Atslēgvārdi:

Konvencija ar detonatoru

"Neatkarīgā rīta avīze", 30.11.2002.
Rubrika : Cilvēks un sabiedrība (2. lpp.)

Iesaki citiem:
Nra166

Līdz šim Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību dažādas Latvijas sabiedrības daļas uztvērušas kā ieroci, bet tās ratifikācijā ieinteresētās personas teikušas, ka tas ir māns, ierocim nav patronu, viss būs labi...

Arī kārtējā, nesen notikušajā šai konvencijai veltītajā konferencē nu jau ministrs sabiedrības integrācijas lietās Nils Muižnieks teica, ka līdz šim Saeimas pozīcijas partijas no konvencijas pārāk baidījušās, bet minoritātes – pārāk daudz cerējušas. Tā nevajagot – konvencija esot tikai labs, starptautiski atzīts dialoga rāmis, kurš nav saistāms ar radikālu minoritāšu politikas maiņu valstī. Viņš un vēl daži referenti sacīja, ka 8. Saeima šo konvenciju noteikti ratificēšot.

Taču sociologs Aivars Tabūns, analizējot pētījumu par sabiedrības attieksmi pret konvenciju, bilda, ka, «interpretējot lingvistiskās saziņas problēmu, vienprātība starp latviešiem un nelatviešiem bija minimāla». Turpat piebilstot, ka – ja ne pretrunīgie uzskati par latviešu un krievu valodu lomu Latvijas sabiedrības dzīvē, tad «ārpus šī konteksta minoritāšu problēma Latvijā nav būtiskas sociālās spriedzes avots».

Manā uztverē arī pretrunām valodu lietās nav vis pamatā sociāla, bet gan politiska izcelsme. Proti – valodu politiku un etniskās attiecības varas partijām bijis izdevīgi kārtot, izejot nevis no valodu attīstības vai integrācijas jēgas, bet gan izejot no varas dabūšanas un noturēšanas, sabiedrības partijiskas dalīšanas rēķiniem. Partijām izdevīgi, ja latvieši jūtas apdraudēti savas valodas ietvaros, bet krievi – savējās. Tēze «joprojām latviešu valoda ir izspiesta no publiskas saskarsmes starp latviešiem un nelatviešiem» (A. Tabūns) ir pamatota un būs pamatota tiktāl, ciktāl šīs tēzes politiskais tulkojums būs novērsts no tās satura, kamēr šis tulkojums skanēs vai nu: «pret bitēm», vai arī: «pozīcijas partijas grib asimilāciju».

Proti – valodu situācija ir un būs konvencijas detonators tiktāl, ciktāl pozīcijas partijas nespēs novērtēt 8. Saeimas vēlēšanu vēlreiz apliecināto, ka Latvijas elektorāts ir etniskā ziņā politiski sadalīts. Pozīcijas vai labējās partijas, pirms vēlēšanām vienā mutē un bez kādiem amortizējošiem politiskiem gājieniem aurodamas – «tikai ne ar bitēm», faktiski signalizēja saviem vēlētājiem – «tikai ne ar krieviem». Kā lai šādā gaisotnē konvenciju, kuru tik cītīgi aizstāv PCTVL («bez atrunām jāratificē un godīgi jāiedzīvina»), sev par labu un drošu atzīst arī latvieši? Kamēr masveidīgākās tautu pārstāvju grupas šeit būs tīši vai netīši (manuprāt, tīši) politiski nošķirtas, tikmēr taisnība – no vienas puses – būs Tabūna kunga minētajā pētījumā iesaistītajiem ekspertiem, ka «galvenās pretrunas sabiedrībā izraisa krievu valodas statuss un politiskās cīņas ap šo jautājumu turpināsies neatkarīgi no tā, kā konvencijā tiks definētas minoritātes». No otras puses – šādā gadījumā likumsakarīgs būs pretspiediens un vēlme arvien nostiprināt latviešu valodas statusu, paplašinot tās obligāta publiska lietojuma ietvarus, neiekļaujot Latvijas minoritāšu definīcijā krievus to lielā skaita dēļ u. tml. Tas savukārt vēl vairāk liks censties otrai pusei. Un tā tālāk un tā joprojām, kamēr vien politiķi ar valodu situāciju gribēs uzbarot tikai savu partiju reitingus, kamēr tie netiks vaļā no samākslotības, no politizētām ačgārnībām izglītības un integrācijas politikā, kamēr nevarēs teikt, ka etniskā pārstāvība partijās te nav tas galvenais iemesls pozīcijas–opozīcijas vai kādam citam antagonismam.

Ir saprotami vārdi «lingvistiskā situācija», bet nevaru saprast un arī uzrunātie speciālisti man neatvēra acis, kas konvencijas kontekstā ir «lingvistiskās pretrunas». Vai tas, ka krievu valodu Latvijā zina 1,93 miljoni iedzīvotāju, bet latviešu valodu – 1,88 miljoni iedzīvotāju (2000. gada tautas skaitīšanas dati), ir «padomju gados izveidojusies lingvistiska pretruna» vai arī padomju režīma politiskas darbības sekas? Vai administrācijas, diplomātijas, armijas, sabiedriski politiskās dzīves utt. pārkrievošanai bija lingvistisks cēlonis?

Vai tagadējā skolu pidžinizācija ir lingvistiska pretruna? Lingvistiska pretruna varētu būt tas, ka vārds «nēģeris» latviešiem skan iecietīgāk nekā vārds «melnais», bet citviet tas ir otrādi. Ar to gribu sacīt, ka nevajag maisīt gaisu un ar neprecīzu definīciju palīdzību dot mājienus, ka ar politiskiem instrumentiem radītas lietas nu būtu risināmas ar lingvistiskiem. Vismaz vajadzētu paskaidrot, kā, rīkojoties tikai valodas telpā, iecerēts noņemt politiskās pretrunas, kuras partijas turklāt pašas palaikam uzkurina? Arī pati konvencija ir politisks, nevis lingvistisks dokuments. Tiesa, ar tās palīdzību var gan sačakarēt, gan normalizēt lingvistiskās attiecības. Taču konvencijas ratifikācijas rezultāts būs atkarīgs nevis no lingvistiskajām, bet gan no politiskajām pretrunām un no varas partiju spējas tās pārvarēt pēc būtības, nevis tikai skata pēc.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!