādomā - par kādām vērtībām iet runa. Ja pilnīgs konformisms ar krievu valodu, vēstures un identitātes izpratni ir pieņemams, tad visa pašreizējā politika ir ļoti pareiza. Atrasties ES ekonomiskajā zonā un vienlaicīgi būt Krievijas satelītvalstij ekonomiski ir pat ļoti izdevīgi un uz to arī liekas velk. Bet ja jūs jautāsiet, kā emocionāli pēc 10 gadiem jutīsies tie latvieši, kas pašlaik ir bērni un kas būs auguši patriotiskās ģimenēs, tad diemžēl - sūdīgi. Latviski runāt publikā būs nepieklājīgi, ekonomikā - faktiski aizliegts, krievu masu mediji [vietējie] netraucēti pazemos jebkuru nacionālisma izpausmi, tam sekos represijas no policijas sistēmas pret nekonformistiem, vienīgā vieta, kur drīkstēs kontrolēti paust latvietību būs Brīvdabas muzejs un Līgo vakars, bet varēs norauties pa muti no 'osipoviešiem', barkašoviešiem un bogdanoviešu drošības policija to papildinās ... Bet protams, uz sibīriju nevienu nesūtīs. Latvieši paši aizbrauks uz Rietumiem, lai nepiedzīvotu šo pazemojumu, jo ir izjutuši brīvības garšu. Daudzi politiķi ļoti vieglprātīgi uzskata, ka esamība ES un NATO no tā visa paglābs. Jā, kādu laiku. Vēl gribētu minēt vienu krievu akadēmiķa Leva Gumileva apgalvojumu savā zinātniskajā darbā par entoģenēzi: " ... šī tauta bija ļoti strādīga, kārtīga un pret visiem laba, viņi nevienam nedarīja neko sliktu, izņemot paši sev ..." Nobeigumā - alternatīva analoģija - pasaules militārā vēsture zin simtiem piemēru, kas ir kļuvuši par klasiku, kad neliels, vāji apbruņots, bet labi apmācīts un iekšēji spēcīgi motivēts karaspēks sagrauj negaidītā triecienā daudzkārtīgu labi apbruņotu pārspēku, kurš savā tā brīža iedomīgā apmātībā vienkārši pajūk.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jandžs 05.12.2007 23:40

...Krievijas ekonomiskās un politiskās sistēmas pamati joprojām paliek nelīdzsvaroti.

Nu, un? Kur pasaulē ir šodien savādāk? Gandrīz gribās derēt, ka ASV prezidents Bušs vēlās palikt amatā uz 3x. Uzsākt karu Irānā būtu izdevīgi. Šis vīrs grib 'varas maiņu', un viņam nav svarīgi vai Irānai ir vai nav kodolieroči. ES grib sev iestāstīt, ka to glābs vēja dzirnavas, bet Putins nav dons Kihots. Skoti vēlās neatkarību un to vēlās vairāki Eiropas it kā jau sen saliedētie novadi. Kāpēc šos centienus neatbalstīt? Vai tas nebūtu demokrātiskāk, ka iedomāties mēs kādam dosim padomu par demokrātisku politisku sistēmu? Nākotnē skatoties nekur nav redzāms kaut kas tāds, kas varētu ienest stabilitāti--ne tuvumā, ne tālumā. Runāt par politiku pēdējos 67. g. ierastā modē (kaut tā vēl modē) neko prātīgu nevar pateikt. Latvijai sevi atrast 1939. g. situācijā ir nereāli. Toreiz Latvija atradās purvā ārējo un mums nepārvaldāmu apstākļu dēļ; šodien mēs esam purvā, jo paši tur esam iebraukuši. Nav vajadzīgi uztraukties par Krieviju vai Putinu (Čaveza modeli, u.c.), bet padomāt par to, kāpēc gan šogad tik silta ziema un putni, kuri neaizlido uz dienvidiem, var atstāt putnu sērgu. Vai tad tiešām Rīgas nekustāmo īpašumu cenas celsies, ja nami būs jāceļ uz paļiem?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

krii 05.12.2007 12:18

Piekrītu tam, ka nav īpaša pamata baidīties no Krievijas tieši fiziskā ziņā, jo ir jau visas iepriekš minētās garantijas (ES, NATO, starptautiskie līgumi), kā arī, manuprāt, politiskajā izpratnē un ietekmēšanas līdzekļos Putina režīms pārspēj gan savus priekštečus, gan arī šobrīd eksistējošos autoritāros režīmus. Proti, mūsdienu situācijā (atkarība no naftas un gāzes) Krievija jau ir ļoti ietekmīga valsts, turklāt ar laiku šī ietekme var tikai palielināties. Ja pareizi atceros, tad filmā Putina sistēma viens vīrietis teica, ka faktiski Vladimirs Vladimirovičs jau tagad pārvalda lielāko impēriju pasaulē un tas ir tikai tāpēc, ka liela pasaules daļa ir tieši atkarīga no Krievijas enerģijas.

Mani vairāk biedē tas, ka skatoties filmu, pamanīju ļoooti jau nu spilgtas paralēles ar valsts pārvaldīšanas manierēm Latvijā - oranžistu, mācītāju un zoodārza iemītnieku īstenotām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ruta Marjaša 05.12.2007 12:09

Ļoti precīzi teikts:

"Latvijas „gazpromizācijas” projekti nenovēršami atstās negatīvas sekas uz Latvijas politiskās un ekonomiskās vides caurskatāmību un godīgu konkurenci, enerģētiskās politikas autonomiju un valsts kopējo drošību..."

Ekonomiskā ekspansija neizbēgami un konsekventi iet kopsolī ar politisko. Turklāt Latvijas īpašais geopolitiskais stāvoklis ir nopietna riska faktors apstākļos, ja kādu brīdi bīstami un reāli saasinātos konfrontacija starp Krieviju un ASV. Valsts drošība jāpatur uzmanības centra.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gerda - jaunietis 05.12.2007 03:31



manuprāt, tavs secinājums nr.1 jau pēdējos 5 gadus ir ralitāte. Karš pret terorismu daudzejādā ziņā atbilst Auksā Kara definiīcijai, proti, daudzdimensionāla cīņa pret viltīgu un naidīgu ideoloģiju. Šaubos vai Krievija ar savu ekonomisko nestabilitāti (pārspīlēto stabilitāti) un salīdzinoši 'otršķirīgo' lomu uz starptautisko attiecību skatuves, varētu būt potenciāls drauds starptautiskai drošībai un aukstā kara inciciatore. Krievijas ietekme, protams, ir vērā ņemama, bet 'karstie punkti' šobrīd dominē ap ASV ārpolitiku. Nedomāju, ka Putina varas saglabāšana būtiski mainīs Krievijas lomu starptautiskajās attiecības tuvākajā laikā.

Tavs secinājums nr.2 manuprāt arī ir diezgan acīmredzama realitāte. īpaši raugoties uz Latvijas politiskajiem notikumiem pēdējā pusgada likā. Proams, tādi notikumi kā 1939. gadā nenotiks, respektīvi, reāla okupācija, jo jārēķinās arī ar citiem spēkiem, piemēram, ES, NATO, ANO un citām starptautiskjām organizācijām, kuras tomēr ir zināms drošības garants valsts suverenitātei. Tomēr, tas ka Krievijas politiskā un ekonomiskā ietekme Latvijā ir dominējoša ir nenoliedzami. Atceros kādreiz lasītu rakstu par Latviju kā Krievijas provinci, kas manuprāt diezgan trāpīgi apraksta šā brīža situāciju.

jaunieti, nebaidies! bailēm no Sibīrijas nav pamata!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jaunietis 05.12.2007 00:52

Nesen noskatījos pa LTV1 dokumentālo filmu "Putina sistēma'', kura netika demonstrēta pirms Krievijā notiekošajām vēlēšanām. Filmas būtība pamatā sakrita ar autora rakstīto, un tas man liek tā nopietni aizdomāties par savu un manu līdzcilvēku drošību. Tieši tā ''aizdomāties par to'', jo, kā zināms, drošības sajūta ir pamatu pamats normālai cilvēciskai dzīvei, un manā gadījumā (pieļauju, ka neesmu vienīgais) šis pamats vairs nav tik pašsaprotams, kā...kaut vai pirms gada. Mani vecvecāki bija izsūtīti uz Sibīriju, esmu ar viņiem par to runājis un tikai tagad saprotu, ka tās šausmas, ko viņi izcieta, nav kaut kas tāls, izbijis un nogrimis vēstures liecībās. Tās šausmas diemžēl pastāv vēl šobrīd ''potenciālās enerģijas'' formā, kura jebkurā brīdī var izpausties..jūs paši zināt kā. Attiecīgajā filmā viens no interesantākajiem momentiem man šķita Putina atbilde franču žurnālistam, un eventuālā reakcija no viņam blakus sēdošajiem ''demokr'taisko valstu bloka'' pārstāvjiem. Mans secinājums:1) aukstais karš nr.2 nav ilgi jāgaida; 2) Latvija var ļoti ticami nonākt tādā pat situācijā, kādā tā nonāca 1939. gadā...Saku godīgi - man ir nedaudz tāda bailīga sajūta. :/

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AK 04.12.2007 20:48

Krievijas „suverēnā demokrātija” sāktu straujiem soļiem tuvināties Lukašenko, Karimova un Čaveza „tautas varas” modeļiem

Venecuela, starp citu, tikko uzskatāmi parādīja, ka tajā valsts vara var zaudēt referendumā.

Citi autora darbi
Sliedes

Latvijas ārpolitikas gada grāmata 2016 Autors:Andris Sprūds, Diāna Potjomkina, et al

Energy security

Energy (In)Security: Challenges and Prospects for the EU and Baltic States Autors:Mārtiņš Hiršs, Andris Sprūds

7943901492 40220b0a46

Latvijas ārpolitikas gadagrāmata 2015 Autors:Andris Sprūds, Diāna Potjomkina, et al

Integracija liia 2013

Latvijas ārpolitikas gadagrāmata 2013 1 Autors:Andris Sprūds, Diāna Potjomkina, et al

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Energy: Pulling the Baltic Sea Region Together or Apart? Autors:Andris Sprūds, Toms Rostoks u.c.

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Latvijas enerģētikas politika: ceļā uz ilgtspējīgu un caurspīdīgu enerģētikas sektoru Autors:Andris Sprūds, Ojārs Balcers, Daina Eberšteina, Juris Ozoliņš, Aiga Grišāne