Energoefektivitātes pasākumi, kas nav nemaz tik dārgi, ir jāveic iespējami ātri un gan ražošanas, gan patēriņa pusē. Elektrības ražotāji jau regulē paši sevi un ievieš efektīvākas enerģijas ražošanas tehnoloģijas. Problemātiskie sektori ir mājsaimniecības un transports – šajos sektoros ieguldījumi energoefektivitātē pagaidām vēl nepakļaujas loģiskiem ekonomiskiem aprēķiniem.
Eiropas elektroenerģijas ražotāju asociācija EURELECTRIC 2009.gada 10.novembrī publiskoja savu jaunāko pētījumu “Enerģijas izvēles” (Power Choices, turpmāk – PC)[1] par elektrības ražošanas nozares attīstību līdz 2050.gadam, ņemot vērā mērķi līdz šim laikam panākt oglekļa izmešu samazinājumu par 75%, salīdzinot ar pašreizējo izmešu apjomu. Sems Kross ieskicē pētījuma svarīgākos secinājumus.
Vai Jūs ticat vienotam Eiropas Savienības elektroenerģijas tirgum?
Jā, pilnīgi noteikti! Tas ir mērķis, uz ko elektroenerģijas ražotāji tiecas. Arī Eiropas Savienības institūciju un arī industrijas pašu uzstādītie augstie mērķi ir sasniedzami tikai tad, ja ES efektīvi darbosies brīvs elektroenerģijas tirgus. Vēl viens iemesls ir, ka elektroenerģijas tirgus ir vienīgais risinājums, kā ES ietvaros noturēt saprātīgu elektroenerģijas cenu. Tāpat ir skaidrs, ka, ņemot vērā esošo elektroenerģijas ražošanas struktūru, oglekļa izmešu samazināšanas izmaksas dažādās valstīs būs ļoti atšķirīgas. Un vienots elektroenerģijas tirgus noteikti palīdz šīs izmaksas izkliedēt.
Es domāju, ka vienots ES elektroenerģijas tirgus sākas ar reģionālu tirgu integrāciju. Tas sākas ar kaut ko līdzīgu, kā elektroenerģijas tirgus Ziemeļvalstīs. Ja Baltijas valstis kļūs par šī tirgus dalībniekiem, tad tas noteikti veicinās arī tālāku ES tirgus integrāciju.
Patlaban nopietna problēma Eiropā ir nepietiekami starpsavienojumi. Tas ne tik vien traucē veidot vienotu elektrības tirgu, bet arī rada problēmas nākotnē efektīvi attīstīt un pieslēgt kopējā tīklā mainīgas jaudas elektrības ražošanas avotus, ar to īpaši domājot atjaunojamo energoresursu (AER) izmantošanu. AER izmantošana prasa labus un pietiekamus starpsavienojumus. Plašāka AER izmantošana, ja vēlaties, ir spēcīgs tirgus integrācijas veicinātājs.
Vai elektroenerģijas ražotājus apmierina t.s. 20/20/20 mērķi[2], kas sasniedzami līdz 2020.gadam?
Elektroenerģijas ražotāji uz šiem mērķiem skatās samērā pozitīvi, it īpaši attiecībā uz oglekļa izmešu samazinājuma un energoefektivitātes paaugstināšanas mērķiem. Ražotāji uzskata, ka enerģijas tirgum ir jāveidojas, balstoties uz cenas noteikšanu oglekļa izmešiem, darbojoties oglekļa tirgum. Par AER mērķiem var teikt, ka no nozares viedokļa ir jāšaubās par šo mērķu lietderīgumu, ja jau ir noteikti stingri oglekļa izmešu samazināšanas mērķi.
No otras puses, politiķi ir pieņēmuši lēmumu veicināt AER tehnoloģiju plašāku izmantošanu un enerģijas ražotāji to ir pieņēmuši. Problēma ar AER mērķiem ir tā, ka ES nav pietiekamas iespējas tirgoties ar AER starp dalībvalstīm, to neparedz spēkā esošā AER direktīva. Iespējams, ka tā arī, mūsuprāt, ir galvenā problēma.
Es teiktu, ka industrijai ir samērā pozitīvs skatījums uz noteiktajiem mērķiem, taču ir daži jautājumi, uz kuriem vēl nav atbildes. Tas pats attiecas uz oglekļa izmešu samazināšanas mērķiem – ja lielākajā Eiropas daļā oglekļa izmeši enerģētikas sektorā ir pakļauti tirgošanai izsolēs, tad arī citos sektoros jābūt līdzīgai pieejai. Tas ir konsekventas pieejas jautājums.
EURELECTRIC ir iniciatīva enerģijas tirgū iesaistīt arī atjaunojamos energoresursus ar domu veicināt AER attīstību tur, kur konkrētie AER ir visefektīvākie.
Citā pētījumā[3] mēs esam aprēķinājuši, ka, cenšanās sasniegt AER mērķus nacionālā līmenī 2020.gadā izmaksās 17 miljardus eiro vairāk, nekā tiekšanās uz šiem mērķiem ar AER brīvas tirdzniecības palīdzību. Iespēja tirgot AER veidotu turīgākajām valstīm nopietnas iespējas investēt mazāk turīgās valstīs ES ietvaros – daudzām mazāk turīgām valstīm ir ievērojams AER izmantošanas potenciāls. Būtu patiešām žēl, ja šo potenciālu nebūtu iespējams izmantot.
Ko EURELECTRIC domā par iespēju noteikt vēl augstāku – 30% siltumnīcas efektu izraisošo gāzu (SEG) izmešu samazinājuma mērķi Pasaules klimata sanāksmē Kopenhāgenā?
Šo pētījumu EURELECTRIC gatavoja, paturot prātā Starptautiskās darba grupas klimata pārmaiņu jautājumos (IPCC) korekcijas 2007.gada ziņojumam, kas prognozēja, ka Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm CO2 izmeši būtu jāsamazina par 60-80%, lai nepieļautu globālās temperatūras celšanos par vairāk kā 2oC. Tieši šī iemesla dēļ mēs sev noteicām 75% SEG izmešu samazināšanas mērķi. Zinātne iet pat vēl mazliet tālāk, taču industrija uzskata, ka 75-80% ir reāli sasniedzams apjoms. Arī mūsu pētījuma rezultāti liecina, ka šie mērķi ir sasniedzami.
Pētījumā mēs aplūkojām divus scenārijus. Viens ir t.s. bāzes scenārijs, kas paredz, ka tiek turpināta esošā politika un izmešu tirdzniecības sistēmas (ETS) trešā fāze, kas sākas 2013.gadā, dod 1,74% CO2 izmešu samazinājumu. Ja šādā garā tiek turpināts līdz pat 2050.gadam, tad tas summā dotu 45% vai mazliet lielāku CO2 izmešu samazinājumu. Turklāt, īstenojot bāzes scenāriju, izmaksas nebūtu necik mazākas, kā īstenojot PC attīstības scenāriju. 75% CO2 izmešu samazinājuma scenārijs paredz ievērojamu elektroenerģijas izmantošanas pieaugumu patēriņa pusē, kas nozīmē, ka ilgtermiņā šī scenārija izmaksas būtu pat mazākas, nekā bāzes scenārija gadījumā – 75% scenārija mērķus iespējams sasniegt ar mazākām izmaksām, nekā 50% samazinājuma scenārijā.
Tomēr jāatzīst, ka ceļā uz 75% CO2 izmešu samazinājuma mērķi izmaksas ap 2025.gadu ir augstākas nekā bāzes scenārijā. Salīdzinoši savlaicīgu ieguldījumu veikšana zemu oglekļa izmešu tehnoloģijās gan ražošanas, gan patēriņa pusē, kā arī ieguldījumi energoefektivitātes pasākumos, ilgtermiņā noteikti atmaksājas. Līdz ar to ilgtermiņā tas mums ļautu ievērojami ietaupīt un arī uzlabot enerģijas piegādes drošību un to ir patiešām svarīgi pieminēt.
Vai 75% scenārijs PC pētījumā ir līdzīgs pētījuma “Elektrības nozīme” (Role of Electricity, turpmāk – RoE) scenārijam iepriekšējā pētījumā?
Konceptuāli pieeja ir līdzīga, taču, ja RoE pētījumā mēs aplūkojām 50% CO2 izmešu samazinājumu, tad PC pētījumā samazinājums paredzēts 75% apmērā. Svarīga atšķirība ir, ka jaunajā pētījumā prognozētas ievērojamākas pārmaiņas patēriņa pusē. Protams, izmaiņas ir arī ražošanas pusē. RoE pētījumā mēs analizējām, ka pie 50% CO2 izmešu samazinājuma, iegūtā oglekļa intensitāte ir 0,1 tonna CO2 uz megavatstundu elektroenerģijas (t/CO2/MWh). PC 75% samazinājuma scenārijā oglekļa intensitāte ir 0,2 t/CO2/MWh.
Kas būtu labāks risinājums ES oglekļa izmešu samazināšanas un AER īpatsvara mērķu sasniegšanai – ETS vai ne-ETS pieeja?
AER mērķu noteikšana situāciju zināmā mērā sarežģī. Jo ir noteikts, ka kādu daļu CO2 samazinājuma sasniedz ar AER īpatsvara palielināšanu nevis loģiskā ceļā – ka to nosaka oglekļa cena. Tas nozīmētu AER lomas palielināšanu, bet ne tādā apjomā, kā paredzēts patlaban noteiktajos mērķos. Mēs uzskatām, ka pēc 2020.gada nekādus AER mērķus vairāk uzstādīt nevajadzētu. Neapšaubāmi, mums ir konstruktīva attieksme pret mērķiem, kas sasniedzami līdz 2020.gadam, bet pēc tam gan vairāk tādus noteikt nevajadzētu. Turklāt, šie mērķi paredz tik ievērojamu AER īpatsvara pieaugumu, ka pie šāda pieauguma nekādus īpašus mērķus turpmāk noteikt nebūtu nepieciešami un lietderīgi.
Viens no galvenajiem vēstījumiem par oglekļa cenas noteikšanu pētījumā ir, ka oglekļa cenas piemērošana ir jāattiecina uz visiem sektoriem. Jāpanāk, ka izmešu tirdzniecībā tiek iesaistīti iespējami daudzi sektori. Savukārt tiem sektoriem, kurus nav iespējams iesaistīt ETS, būtu jāpiemēro, ja tā var teikt, oglekļa “ēnas cena”. To var izdarīt, piemēram, ar oglekļa izmešu aplikšanu ar nodokli. Protams, ir sektori, kuriem nav iespējams piemērot šādu ekonomisku mehānismu. Piemēram, ja tiek runāts par produktu standartiem energoefektīviem produktiem – tiem nav iespējams piemērot šādu nodokli. Ja tiek sagatavoti jauni standarti un ir iespējams aprēķināt, cik izmaksā produkta pārveidošana, lai samazinātu tā ražošanā radīto CO2 izmešu apjomu, tad aprēķinus par šādu pārveidojumu izmaksu efektivitāti jāpamato ar prognozējamo CO2 cenu. Industrija uzskata, ka produktu ražošanas izmaksu aprēķiniem jāņem vērā CO2 cenas faktors. Ne-ETS sektors aizēno ETS sektoru un vienīgai iemesls, kādēļ pastāv ne-ETS sektors, ir tas, ka ir jomas, kurām piemērot izmešu tirdzniecības sistēmu būtu nepraktiski.
Vēl kāds svarīgs aspekts – izmešu apjomu ir vieglāk kontrolēt ar izmešu tirdzniecības palīdzību. Mūsu scenārijs palīdz politikas veidotājiem ar ETS palīdzību risināt vairākus jautājumus – jo ir vērojamas ievērojamas izmaiņas pieprasījuma pusē, kas vairāk izmanto elektroenerģiju, tā patēriņā samazinot tiešu naftas un gāzes izmantošanu. Un tas ir ērti. Piemēram, izmešu tirdzniecības principus nekad nebūtu iespējams piemērot personai, kura brauc ar automašīnu un degvielas uzpildes stacijā pērk degvielu. Tiklīdz šī persona sākt lietot elektroautomobili, tiek izmantota elektroenerģija un uz elektroenerģiju attiecas izmešu tirdzniecības sistēma. Tas ir viens no mūsu vīzijas virzieniem – panākt plašāku elektrības pielietojumu, tā panākot, ka vairāk izlietotās enerģijas “iet” caur izmešu tirdzniecības sistēmu.
Oglekļa izmaksas ES ietvaros atšķiras no valsts valstī. Tieši tādēļ industrija uzskata, ka ES jāfunkcionē vienotai oglekļa tirdzniecības sistēmai, lai izmaksas visā Eiropā būtu sadalītas daudzmaz taisnīgi un vienas valstis neietekmē ievērojami vairāk, nekā citas.
Kāda no elektrības ražotāju viedokļa ir tā saukto “gudro” tīklu loma?
Gudros tīklus industrija uzskata par būtisku savas darbības uzlabošanas iespēju. Tiem pilnīgi noteikti ir potenciāls ievērojami mainīt sistēmu. Šo jautājumu ir jāskata arī AER īpatsvara elektrības ražošanā augšanas kontekstā. Pētījumā AER īpatsvars enerģijas ražošanā 2050.gadā sasniedz 38%. Lielāko AER īpatsvara pieaugumu laikā no 2010. līdz 2050.gadam nodrošinās vēja enerģija un tai seko biomasa. Nozīmīga jauno ģenerējošo jaudu daļa būs tieši vēja turbīnas. Līdz ar to nozīmīgs jautājums ir kā regulēt šīs mainīgās jaudas? Te arī parādās gudro tīklu augošā loma. Tā augs arī līdz ar elektroenerģijas pārtrauktas piegādes un patēriņa avotu īpatsvara palielināšanos. Divi šādi nozīmīgi avoti būs, piemēram, elektroautomobiļi un elektriskā dzesēšana un sildīšana, it īpaši, izmantojot siltumsūkņus.
Vai te nepastāv pretruna vai ražotāji gadījumā nav ieinteresēti, lai elektrības lietotāji patērē vairāk un līdz ar to ir iespējams pārdot vairāk? Protams, ņemot vērā to, ka, lai pārdotu vairāk, ir arī vairāk jāsaražo?
Šis jautājums nav neparasts un tiek uzdots samērā bieži. Ražotājiem ir dažādi modeļi un iespējas attīstīt pakalpojumu klāstu, kas paredz plašāku enerģijas izmantošanu. Tas gan nekādā ziņā nav industrijā dominējošais redzējums. EURELECTRIC PC pētījums parāda, ka ir iespējams palielināt elektroenerģijas patēriņu, tajā pat laikā samazinot enerģijas gala patēriņu. PC scenārijs (75% CO2 izmešu samazinājums) paredz, ka 2050.gadā elektrības patēriņš uz vienu iedzīvotāju ir mazāks, nekā izrietēja no iepriekšējā (RoE) pētījuma. Protams, patēriņš jebkurā gadījumā būs lielāks, nekā tas ir šodien. Te gan jāpiebilst, ka pētījumā tiek pieņemts, ka lielākā daļa patērētāju apkurē, dzesēšanā un arī transportā izmantos elektroenerģiju. Tāpēc var teikt, kopējais elektroenerģijas patēriņa pieaugums būs salīdzinoši pieticīgs. Jāatzīmē, ka pētījumā ņemts vērā IKP pieauguma samazinājums, ko izraisījusi globālā ekonomiskā lejupslīde.
EURELECTRIC uzskata, ka enerģijas pieprasījumam patēriņa pusē gandrīz pilnībā ir jāpāriet uz elektroenerģiju. Patēriņa pusē elektrība ir viens no nedaudziem, ja tā var teikt, enerģijas vektoriem, kas nerada oglekļa izmešus. Vēl citi enerģijas avoti, kas nerada oglekļa izmešus, piemēram, saules enerģijas paneļi vai enerģijas iegūšana mājsaimniecībās, izmantojot biomasu. Ja vēlamies CO2 izmešu apjomu samazināt patiešām ievērojami, teiksim par 80%, tad tas faktiski nozīmē, ka gandrīz pilnībā jāpārtrauc izmantot tieša naftas un gāzes izmantošana. Vienmēr paliks izmeši lauksaimnieciskajā ražošanā, tos samazināt ir ārkārtīgi grūti. Lieli izmešu samazinājumi prasa ekonomikas pamatīgu elektrifikāciju. Transporta sektors arī sagādā ievērojamas problēmas, jo tas ir sektors, kurā enerģijas patēriņš turpina apņēmīgi augt. Tieši šī iemesla dēļ ir jānovērtē elektroautomobiļu potenciāls. Ar elektrību darbināmas automašīnas ir trīsreiz energoefektīvākas par automašīnām ar iekšdedzes dzinēju un rada tikai pusi no co2 izmešu apjoma, ko rada automašīnas ar iekšdedzes dzinēju. Taču es nešaubos, ka, palielinot elektrības izmantošanu, transporta sektoru līdz 2050.gadam varētu padarīt teju oglekļa neitrālu. Var pat apgalvot, ka elektroenerģija ir vienīgais veids, kā šādu mērķi sasniegt. Vismaz pagaidām, kamēr neviens nav izgudrojis, kā lielos apjomos saražot ūdeņradi, neradot CO2 izmešus un kā par komerciāli pieejamu cenu saražot ar ūdeņradi darbināmas automašīnas.
Runājot par elektroenerģijas tirgus regulāciju – vai elektroenerģijas ražotāji saskata stiprāku regulatora lomu vai arī vēlas regulatora minimālu iejaukšanos tirgū?
Nedomāju, ka regulētas cenas ir apsveicams risinājums. Regulācijai pilnīgi noteikti ir loma, lai arī vienkāršojot var teikt, ka, jo mazāk regulācijas, jo labāk tirgum. Vienlaikus, ciešāka regulatoru darba savstarpēja koordinēšana Eiropas Savienībā noteikti nāktu par labu vienotam ES elektroenerģijas tirgum.
Taču ir kāds cits svarīgs aspekts – jābūt brīvai ražošanas izvēlei. Pētījumā mēs secinām, ka, piemēram, ja neizdodas ieviest komerciāli pieejamu oglekļa savākšanas un noglabāšanas tehnoloģiju, tad kļūst teju neiespējami sasniegt SEG izmešu samazinājuma mērķus. Savukārt, ja valstis aptur plānus pārtraukt ražot elektrību ar kodolenerģijas palīdzību, tad uzstādīto oglekļa izmešu samazinājuma mērķi iespējams sasniegt pat ātrāk.
Energoefektivitāte ļauj ietaupīt gan resursus, gan naudu. EURELECTRIC no elektroenerģijas industrijas puses atbalsta energoefektivitāti. Vai ražotājiem ir viedoklis, kā veicināt energoefektivitāti arī patēriņa pusē?
Nevar teikt, ka jaunajā pētījumā EURELECTRIC ļoti stingri un nepārprotami noformulē savu viedokli par šo jautājumu. Taču es varu apgalvot, ka energoefektivitāte ir ārkārtīgi nozīmīgs darbības virziens. Viens gan ir skaidrs – ja ir noteikti stingri oglekļa samazināšanas mērķi un vienlaikus vērojama pieaugoša fosilo resursu izmantošana, tad var prognozēt, ka cena par vienu saražoto elektroenerģijas vienību augs. Ja netiek ņemta vērā energoefektivitāte, tad arī sabiedrībai elektroenerģijas izmaksas augs un sabiedrība nebūs par to laimīga. Mēs uzskatām, ka enerģijas kopējā cena sabiedrībai ir svarīgs jautājums. Energoefektivitātes pasākumi ir jāīsteno savlaicīgi, lai patērētāji netiktu pakļauti pārāk augstām enerģijas izmaksām nākotnē. Diez vai ir iespējams noliegt, ka nākotnē cena par vienu enerģijas vienību augs, tāpēc izeja ir patērēt mazāk enerģijas vienību. Mēs varam lietot vairāk elektrības, taču ir jācenšas samazināt tieša naftas un gāzes izmantošana.
Kā stimulēt patērētājus? Jāpiemēro oglekļa izmaksas vairāk patēriņa sektoriem. Mums jau ir redzējums par transporta sektoru. Transporta sektoru ir jāpakļauj loģiskai oglekļa izmaksu piemērošanai ar autotransporta degvielas nodokļa, kā arī ar reģistrācijas un pirkšanas nodokļu palīdzību. Ir cerības, ka šāda pieeja ar laiku izraisīs pakāpenisku pāreju uz elektroautomobiļu plašāku izmantošanu. Iespējams, ka līdzīgi ar nodokli būtu jāapliek arī apkurei izmantotā degviela. Elektroenerģijas ražotāji gan vēl nav noformulējuši kādu oficiālu kopēju viedokli par šo jautājumu.
Nepārprotami skaidrs ir tas, ka energoefektivitātes pasākumi, kas nav nemaz tik dārgi, ir jāveic iespējami ātri un gan ražošanas, gan patēriņa pusē. Elektrības ražotāji jau regulē paši sevi un ievieš efektīvākas enerģijas ražošanas tehnoloģijas. Problemātiskie sektori ir mājsaimniecības un transports – šajos sektoros ieguldījumi energoefektivitātē pagaidām vēl nepakļaujas loģiskiem ekonomiskiem aprēķiniem. Acīmredzot jāizstrādā tādi stimulējoši mehānismi, kas veicinātu energoefektivitātes celšanu. Tas gan vairāk ir valdību, nevis elektroenerģijas ražotāju uzdevums. Lai gan elektrības ražotāji varētu veicināt efektīvāku tehnoloģiju izmantošanu patēriņa pusē.
Ir svarīgi saprast, ka, lai sasniegtu noteiktos mērķus, visas pārmaiņas jāveic vienlaikus un kompleksi – nevar prasīt tikai jaunu tehnoloģiju ieviešanu ražošanā, ja nekas netiek darīts patēriņa koriģēšanai. Un šādas kompleksas pieejas īstenošana noteikti prasīs milzīgu atdevi un apņēmību arī no lēmumu pieņēmēju, politiķu puses.
_____________________
[1] Pētījuma “Power Choices” (Enerģijas izvēles) kopsavilkums pieejams, spiežot šeit vai EURELECTRIC mājas lapā www.eurelectric.org. EURELCTRIC norāda, ka pilns pētījuma teksts būs pieejams 2009.gada decembra beigās vai 2010.gada janvārī.
[2] Tā saucamie 20/20/20 mērķi, ko enerģētikas nozarē apņēmusies sasniegt Eiropas Savienība, paredz, ka līdz 2020.gadam ES par 20% samazinās siltumnīcas efektu izraisošo gāzu izmešu apjomu, par 20% paaugstinās energoefektivitāti un līdz 20% palielinās atjaunojamo energoresursu īpatsvaru enerģijas patēriņā. Eiropas Komisijas informāciju par ES klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumu angļu valodā var skatīt šeit vai lejuplādēt kopsavilkumu pdf formātā latviešu valodā, spiežot šeit.
[3] Pētījums “Role of Electricity” (Elektrības nozīme) pieejams, spiežot šeit, vai EURELECTRIC mājas lapā www.eurelectric.org.