Atslēgvārdi:

Konvenciju – bez dubultstandartiem

"Latvijas Avīze", 22.02.2005.
Rubrika: Integrācija (7. lpp.)

raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Lauku Avīzes arhīva
www.news.lv

Iesaki citiem:
Logo lavize

Ja jau Latvija mazākumtautību konvenciju ir parakstījusi, tad agri vai vēlu tā būs jāpieņem, un Latvijas interesēs ir to pieņemt jau šogad, uzskata Saeimas integrācijas apakškomisijas vadītājs, Zaļo un zemnieku savienības politiķis Andris Bērziņš.


Konvencijas analīze sākta

Mazākumtautību konvenciju valstīm ir tiesības pieņemt ar atrunām un deklarācijām. Ārlietu ministrijā un Īpašu uzdevumu ministrijā sabiedrības integrācijas lietās sākti pētījumi, kā, ar kādiem nosacījumiem Latvija varētu pieņemt konvenciju. Iecerēts, ka šo informāciju apkopos īpaša darba grupa ārlietu ministra vadībā. Tiesa, uz pirmo sēdi tā pulcēsies marta otrajā pusē – pēc pašvaldību vēlēšanām.

Šobrīd darbs pie konvencijas analīzes rit piecos galvenajos virzienos. Pirmkārt, tiek analizēta konvencijas būtība, mērķis: kāpēc tā pieņemta un parakstīta citās valstīs. Otrkārt, tiek analizētas atrunas un deklarācijas, ar kādām citas valstis pieņēmušas konvenciju. Treškārt, tiek pētīta konkrētu konvencijas pantu atbilstība Latvijas likumiem. Ceturtkārt, analizē konvenciju ratificējušo valstu ziņojumus, ko gadu pēc dokumenta pieņemšanas valstis iesniedz Eiropas Padomei. Un, piektkārt, tiek izvērtēti arī Eiropas Padomes (EP) Padomnieku komitejas vērtējumi par to, kāda ir mazākumtautību situācija un kā darbojas konvencija šajās valstīs.

EP Padomnieku komiteja ir institūcija, kas pārrauga mazākumtautību konvencijas piemērošanu; komitejā darbojas konvenciju ratificējušo valstu pārstāvji un tā reizi mēnesī pulcējas Strasbūrā. Tā kā mūsu kaimiņvalstis Lietuva un Igaunija ir parakstījušas konvenciju, Padomnieku komitejā darbojas arī Lietuvas un Igaunijas pārstāvji.

Pie mazākumtautību definīcijas izstrādāšanas apsolījis ķerties ārlietu ministrs Artis Pabriks. Šobrīd ir ziņas, ka ministrijā tapuši divi "bāzes varianti" mazākumtautību noteikšanai. Noprotams, ka kopā ar "apakšvariantiem" izstrādātas piecas dažādas mazākumtautību definīcijas. Ko tieši katra no tām paredz, pagaidām ministrija neizpauž. Laiks pirms pašvaldību vēlēšanām tam esot "par karstu".


Ārvalstu pieredze

Vispārējā mazākumtautību aizsardzības konvencija ir karsta diskusiju tēma arī Saeimā. Tiesa, deputāti joprojām sūdzas par informācijas badu: politiķiem trūkst analīzes, kā konvencija darbojas ārvalstīs. Tikai izprotot ārvalstu pieredzi, varēs domāt, kā konvenciju piemērot Latvijā.

Uz Saeimas integrācijas apakškomisijas sēdi, kas bija veltīta informatīvā bada mazināšanai konvencijas sakarā, bija aicināti Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta pārstāvji: parlamentārā sekretāre Inese Kalniņa, Sabiedrības integrācijas departamenta direktors Reinis Āboltiņš un integrācijas ministra padomnieks Ilmārs Mežs.

Pats mazākumtautību konvencijas teksts pat ar deklarācijām un atrunām, ar kādām to pieņēmusi konkrēta valsts, ir ļoti vispārējs dokuments un nespeciālistam vēl nesniedz priekšstatu par reālo mazākumtautību situāciju konkrētajā valstī, atzīst Ilmārs Mežs. Daudz lielāku skaidrību rada izpratne, kādi kritēriji šajā valstī tiek piemēroti, nosakot mazākumtautības.

No valstīm, kas ratificējušas konvenciju, piecas – Dānija, Vācija, Slovēnija, Zviedrija, Maķedonija – nacionālās minoritātes nosaukušas pēc tautībām.

Trīs valstis – Lihtenšteina, Luksemburga, Malta – paziņojušas, ka tajās konvencijas izpratnē mazākumtautību neesot. Turklāt Lihtenšteinā un Luksemburgā proporcionālais nepilsoņu skaits ir lielāks nekā Latvijā, piebilst I. Mežs.

Pārējās valstis nacionālās minoritātes definē aprakstoši. Trīs no tām – Zviedrija, Norvēģija, Ungārija – norādījušas, ka par nacionālajām minoritātēm atzīst tādas, kas valstī dzīvojušas aptuveni gadsimtu. Citas nepiemin gadu skaitu, bet, definējot nacionālās minoritātes dzīves laiku valsts teritorijā, izvēlas jēdzienus "ilgi", "paaudzēm", "tradicionāli". Taču tas nozīmējot to pašu – gadsimtiem ilgi.

Nepilsoņi nevienā ES valstī netiek uzskatīti par nacionālo minoritāti. Eiropas praksē pieņemts konvenciju neattiecināt ne uz pēckara imigrantiem, ne 20. gadsimta iebraucējiem.

Piemēram, Zviedrijā, kur ir piecas nacionālās minoritātes, konvencija attiecināta uz 12,6 procentiem iedzīvotāju, kas nepieder pie vēsturiskajām minoritātēm.

Piemēram, somi. Zviedrijā dzīvo ap 450 000 somu un puse no viņiem nav Zviedrijas pilsoņi. Viņi ieceļojuši galvenokārt pagājušā gadsimta 70. gados; vairākums mīt Stokholmā un tās apkārtnē. Somi nacionālās minoritātes tiesības bauda tikai valsts ziemeļu rajonos piecos pierobežas pagastos, kur dzīvojuši tradicionāli, tas ir – gadsimtiem. Tikai uz vienu līdz diviem procentiem Zviedrijas somu tiek attiecināta mazākumtautību konvencija. Uz simtiem tūkstošu somu, kas dzīvo ārpus šiem pieciem pagastiem, konvencija neattiecas: viņu bērniem nav iespēju mācīties somu skolās vai klasēs, viņi nebauda citas nacionālo minoritāšu tiesības.

Dānijā nacionālās minoritātes tiesības bauda tikai vācieši Dienvidjitlandes provincē, kur viņi dzīvojuši gadsimtiem. Konvencija tiek attiecināta uz 0,5 procentiem valsts iedzīvotāju, uz astoņiem procentiem – netiek.

Vācijā konvencija netiek attiecināta uz 7,5 miljoniem nevāciešu un par to, ka uz viņiem varētu attiecināt konvenciju, pat nenotiek diskusijas. Tas attiecas arī uz tiem iedzīvotājiem, kas jau otrajā paaudzē ir Vācijas pilsoņi.

Austrijā konvencija tiek attiecināta uz diviem procentiem iedzīvotāju, uz deviņiem – netiek.

Šveicē konvencijā noteiktās tiesības ir mazāk nekā vienam procentam valsts iedzīvotāju, uz 20 procentiem iedzīvotāju konvencija neattiecas.

Norvēģijā konvencija attiecas uz 0,5 procentiem iedzīvotāju, neattiecas – uz 7,5 procentiem.

Slovēnija īpaši uzsvērusi, ka tie imigranti, kas iebraukuši pēc Otrā pasaules kara, nevar tikt uzskatīti par nacionālajām minoritātēm. Tomēr Slovēnija ļāvusi arī šo tautību pārstāvjiem baudīt dažas no konvencijā noteiktajām tiesībām: piemēram, skolās mācību stundas dzimtajā valodā, sazināties dzimtajā valodā pašvaldībās.


No pārmetumiem neizbēgt

Sekretariātā pēta arī ES Padomnieku komitejas ziņojumus, lai izprastu, kā komiteja vērtējusi dažādus modeļus, kā konvenciju pieņēmušas valstis, kuru pieredzi, ļoti ticams, varētu izmantot Latvija, stāstīja R. Āboltiņš.

Piemēram, komiteja diezgan kritiski vērtējusi Igaunijas rīcību, kas mazākumtautības definīciju attiecinājusi tikai uz valsts pilsoņiem, norāda R. Āboltiņš. Padomnieku komiteja apgalvojot: pilsonība ir ierobežojošs kritērijs un aicina Igauniju pārskatīt konvencijai pievienoto deklarāciju, kur definēta minoritāte.

Divas valstis – Beļģija un Malta – konvenciju ratificējušas ar atrunām un par to asi kritizētas. Beļģija atrunā noteikusi, ka mazākumtautību konvencija neiespaidos valstī spēkā esošos valodu likumus, Malta – ka tai nav saistošs konvencijas 15. pants par minoritāšu tiesībām tikt ievēlētām. Ir ziņas, ka Beļģija gatavojas no konvencijas atrunas atkāpties.

Salīdzinot ar deklarācijām, pret atrunām attieksme ir neiecietīga, jo atruna pēc būtības nozīmē, ka kādu konkrētu konvencijas pantu valsts nepildīs. Savukārt deklarācijā vai skaidrojumos valsts norāda, tieši kā kādu konvencijas nosacījumu tā pildīs. Interesanti, ka aptuveni puse konvenciju parakstījušo valstu mazākumtautības jēdzienu skaidrojušas pat ne deklarācijās, bet savos ziņojumos.

Taču lai kādu modeli Latvija izvēlētos konvencijas ratifikācijai, ir jārēķinās ar Padomnieku komitejas kritiku. Jo nav valsts, ko Padomnieku komiteja nebūtu kritizējusi! Savos secinājumos tā vadās, šķiet, no kāda "ideāla modeļa", kā, tās izpratnē, konvencija būtu jāratificē...

Jebkura nacionālās minoritātes definīcija, ko Latvija pieņems, būs jāpaskaidro EP Padomnieku komitejai, brīdina I. Mežs. Latvijai jābūt gatavai saņemt pārmetumus gan par "pārmērīgi šauru", gan par "pārmērīgi plašu" konvencijas piemērošanu.

Dažas valstis savos ziņojumos ir pat īpaši brīdinājušas citas valstis konvenciju netraktēt pārāk plaši, tādējādi nodarot pāri konvencijas jēgai un būtībai. Šādus brīdinājumus izteikusi Dānija, Vācija, Šveice.

Tautpartijiete Anta Rugāte secina: "Rodas iespaids, ka attiecībā uz Latviju ir vēlēšanās piemērot dubultstandartus. No vienas puses, izskan aicinājumi konvenciju netraktēt plaši, no otras, ir Padomnieku komitejas ieteikums neizmantot pilsonību kā kritēriju, nosakot mazākumtautības." Dubultstandartus A. Rugāte saskata arī apstāklī, ka komitejas padomnieki līdzīgas prasības attiecina, kā šķiet, tikai uz jaunajām ES dalībvalstīm.

"Vai tad mēs kā tādi peramie zēni pieņemsim visas šīs prasības, lai tikai mūs kāds "nesistu"? Mums nav jāpakļaujas svešiem viedokļiem, arī Padomnieku komitejas viedoklim ne, iekams pašiem nebūs savas stingras pārliecības, kā ratificēt konvenciju," apgalvo A. Rugāte.


Politiskās stabilitātes svaros

Sociologa Aivara Tabūna pētījums par sabiedrības attieksmi pret mazākumtautību konvencijas ratifikāciju atklāj arī, cik pretrunīga sabiedrībā ir izpratne par pašu mazākumtautības jēdzienu.

Lūk, pētījumā citētie krievu viedokļi: "Mazākumtautībām vidējās izglītības saglabāšana krievu valodā ir ļoti svarīgs jautājums, jo šajā laikā veidojas cilvēka mentalitāte, rodas priekšstats par savu nacionālo piederību (..) un konvencija aizliedz asimilēt mazākumtautības."

"Termins "nacionālās mazākumtautības" pie mums šodien tiek ļoti plaši traktēts, pamatā tā ir lingvistiskā problēma. (..) kad mēs runājam par krievu mazākumtautību, mēs domājam krievvalodīgos cilvēkus, jo tas jau ir iegājies no padomju laikiem, ka daudzas nacionalitātes izmantoja krievu valodu – baltkrievi, ukraiņi, ebreju kopiena... Tāpēc varam runāt ne tikai par jēdzienu krievu mazākumtautība, bet arī krieviski runājošais mazākums."

Latviešu eksperta viedoklis: "Latvijā ir lielu tautu šķembas. Vai tās uzskatāmas par minoritātēm, es šaubos. Vai Maljorkā dzīvojošs vācu pensionārs vai vācu popzvaigzne, kas nopirkusi nekustamo īpašumu, vai viņi tur ir minoritāte? Es domāju, ka minoritāte šobrīd ir jēdziens, ar kuru tiek spekulēts (..) Minoritāšu tiesības no nacionālās kultūras, antropoloģiska, etnogrāfiska jautājuma ir pārvērstas par politiskās cīņas ieroci, kas tiek izmantots, lai attaisnotu okupācijas sekas un lai piespiestu otru pusi spēlēt pēc politiskā korektuma principiem."

Vaira Vīķe-Freiberga, rosinot mazākumtautību konvencijas parakstīšanu, izteicās: šis dokuments jāpieņem tā, lai valstī nepalielinātos spriedze. Frāzi par apdraudēto valsts "iekšējo līdzsvaru" nu pārķēruši "PCTVL" politiķi. Nikolajs Kabanovs nekautrējas paziņot: valsts "iekšējās stabilitātes dēļ" mazākumtautību tiesības jāattiecina uz visiem nelatviešiem!

Bet lielākais uztraukums te ir par krieviem Rīgā un citās lielākajās pilsētās. "Ko varam sasniegt stabilitātes jomā, ja valstī ir pusmiljons nepilsoņu? Turklāt viņiem pilsonību atņēma. (..) Tas ir pirmais gadījums Eiropas vēsturē, kad cilvēki uztaisīti par nepilsoņiem!

Protams, Latvija var ratificēt konvenciju arī formāli. Bet man kā krievam, kas dzīvo Rīgā, ir vienalga, kas notiek Konstantinovas vai Grebņevas pagastā! Es zinu, ka mūsu vectēvi te, Rīgā, dzīvoja pirms 200 gadiem! Gribu aicināt pētīt nevis formālo, konvencijā noteikto, bet reālo mazākumtautību stāvokli Eiropas valstīs, – piemēram, kur lieto mazākumtautību valodu un kur ne. Mums vajag mūsu reālas tiesības, nevis deklarācijas!" – tā N. Kabanovs.

I. Mežs norādīja: savulaik Padomnieku komiteja ziņojumā par Vāciju, valsti, kur konvencija netiek attiecināta uz 7,5 miljoniem nevāciešu, izcēla desmit dažādus jautājumus, aicinot Vāciju vēlreiz izvērtēt savu pozīciju attiecībā uz mazākumtautību definīciju. Vācija deva skaidru atbildi: komitejai nav nepieciešams kaut ko komentēt par etniskajām grupām, kuras nepieder nacionālajām minoritātēm.

Kāpēc lai līdzīgi nerīkotos arī Latvija?

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Skumjs

Klusuma skaņas 4 Autors:Anda Rožukalne