Foto: yanivba

Ebreju īpašumu restitūcija ir ne tikai ebreju, bet arī milzīga latviešu problēma — nespēja pieņemt citādo, paliekot iegrožotiem aizspriedumu varā.

Sabiedrībā plaši apspriests jautājums pašlaik ir ebreju īpašumu restitūcija. Šis ir temats, kas ne vienu reizi vien ir aktualizēts Latvijas medijos. Ir grūti izšķirt vienotu diskursu diskusijā par īpašumu restitūciju, tomēr dominē tendence ebreju kopienu atainot negatīvi. Šī raksta mērķis nav mēģinājums novērst jebkādu kritiku pret ebreju kopienu, bet parādīt, ka mediji un eksperti, kas īpašumu restitūciju skaidro sabiedrībai, balstās aizspriedumos par ebrejiem un izmanto argumentāciju, kas raksturīga rasismam. Mediji un politiķi stipri ietekmējas viens no otra un veido vienotu diskursu par ebreju īpašumu restitūciju. Tiem vajadzētu mazāk skatīties vienam uz otru, bet vairāk skatīties, kā īpašumu restitūcijas jautājums tiek atrisināts citās valstīs. Šis raksts ir balstīts izpētē, kas veikta maģistra darbā „Ebreju kopiena Latvijas politiskajā diskursā(2002-2012)”. Darbā pētīju, kā Latvijas politiskajā diskursā tiek attēlota ebreju kopiena, apskatot vairākus gadījumus, vadoties pēc kritiskā diskursa analīzes principiem.

Sociālo identitāti veidojošs diskurss

Mediji sniedz iedzīvotājiem informāciju par notikumiem valstī un reizē veido arī sabiedrības viedokli par tiem. Teorētiķi norāda, ka diskurss ir vairāk nekā tikai apraksts. Viens no Kritiskā diskursa analīzes radītājiem Normans Ferklafs (Norman Fairclough) uzsver, ka diskurss ir daļa no sociālās prakses. Diskurss tādējādi gan veido sociālo, gan ir sociāli formēts.[1] Tieši tas, ka diskurss nosaka to, kā cilvēki uztver situācijas, veido cilvēku un cilvēku grupu sociālās identitātes. Diskurss var veidot attiecības starp dažādām sociālām, etniskām grupām. Tas var uzturēt kādas grupas status quo un diskriminēt kādu citu grupu.[2] Nav jāpielieto fizisks spēks, nav jāizkliedz antisemītiski saukļi, lai diskriminētu ebreju etnisko grupu. Diskursā dominējot lielākās grupas ideoloģijai, sabiedrība to pieņem kā pašu par sevi saprotamu, tādējādi diskriminējot minoritāti.

Ebreju īpašumu restitūcija — priekšvēsture

Pievēršoties īpašumu restitūcijas jautājuma priekšvēsturei, jānorāda, ka tas ir bijis sāpīgs temats jau kopš 2006. gada, kad izstrādāja likumprojektu „Par atbalstu Latvijas ebreju kopienai”.[3] Tas paredzēja atdot īpašumus, kuri piederējuši Latvijas ebreju sabiedriskajām vai reliģiskajām organizācijām, bet atņemti nacistiskās Vācijas okupācijas laikā. Papildu – norādīts izmaksāt atbalstu ebreju kopienai par īpašumiem, kuri piederējuši ebrejiem un palikuši bez mantiniekiem. Likumprojekts paredzēja šo atbalstu — Ls 31 959 870 — izmantot ebreju kultūras un izglītības, sociālo un holokausta piemiņas īstenošanas mērķiem. Saistībā ar šā likumprojekta ideju un nodošanu Saeimai sabiedrībā raisījās spraigas diskusijas. Kaut arī Ministru Kabinetā tas izpelnījās atbalstu, Saeima šo likumprojektu noraidīja. Toreizējais premjers Aigars Kalvītis (TP) necentās likumprojektu atbalstīt, un uzsvēra, ka Saeima ir pateikusi savu gala vārdu. Diskusijas pēc Saeimas „gala vārda” turpmākajos gados nebeidzās. 2008. gadā tika izveidota darba grupa saistībā ar īpašumu restitūcijas jautājumu. 2011. gadā Latvijā ieradās ASV īpašais sūtnis holokausta jautājumos Duglass Deividsons (Douglas Davidson).

Mēs nevaram apgalvot, ka medijos saistībā ar restitūciju ir vērojami tikai pret ebrejiem vērsti izteikumi. Ir iespējams saskatīt vairākus diskursa tipus. Viens no tiem ietver centienus analizēt situāciju neitrāli, nelietojot rasisma retoriku [4] un nebalstoties uz aizspriedumiem par ebrejiem. Šis diskursa tips raksturīgs laikrakstam „Diena”, politiķiem Artim Pabrikam (Vienotība) un Ojāram Ērikam Kalniņam (Vienotība). Medijos izplatītāks ir tips, kurā tiek lietota rasisma retorika un tiek spriests, balstoties uz stereotipiem par ebrejiem. Šo tipu pārstāv „Neatkarīgā Rīta Avīze”, „Latvijas Avīze”, „Dienas Bizness”, „Vakara Ziņas”. Ir atrodama arī pret to vērsta pozīcija. Tā cenšas atsegt aizspriedumus un parādīt ebreju kopienu pozitīvā gaismā. To konsekventi pārstāv krievu valodā rakstošā prese — „Телеграф”, „Час”, „Бизнес & Балтия”. Galēji antisemītiska pozīcija ir margināla — sastopama ekstrēmista Aivara Gardas izdevumā „DDD”, kurš nonācis drošības policijas uzraudzībā.[5]

Neveiksmīgais likumprojekts

Pievēršoties izplatītākajam diskursa tipam, kurā vērojama argumentācija, kas balstās aizspriedumos par ebrejiem un rasisma retorikā, no 2006. gada līdz 2011. gadam, vērojama savdabīga tā attīstība. Populārākajā laikrakstā, kas pārstāv šo diskursa tipu, „Neatkarīgā Rīta Avīze” 2006. gadā diskursā dominēja racionāla, juridiska argumentācija. Izvēlētais eksperts Andris Grūtups uzsvēra, ka denacionalizācijas process ir beidzies un likumi visiem ir vienādi.[6] Viņš veicināja idejas attīstību, ka, sniedzot atbalstu ebreju kopienai, Latvija uzņemsies vainu par Otrā pasaules kara nodarījumiem. [7] Jurists Māris Skudra, kurš piedalījies likumprojekta izstrādē, uzsvēra, ka Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomei nav juridiskās pārmantojamības uz īpašumiem, jo tā izveidota no jauna 2003. gadā.[8] Arī intervētie politiķi uzsvēra to, ka likumprojektā ir juridiskas problēmas. LPP/LC frakcijas vadītājs Andris Bērziņš norādīja: „Mums nav skaidra šī likuma konstrukcija un juridiskais pamatojums”, piebilstot, ka šāds likums varētu radīt nevienlīdzību starp dažādajām Latvijas tautām. Tā brīža Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (TB/LNNK) pauda, ka nevajadzētu vienai grupai atdot īpašumus, bet citām ne.[9] Juridiskās argumentācijas trumpis ir tas, ka tā šķiet objektīva un neapstrīdama, tāpēc bieži tiek lietota rasisma argumentācijā. [10]

Labās gribas sūtnis

2011. gadā daudz vairāk izplatīta bija balstīšanās uz aizspriedumiem un emocionāla argumentācija. Jāatzīmē, ka bija novērojama 2006. gada diskursa pieņemšana par normu. Visspilgtāk to varēja redzēt, kad toreizējais ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis LTV raidījumā „100. pants” komentēja ASV sūtņa Duglasa Deividsona vizīti. Kaut arī sūtnis nerunāja par kompensācijām un 2006. gada likumprojekta reanimāciju [11], ministrs nosauca 30 miljonus latu kā konkrētu summu, tādējādi sūtņa vizīti saistot ar 2006. gada diskusiju par kompensācijām. „Neatkarīgās Rīta Avīzes” galvenais viedokļa paudējs 2011. gadā vēl joprojām ir Andris Grūtups, tāpēc tas ietekmē arī paša laikraksta diskursu. Ja 2006. gadā viņš bija galvenais juridiskās argumentācijas nesējs, tad 2011. gadā Grūtupa argumentācijā parādās „nacionālās stājas” un „nacionālās pašapziņas”, kā arī „vēsturiskās patiesības” kategorijas, kuras ir emocionāli uzlādētas un nostāda latvieša patriotismu kā nesavienojamu ar atbalstu ebreju kopienai. Grūtups balstās uz viena no biežāk sastopamajiem aizspriedumiem par „bagātajiem — skopajiem ebrejiem”, runājot par to, ka ebreji vēlas savus īpašumus atgūt tieši tagad tāpēc, ka tie ir atjaunoti.[12] Viņš apkopo arī aizspriedumus par „ebrejiem kā izredzētajiem” un „ebrejiem — komunistiem”. Grūtups salīdzina latvieša un ebreja nāvi, implicīti jautājot — kāpēc ebreja nāve ir īpašāka? Pāris rindiņas tālāk viņš uzsver, ka neproporcionāli liela daļa ebreju piedalījās represijās pret latviešiem.[13] Aizspriedumi neparādās tikai viena cilvēka viedoklī. Piemēram, „Neatkarīgā Rīta Avīzes” žurnāliste izvēlas uzsvērt Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētāja Arkādija Suharenko vadītās „Rietumu Bankas” saistību ar likumprojekta tapšanu, šeit izmantojot „bagātā ebreja” stereotipu.[14] Tie sastopami arī „Latvijas Avīzē”. Redzama spēcīga balstīšanās 2006. gada diskursā un „ebreju — sīkstuļu” atainošana.[15] Atrodams arī viedoklis, ka latvieši ir cietuši vairāk, tādēļ Latvija ebrejiem neko nav parādā.[16] Šāda argumentācija ir spēcīga, tāpēc, ka ietekmē sabiedrību emocionāli. Sabiedrībai kopēju mītu un aizspriedumu lietošana nodrošina diskursa leģitimitāti. Cilvēki vairāk piekrīt tam, kas jau ir dzirdēts un šķiet pašsaprotams.[17]

2012. gada spēļu laukums

Arī 2012. gada diskusijās par ebreju īpašumu restitūciju redzams jau iepriekš aplūkotais diskursa tips. Lai sniegtu vispārīgus secinājumus, būtu jāveic lielāks pētījums, bet varam novērot līdzīgas tendences. Arī šā gada diskusijās redzama balstīšanās tajā, kā ir pieņemts runāt par restitūciju kopš 2006. gada. Juridiskā argumentācija šogad tiek lietota daudz vairāk kā 2011. gada diskursā. Tā, apelējot pie likumiem un juridiskajām normām, padara problēmu par neleģitīmu. Šo argumentāciju pauž arī augstas amatpersonas. Nu jau bijušais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš intervijā „Neatkarīgajai Rīta Avīzei” parāda, ka ebreju īpašumu restitūcija faktiski ir denacionalizācijas jautājuma atvēršana, tāpēc tiek aktualizēta arī problēma — ja jau dod ebrejiem, kāpēc nedod citiem.[18] Šīs problēmas uzsvēršana redzama arī „Dienas Biznesa” lapaspusēs. Db.lv cenšas problēmu apskatīt objektīvi, tomēr arī norāda uz neprognozējamām sekām, ja arī citi, sekojot ebreju organizācijas piemēram, vēlēsies pieprasīt īpašumus. [19]

Citā rakstā „Dienas Bizness” baida, ka arī krievu organizācijas var vēlēties atgūt savus īpašumus.[20] Gaida Bērziņa argumentācijā redzama balstīšanās aizspriedumā par ebreju izredzētību. Viņš norāda, ka „denacionalizācijas process ir beidzies. Arī ebrejiem.” [21]

Intervijā manāma arī žurnālistes Elitas Veidemanes uzvedinošā roka, kas veicinājusi restitūcijas diskursa attīstību jau no tā pirmsākumiem. Viņa bija arī tā, kura nepārtraukti kā ekspertu ebreju īpašumu restitūcijas jautājumā aicināja Andri Grūtupu, veicinot , ka viņa viedokli pieņem kā pašsaprotamu diskursā par restitūciju. Ebreju īpašumu restitūcijas diskursa „tēvs” Andris Grūtups šogad turpina juridisko argumentāciju, uzskaitot to, cik daudz likumu tiktu pārkāpti, ja ebreju īpašumi tiktu atdoti kopienai. Likumu, kas atdotu ebreju kopienai īpašumus, viņš apraksta kā tādu, „kas paredz, ka ebreji ir izredzētā tauta un ka viņiem ir lielākas tiesības nekā latviešiem, krieviem vai jebkurai citai tautai, kas te dzīvo.”[22] Viņš pievēršas arī emocionālai argumentācijai, uzsverot, ka izņēmums var būt tikai latvieši. Latviešu kā cietušo pieminēšana ir plaši izplatīta diskursā par ebreju īpašumu restitūciju. To atkārto galvenokārt VL-TB/LNNK. Šādi tiek veicināta ideja, ka īpašumu restitūcija ir nosodījums Latvijas valstij un latviešiem. „Neatkarīgās Rīta Avīzes” rakstā, kur kā eksperts tiek aicināts A. Grūtups, parādīts arī bijušā deputāta Aleksandra Kiršteina viedoklis. Arī Kiršteins balstās juridiskajā argumentācijā, kas veicina viņa teiktā leģitimitāti. [23] A.Kiršteinam tas ir svarīgi, jo viņa viedoklis par ebreju kopienu 2005. gadā izpelnījās plašu nosodījumu un tā dēļ viņu izslēdza no Tautas partijas. „Ebreju — komunistu” portretējums parādīja ,ka A. Kiršteins pilnībā balstās aizspriedumos par ebrejiem. Kiršteins dala cilvēkus tautībās, labajos un ļaunajos. Tā ir kopija no mācību grāmatas par rasisma retoriku. [24]

Kompromisa māksla

Kopumā var spriest, ka liela nozīme diskursā par ebreju īpašumu restitūciju ir izvēlētajiem ekspertiem, kuri pauž savu viedokli. Ir novērojama savstarpēja mediju un politiķu diskursa pārņemšana. Tā kā tendences diskursā nav mainījušās arī 2012. gadā, Latvijai vajadzētu atrast veidu kā risināt šo problēmu. Ebreju kopienas negatīva atainošana vai problēmas noliegšana nemainīs tās būtību.

Nepieciešams vairāk iedziļināties, kā restitūcijas problēma tiek un tika risināta citās valstīs, nevis strīdēties, vai tas ir vajadzīgs. Katra reize, kad tiek runāts par ebreju īpašumu restitūciju, iedragā attiecības starp dažādajām etniskajām grupām Latvijā. Mediju vide šķeļas, iestājoties par vai pret ebreju īpašumu restitūciju. Sabiedrība tādējādi iegūst vienpusīgu informāciju, neredzot kopējo ainu.

Īpašumu restitūcija ir ne tikai ebreju kopienas problēma. Tā ir arī milzīga latviešu problēma — nespēja pieņemt citādo, paliekot iegrožotiem aizspriedumu varā. Ebreju īpašumu restitūcijas jautājums jāuztver kā vingrināšanās kompromisa mākslā. Mediju tendence uz skandalozām ziņām un sabiedrības pieprasījums pēc tām nemainīsies, bet diskusijās nevajadzētu aizmirst kompromisu. Tas nozīmē, ka medijiem vajadzētu sekot līdzi, kādus ekspertus tie aicina, argumentācijā nebalstīties uz aizspriedumiem, argumentējot runāt par problēmas būtību, nevis vingrināties sofistikā, izmantojot retorikas paņēmienus un argumentāciju, kas raksturīga rasismam.

___________________________________________________________
[1] Fairclough, N. Language and Power. Second Edition. Harlow: Pearson Education Limited, 2001., p. 18.-19.
[2] Fairclough, N., Mulderrig, J., Wodak, R. Critical Discourse Analysis//Discourse studies: A Multidisciplinary Introduction ed. van Dijk, T.A.London:Sage Publications Ltd., 2011., p.357., 358.
[3] Likuma „Par atbalstu Latvijas ebreju kopienai” teksts pieejams šeit: http://helios-web.saeima.lv/saeima9/lasa?dd=LP0009_0
[4] Van Dijk, T.A. Ideology and discourse: A multidisciplinary introduction. http://www.discourses.org/OldBooks/Teun%20A%20van%20Dijk%20-%20Ideology%20and%20Discourse.pdf (Discourses.org, aplūkots 24. 05.2012), p. 43., 44.
[5] Neimane, Z. Ebreju kopiena Latvijas politiskajā diskursā (2002-2012). Maģistra darbs. Rīga: LU SZF Politikas zinātnes nodaļa, 2012., 6.-7.lpp.
[6] Grūtups, A. Kompensācijas ebrejiem šķels sabiedrību. Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 14.11.2006., 2.lpp.
[7] Margēviča A. Bažījas, ka Latvija, maksājot ebrejiem, uzņemas svešu vainu. Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 16.11.2006., 1., 3.lpp
[8] Margēviča, A. Diskusija par kompensāciju ebrejiem vēršas plašumā. Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 20.11.2006.,1., 3.lpp.
[9] Lībeka, M. Ebreju atbalstam – 32 miljoni. Latvijas Avīze, 07.11.2006, 1., 4.lpp.
[10] Van Dijk, T.A. Ideology and discourse: A multidisciplinary introduction. http://www.discourses.org/OldBooks/Teun%20A%20van%20Dijk%20-%20Ideology%20and%20Discourse.pdf (Discourses.org, aplūkots 24. 05.2012), p. 74.
[11] Kristovskis: Kompensējamo ebreju īpašumu vērtība ir aptuveni 30 miljoni latu. http://www.delfi.lv/news/national/politics/kristovskis-kompensejamo-ebreju-ipasumu-vertiba-ir-aptuveni-30-miljoni-latu.d?id=36411777 (ziņu portāls DELFI, aplūkots 24.05.2012.)
[12] Veidemane E. Neklaudziniet pie mūsu durvīm. Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 28.01.2011., 3.lpp
[13] Turpat.
[14] Margēviča, A. Diskusija par kompensāciju ebrejiem vēršas plašumā. Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 20.11.2006.,1., 3.lpp
[15] Lībeka, M. Amerikas vēstniecība meklē atbalstu. Latvijas Avīze, 12.01.11., 4. lpp..
[16] Ruks M. Ar skaidru valodu par „kompensācijām”. Latvijas Avīze, 20.01.11, 3.lpp.
[17] Van Dijk, T.A. Ideology and discourse: A multidisciplinary introduction. http://www.discourses.org/OldBooks/Teun%20A%20van%20Dijk%20-%20Ideology%20and%20Discourse.pdf (Discourses.org, aplūkots 24. 05.2012), p.63.-67.
[18] Bērziņš, G. Bērziņš: “Denacionalizācija ir beigusies. Arī ebrejiem”. Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 27.06.2012., 2.-3.lpp.
[19] http://www.db.lv/viedokli/db-viedoklis/db-viedoklis-meginajums-izlobet-lemumu-ar-totali-neprognozejamam-sekam-373071
[20] http://www.db.lv/ipasums/nekustamais-ipasums/ebreju-ipasumu-restitucijai-nevar-prognozet-sekas-373076
[21] Bērziņš, G. Bērziņš: “Denacionalizācija ir beigusies. Arī ebrejiem”. Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 27.06.2012., 2.-3.lpp.
[22] Veidemane, E. Grūtups: Privilēģijas var būt tikai latviešiem. Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai, 29.06.2012., 2.-3.lpp.
[23] Turpat.
[24]Neimane, Z. Ebreju kopiena Latvijas politiskajā diskursā (2002-2012). Maģistra darbs. Rīga: LU SZF Politikas zinātnes nodaļa, 2012., 41.-43.lpp.