Atslēgvārdi:

Komisija starp valsti un valodu 3

Modernajā pasaulē vairs nav pieņemams nedz sociālā, nedz arī lingvistiskā darvinisma (izdzīvos stiprākais!) tēzes.

Iesaki citiem:
Laci 255x203
Foto:AFI

Desmit neatkarības gadu laikā pakāpeniskas valodas politikas rezultātā ir daļēji atjaunotas PSRS periodā praktiski zudušās latviešu valodas funkcijas, ir apturēta latviešu lingvistiskā asimilācija, un jūtami pieaudzis latviešu valodas prasmes līmenis minoritāšu vidū. 2000.gadā veiktās tautas skaitīšanas laikā konstatēts, ka latviešu valodu prot 79% Latvijas iedzīvotāju (salīdzinoši, – 1989.gadā latviešu valodu zināja 61,7%). Latviešu valodas loma palielinājusies visās valsts un sabiedrības dzīves jomās. Tomēr joprojām vērojama krievu valodas pašpietiekamība, kas apgrūtina sabiedrības integrāciju uz valsts valodas pamata. Joprojām vērojama atšķirīga izpratne par vēsturiskajiem procesiem, joprojām ir dzīvi emocionāli stereotipi, kas traucē labvēlīgu valodu situācijas izpratni un rada neatbilstību starp valsts valodas oficiālo statusu un latviešu valodas praktisku pielietojumu. Pašlaik vairāk nekā 90% Latvijas minoritāšu pārstāvju nomināli atzīst valsts valodas zināšanu nepieciešamību, tomēr manāma vēlme, lai šis stāvoklis būtu vairāk simbolisks nekā reāls. Ap 70% cittautiešu uzskata, ka krievu valodai būtu piešķirams otras valsts valodas statuss.

Diemžēl ir skaidri jāapzinās, ka divvalodīgas valsts modelis Latvijā nav realizējams, neupurējot latviešu valodas pastāvēšanu nākotnē. Latvijas valsts ir vienīgā teritorija pasaulē, kur latviešu valoda var tikt saglabāta, aizsargāta un attīstīta. Krievu valoda, turpretī, pieder pie skaitliski, politiski un ekonomiski konkurētspējīgajām valodām pasaulē, un tās globālā perspektīva nav apšaubāma. Civilizētā skatījumā ikviena valoda ir unikāla vispārcilvēciska vērtība, kas aizsargājama, uzturama un kopjama. Modernajā pasaulē vairs nav pieņemams nedz sociālā, nedz arī lingvistiskā darvinisma (izdzīvos stiprākais!) tēzes.

Ņemot vērā Latvijas ģeopolitisko un etnodemogrāfisko situāciju, divvalodības stāvoklis nav pieņemams arī tādēļ, ka tas pastiprinātu latviešu un krievu lingvistisko savstarpējas atsvešināšanās un nošķiršanās (segregācijas) tendenci, kas nav savienojama ar valsts realizēto integrācijas ideju un ir potenciāls drauds valsts iekšējai stabilitātei.

Sabiedrības integrācijas koncepcijā teikts, ka integrācijas pamats ir lojalitāte pret Latvijas valsti, bet diemžēl lojalitātes apziņa daļā krievvalodīgo iedzīvotāju joprojām nav izkopta un noformējusies. Šai iedzīvotāju daļai Latvijas kā neatkarīgas valsts statuss aizvien vēl ir grūti pieņemams. Nav pārvarēti padomju impēriskās domāšanas stereotipi un psiholoģija.

Uzskatu, ka kardināla stāvokļa uzlabošanās gaidāma tikai pēc Latvijas iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā. Ar šiem soļiem būs garantēts Latvijas neatkarības neatgriezeniskums, tiks paātrināta Latvijas sabiedrības iekšējā integrācija, un nodrošināta latviešu kā valsts valodas pastāvēšana. Tomēr izšķiroša būs Valsts valodas likuma nekavējoša un efektīva īstenošana dzīvē, kurai jārealizējas valsts institūciju un visas sabiedrības kopdarbībā. Līdz šim, nenoliedzot vērā ņemamus panākumus, starp dažādām valodas politikas institūcijām pietrūcis savstarpējas koordinācijas, kā arī organizatoriska un finansiāla nodrošinājuma.

Pēc valodnieku, rakstnieku un citu kompetentu personu pozitīvā vērtējuma Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas iniciatīvai izveidot Valsts valodas komisiju janvārī tā sākusi darbu.

Valsts valodas komisijas uzdevums ir izveidot Valsts valodas politikas koncepciju kā ilgtermiņa kompleksu konkrētas darbības programmu, kura īstenojama tikai ciešā daudzu institūciju un visas sabiedrības kopdarbā. Komisija balstīsies uz zinātnisku valodas situācijas analīzi un izstrādās konkrētas rekomendācijas latviešu valodas kā valsts valodas statusa nostiprināšanai un uzlabošanai. Jāuzsver, ka komisija nesāk darbu tukšā vietā. Latvijas Universitātes sociolingvisti profesores Inas Druvietes vadībā ir izstrādājuši Latvijas Valodas politikas stratēģijas 2000.–2010.gada projektu, kas būs viens no komisijas teorētiskajiem stūrakmeņiem.

Komisija ir definējusi nepieciešamās apakškomisijas un iecēlusi atbildīgos par to personālsastāvu un darba plānu. Apakškomisiju skaits paliek nenoteikts līdz brīdim, kad komisija būs apzinājusi visus aktuālos uzdevumus. Patlaban tiek veidotas šādas apakškomisijas:

Juridiskā apakškomisija (atbildīgie – M.Birzgalis, Dz.Hirša). Tās mērķis ir plaša spektra valsts valodas juridiskās aizsardzības mehānisma izveidošana, priekšlikumu izstrāde likumdevējiem, rekomendācijas valdībai normatīvo aktu papildināšanai, precizēšanai u.tml.;

Izglītības apakškomisija (atbildīgie – M.Baltiņa, L.Kravčenko, J.Kursīte). Mērķis – panākt efektīvu un kvalitatīvu valsts valodas (gan kā dzimtās valodas, gan otrās valodas) apguvi izglītības sistēmā, kā arī mūžizglītības ietvaros, nodrošināt mūsdienīgu mācību metodiku valodas apguvē, pārkārtot valsts valodas skolotāju sagatavošanas sistēmu u.tml.;

Valodas pētniecības un attīstības apakškomisija (atbildīgie – V.Skujiņa, M.Baltiņa, I.Druviete, Dz.Hirša). Mērķis – nodrošināt latviešu valodas kvalitāti, tās vispusīgu izpēti un zinātniski pamatotu literārās valodas standartizāciju, veidot zinātniski praktisko bāzi latviešu valodas kā valsts valodas nodrošināšanai, rūpēties par valodas izpētes un kopšanas speciālistu sagatavošanu Latvijas augstskolās valsts pasūtījuma ietvaros u.tml.;

Starptautiskās pieredzes apakškomisija (atbildīgie – I.Druviete, J.Kalviņš, J.Valdmanis, A.Veisbergs). Mērķis – apgūt, analizēt un izmantot citu valstu pieredzi valodu funkcionēšanas un to mijiedarbības jomā u.c.

Datorlingvistikas apakškomisija (atbildīgie – A.Vasiļjevs, A.Veisbergs). Mērķis – latviešu valodas funkciju nodrošinājums elektroniskajā vidē.

Apakškomisija darbam ar sabiedrību (atbildīgie – M.Zālīte, L.Azarova, N.Ikstena, R.Dobrovenskis). Mērķis iesaistīt sabiedrību valodas politikas īstenošanā, sadarboties ar pašvaldībām, nevalstiskajām un starptautiskajām organizācijām, veicināt diskusijas par valodas jautājumiem plašsaziņas līdzekļos, rīkojot konferences plašai sabiedrībai, festivālus, konkursus u.c. pasākumus valsts valodas popularizēšanai, personīgas atbildības modināšanu ikvienā sabiedrības loceklī.

Apakškomisiju mērķi šeit tikai ieskicēti, to plašāks un konkrētāks izvērsums gaidāms pēc to strukturēšanās un darbības uzsākšanas. Valsts valodas komisijas izveide pievērsusi plašu sabiedrības uzmanību. Tas liecina par valodas problēmu aktualitāti un ļauj cerēt, ka komisijas darbu sabiedrība atbalstīs. Komisijas locekļi strādā brīvprātīgi un bez atalgojuma. Ikviens ir laipni aicināts izteikt savus priekšlikumus.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

08.02.2002 12:57
Var tikai piekrist cienījamajai autorei, ka latviešu valoda ilgtermiņā ir apdraudēta valstī, kurā turpat puse iedzīvotāju ikdienā sazinās krieviski, un galvaspilsētā, kur krievu valodā mājās un uz ielas runā vairāk nekā 60% pilsētas iedzīvotāju.

Valodas komisija (ar visām apakškomisijām) ir cīņa ar vējdzirnavām. Tā ir lemta neveiksmei, jo nerisina problēmu pēc būtības. Piekritīsiet, ka diez vai ir reāli panākt, lai lībiešu valodā runātu lielākā daļa Vidzemes jūrmalas iedzīvotāju. Var veidot komisijas, var rīkot konferences un uzstādīt aģitācijas teltis. Lībiešu (arī prūšu) valoda vairs nav atdzīvināma tādā pakāpē, lai tajā runātu uz ielas un mājās.

Arī latviski Rīgā nerunā uz ielas un mājās lielākā daļa iedzīvotāju. Viņu pārtaisīšana par latviešiem (kā to ierosina prezidente) ir bērnišķīga muļķība, kurai ir neparedzamas sekas. Kā laikrakstā "Vesķi" sarunā ar Māru Zālīti uzsvēra žurnālists: "es esmu krievs un Latvijas pilsonis. Gribu runāt un mācīt skolā savus bērnus dzimtajā valodā. Vai esmu jelkādā veidā sliktāks pilsonis par citiem, kam šādas tiesības jau ir". Lūk, tāda ir reālā situācija un krievu attieksme. Tā ir gluži loģiska.

Ja gribam, lai Latvija no divkopienu valsts kļūst par vienkopienas valsti, vienīgais risinājums ir samazināt otras, integrējamās kopienas lielumu. Nevar 35% latvieši integrēt 60% krievu Rīgā. Tas nav iespējams. Spītīga šī fakta noliegšana ir mazākā mērā bezatbildība, kuras sekas var būt vardarbība uz etniskās bāzes. Šādu attīstību veicina integrācijas atbalstīšana un dekolonizācijas noliegšana. Ikvienam, kas šodienas apstākļos iestājas par integrāciju latviešu un krievvalodīgo starpā, ir jāsaprot, ka agri vai vēlu tā novedīs pie vardarbības.
Vienīgā izeja - krievvalodīgo aizbraukšanas veicināšana - DEKOLONIZĀCIJA: fondi, komisijas, konferences, teltis - aprobēto instrumentu arsenāls mums ir plašs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

07.02.2002 09:16
"Sabiedrības integrācijas koncepcijā teikts, ka integrācijas pamats ir lojalitāte pret Latvijas valsti, bet diemžēl lojalitātes apziņa daļā krievvalodīgo iedzīvotāju joprojām nav izkopta un noformējusies. Šai iedzīvotāju daļai Latvijas kā neatkarīgas valsts statuss aizvien vēl ir grūti pieņemams. Nav pārvarēti padomju impēriskās domāšanas stereotipi un psiholoģija."

Kā Zalīte var skaidrot, ka segregacija notiek tieši stipra valodas politikas laikā? Un kas nozimē tā sauktā lojālitāte no Satversmes un likuma viedokļa? Vai Zalīte uzskata cittautiešus par noziedniekiem? Kādam jābūt sods par "nelojālitāti" 2, 3, 10 gadu cietumā vai nāves sods?

[Redakcija: komentāra daļa izdzēsta. Atgādinam portāla diskusiju noteikumu pirmo punktu: Esiet pieklājīgi viens pret otru un nelietojiet aizskarošas piezīmes un rupjības!]

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

06.02.2002 12:58
Man tā arī nekļuva skaidrs, kā minētās apakškomisijas spēs palielināt latviski runājošo cilvēku skaitu. Manuprāt, galvenā problēma ir divkopienu valsts, kas mums ir izveidojusies, un tā otrā kopiena, kas latviski nerunā, nevis latviešu valoda pati. Lai runātāju loks paplašinātos, jārada abu kopienu saskarsmes virsmas sabiedriskajā telpā. Tas nozīmē meklēt visiem Latvijas iedzīvotājiem kopīgo, veidot tiltu starp kopienām. Latviešu valoda būs mērķis, taču to nevar un nevajag lietot par līdzekli. Vai varat iedomāties kādu pārliecinātu ne-latviešu kopienas pārstāvi diskusijā par latviešu valodu? Viņš/a visticamāk par to neuzzinās, jo dzīvo pavisam citā pasaulē, kur latviešu valodas aizsardzība nav nekāda problēma.

Saistītie raksti