Atslēgvārdi:

Konservatīvisms reformu politikā 3

Ko nozīmē izglītības “kvalitāte” šodienas Latvijā? Ko nozīmē “pieejamība”? Kādi ir “efektivitātes” rādītāji? Tikai tad, ja iztulkojam šos jēdzienus pašreizējās situācijas kontekstā, varam plānot uzdevumus un tuvoties mērķiem.

Iesaki citiem:

Ir publiskota kārtējā Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātā koncepcija, precīzāk – tās projekts, kas izklāsta izglītības politikas galvenos mērķus, virzienus, resursus un sagaidāmos rezultātus noteiktā laika posmā. Vismaz tādam būtu jābūt dokumenta nolūkam, ja mēs saucam to par attīstības koncepciju.

Vispirms kā pozitīvs fakts jāatzīmē koncepcijas parādīšanās projekta formā. Tas liecina par centieniem strukturāli plānot valsts politiku, un pieļauj dialogu ar sabiedrību, paredzot diskusiju, viedokļu apmaiņu, un, uzdrīkstos cerēt, arī pašas koncepcijas papildināšanu, kaut arī pievienotais izpildes pasākumu plāns paredz to apstiprināt Ministru kabinetā un Saeimā jau 2002.gada pavasarī. Šajā sakarā varētu cerēt, ka kādreiz taps koncepcijas projekts, kuru varēs publicēt savlaicīgi un organizēt sabiedrības diskusiju.

Jāsaka, nevar nepiekrist arī koncepcijas ievadā paustajiem kopējiem atzinumiem par izglītības sistēmas izšķirošo nozīmi gan tautsaimniecības attīstībā, gan sabiedrības konkurētspējā, gan integrācijā Eiropas Savienībā. Tomēr pārējais teksts joprojām rada vairāk jautājumu, nekā sniedz atbilžu.

Pirmkārt, pati dokumenta uzbūve vairāk atgādina pārskatu par izglītības sistēmu Latvijā, nevis attīstības koncepciju. Ja daudzās jomās principiālie reformas mērķi ir sasniegti un atliek tikai šīs jomas turpināt attīstīt, tad varbūt nav nepieciešams visas uzskaitīt, bet koncentrēties uz prioritātēm. Tomēr arī šāds formāts ir iespējams un var tikt lietots, tādā gadījumā tuvojoties “baltās grāmatas” formai – faktiski darbības programmai, kura gan prasa daudz augstāku detalizācijas līmeni.

Otrkārt, koncepcijas pamatstruktūrā izvirzītie mērķi – izglītības kvalitāte, pieejamība un efektivitāte - pieļauj galēji vispārinātu problēmu traktējumu un uzdevumu izvirzīšanu. Nav šaubu, ka jebkuru izglītības sistēmu var analizēt šo mērķu griezienā, un drīzāk tie var kalpot kā kritēriji valsts politikas vērtēšanai. Savukārt, lai praktiski lietotu šos jēdzienus Latvijas pašreizējā kontekstā – 2002.gadā, ir nepieciešams to “tulkojums”. Ko nozīmē izglītības “kvalitāte” šodienas Latvijā? Ko nozīmē “pieejamība”? Kādi ir “efektivitātes” rādītāji? Tikai tad, ja mēs definējam šo jēdzienu konkrēto saturu, kas paskaidro, ko mēs kā valsts vēlamies sasniegt, mēs varam to konfrontēt ar esošo stāvokli, konstatēt neatbilstības un problēmas, un plānot uzdevumus, kā tās risināt, lai tuvotos mērķiem. Vismaz, manuprāt, tas arī būtu koncepcijas nolūks.

Pretējā gadījumā mēs iegūstam kārtējo filozofisko traktātu, kas paskaidro, ka Latvijas izglītības sistēma plāno kļūt vēl kvalitatīvāka, pieejamāka visām iedzīvotāju grupām un efektīvāka materiālo resursu ekonomijas aspektā. Tur nav kam nepiekrist, taču kā un kam tas palīdz? Nav nejauši, ka joprojām vairums uzdevumu sākas ar vārdiem “uzlabot”, “attīstīt”, “pilnveidot”. Mans priekšlikums būtu ieviest “koncepciju lietderīguma koeficientu”, kura indikators, savukārt, būtu šādu atslēgas vārdu īpatsvars tekstā.

Protams, ir apsveicami, ka koncepcijas autori ir centušies lietot problēmu pieeju, grupējot tās kopā ar uzdevumiem un indikatoriem. Tas gan ir radījis koncepcijas struktūras problēmu, jo daudziem jautājumiem ir aspekti gan izglītības kvalitātē, gan pieejamībā, gan efektivitātē. Grupējums šajos lielajos mērķu blokos ir samākslots. Piemēram, skolotāju algu jautājums ir kvalitātes vai efektivitātes problēma? Ja problēmu definējumi ir visumā saprotami, tad praktisko uzdevumu daļa un it īpaši indikatoru formulējums ir lielākoties neapmierinoši, respektīvi, tie neļauj spriest, kas tiks darīts, ar kādiem resursiem un kas to veiks. Piemēram, nenoliedzamais mērķis uzlabot studiju procesa kvalitāti atbilstoši darba tirgus pieprasījumam paredz ieviest jaunas programmas, jaunus pasniedzējus un kursus. Savukārt pielikumā esošā tāme par nepieciešamo papildus finansējumu koncepcijas īstenošanai paredz valsts finansu resursus šim mērķim tikai 2003.gadā – 11 000 LVL (pēc tam līdz 2005.gadam – nulle). Iespējams, ka ir aprēķins, kādā veidā tas notiks, bet koncepcija to neatklāj. Ja to darīs augstskolas, tad jautājums kā, par kādiem resursiem un ar kādu motivāciju paliek neatbildēts.

Pārsteidzoši ir, ka daudzas smagas un aktuālas izglītības problēmas vispār netiek konceptuāli aplūkotas. Piemēram, minoritāšu izglītība un likumā paredzētā pāreja uz vidējo izglītību valsts valodā 2004.gadā nav aplūkota ne atsevišķā sadaļā, ne arī tai ir paredzēti kādi valsts finansu resursi. Vai jāsecina, ka šajā jomā viss ir kārtībā? Tāpat skolu tīkla optimizācijas problēma aprobežojas ar konstatējumu, ka pašvaldību reformas dēļ tā nav risināma. Skolotāju algas – jāpaaugstina, standarti – jāievieš. Studiju kredīti – jāgarantē pašvaldībām.

Visbeidzot, sabiedrības informēšanai ir veltīta viena sadaļa. Iekļaušana koncepcijā pati par sevi ir apsveicama, tomēr paliek iespaids, ka tai ir vairāk formāla, nevis praktiska nozīme, jo sabiedrības informēšana izdalīta kā atsevišķa darbības joma, nevis daļa no jebkuras problēmas risinājuma stratēģijas. Piedevām, sabiedrības informēšana ir uzticēta pedagogiem, un to raksturos pedagogu skaits, kuri būs veikuši šo uzdevumu. Kā to izmērīt?

Kopumā, rodas sajūta, ka minētā koncepcija nav veidota praktiskai rīcībai, lai būtiski mainītu kaut ko esošajā stāvoklī, bet pašas koncepcijas dēļ, lai būtu leģitīms pamats ikgadējā budžeta veidošanai un esošo programmu darbības turpinājumam un konservācijai. Tas visumā atbilst pašreizējās Izglītības un zinātnes ministrijas vadības paustajai nostājai, ka izglītība Latvijā ir laba. Atliek to tikai uzlabot. Vai izglītības reforma ir beigusies?

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ivars Graudiņš 03.04.2002 21:58
Pareizs un nepareizs veidoklis … :~))



dzidra ~ došu tev dažus savus uzskatus, varjaubūt kad izglītības attīstības koncepcija komentāra autors Guntars Catlaks arī dos savējo veidokli. Ne viss ir balts vai melns dzīvē. Nedomāju kad piekrišana izglītības koncepcijai attiecas vai tas būtu pareizi, vai tas būtu nepareizi. Bet, drīzāk kā tas ir pieņemams. Kaut daudz pūles ir pieliktas lai to veidotu tagadējā pamatā, uzskatu to kā nepilnīgu. Izglītības koncepcija veidojas ar laiku un ar saprašanu kas nāk no valdības iekārtes un galu galā to uzskata kā piemērotu un laicīgu savām vajadzībām. Domāju kad izglītības plāns ir stipri atpalicis no šīs dienas lielākām un plašākām iespējām. Latvijas sabiedrības dzīves labklājību augstākā ekonomiskā līmenī ministrijas plāns nepalīdzēs ievest un noturēt.



Ņemsim gan vērā ka sabiedrība nav domāta kā kaut kāda tieslietu norādītāja kas būtu pieņemams vai nepieņemams. Sabiedrība reaģē uz ekonomiskiem principiem pēc vajadzības un pēc iespējas. Pamatskolas un viduskolas izglītības attīstības vairkārt atkarājas no sabiedrības un tieši bērnu vecāku dalības un aktivitātes. Augstskolas sekmīga izglītības veicināšana atkarājas vairāk no darba vajadzībām un iespējām nevis tikai Latvijā bet ar prasībām vispasaulē. Vispār, augstskolas šai ziņā ir atpalikušas lai sekmīgi caur mācībām izpildītu mūsdienas eknomiskas un darba vajadzības.



Nekad vēsturē cilvēkiem nav bijis tik izdevīga un liela iespēja mainīties ar domām, ar ietekmēm un pasākumiem kā mums šodien sniedz interneta tīmeklis. Tāds ir tikai viens veids kā iesaistīt sabiedrību pārunās un domu izmaiņās. Kaut kiberpsiholoģija bieži rādā savu vājo emocijas attieksmi, kā mēs redzam iekš Delfi un Dienas forumos, tas ir tomēr apejams kur dalībnieki neslēpjas aiz mākslīga lietvārda un tai sakarā ir atdzinīgāki un tik viegli nepalaiž mutes. :~)) Sabiedrību var arī iesaistīt caur aktīvām skolas sanāksmēm kur visi tiek aicināti pārunās un domu veidojumos no kā rodās saprašana un pasākumi. Arī pašas politiskās partijas var sniegt sabiedrībai biežāk iespēju dzirdēt viņu veidokli un pamata noskaņojumu publiskās sanāksmēs un debatēs. Rezultāti caur valdību radīsies tad kad politiķi sāks uzklausīt sabiedrību un sabiedrības intereses un vajadzības.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

dzidra 02.04.2002 13:55
Nevar saprast vai komentāra autors piekrīt izglītības koncepcijai, vai nē. Kā tad viņš iedomājas iesaistīt sabiedrību šajos procsos?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ivars Graudiņš 01.04.2002 23:09
Vai būsim vienlīdzīgi jeb labāki …



Pārskatot izglītības un zinātnes ministrijas izstrādāto koncepciju, kura ir atrodama -- http://www.izm.gov.lv/lv/default.htm (zem Jaunumi, lapas augšejā daļā) -- un tās mērķus, pirmā reakcija ir kā angliski bieži norāda “it’s mothehood and apple pie” (tāds ir mātes stāvoklis un ābola kūka) – tur nekā nevar darīt, kas notiks tas notiks. Vajadzētu būt sabiedrības vēlme kura skatītos tālāk par deguna galu.



Kaut mēs varam runāt un censties ievest izglītības kvalitāti, pieejamību un efektivitāti, paša attīstības maiņas kārta lai būtu nozīmiga vajadzētu ietilpt dziļāka doma jeb koncepcija kura reaģē vairāk kā tikai uz vienlīdzību ar citam valstīm. Kā jau tiek norādīts mēs konkurējam pasaules mērogā; kamdēļ mēs navaram izcelties kā maztauta ar spējām un būt globalizācijas aktivā nodarbību un panākumu galvalē, un nepalikt vienkārši kā sekotāju tauta?



Vispār plānošana ir maznozīmīga kur veidošanas dalību pilnā mērogā neņem tie kas eventuāli būs atbildīgi par rezultātiem un tas arī ieskaita pašu sabiedrību un ģimenes attiecības. Mēs runājam par jaunu izglītības kultūras veidošanu, mūsu sabiedrības konkurences spējām globālā mērogā, par jaunām vērtībām un ticībām.



Mēs dzīvojam laikmetā kur tehnoloģijas progress un cilvēka zinātnes kompetence attīstas straujā mērā. Mums vajdzētu tikpat strauji reaģēt uz mācības iespējām kur māceklis ir sagatavots un nevis pusgatavots darbības pasākumiem. Rezultāti ir īstenojami jo tas jau notiek progressīvās valstīs. Piemēram varam piekopt andregoģijas mācības pieejas un daudz kārt sertifikācijas kas dod iespēju veiklāk progresēt tehnoloģijas pasākumos.



Kas būtu tā katalīze kas dotu motivāciju sabiedrībai sastrādāt kopīgi bez pārmērīgas sķelšanās? Vajag saprast iespējas un izdevības uzlabot dzīves labklājību un veidot jauniem pilsoņiem nozīmīgus un sekmīgus sabiedrības paraugus. Mūsu piemēri varētu būt valsts cilvēki, kā jau ir mūsu prezidente, skolotāji, bizness antreprenieri, raksnieki un cita aroda darbnieki ar sevišķām kompetencēm. Vismaz tādi mums ir jāveido.



Latvijas sabiedrībai ir jāpieņem positīvs noskaņojums, ne jav visa dzīve saistās ap problēmām un to atrisināšnu. Jāņem vērā ir arī iespējas kā veidot bizness nišus un aktīvu darba dalību ārpus Latvijas robežām. Ja vēlamies pastāvēt kā tauta mums ir jābūt stipri aktīviem tehniskās zinātnes servīzēs visas pasaules malās un nevis tikai iekš Latvijas robežām.



Šodien ir 1. aprilis, bet mūsu dzīves labklājība nakotnē nav nekāds joks ja vēlamies to uzlabot veiksmīgi un laicīgi lai tā neievelkas garumā.

Saistītie raksti