Raksts

Konferences “Vai Latvija iet Īrijas pēdās: darbaspēka migrācija” atklāšanas uzruna


Datums:
24. janvāris, 2006


Autori

Artis Pabriks


Prezentācija konferencē "Vai Latvija iet Īrijas pēdās: darbaspēka migrācija" 2006. gada 20. janvārī

Labrīt, dāmas un kungi!

Tas, ka konferenču zāle ir pārpildīta, norāda, cik būtiska ir šī problēma, cik būtisks ir jautājums par migrāciju no Latvijas, par Latvijas ekonomisko attīstību, par mūsu iedzīvotāju labklājību. Pēdējā gada laikā nav bijusi nedēļa, kad Latvijas masu saziņas līdzekļos nebūtu skarts jautājums par to, kā latviešiem klājas Īrijā un kā latviešiem iet Latvijā bez radiem un draugiem, kuri ir Īrijā. Šo iemeslu dēļ, kā arī lai nedaudz skaidrāk ieskicētu problēmas būtību un attīstības scenārijus Ārlietu ministrija apņēmās noorganizēt šo konferenci. Tādēļ lūdzu savu kolēģi un labu draugu Dermontu Ahernu, Īrijas ārlietu ministru, atbraukt uz Latviju ne tikai, lai pārrunātu divpusējās sadarbības jautājumus, bet arī lai piedalītos konferencē. Viņš laipni piekrita. Par to viņam liels paldies!

Man šķiet, ka Īrija mums ir svarīga ne tikai tāpēc, ka uz turieni brauc mūsu tautieši strādāt, bet arī tāpēc, ka Īrijas vēsture, īru migrācijas vēsture un Īrijas augstie attīstības tempi varētu būt interesants piemērs Latvijas iespējamam attīstības scenārijam.

Šajās nedēļās, kad mūsu nācija un valsts svin savu atdzimšanu, atceras barikāžu dienas, mums ir jāatminas, ka 1980-tajos gados neatkarības kustība bija cieši saistīta ar migrācijas jautājumu. Mūs satrauca identitātes zaudējums, neskaitāmie tūkstoši cilvēku, kas mūsu valstī ieplūda no austrumiem, pieņēma administratīvus lēmumus, pārstāvēja militāru varu. Tajā laikā ne reti tika citēts senais romiešu teiciens, ka dzimtene ir tur, kur ir labi. Barikāžu laikā mēs to atspēkojām, sakot, ka tur, kur ir dzimtene, tur ir labi. Tagad ir radies jautājums – kurš teiciens ir patiesāks? Vai mēs varam šobrīd pateikt, ka mums ir labi savā dzimtenē? Es domāju, ka šī diskusija, aplūkojot Īrijas piemēru, mums ieskicēs uzdevumus, kurus noteikti nevar atrisināt tikai Ārlietu ministrija un kurus ir jārisina ne tikai valdībai, bet ministrijām kopā ar uzņēmējiem, ar darba devējiem, ar mūsu pilsonisko sabiedrību, nevalstiskajām organizācijām. Tikai tad mēs varēsim pēc gadiem pieciem, desmit, piecpadsmit kļūt par valsti, kas nav tikai darba spēka devēja, bet ir valsts, kas pati ar savu piemēru rāda, kā var un vajag attīstīties.

Pirms divām dienām notika Stratēģiskās analīzes komisijas veiktā pētījuma prezentācija, kas parādīja vairākas interesantas lietas par mūsu cilvēkiem Īrijā. Pirmais, cilvēki vēlas atgriezties Latvijā. Došanās uz Īriju ir bijusi saistīta ar dažādu šķēršļu pārvarēšanu – tā ir šķiršanās no ģimenes, no bērniem, tas ir rūgtums par ne tik labām attiecībām ar darba devēju, tā ir arogance no mūsu ierēdniecības puses, tās ir zemās algas. Es varu saprast šos cilvēkus, jo arī es 1990-tajos gados esmu pavadījis 5-6 gadus ārzemēs. Varbūt nedaudz citā statusā kā mūsu tautieši Īrijā, bet tomēr man ir skaidrs, ka tad, kad esi ārpus savas valsts, tu daudz labāk apzinies savu identitāti un savas valsts vērtību. Tas nozīmē, ka mums ir nopietni jādomā par to, kā šiem cilvēkiem palīdzēt saglabāt lietas, no kurām viņi negrib šķirties arī tad, kad viņi ir aizbraukuši.

Šobrīd Latvija gan ģeogrāfiskā, gan attīstības ziņā atrodas kaut kur starp Īriju un Ukrainu. Īrija ir spīdošais ekonomiskās attīstības piemērs, un tas ir ļoti iedvesmojošs. Kā mans kolēģis Aherna kungs pieminēja, 1973.gadā Īrija iestājās Eiropas Savienībā kā ļoti nabadzīga valsts. Ja mēs tagad raugāmies uz Īrijas ekonomisko situāciju, tā ir starp bagātākajām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Ir pagājuši 20 – 30 gadi un īri var būt lepni par savu valsti. Man ļoti gribētos, lai arī mēs pēc 10 – 20 gadiem varētu ar sevi lepoties. Un lepoties ne tikai ar to, cik mums ir daudz naudas kabatā, bet arī ar to, kāda ir mūsu pārvaldes sistēma. Es domāju, ka latvieši, kas atbrauks no Īrijas pēc viena, diviem, trim, pieciem gadiem būs ieguvuši jaunu pieredzi kā jāveido attiecības ar darba devējiem, ar darba ņēmējiem, kā ir jāuzvedas ierēdniecībai, kādām ir jābūt attiecībām starp uzņēmēju un valsti. Ārlietu ministrijas pasūtītais SKDS pētījums par iedzīvotāju attieksmi pret migrācijas procesiem, parādīja vairākas interesantas lietas – proti, joprojām daudzi cilvēki uzskata, ka valdībai ir jārisina lietas, kuras demokrātiskā valstī ar tirgu ekonomiku valdībai nav jārisina. Piemēram, pacelt algas privātos uzņēmumos. Tas nozīmē to, ka ne visa atbildība ir jāuzņemas valdībai, protams, to nenoliedzot. Mums ir rūpīgāk jāstrādā ar pašiem uzņēmējiem, un mums kā sabiedrības locekļiem ir jāsaprot, ka daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem un ne tikai no kāda cita, kas sēž vienā vai otrā krēslā, vienā vai otrā institūcijā. Interesanti arī tas, ka Īrija ir daudz draudzīgāk noskaņota pret viesstrādniekiem, pret iebraucējiem kā Latvijas sabiedrība, bet tam ir vēsturisks pamatojums. Mēs zinām iemeslus kādēļ tas ir tā, bet arī šis jautājums ir jāapsver. Ja mēs negribam tādu viesstrādnieku pieplūdumu, kāds pašreiz ir Īrijā, tad mums ir rūpīgi jādomā, lai cilvēki, kas aizbrauc uz Īriju, atbraukt atpakaļ.

Mūsu konferences nosaukums ir “Vai Latvija iet Īrijas pēdās?”. Man šķiet, ka, ņemot vērā savu specifiku, un cik daudz viena valsts var sekot citas valsts piemēram, mēs šobrīd ejam Īrijas attīstības ceļu. Tas nozīmē, ka par spīti visiem izaicinājumiem, mēs varam redzēt “gaismu tuneļa galā”, mēs varam būt optimisti. Bet lai mēs spētu šo mērķi sasniegt – kļūt par labklājības valsti, par pārtikušu valsti, kuras mērķis nav tikai iestāties Eiropas Savienībā un NATO, bet kļūt par zemi, kurā cilvēki ir apmierināti ar savu dzīvi, ir pārtikuši, mums ir laikus jāidentificē izaicinājumi un problēmas, ar kurām mēs varam saskaraties un ir laikus jāsāk strādāt. Es ceru, ka šī konference kļūs par dzinējspēku katrai ministrijai un katram valdības pārstāvim. Šeit ir jautājumi, kas skar gan Ekonomikas ministriju, gan Izglītības ministriju, piemēram, palīdzot reintegrēt tos bērnus, kas atbrauc atpakaļ no Īrijas, lai viņi nejustos aizmirsti, nepieņemti, lai viņu atzīmju sistēmas būtu salīdzināmas, lai viņu iespējas mūsu skolās nebūtu mazākas kā Īrijas skolās. Lai tie cilvēki, kas atbrauc atpakaļ un vēlas dzīvot savā pagastā un reģionā, tur būtu gaidīti un spētu sevi īstenot. Mēs varam uzzināt, ko darīt un kā darīt tikai analizējot šo situāciju.

Es novēlu veiksmi visiem konferences dalībniekiem. Tagad man ir gods dot vārdu manam kolēģim un draugam Dermotam Ahernam no Īrijas.

Paldies!


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!