Atslēgvārdi:

Krievijā daudzi tic, ka korupcija izglāba valsti

Krievijā ir trīsreiz vairāk ierēdņu nekā bija visā PSRS, tikai viņi darbojas tirgus ekonomikā un redz tās iespējas – regulēt, ietekmēt un korumpēties! Korupcija pieņēmusi īpatnēju formu – tā nav valsts nozagšana, bet biznesa sagrābšana, ko īsteno valsts.

Iesaki citiem:

Intervija ar Transparency International Krievijas nodaļas direktori Jeļenu Panfilovu.

Jeļena Panfilova absolvējusi Maskavas Valsts universitātes politikas zinātnes nodaļu un Diplomātiskās akadēmijas politikas zinātnes nodaļu. Darbojusies kā politiskā komentētāja, 1999.gadā sākusi strādāt OECD pie korupcijas pētniecības pārejas ekonomikās. 2000.gadā nodibinājusi Transparency International Krievijas nodaļu.

Šķiet, bijušās sociālisma valstis iziet līdzīgu attīstības ciklu – vispirms “veco zēnu” pulciņš privatizē vērtīgākos valsts uzņēmumus un resursus, kļūst par politiķiem vai arī spēj ietekmēt politiskos procesus, parādās nākamā paaudze, lai cīnītos pret iepriekšējiem un pievāktu atlikušo. Iespējams, ka tad, kad tas beidzas, visi dzīvo ilgi un laimīgi, satraucoties tikai par administratīvo korupciju. Ja Krievija ir šis gadījums, kā Jums šķiet, kurā posmā jūs esat?

Es domāju, ka šis pārejas perioda apraksts ir pareizs – atnāk grupa veco zēnu, sagrābj valsti, tad nāk nākamie un sagrābj iepriekšējos, ieskaitot pašu valsti. Taču Krievijā vecā un jaunā paaudze sajaucās, un tā saucamā valsts nozagšana notika ļoti rafinēti un izsmalcināti. Jaunajiem prātiem vajadzēja kapitālu, kas bija vecajai komunistu elitei, kam savukārt nebija nekādas stratēģijas, kā to pārvērst legālā pārticībā, tirgojoties ar akcijām vai citādi. Tāpēc Krievijā komunisma darboņi palika vietās, bet ar jauno cilvēku pievienotām zināšanām un entuziasmu.

Pēc Forbes datiem Krievijā ir vismaz 10 miljardieri, un pirms desmit gadiem viņus neviens nezināja. Bet es viņus nevainoju, man tikai šķiet nepareizi tas, ko viņi darīja. Bet, ja nebūtu bijuši šie, būtu citi. Nelaimīgā kārtā Krievijā nevar izdalīt – šī ir administratīva korupcija, šī nav. Tā ir kompleksa sistēma, kurā visi korupcijas veidi ir cieši saistīti. Tagad mēs esam nonākuši pie punkta, kurā šī sistēma ieņem vertikalizētu formu, kur lielākā daļa lēmumu tiek pieņemti tās ietvaros.

Pilnīgi nepareizi bija Krievijā ņemt par paraugu amerikāņu šoka terapijas stratēģiju un īstenot privatizāciju bez adekvātas administratīvās reformas. Šobrīd mēs saskaramies ar sekām – valsts administrācija ir vāja, bet arvien palielinās. Krievijā ir trīsreiz vairāk ierēdņu nekā bija visā PSRS, tikai viņi darbojas tirgus ekonomikā un redz tās piedāvātās iespējas - regulēt, ietekmēt un korumpēties! Krievijā korupcija ir pieņēmusi īpatnēju formu – tā nav valsts nozagšana, bet biznesa sagrābšana, ko īsteno valsts. Citās valstīs mēs redzam biznesu, kas cenšas ietekmēt vēlēšanas, bet Krievijas gadījumā tā ir administrācijas veikta biznesa sagrābšana, ieceļot uzņēmumu vadībā savus cilvēkus.


Bet kā iedzīvotāji attiecas pret notiekošo, jo Jūs minējāt arī citās postsociālisma valstīs sastopamo – “Nu, jā, viņš ir blēdis, bet pilsētu tik skaisti sakopis!” Vai sabiedrību tas vispār uztrauc?

Krievijā ir ļoti populārs priekšstats, un ne tikai starp vienkāršiem iedzīvotājiem, ka korupcija izglāba Krieviju. Kad sabruka PSRS, laikā no 90.gadu sākuma līdz 1993.gadam valsts pakalpojumi izglītībā, veselības aprūpē un tamlīdzīgi praktiski neeksistēja. Iedzīvotāji izeju redzēja kukuļos, jo visiem vajag elektrību, medicīnas pakalpojumus, atkritumu izvešanu un tā tālāk. Un nevar vainot birokrātus, jo viņi nedzīvo uz vientuļas salas – viņu bērni iet tajās pašās skolās, ārstējas tajās pašās slimnīcās, tāpēc cilvēki sāka maksāt. Un, valstij attīstoties, cilvēki it kā saprot – jā, mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, jā, mums nevajadzētu maksāt, bet tas darbojas! Sabiedrībā ir izveidojusies saprātīgi iecietīga attieksme pret korupciju. Kā ar glābšanas vesti lidmašīnā – tu zini, ka tā ir zem sēdekļa, bet tas nenozīmē, ka būs obligāta nepieciešamība to lietot. Tomēr ir jāzina, ka iespēja eksistē. Gandrīz katrs šoferis Krievijā kopā ar tiesībām glabā pāris banknošu. Tas nenozīmē, ka cilvēks obligāti grasās pārkāpt noteikumus, tas ir drīzāk paša noteikts nodoklis. Un, tā kā cilvēki pret to neprotestē, tas nostiprinās kā dīvaina kultūras sastāvdaļa. Protams, ir neliela cilvēku grupa, kas mēģina problēmu aktualizēt, arī starp politiķiem un birokrātiem, bet tam nepietiks ne ar diviem, ne pieciem gadiem.


Bet vai ir kaut mazākā iespēja, ka vārgajām balsīm izdosies ietekmēt valsts administrāciju?

Jā, tas jau notiek. Bet atcerieties, kādi pagājušā gadsimta 30.gados bija amerikāņu policisti, vismaz filmās? Pērkami buntītēs, pat kongresmeni varēja nopirkt, nerunājot par ceļu policistu. Bet tagad vairs nav. Tas nozīmē, ka pareizie instrumenti ir tikuši lietoti, ne tikai saukļi “iesim un iztīrīsim neliešus policijā”, bet visa demokrātiskā procesa attīstība noveda pie pareizu instrumentu atrašanas.


Rietumos ir diezgan populārs pieņēmums, ka Krievija nekad nebūs patiesi demokrātiska un no korupcijas brīva valsts, jo tas vienkārši nav iespējams. Pagātne, mentalitāte, dabas resursi...

Un te man ir nopietns jautājums – vai viņi vēlas, lai Krievija būtu patiesi demokrātiska? Ja būtu plaukstoša un demokrātiska Krievija ar stipru tirgus ekonomiku un bez korupcijas, ko tas nozīmētu Rietumiem? Droši vien ne pārāk patīkamu ideju par vēl vienu spēcīgu ekonomiku ar labu attīstības potenciālu un dabas resursiem. Šo jautājumu ir grūti iztirzāt īsā intervijā. Tas, ka Krievija šobrīd ir korumpēta valsts, nenozīmē, ka tāda būs vienmēr. Vienmēr ir iespēja attīrīt vismaz dažus sektorus. Pavaicājiet vidējam zviedram, kā viņš izmanto informācijas atklātības likumu, kurš tur ir no 1763.gada? Mums ir demokrātiska valsts labi ja 10 gadus. Mēs sākam no paša sākuma un nevar dabūt visu uzreiz – vispirms ir jānotiek administratīvai reformai, tad sabiedrības izglītošanai, pilsoniskas sabiedrības veidošanai. Nevar gaidīt neiecietīgu attieksmi pret korupciju vai varas negodīgu izmantošanu, kamēr vidējais sabiedrības saprašanas līmenis ir zems.


Šajā laikā ir notikusi kāda ļoti redzama pārmaiņa, kad pie varas ir nonācis bijušais specdienestu darbonis Vladimirs Putins. Izskatās, cilvēkiem patīk viņa stingrās rokas pieeja – sakārtosim, izmēzīsim, iesēdināsim. Bet vai ir mainījusies attieksme pret korupcijas apkarošanu, kopš V. Putins ir nomainījis Borisu Jeļcinu?

Kopumā jā, vismaz Transparency International korupcijas uztveres indeksā Krievija ir pakāpusies par vairāk nekā 10 vietām.


Uztvere ir viens, bet kā ir realitātē?

Realitātē viņš lēni, manuprāt pārāk lēni, iet pareizajā virzienā. Prezidents ir sācis administratīvo reformu un, tā kā V.Putinam ir visas iespējas tikt ievēlētam atkal, tas varētu būt svarīgs punkts viņa dienaskārtībā. Viņš ir radījis iespaidu, ka patiešām saprot, ko nozīmē korupcija, kas ir būtiska atšķirība no iepriekšējās administrācijas. Es nerunāju par B.Jeļcinu, bet administrāciju kopumā. Ir pieņemts kaut vai informācijas atklātības likums. Atbildība par korupciju tagad ir paredzēta gan Kriminālkodeksā, gan Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Bet lielākoties tie ir preventīvi pasākumi, kam nav nekā kopīga ar nopietnu apkarošanas sistēmu. Nav bijis nevienas skaļas lietas, kurā pieķertu nopietna līmeņa korumpantus. Ir dažas institūcijas, kas ar to nodarbojas, piemēram, Ģenerālprokuratūra, diemžēl ne sevišķi sekmīgi. Bet institucionālās pārmaiņas notiek sāpīgi lēni.


Bet vai Krievijā pastāv stratēģija, kā apkarot korupciju?

Pārejas ekonomikās ir divi veidi, kā cīnīties ar korupciju – viens ir speciāla korupcijas apkarošanas sistēma ar īpašiem birojiem, stratēģijām un komisijām un tā tālāk, otra – daudzpusīga pieeja visās nozarēs, radot normālu Kriminālkodeksu, civildienesta uzvedības kodeksu, interešu konflikta novēršanas kodeksu, normālu policiju un prokuratūru, normālu visu – vai vienu pēc otra, vai visu kopā, pakāpeniski vai vēl kā.

Liels pārmaiņu iemesls pārejas ekonomikās ir ārvalstu investīcijas, kam tomēr ir pievienoti šādi tādi nosacījumi, un tad, lai parādītu, ka cīņa notiek, rodas stratēģijas, biroji un citi instrumenti, kam vajadzētu radīt iespaidu par nopietnu pieeju korupcijas apkarošanai. Bet ņemsim Itāliju – Rietumvalsts, visu iespējamo starptautisko organizāciju dalībniece, ar premjeru, kas iegūst imunitāti pret izmeklēšanu, bet neviens neprasa, lai Itālijai būtu pretkorupcijas stratēģija!


Vai Jūs sakāt, ka, līdzko valsts kļūst par kādas rietumvalstu organizācijas biedru, mainās spēles noteikumi?

Savā ziņā jā. Tas, ko gribu sacīt, ir, ka mani nebūt neuztrauc Itālijas problēmas – viņiem ir savas, mums savas, bet standartiem vajadzētu būt vienādiem. Es nedomāju, ka jebkurai pārnacionālai struktūrai vajadzētu teikt “Te jums Honkongas modelis, ieviesīsim to visur, un tas ir priekšnoteikums, lai jūs varētu iestāties tur un tur”. Man gribas striktus un vienādus standartus visiem – frančiem un slovēņiem, latviešiem un britiem. Nevajadzētu būt “šis ir mums, šis jums, mēs monitorēsim jūs, bet mūs neviens”. Tā nav stratēģija, kas ved uz savstarpēju respektu un cieņu Eiropā.


Izskatās, ka Latvijā un Igaunijā smagākā lieta nākamajiem gadiem būs partiju korupcija un reāla to finanšu kontrole. Kā ar Krieviju, kas būs nākamā lielā lieta?

Arī mums tas būs, politiskā korupcija vienmēr ir bijusi liela problēma, lai gan paralēli mūsu dienaskārtībā ir bijušas arī citas lietas – interešu konflikts, informācijas atklātības likums. Atšķirībā no tādām valstīm kā Latvija, kas koncentrējas uz partiju ienākumiem, izdevumiem, to kontroli, Krievijā mēs vairāk pievēršamies administratīvajiem resursiem, kas ir ārkārtīgi sarežģīti. Partiju finansējums ir redzams – deklarācijas, ziedotāji, reklāmas avīzē, bet kā izmērīt, vai cilvēks ir saņēmis naudu par lēmumu, ko pieņēmis par labu kādam biznesam? Tas ir neredzams, tas ir visbīstamākais pelēkais darījums ar solījumiem, ko neviens neredz, un ne vienmēr ir iespējams tos piefiksēt un uzlīmēt etiķeti ar apzīmējumu.


Jūs vadāt Krievijas TI nodaļu trīs gadu. Vai Jūs esat sastapusies ar situāciju, kad jums prasa kukuli?

Es nekad neesmu maksājusi, lai gan daudz ko tā nokārtot būtu bijis vieglāk, tas būtu ātrāk un laiks ir nauda (smejas). Kad es meklēju skolu savam jaunākajam bērnam, bija pazīmes, ka būtu labi...Bet es uzreiz pateicu, ka neko nemaksāšu par valsts pakalpojumiem, tā ir mana iekšējā pārliecība, ko jūs nemainīsiet. Cilvēki to pilnīgi normāli uztvēra. Mēs gandrīz nonācām riskantā situācijā, kad reģistrējām TI Krievija. Toreiz par reģistrāciju atbildēja Tieslietu ministrija un viņiem nepatika mūsu dokumenti, vai arī viņi ko gaidīja. Bija signāli, ja mēs to darītu caur noteiktu kompāniju, būtu vieglāk. Bet atkal – mēs teicām, ka, lai gan tas nebūtu pretlikumīgi, tas nav labs un caurspīdīgs darījums.


Kā vara attiecas pret TI Krievija, vai jūsos vispār klausās?

Jā, kad viņiem tas ir vajadzīgs. Kad nē, tad nē. Tas notiek gadījumos, kad mūsu dienaskārtības sakrīt – mums ir kontakti ar parlamentu, arī prezidenta administrācija vienubrīd bija ieinteresēta mūsu darbā par informācijas atklātības likumu. Viņi zina, ka mēs eksistējam, bet mums, protams, nav tādas ietekmes kā Latvijas nodaļai. Bet labie zēni ir visur.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!