Kompensācijas noziegumos cietušajiem: ķeksītis vai solidaritāte? 5

Gan nepamatoti sašaurinātais cietušo loks, gan niecīgais kompensācijas apmērs ir nozīmīgi trūkumi, kas neļauj šobrīd izveidoto Latvijas valsts kompensācijas modeli vardarbīgos noziegumos cietušajiem atzīt par taisnīgu un samērīgu.

Iesaki citiem:
Pavpukit 255x203
Foto:A. Jansons

Līdz ar pavasara asniem uzdīgs arī jauna cerība tiem cilvēkiem un viņu tuviniekiem, kas cietuši vardarbīgos noziegumos, jo 1.aprīlī spēkā jāstājas likumam par valsts kompensāciju vardarbīgos noziegumos cietušajiem[1]. Šī raksta mērķis ir apskatīt likumprojektā ierosināto kompensācijas kārtību, kā arī norādīt uz trūkumiem, ko Saeima vēl var novērst.

Patlaban noziegumos cietušās personas Latvijā ir tiesīgas saņemt kompensāciju tikai tad, ja ir noskaidrota nozieguma izdarīšanā vainīgā persona, turklāt praksē kompensāciju mehānisms darbojas ļoti nepilnīgi[2]. Tāpēc jaunā likumprojekta iniciatīva ir ļoti vērtīga un vajadzīga ne tikai, lai izpildītu Eiropas Savienības direktīvas prasības, kuru ieviešana jau ir nokavēta[3], bet arī, lai nodrošinātu cietušo tiesības uz kompensāciju, ko starptautiskā sabiedrība ir atzinusi par fundamentālām un neaizstājamām taisnīguma atjaunošanas nodrošināšanā[4].

Lai gan izstrādājot Latvijas valsts kompensācijas modeli tika apzināti labākie ārvalstu prakses piemēri un likumprojekts veidots pēc iespējas labvēlīgāks cietušajiem, tomēr starpministriju saskaņošanas procesā, cenšoties “pabarot vilku un atstāt kazu dzīvu”, projektā ir radušās vairākas būtiskas nepilnības, kuras Saeimā būtu jālabo.


Kas saņems kompensāciju?

Likums par valsts kompensāciju cietušajiem nosaka personu loku, kas būs tiesīgi pieprasīt valsts kompensāciju par kriminālsodāmas noziedzīgas darbības rezultātā radīto morālo aizskārumu, fiziskajām ciešanām vai mantisko zaudējumu; kompensācijas apmērus; pieprasīšanas un izmaksāšanas kārtību, tai skaitā atteikuma iemeslus un sadarbību ES dalībvalstu starpā pārrobežu situācijās. Paredzēts, ka valsts kompensāciju varēs saņemt:

personas nāves gadījumā tās tuvinieki, kuri Kriminālprocesa noteiktajā kārtībā būs atzīti par cietušajiem;

cietušais, kuram nodarīti smagi miesas bojājumi;

personas, kas cietušas noziegumā, kas vērsts pret viņa/viņas dzimumneaizskaramību.


Vērtējot likumprojektā aptverto cietušo loku, atklājas būtisks trūkums – valsts kompensāciju nebūs tiesīgi pieprasīt vardarbīgos noziegumos cietušie, kuriem nozieguma rezultātā nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi.

Vidēja smaguma miesas bojājumi ir tādi, kas bijuši par iemeslu ilgstošam veselības traucējumam (pārsniedz 21 dienu), kā arī tie ir bijuši par iemeslu vispārējo darbspēju paliekošam zaudējumam no 10 līdz 30%[5]. Pie šādiem bojājumiem pieder galvaskausa ārējās plātnītes, krūškaula, ribu lūzumi u.c. traumas, kas ir gana nopietnas un var radīt būtiskus zaudējumus cietušajai personai, tāpēc šo cietušo izslēgšana no potenciālo kompensācijas saņēmēju loka ir nepamatota.

Vēl viens jautājums, kas būtu jāizvērtē Saeimai – vai izmantot dažās valstīs ieviesto praksi, ka kompensāciju saņemt pilnā apmērā ir tiesīgi tikai nevainīgi noziegumu upuri, kuri ar savu uzvedību nav provocējuši noziedzīgo rīcību, bet tādi, kas ir daļēji vainojami, kas nesadarbojas ar policiju noziegumu izmeklēšanā vai kuriem ir krimināla pagātne, kompensāciju var saņemt samazinātā apmērā vai nesaņemt vispār. Piemēram, šāda prakse ir Lielbritānijā[6].

Latvijas modelis pašreiz šādu dalījumu neparedz, tomēr būtu taisnīgi kompensācijas apmēru samazināt tiem cietušajiem, kas kaitējuma nodarīšanu pret sevi ir izraisījuši ar vardarbību vai smagu goda aizskārumu, kā arī citos Krimināllikumā kvalificētos noziedzīgu nodarījumu sastāvos[7].


Taisnīguma esence – kompensācijas apmērs

Kompensācijas apmērs, kas šobrīd piedāvāts likumprojektā, ir ļoti “simbolisks žests”. Piecas minimālās mēnešalgas jeb 450 lati ir valsts kompensācija, kuru varēs saņemt slepkavības upura tuvinieks, kas būs atzīts par cietušo, bet smagus miesas bojājumus un, piemēram, izvarošanu pārcietušajam valsts grib kompensēt 60% no šī apmēra, t.i. 270 latus.

Tiesa gan, cilvēka dzīvība un veselība par naudu nav nopērkama, taču nauda ir kaut daļējs līdzeklis ciešanu kompensēšanai un nodarītā ļaunuma mazināšanai. Kompensācija ir domāta, lai cietusī persona varētu segt medicīniskos izdevumus, mazināt tai nodarītās morālās un fiziskās ciešanas un sniegt atbalstu personām, kuru apgādnieki gājuši bojā nozieguma rezultātā.

Likumprojekta izstrādes sākumposmā kompensācijas maksimālais apmērs bija noteikts 20 minimālās mēnešalgas (1800 latu), tādējādi tuvojoties mūsu kaimiņvalstīs noteiktajai kompensācijai – Igaunijā tās maksimālais apmērs atbilst 2240 latiem, bet Lietuvā 2646 latiem.

Protams, kompensāciju apmēri ir atkarīgi no valsts rocības, piemēram, Lielbritānijā ar lielāko kompensāciju shēmu vienas kompensācijas minimālais apmērs ir 1000 lati, bet maksimālais var būt līdz pat 500 000 latiem.

Tomēr argumenti par finanšu trūkumu šoreiz ir nevietā, jo, rakstot jauno Kriminālprocesa likumu, tika gādāts arī par finansējuma avotu nodrošināšanu cietušajiem. Proti, tika paredzētas valsts nodevas (10 līdz 25 lati atkarībā no noziedzīgā nodarījuma smaguma) iemaksas cietušo kompensācijas fondam[8]. Patlaban šo nodevu iekasēšana nenotiek, jo cietušo kompensācijas fonds nav izveidots un Tieslietu ministrija neatbalsta tā izveidi, uzstājot uz valsts nodevas iemaksāšanu valsts budžetā.

Kaimiņvalstī Lietuvā cietušo kompensācijas fonds darbojas kā atsevišķa juridiska persona un to administrē Tieslietu ministrija. Ieguvums – fonda līdzekļi ir nošķirti no ministrijas un valsts budžeta, tos nevar izmantot citu vajadzību finansēšanai, kā arī gada laikā neizmantotie līdzekļi paliek fonda kontā un ir izmantojami turpmāk[9]. Likumprojekts šobrīd paredz, ka valsts kompensāciju izmaksas administrēs Juridiskās palīdzības administrācija, no kuras budžetā paredzētajiem līdzekļiem kompensācijas maksās. 2006.gada budžetā šīm kompensācijām paredzēti 100 000 latu, kas būs pieejami no 1.aprīļa. Tomēr, Saeimā lemjot par kompensāciju administrēšanu, būtu vērts pārskatīt jautājumu, cik lietderīga ir bijusi cietušo kompensācijas fonda likvidēšana Latvijā.


Ķeksītis vai patiesa solidaritāte?

Gan nepamatoti sašaurinātais cietušo loks, gan niecīgais kompensācijas apmērs ir nozīmīgi trūkumi, lai šobrīd izveidoto Latvijas valsts kompensācijas modeli atzītu par atbilstošu ES direktīvas pamatuzstādījumam par “taisnīgas un samērīgas” kompensācijas nodrošināšanu cietušajiem.

Šonedēļ Saeima par likumprojektu balsos pirmajā lasījumā. Jācer, ka līdz likuma pieņemšanai deputāti godprātīgi izmantos tiem uzticētās pilnvaras. Vardarbīgu noziegumu upuriem nav nepieciešams formāls ķeksītis, bet reāla palīdzība, ko iespējams sniegt, tikai nodrošinot taisnīgu un samērīgu kompensāciju no valsts – kā visas sabiedrības solidaritātes apliecinājumu šo līdzcilvēku ciešanām.


____________________________________

[1] 2006.gada 1.aprīlis kā spēkā stāšanās termiņš ir noteikts projektā “Likums par valsts kompensāciju cietušajiem”, kā arī likumprojekta anotācijā.

[2] Par to vairāk skatīt: Dzenovska Ilze “Vardarbīgos noziegumos cietušie gaida valsts atbalstu”, 10.05.2005.

[3] Padomes 2004.gada 29.aprīļa Direktīva 2004/80/EK par kompensāciju noziegumos cietušajiem uzliek par pienākumu visām dalībvalstīm līdz 2005.g. 1. jūlijam nodrošināt valsts kompensācijas mehānismu tās teritorijā, bet no 2006.g. 1.janvāra nodrošināt kompensācijas saņemšanas iespējas pārrobežu situācijās.

[4] 1985.gada ANO deklarācija “Justīcijas pamatprincipi noziedzīgos nodarījumos un no varas patvaļas cietušajiem”, 1983.g. 24.novembra Eiropas Padomes Konvencija par kompensācijām vardarbīgos noziegumos cietušajiem, 2001.gada 15.marta Eiropas Savienības Padomes Pamatlēmums par cietušo statusu kriminālprocesā.

[5] Likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 3.pielikums.

[6] The Criminal Injuries Compensation Scheme 2001, Home Office, April 1 2001

[7] Skatīt Krimināllikuma 120.,121., 122., 127., 128. un 129. pantu.

[8] Kriminālprocesa likuma 354. pants.

[9] Sīkāk par Lietuvas fonda uzbūves principiem skat. Līdaka Sigita, Dzenovska Ilze “Valsts kompensācija noziegumos cietušajiem – iespēja atjaunot taisnīgumu”, Fona ziņojums, atbilstīgs situācijai 2005.g. aprīlī.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Aleksis 26.02.2006 16:30
Koments Dzen:
Jūsu secinājumi, protams, ir labi pārdomāti, jūs esat šo jautājumu nopietni pētījusi.
Tomēr paliek neatbildēts vēl viens aspekts - kādēļ noziegumu upuriem nodarītos zaudējumus nevarētu segt privāta veselības/dzīvības apdrošināšana? Lai kompensācijas varētu izmaksāt pēc iespējas lielam skaitam vardarbīgo noziegumu upuru, protams, būtu labi, ja vismaz minimāla veselības apdrošināšana ikvienam cilvēkam būtu tikpat pašsaprotama lieta kā šobrīd KASKO apdrošināšana autovadītājiem. Cilvēki paši tad izvērtēs savus riskus, izvēlēsies sev piemērotas apdrošināšanas programmas (tai vietā lai valsts viņu veselību un dzīvību novērtētu pēc vienota cenrāža). Savukārt apdrošināšanas sabiedrības būs materiāli ieinteresētas naudas piedzīšanā no vainīgajiem, kā arī sabiedriskās drošības veicināšanā. Šādi tiks gan izmaksātas kompensācijas, gan arī, cerams, izdarīti daži pozitīvi pārkārtojumi.

Savukārt Jūsu priekšlikumi man šķiet kārtējā shēma, kā patukšot valsts budžetu ar it kā labu attaisnojumu. Tomēr nekādi netiek paskaidrots, kā šīs izmaksas noziegumu upuriem varētu atrisināt kādus sabiedrības ilgtermiņa uzdevumus; piemēram, sabiedriskās drošības uzlabošanos. Labai noziegumu kompensācijas programmai, manuprāt, būtu ne vien jākompensē tiešās ļaunprātību sekas, bet arī jāpamudina pilsētu un ciematu iedzīvotāji uzlabot drošību savā municipalitātē, jāmotivē policiju novērst vai atklāt noziegumus, utml. Ja Jūsu programma netiecas ne uz kādu pozitīvu rezultātu, tad arī tās efektivitāti nekādi nevarēs izmērīt - Teiksim, gada beigās būs redzams: nu samaksājām tik un tik tūkstošus vai pat miljonus latu no valsts budžeta cietušajiem, nu un tad? Vai tas ir labi (noziegumu upuri var beidzot justies atviegloti) vai slikti (vispār jau žēl, ka mums ir tik daudz noziegumu)? Pirms ievieš kādu dārgu, valsts finansētu programmu, būtu jāsaprot tās ilgtermiņa mērķis.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dzen 15.02.2006 16:01
..vainīgie izrādās maksātspējīgi, tad no viņiem piedzen piecreiz lielāku kompensāciju nekā būtu nepieciešams viņu nozieguma upurim. "
Kā jau Jūs pats rakstiet, šis nav praktisks risinājums un, manuprāt, nav taisnīgs. Izstrādājot likumprojektu par valsts kompensāciju vardarbīgos noziegumos cietušajiem, sākotnēji bija paredzēts izveidot valsts kompensācijas fondu, kura budžetu veidotu: 1) valsts nodevas, kuras maksātu personas, kas atzītas par vain''igām NN izdarīšanā (šo nodevu nosaka KPL 354.pants); 2) valsts budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem; 3) no noziedzīga nodarījuma izdarītāja piedzīti līdzekļi (tos regresa kārtībā cietušās personas vietā piedzen valsts par tādu summu, kādu tā ir samaksājusi cietušajam); 4) noguldījuma procenti par kredītu iestādes glabātajiem Fonda līdzekļiem un 5) dāvinājumi, ziedojumi unārvalstu finanšu palīdzība. Šis fonds zināmā mēra sasaucas ar Jūsu ideju par "izlīdzināšanas fondu". Tā vietā, lai censtos savākt niecīgas summas no vainīgajām personām, kurām jau tā nav līdzekļu, prātīgāk būtu likumā noteikt naudas sodus "lielajām zivīm", kas nodarbojas ar nelikumīgu ieroču tirdzniecību, organizēto noziedzību (narkotikas, cilvēku tirdzniecība, utt.), un noteikt, ka šīs iemaksātās summas nokļūst cietušo kompensācijas fondā. Šāda prakse tiek īstenota arī citviet pasaulē. Diemžēl pret atsevišķa fonda izveidi iestājās Finanšu ministrija.

Arī ieteikums "tomēr piedzīt iespējami vairāk līdzekļu no vainīgajiem, nevis izmaksāt no valsts budžeta" nav praktisks, jo jau līdzšinējā prakse pierāda, iespējas piedzīt kompensācijas no vainīgajiem ir vājas.Llūk ieskatam statistika - 2003.gadā kategorijā Civilprasības krimināllietās izpildei iesniegti 12 476 tiesas nolēmumi kopsummā par 8 835 791,33 latiem, no kuriem gada beigās kā pabeigtas izpildu lietas ar reālu līdzekļu piedziņu bija 902 gadījumi kopsummā par 171 543,83 latiem. (avots: Statistikas pārskats par zvērinātu tiesu izpildītāju darbu Latvijā, ko sagatavojusi LZTI Padome)

Es Jums piekrītu, ka "solidaritātei nav jābūt aklai", tādēļ arī ierosinu, ka ir jāņem vērā cietušās personas uzvedība pirms NN un NN laikā, vienīgi mums ir atšķirīgi atskaites punkti.

".. Ja turpretī vardarbīgajos noziegumos cietušie paši piekopj antisociālu dzīvesveidu, ir nonākuši atkarībās, nestrādā un ir bez ģimenes, tad ir pamats domāt, ka saņemto naudas kompensāciju viņi izmantos nesaprātīgi - nevis, piemēram, savas sadzīves apstākļu uzlabošanai, saprātīgai atpūtai vai psihologiem. Valsts šīs situācijas var izšķirt, piemēram, nosakot kompensācijas apjomu atkarīgu no pēdējos gados cilvēka veikto sociālo iemaksu lieluma vai citiem apstākļiem. Vai arī dažiem cietušajiem naudas atlīdzības vietā apmaksāt vienīgi piespiedu ārstēšanos no alkoholisma vai narkomānijas."

Valsts kompensācijas vardabrīgos noziegumos cietušajiem pamatideja nav atrisināt visas mūsu sabiedrībā samilzušās sociālekonomiskās problēmas. Šeit ir runā par to, kādus praktiskus atbalsta pasākumus valsts tieši vai ar sociālo partneru strapniecību ir gatava sniegt cietušajām personām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 14.02.2006 18:33
Taču praksē iespējas saņemt kompensāciju no vainīgās personas ir ļoti nelielas un procesā ir vairāki būtiski trūkumi: a) lai saņemtu kompensāciju no vainīgā, ir jāgaida likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums, kas arī vēl nenodrošina reālu kompensācijas saņemšanu; b) ja tiesa ir apmierinājusi cietušā prasību, bet tiesu izpildītājs konstatē, ka vainūgajam nav pieprasīto līdzekļu, tad cietušais nekādu atlīdzību nesaņem. Lieki piebilst, ka bieži personas, kas izdara vardarbīgus noziegumus ir maznodrošinātās, pie tam pēc tiesas sprieduma atrodas brīvības atņemšanas iestādē, un cietušajam nav nekādu izredžu saņemt kompensāciju. Jāatceras, ka ir arī situācijas, kad vainīgais netiek identificēts vai tiesībsargājošās institūcijas nevar pierādīt viņa vainu, bet cietušais un viņam radītais kaitējums taču neizgaist!

Protams, pašreizējie likumi to neparedz, bet varētu apsvērt amortizētu zaudējumu piedzīšanu un kompensācijas izmaksu avansā. Piemēram, ja izrādītos, ka tikai 20% no visiem vardarbīgiem noziegumiem tiek atklāti un vainīgie izrādās maksātspējīgi, tad no viņiem piedzen piecreiz lielāku kompensāciju nekā būtu nepieciešams viņu nozieguma upurim. Upurim no tā izsniedz tikai piekto daļu, bet pārējo ieskaita kādā izlīdzināšanas fondā, no kura segt tās 4/5 no noziegumiem, kas paliek neatklāti vai arī vainīgie nav maksātspējīgi. Protams, es neapgalvoju, ka tas ir praktisks risinājums, jo te netiek ņemtas vērā šāda izlīdzināšanas fonda administrēšanas izmaksas. Visdrīzāk šādi var nodrošināt upuriem tikai simboliskas naudas summas - teiksim tos pašus 450 latus. Tomēr piedzīt iespējami vairāk līdzekļu no vainīgajiem, nevis izmaksāt no valsts budžeta, manuprāt, būtu saprātīgi.

Argumentus, kāpēc valstij būtu jāuzņemas kompensācijas izmaksa vardarbīgos noziegumos cietušajiem var dalīt divās principiālās pieejās: a) valsts atbildības par noziegumu princips - valsts nav spējusi ar pietiekami efektīviem kriminālpolitikas līdzekļiem novērst noziedzīga nodarījuma pastrādāšanu, attiecīgi zināmā mērā tās realziētie kriminālpoltikas pasākumi ir "izgāzušies", kā arī aizliedzot personīgo atriebību (atmaksu) iedzīvotāju starpā, tās pienākums ir apmierināt cietušo vai tā apgādājamo; b) solidaritātes un sociālā taisnīguma princips - mazinot cietušajiem netaisnīguma sajūtu, valsts kompensācijas mehānismi atvieglo iespēju piemērot mazāk represīvu, bet efektīvāku krimināltiesību politiku.

(a) Nezinu vai valsts var būt atbildīga par tipiskiem vardarbīgiem noziegumiem, jo tos taču pastrādā konkrēti cilvēki dažādu subjektīvu iemeslu dēļ. Arī tajās valstīs, kur ir ļoti augsta drošība, mēdz reizēm notikt vardarbīgi noziegumi. Turklāt Jūsu aprakstītajā kompensāciju gadījumā jau nemaz nesauc pie atbildības valsti (kas varētu notikt, piemēram tad, ja kādai IeM amatpersonai vai policistam liktu sniegt paskaidrojumus tiesā par savu noziedzīgo bezdarbību kā rezultātā varēja notikt noziegums). Drīzāk jau visu nodokļu maksātāju nauda tiek izmantota, lai daļēji aizlāpītu atsevišķu cilvēku ļaunprātības.
(b) Solidaritātes arguments ir nopietnāks, jo mēs visi varam kādreiz kļūt par vardarbīgu noziegumu upuriem. Bet tādā gadījumā neredzu, ar ko noziegumu kompensācijas nepieciešamība būtībā atšķiras no jebkuras veselības vai dzīvības apdrošināšanas programmas. Tas tad ir jautājums par to, vai visiem iedzīvotājiem ir vajadzīga dzīvības apdrošināšana vismaz kādā minimālā līmenī. Tāpat kā ir OCTA polises, varētu arī prasīt obligāto dzīvības apdrošināšanas polisi; ar vienīgo atšķirību, ka valsts saviem mazturīgajiem iedzīvotājiem polises iegādi pilnīgi vai daļēji kompensē. Ja tipiskā apdrošināšanas gadījumā ir jāizmaksā cietušajam tikai daži simti latu, tad šīs polises nemaz nebūs dārgas.

Tātad būtu jānoskaidro, kurš apdrošināšanas risinājums ir lētāks un taisnīgāks - ja apdrošināšanu veic valsts (kā ir Jūsu minētajā risinājumā ar kompensācijām) vai arī privātas apdrošināšanas sabiedrības. Privātām sabiedrībām, protams, ir jāgūst peļņa un tas it kā šķiet dārgāk; toties tās var vieglāk veikt nepieciešamos aktuāru aprēķinus un dažādot polises cenu atkarībā no cilvēka dzīvesveida radītajiem riskiem un iepriekšējo apdrošināšanas gadījumu vēstures. Manuprāt, ir taisnīgāka situācija, ja cilvēki, kuri piekopj drošāku dzīvesveidu, maksātu mazāk.

Es uzskatu, ka jāiekļauj ir arī vidēja smaguma miesas bojājumi. Pati valsts kompensācijas esamība ir šī sabiedrības solidaritātes izpausme, bet kompensācijas apmērs parāda to, cik augstu valsts un sabiedrība vērtē cilvēka veselību un dzīvību.

Secinājumam par vidēja smaguma miesas bojājumiem piekrītu. Dažreiz Latvijā jau ir radusies sabiedrības neizpratne, piemēram, par to, kāpēc automašīnu avārijās par spēkratu bojājumiem var saņemt normālu atlīdzību, bet cilvēku veselībai nodarītie zaudējumi netiek kompensēti nemaz, vai arī tiek kompensēti vien tiešie ārstēšanās izdevumiem. Bet arī te ir jautājums - vai to maksā valsts, vai arī apdrošinātājs un/vai pats vainīgais?

Taču neredzu kādēļ, piemēram, no azartspēlēm atkarībā nonākušam bezdarbniekam būtu jāsamazina valsts kompensācijas apmērs, ja viņam NN rezulatātā ir nodarīti smagi miesas bojājumi, iepretim sievietei, kurai ir bērns. Tas, ka personai ir atkarība no azartspēlēm viņa ciešanas smagu miesas bojājumu rezultātā nepadara ne smagākās ne vieglākas kā, jūsu minētajā piemērā, mātei ar bērnu.

Ciešanas vispār ir grūti salīdzināt. Vienkārši ir tādi cilvēki, kuri ar savu iepriekšējo rīcību ir apliecinājuši lielāku gatavību solidarizēties ar citiem (piemēram, māte, kura gādā par saviem bērniem). Ētiska rīcība no mums prasa tieši šādiem cilvēkiem izrādīt vislielāko pretimnākšanu. Pat "Titanic" kuģa katastrofā pirms 100 gadiem vispirmām kārtām centās pasargāt bērnus un viņu mātes. Ja solidaritāte ir pilnīgi kurla un akla pret atsevišķā cilvēka īpašajām vajadzībām, tad, manuprāt, to nevajag saukt par solidaritāti. Šajā gadījumā - iespējams, tā būs bezjēdzīga maksāšana savas un citu cilvēku destruktīvās rīcības upuriem - it īpaši alkoholiķiem un narkomāniem, ar kuru nedarbiem un ciešanām ir pilnas kriminālās hronikas.

Šobrīd Lielbritānijas Iekšlietu ministrija ir izstrādājusi konsultāciju dokumentu par iespējamām reformām viņu valsts kompensācijas sistēmā. Viņi ierosina likvidēt kompensācijas, kas ir līdz 8000 LVL (tās ir kompensācijas par vieglākiem un atsevisķiem vidēja smaguma miesas bojājumiem). Viens no viņu izvēlētajiem argumentiem šādai rīcībai ir tas, ka cilvēki kompensāciju izmanto,piemēram, lai iegādātos jaunu virtuves iekārtu. Lieki piebilst, ka šāds arguments neiztur nekādu kritiku, jo personai pašai vislabāk ir spriest par to, kā izmantot saņemtos līdzekļus, un kas viņai liktu justies labāk, vai tā būtu virtuves iekārta, vai ceļojums uz Ēģipti vai psihoterapeita apmeklējumi!

Tas tā varētu būt, ja ir runa par visādā ziņā sociāli adaptētiem un rīcībspējīgiem pieaugušajiem. Ja turpretī vardarbīgajos noziegumos cietušie paši piekopj antisociālu dzīvesveidu, ir nonākuši atkarībās, nestrādā un ir bez ģimenes, tad ir pamats domāt, ka saņemto naudas kompensāciju viņi izmantos nesaprātīgi - nevis, piemēram, savas sadzīves apstākļu uzlabošanai, saprātīgai atpūtai vai psihologiem. Valsts šīs situācijas var izšķirt, piemēram, nosakot kompensācijas apjomu atkarīgu no pēdējos gados cilvēka veikto sociālo iemaksu lieluma vai citiem apstākļiem. Vai arī dažiem cietušajiem naudas atlīdzības vietā apmaksāt vienīgi piespiedu ārstēšanos no alkoholisma vai narkomānijas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Dzen 14.02.2006 13:29
Labdien, Aleksi!
Patiešām priecē Jūsu interese par šo tematu. Atbildēšu uz Jūsu komentārā ietvertajiem jautājumiem.

Pirmkārt, Jūs rakstiet: "Ja reiz runājam par noziegumos cietušajiem - kāpēc kompensācija ir no valsts, nevis tiek piedzīta no nozieguma izdarītāja? .. Nezinu, vai vispār ir jēga apspriest, vai rakstā minētie 450 lati ir piemērota kompensācija vai nē, ja nezinām neko par konkrēto situāciju"

Atbildi uz to, kāpēc kompensācija ir no valsts nevis no nozieguma izdarītāja, kā arī plašāku ieskatu par konkrēto problēmsituāciju Jums bija iespēja rast I.Dzenovskas rakstā "Vardarbīgos noziegumos cietušie gaida valsts atbalstu" http://www.politika.lv/index.php?id=111272&lang=lv , kas tika publicēts portālā 2005.gada 10.maijā. Jāpiebilst, ka ar šo rakstu Jūs pat bijāt iepazinies, spriežot pēc tam pievienotā Jūsu komentāra. Tomēr, lai atsauktu atmiņā, minēšu sekojošus argumentus:

Šobrīd cietušajam ir tiesības saņemt zaudējumu atlīdzību (saskaņā ar jauno Kriminālprocesa likumu kompensāciju no vainīgas personas) un, protams, šādas tiesības saglabāsies arī pēc tam, kad tiks ieviests valsts kompensācijas mehānisms. Taču praksē iespējas saņemt kompensāciju no vainīgās personas ir ļoti nelielas un procesā ir vairāki būtiski trūkumi: a) lai saņemtu kompensāciju no vainīgā, ir jāgaida likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums, kas arī vēl nenodrošina reālu kompensācijas saņemšanu; b) ja tiesa ir apmierinājusi cietušā prasību, bet tiesu izpildītājs konstatē, ka vainūgajam nav pieprasīto līdzekļu, tad cietušais nekādu atlīdzību nesaņem. Lieki piebilst, ka bieži personas, kas izdara vardarbīgus noziegumus ir maznodrošinātās, pie tam pēc tiesas sprieduma atrodas brīvības atņemšanas iestādē, un cietušajam nav nekādu izredžu saņemt kompensāciju.
Jāatceras, ka ir arī situācijas, kad vainīgais netiek identificēts vai tiesībsargājošās institūcijas nevar pierādīt viņa vainu, bet cietušais un viņam radītais kaitējums taču neizgaist!
Argumentus, kāpēc valstij būtu jāuzņemas kompensācijas izmaksa vardarbīgos noziegumos cietušajiem var dalīt divās principiālās pieejās: a) valsts atbildības par noziegumu princips - valsts nav spējusi ar pietiekami efektīviem kriminālpolitikas līdzekļiem novērst noziedzīga nodarījuma pastrādāšanu, attiecīgi zināmā mērā tās realziētie kriminālpoltikas pasākumi ir "izgāzušies", kā arī aizliedzot personīgo atriebību (atmaksu) iedzīvotāju starpā, tās pienākums ir apmierināt cietušo vaitā apgādājamo; b) solidaritātes un sociālā taisnīguma princips - mazinot cietušajiem netaisnīguma sajūtu, valsts kompensācijas mehānismi atvieglo iespēju piemērot mažak represīvu, bet efektīvāku krimināltiešibu politiku.
Vēl apziņas paplašināšanas nolūkos, pievienoju saites uz ES un citiem satarptautiskiem tiesību avotiem par valsts kompensācijas mehānisma nepieciešamību varadrbīgos noziegumos cietušajiem:
Direktīva 2004/80/EK par kompensāciju noziedzīgos nodarījumos cietušajiem : http://europa.eu.int/eur-lex/lv/dd/docs/2004/32004L0080-LV.d...
2001.gada 15.marta Eiropas Savienības Padomes Pamatlēmums par cietušo statusu kriminālprocesā: http://europa.eu.int/eur-lex/lex/LexUriServ/LexUriServ.do?ur...
1985.gada ANO deklarācija “Justīcijas pamatprincipi noziedzīgos nodarījumos un no varas patvaļas cietušajiem”: http://www.unhchr.ch/html/menu3/b/h_comp49.htm
1983.gada 24.novembra Eiropas Padomes Konvencija par kompensācijām vardarbīgos noziegumos cietušajiem: http://www.coecidriga.lv/tulkojumi/116.htm
Otrkārt, tātad jautājums par to, kāpēc nepieciešama komepnsācija no valsts sen jau ir izduskutēts un kopīgā aina ir skaidra. Valsts kompensācijas mehānisms vardarbīgos noziegumos cietušajiem projekts ir izstrādāts, un nu ir veicams darbs pie tā uzlabošanas un pieslīpēšanas. Šobrīd ir ļoti svarīgi novērst to, lai valsts noteiktās kompensācijas apmērs nebūtu "simbolisks", bet gan sneigtu reālu palīdzību cietušajai persionai vai tās tuviniekiem.Tādēļ ir jēga un vajag apspriest to, vai 450 LVL par cilvēka nāvi ir taisnīga un samērīga kompensācija!

Treškārt, Izmaksājamais kompensācijas apmērs būs atkarīgs no tā, cik smagas sekas ir radītas konkrētai personai. Šobrīd likumprojekts paredz kompensāciju nāves gadījumā, smagu miesas bojājumu gadījumā un gadījmos, kad NN bijis vērsts pret personas dzimumneaizskaramību. Es uzskatu, ka jāiekļauj ir arī vidēja smaguma miesas bojājumi. Pati valsts kompensācijas esamība ir šī sabiedrības solidaritātes izpausme, bet kompensācijas apmērs parāda to, cik augstu valsts un sabiedrība vērtē cilvēka veselību un dzīvību.

Ceturtkārt, Jūs rakstiet "Bet vai narkotiku vai azarta atkarībā nonākušam bezdarbniekam, kuru piekāvis pudeles brālis, ir vajadzīga tāda pati reabilitācija kā bērnu mātei, algotam darbiniekam vai uzņēmējam, kuri cietuši no laupītāju uzbrukuma?" Savā rakstā šo jautājumu esmu aktualizējusi, jo uzskatu, ka cietušā uzvedībai pirms noziedzīga nodarījuma vai NN izdarīšanas laikā ir nozīme. Skātīt rakstu : "Vēl viens jautājums, kas būtu jāizvērtē Saeimai – vai izmantot dažās valstīs ieviesto praksi, ka kompensāciju saņemt pilnā apmērā ir tiesīgi tikai nevainīgi noziegumu upuri, kuri ar savu uzvedību nav provocējuši noziedzīgo rīcību, bet tādi, kas ir daļēji vainojami, kas nesadarbojas ar policiju noziegumu izmeklēšanā vai kuriem ir krimināla pagātne, kompensāciju var saņemt samazinātā apmērā vai nesaņemt vispār. Piemēram, šāda prakse ir Lielbritānijā[6]". Taču neredzu kādēļ, piemēram, no azartspēlēm atkarībā nonākušam bezdarbniekam būtu jāsamazina valsts kompensācijas apmērs, ja viņam NN rezulatātā ir nodarīti smagi miesas bojājumi, iepretim sievietei, kurai ir bērns. Tas, ka personai ir atkarība no azartspēlēm viņa ciešanas smagu miesas bojājumu rezultātā nepadara ne smagākās ne vieglākas kā, jūsu minētajā piemērā, mātei ar bērnu.

Piektkārt, Jūs rakstiet savā komentārā: "Vai par kompensācijas apjomu un pieļaujamo izlietošanas veidu nav jālemj katrā gadījumā individuāli? T.i. bez jebkādiem cenrāžiem. Un vai par to vajag izlemt kādam valsts ierēdnim, vai arī, teiksim, reliģiskām draudzēm un citām nevalstiskām labdarības organizācijām?" Atbildot uz šiem jautājumiem, vēlos vērst Jūsu uzmanību uz sekojošo:

Par kompensāciju katrā individuālā gadījumā, ja lieta ir nonākusi līdz tiesai kriminālprocesa ietavaros lemj tiesas sastāvs. Vēl individuālu pieeju ir iespējams saņemt, civilprocesuālā kārtībā. Valsts kompensācijas visā pasaulē administrē atsevišķas valsts institūcijas, kurās konkrētos gadījumus izvērtē ierēdņi, kuri darbojas likuma noteiktajos ietvaros, un tā ir normāla prakse. Protams, izskatot pieteikumu par valsts kompensācijas piešķiršanu arī tiks skatīts katrs individuālais gadījums, balstoties uz pieejamo informāciju (policijas ziņojums un tiesu medicīnas ekspertīzes slēdziens).
Jūs izvirziet jautājumu, vai par kompensācijas pieļaujamo izlietošanas veidu nav jālemj katrā individuālā gadījumā. Te nu jāsaka, ka ne Jums, ne man, ne valstij nebūtu nekāda daļa gar to, kā cietusī persona izmanto tai piešķirto kompensāciju. Kompensācijas mērķis ir palīdzēt cietušajam atgūties no NN radītajām sekām un pēc iespējas atjaunot to stāvoklī, kādā viņš/viņa atradās pirms NN. Šeit jāmin piemērs no Lielbritānijas. Šobrīd Lielbritānijas Iekšlietu ministrija ir izstrādājusi konsultāciju dokumentu par iespējamām reformām viņu valsts kompensācijas sistēmā. Viņi ierosina likvidēt kompensācijas, kas ir līdz 8000 LVL (tās ir kompensācijas par vieglākiem un atsevisķiem vidēja smaguma miesas bojājumiem). Viens no viņu izvēlētajiem argumentiem šādai rīcībai ir tas, ka cilvēki kompensāciju izmanto,piemēram, lai iegādātos jaunu virtuves iekārtu. Lieki piebilst, ka šāds arguments neiztur nekādu kritiku, jo personai pašai vislabāk ir spriest par to, kā izmantot saņemtos līdzekļus, un kas viņai liktu justies labāk, vai tā būtu virtuves iekārta, vai ceļojums uz Ēģipti vai psihoterapeita apmeklējumi!
Ceru, ka ieviesu vairāk skaidrības!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Aleksis 12.02.2006 14:49
I.Dzenovska: ...tikai nodrošinot taisnīgu un samērīgu kompensāciju no valsts – kā visas sabiedrības solidaritātes apliecinājumu šo līdzcilvēku ciešanām.

Ja reiz runājam par noziegumos cietušajiem - kāpēc kompensācija ir no valsts, nevis tiek piedzīta no nozieguma izdarītāja? Vai es pareizi sapratu, ka solidaritātes apliecinājums nozīmē sava veida cenrādi - cietušajam vai viņa tuviniekiem izmaksā noteiktu naudas summu, kas ir atkarīga no nozieguma veida, bet ne no citiem apstākļiem? Nezinu, vai vispār ir jēga apspriest, vai rakstā minētie 450 lati ir piemērota kompensācija vai nē, ja nezinām neko par konkrēto situāciju.

Es, protams, arī uzskatu, ka solidaritāte prasa tūlītēju sabiedrības palīdzību, lai noziegumu upuri un viņu piederīgie varētu saņemt vajadzīgo palīdzību un reabilitāciju un varētu atkal atgriezties pie savu pienākumu veikšanas. Bet vai narkotiku vai azarta atkarībā nonākušam bezdarbniekam, kuru piekāvis pudeles brālis, ir vajadzīga tāda pati reabilitācija kā bērnu mātei, algotam darbiniekam vai uzņēmējam, kuri cietuši no laupītāju uzbrukuma? Daži cilvēki taču arī paši palīdz sagādāt sev nepatikšanas, un daudzi no vieņiem arī saņemto kompensāciju neizmantos lietderīgi. Vai par kompensācijas apjomu un pieļaujamo izlietošanas veidu nav jālemj katrā gadījumā individuāli? T.i. bez jebkādiem cenrāžiem. Un vai par to vajag izlemt kādam valsts ierēdnim, vai arī, teiksim, reliģiskām draudzēm un citām nevalstiskām labdarības organizācijām?

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Petijums

Atbalsts viktimizācijas prevencijai Latvijā 80 Autors:Anvars Zavackis, Andrejs Judins, Ilze Dzenovska, Ilona Kronberga, Sanita Sīle

509580899 3a30e69a77

Mehānismi cietušo kompensācijai kriminālprocesā Eiropas Savienībā Autors:Ilona Kronberga, Gatis Litvins, Sanita Sīle, Ilze Dzenovska

383056093 c2897d7426

Atjaunojot taisnīgumu 2 Autors:Ilze Dzenovska

Vilki 255x203

Strādāt ar konfliktu 3 Autors:Ulla Zumente - Stīla, Ilze Dzenovska