Atslēgvārdi:

Kodolieroči un Irāna – risinājuma gaidās 6

Uz šo brīdi neizskatās, ka jau vistuvākajā laikā tiks panākts risinājums Irānas un kodolieroču jautājumam, un iespējams ANO Drošības padomei būs jālemj par tālākajiem soļiem. ANO Drošības padomes ietvaros nozīmīgākā loma ir piecām veto valstīm, no kurām Krievija un Ķīna nelabprāt atbalstījušas jebkādu spiedienu pret Irānu, jo abām šīm valstīm ir milzīgas ekonomiskās intereses Irānā, valstī ar milzīgiem naftas un dabasgāzes krājumiem.

Iesaki citiem:

Irānas kodolprogrammas jautājums jau kādu laiku piesaista pasaules, un arī Latvijas, mediju un sabiedrības uzmanību. Šis jautājums kādu brīdi vēl paliks pasaules aktuālo jautājumu sarakstā, tāpēc nepieciešams iedziļināties šī jautājuma būtībā, lai veicinātu plašāku izpratni un diskusiju par to Latvijā. Raksta mērķis nav piedāvāt risinājumu kodolieroču problēmai vai apskatīt visus ar to saistītos aspektus, bet gan padziļināti apskatīt nozīmīgākos ar šo krīzi saistītos jautājumus, kā arī palīdzēt cilvēkiem izprast, kā Eiropas Savienība (ES) piedalās šo jautājumu risināšanā.

Irānas kodolprogrammas jautājums ir diezgan sarežģīts un saistīts ar virkni citu lietu, tāpēc neiztikt bez atkāpes pagātnē, lai noskaidrotu kodolieroču neizplatīšanas režīma īpatnības.

Jau Otrā Pasaules kara laikā notika sīva cīņa valstu starpā par to, kura pirmā iegūs kodolieročus. 1945.gadā pirmo un, cerams, arī pēdējo reizi tika lietoti kodolieroči[1]. Jau drīz pēc šiem notikumiem cilvēki saprata, cik iznīcinošs spēks tiem piemīt, taču starptautiskā situācija veicināja to, ka tika ražoti arvien jauni, spēcīgāki un attīstītāki kodolieroči. Drīz pēc ASV kodolieročus ieguva arī PSRS (pirmais kodolizmēģinājums 1949.gadā) un nedaudz vēlāk arī Lielbritānija (1952.gadā).

Paralēli kodolenerģijas izmantošanai militāriem mērķiem parādījās arī centieni attīstīt kodolenerģiju miermīlīgiem mērķiem. Piemēram, ASV prezidents Dvaits Eizenhauers aicināja[2] izveidot starptautisku atomenerģijas institūciju, kas rūpētos par to, ka kodolenerģija tiek izmantota miermīlīgiem mērķiem – lauksaimniecībai, medicīnai, enerģijas ražošanai un tamlīdzīgi. Zīmīgi, ka drīz pēc tam 1954.gadā PSRS uzbūvēja pirmo atomelektrostaciju, tādejādi demonstrējot kodolenerģijas miermīlīgo pielietojumu.

Uz D.Eizenhauera paustajiem principiem sarunu gaitā tika panākta vienošanās un 1957.gadā tika nodibināta Starptautiskā atomenerģijas aģentūra (SAEA, www.iaea.org). Tās mērķi jeb principi ir ļoti svarīgi un iezīmē divas galvenās tendences – kodolieroču izplatības ierobežošana un miermīlīgas kodolenerģijas izmantošanas veicināšana.

Jau 1961.gadā ANO Ģenerālā asambleja vienbalsīgi atbalstīja domu par kodolieroču izplatības ierobežošanu un nepieciešamību izveidot atsevišķu līgumu, kas to regulētu. Sākās sarunas par Kodolieroču neizplatīšanas līguma (Nuclear Non-Proliferation Treaty - NPT) pieņemšanu. 1960.gadā Francija un 1964.gadā arī Ķīna veica kodolizmēģinājumus un pievienojās kodolieroču valstu “klubam”. Tā rezultātā NPT pieņemšanas brīdī 1968.gadā pasaulē bija piecas kodolieroču valstis, kas bija arī piecas ANO Drošības padomes pastāvīgās dalībvalstis – ASV, PSRS, Lielbritānija, Francija un Ķīna. Šīs piecas valstis NPT arī akceptēja kā kodolieroču valstis.

NPT svarīgākie principi bija (ir):

kodolieroču neizplatīšana (kodolieroči varēja būt tikai tām piecām valstīm, kurām uz to brīdi tie jau bija, bet tos nedrīkst iegūt citas (dalīb)valstis),
valstu sadarbība miermīlīgas kodolenerģijas jomā (ideja, ka valstis atsakās no kodolieročiem, bet pretī saņems palīdzību kodolenerģijas izmantošanā miermīlīgiem mērķiem),
kodolatbruņošanās (valstīm, kurām jau ir kodolieroči, ir jāvienojas par to iznīcināšanu).

Šobrīd NPT ir parakstījušas 189 valstis (ANO ir 192 dalībvalstis) un varētu runāt par universālu NPT akceptēšanu, ja nebūtu trīs valstis, kas nav to parakstījušas – Indija, Pakistāna un Izraēla.[3] Visas valstis, kas ir ratificējušas NPT (ieskaitot Irānu, bet ne piecas kodolieroču valstis), apņēmušās neiegūt kodolieročus un Starptautiskā atomenerģijas aģentūra uzrauga, vai valstis pilda savas saistības.[4]

1990.gadu vidū jāatzīmē vēl viens nozīmīgs notikums – Vispārējā kodolizmēģinājumu aizlieguma līguma (Comprehensive Nuclear Test Ban Treaty – CTBT, www.ctbto.org) pieņemšana. Šis līgums aizliedz visa veida kodolieroču izmēģinājumus un būtu nopietns pastiprinājums kodolieroču neizplatīšanas režīmam, bet diemžēl šis līgums desmit gadu laikā joprojām nav stājies spēkā, jo no obligāti nepieciešamo 44 valstu ratifikācijām (tādi ir līguma noteikumi) šobrīd trūkst vēl desmit (ieskaitot ASV, Ķīnu, Izraēlu, Irānu u.c.).[5] Tā kā CTBT vēl nav stājies spēkā, tad var secināt, ka uz šo brīdi divi nozīmīgākie pilāri, uz ko balstās neizplatīšanas režīms, ir Kodolieroču neizplatīšanas līgums (NPT) un Starptautiskā atomenerģijas aģentūra (īpaši tās Garantiju un uzraudzības režīms).

Pēc nelielas iedziļināšanās kodolieroču neizplatīšanas režīma peripetijās tagad varam apskatīt arī konkrēto Irānas gadījumu.[6]

2003.gadā SAEA Ģenerāldirektors informēja, ka Irāna slepus (aptuveni 20 gadus) attīstījusi kodolprogrammu, par kuru nav informējusi SAEA, kā rezultātā Irāna ir pārkāpusi savas Kodolieroču neizplatīšanas līguma (NPT) saistības. Tāpat ir zināms, ka Irānai bija kontakti ar nelegāliem piegādātāju tīkliem par dažādu kodoltehnoloģiju iegādi. Balstoties uz šo SAEA ziņojumu, Irānas jautājumu varēja nosūtīt uz ANO Drošības padomi, kā to prasa SAEA statūti, taču tas tā nenotika. Tajā brīdī trīs Eiropas valstis - Apvienotā karaliste, Francija un Vācija (bieži tiek sauktas par ES3) uzņēmās sarunu vedēju ar Irānu lomu, lai panāktu Irānas kodoljautājuma risināšanu. Apmaiņā pret to, Irāna labprātīgi apturēja savas kodolaktivitātes un kopš 2003.gada tika pakļauta detalizētām SAEA inspekcijām. Diemžēl Irāna jau drīz mainīja savas domas un 2005.gada augustā pieņēma vienpusēju lēmumu atsākt darbību pie kodolprogrammas. Tas bija spēcīgs pliķis arī ES3 valstīm, kuras tieši tajā laikā bija sagatavojušas sadarbības piedāvājumu Irānai par ilgtermiņa risinājumu, taču Irāna šo piedāvājumu asi noraidīja. Reaģējot uz šo Irānas soli, ES3 uzsāka aktivitātes, lai panāktu starptautisku spiedienu uz Irānu. Šajā procesā labprāt iesaistījās arī ASV, kas jau agrāk aicināja Irānas jautājumu nodot ANO Drošības padomes rokās un apvainoja Irānu centienos iegūt kodolieročus.[7] Tāpat ES3 aktivitātes stabili atbalsta visa ES kopumā, jo ne velti šī jautājuma risināšanā aktīvi ir iesaistījies arī ES ārpolitikas pārstāvis Havjers Solana.

SAEA Valde vairākkārtīgi aicināja Irānu iesaldēt tās kodolaktivitātes, lai iegūtu starptautiskās sabiedrības uzticību un sagaidītu SAEA Ģenerāldirektora slēdzienu, ka Irānā nenotiek darbs pie kodolieroču programmas. Lai gan Irāna vairākkārt publiski paziņojusi, ka nevēlas iegūt kodolieročus, pastāv bažas, ka Irānai varētu būt slepena kodolieroču programma. Jautājumu vēl vairāk sarežģī apstāklis, ka Irāna pilnībā nesadarbojās ar SAEA. Tā kā Irāna nepakļāvās vairākkārtējiem SAEA Valdes lūgumiem iesaldēt kodolprogrammu un pilnībā sadarboties ar SAEA, Irānas jautājuma risināšanā tika iesaistīta arī ANO Drošības padome. Pēc Drošības padomes iesaistīšanas Irāna kā pretsoli vēl vairāk ierobežoja sadarbību ar SAEA.

Tālākie notikumi risinājās jau 2006.gadā un tajos pamatā bija iesaistīta ANO Drošības padome (DP) un tās dalībvalstis. ANO DP ietvaros nozīmīgākā loma ir piecām veto valstīm, no kurām Krievija un Ķīna nelabprāt atbalstīja jebkādu spiedienu pret Irānu, jo abām šīm valstīm ir milzīgas ekonomiskās intereses Irānā, valstī ar pasaules otro lielāko naftas un dabasgāzes krājumu. Lai panāktu Krievijas un Ķīnas atbalstu stingrākai politikai pret Irānu, ASV kopā ar ES3 veica virkni konsultāciju un šī gada jūnijā nāca klajā arī ar sadarbības piedāvājumu Irānai. Irānai tiek piedāvāta plaša ekonomiskā, politiskā, drošības un pat civilās kodolenerģijas sadarbība, ja Irāna apturēs urāna bagātināšanu un ļaus SAEA pārliecināties, ka Irānai nav kodolieroču programmas. Minēto piedāvājumu[8], ko atbalsta visas piecas ANO Drošības padomes valstis un Vācija (5+1), Irānas pusei jūnija sākumā iesniedza ES pārstāvis Havjers Solana. Lai gan formāls termiņš Irānai netika dots, atbilde tika gaidīta uz G8 valstu sammitu Sanktpēterburgā. Irāna paziņoja, ka rūpīgi izvērtēs saņemto piedāvājumu un sniegs atbildi tikai 22.augustā. Lielvalstis šis datums neapmierināja, un 1.augustā ANO Drošības padome pieņēma rezolūciju, kurā pieprasa Irānai pārtraukt urāna pārstrādes un bagātināšanas aktivitātes, dodot termiņu līdz 31.augustam izpildīt šīs prasības. Lai gan rezolūcijā tiek minēti ANO Hartas panti, kas paredz arī sankcijas, tomēr par jebkuriem tālākajiem Drošības padomes soļiem būs jālemj atsevišķi.

Uz šo brīdi neizskatās, ka tiks panākts risinājums šim jautājumam, un iespējams ANO Drošības padomei būs jālemj par tālākiem soļiem.


________________________

[1] Gadā, kurā tika izveidota Apvienoto nāciju organizācija, ASV, valsts, kas pirmā izgatavoja kodolieročus, tos arī izmantoja, nometot tos virs Hirosimas un Nagasaki.

[2] Savā runā ANO Ģenerālajā asamblejā 1953. gadā. Runa vēsturē iegājusi ar nosaukumu “Atomi mieram” (Atoms for Peace), un šis ir svarīgākais SAEA moto līdz pat šodienai.

[3] Pirmās divas ir izmēģinājušas kodolieročus 1998.gadā, bet attiecībā uz Izraēlu, lai gan tā nav veikusi kodolizmēģinājumus, tiek uzskatīts, ka tās rīcībā ir kodolieroči vai vismaz to sagatavošanas kapacitāte. Tā kā šīs trīs valstis nav pievienojušās NPT, tad tām nav juridisku saistību neiegūt kodolieročus, taču no pārējo NPT valstu puses tiek ierobežota sadarbība ar šīm trīs valstīm kodoljautājumos. Vēl ir atsevišķs gadījums, Ziemeļkoreja, kas līgumu ir parakstījusi, bet 2003.gadā paziņoja, ka izstājās no tā. Šo valstu attiecības ar neizplatīšanas režīmu ir atsevišķa raksta cienīgs temats.

[4] 1972.gadā SAEA ietvaros valstis vienojās par Garantijas līgumu (Safeguards agreement), kuru visām NPT dalībvalstīm ir jānoslēdz ar SAEA, un tā ietvaros valstīm (izņemot piecas kodolieroču valstis) ir jāsniedz ziņojumi par savām kodolaktivitātēm. Uz šo ziņojumu pamata SAEA inspektori veic pārbaudes, vai valstis nepārkāpj savas NPT saistības un nebūvē kodolieročus. Garantiju līgums ir obligāts visām NPT dalībvalstīm, kā to paredz NPT 3.pants, un arī Irāna ir to ratificējusi, kaut gan 32 citas NPT valstis to nav izdarījušas. Šis uzraudzības režīms nebija pietiekoši efektīvs, ko pierādīja 90. gadu Irākas krīze, tāpēc 1997. gadā valstis vienojās par Papildus protokolu (Additional Protocol) pie Garantiju līguma, kurš nu jau atļāva plašākas SAEA pilnvaras un inspekcijas valstu pārbaudēs. Vienīgā problēma, ka Papildus protokols ir brīvprātīgs un valstis to var arī neratificēt. Irāna 2003. gadā ir parakstījusi Papildus protokolu, bet vilcinās to ratificēt.

[5] Indija, Pakistāna un Ziemeļkoreja pat nav parakstījušas CTBT, kaut gan arī šo valstu ratifikācijas ir nepieciešamas, lai līgums stātos spēkā.

[6] Irāna par Starptautiskās atomenerģijas aģentūras dalībvalsti kļuva 1958.gadā. Kā NPT dalībvalsts 1974.gadā Irāna ratificēja arī Garantiju līgumu ar SAEA. 2003.gadā Irāna parakstīja arī Papildus protokolu, taču līdz šim nav to ratificējusi.

[7] ASV aso pozīciju pret Irānu var izskaidrot kaut vai ar to, ka kopš 1979.gada islama revolūcijas valstī un amerikāņu ķīlnieku sagrābšanas starp abām valstīm nepastāv oficiālu diplomātisko attiecību. ASV Irānu ir apvainojusi terorisma atbalstīšanā un pieskaitījusi tā saucamajām “ļaunuma ass valstīm”.

[8] Piedāvājuma detaļas netiek izpaustas, bet sīkāka informācija pieejama šeit (angļu valodā): http://www.diplomatie.gouv.fr/en/country-files_156/iran_301/the-iranian-nuclear-question_2724/elements-of-revised-proposal-to-iran_5314.html

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (6) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rausis - Fīreram 21.08.2006 11:50
Vecīt, aizbrauc uz Āfrikas vidieni, tad tu redzēsi, ka ir vēl lērums valstu kuras karo. Ak jā, arī Āzijā ar mieru ir dažādi. Un pēdējos 50 gados bija Irākas iebrukums Kuveitā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aldaily - M - Fīreram 18.08.2006 18:32
Karš Irākā it kā parādīja, ka starptautiskās tiesības un reālpolitika Tuvajos Austrumos ir dažādas lietas. Ja ASV var sākt karu Irākā bez kaut kādām juridiskām saistībām un nesagaidot visus ieroču inspektoru paziņojumus un attiecīgu ANO Drošības Padomes rezolūciju, tad Irānai saprotamu iemeslu dēļ nav lielas motivācijas sadarboties ar El Baradei kantori IAEA (starptautisko atomenengjeetikas agjentuuru), jo to, kur sākt karu izlemj Dž.Bušs ar saviem draugiem.

Mūsdienās drošākais veids, kā valstij nodrošināt amerikāņu respektu pret sevi ir nevis pildīt juridiskas saistības, bet patstāvīgi attīstīt kodolenergjētiku - Ziemeļkoreja ir labs piemērs. Neviens ar šo valsti vairs karot nevēlas, lai gan tās režīms ir visās nozīmēs slepkavniecisks un ārkārtīgi bīstams kaimiņvalstīm.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Fīrers 18.08.2006 14:33
Ar ko Irāna sliktāka par ASV vai Krieviju, ka tai nedrīkstētu būt kodolieroči? Cik zināms, vienīgās valstis, kas pēdējos 50 gados sākušas kādus karus, ir ASV, Krievija un Izraēla, tās tad arī būtu vislielākais drauds pasaules drošībai, un būtu jāatbruņo.
M - Fīreram 18.08.2006 16:50
Rakstā it kā ir pateikts, ka Kodolieroču neizplatīšanas līgums (NPT) atļauj kodolieročus tikai 5 valstīm - ASV, Krievijai, Lielbritānijai, Francijai un Ķīnai. Pārējās valstis (ieskaitot Irānu), kuras ir parakstījušas NPT, ir apņēmušās (juridiska saistība) neiegūt kodolieročus. Indija, Pakistāna un Izraēla ir vienīgās valstis, kuras nav parakstījušas šo līgumu, tāpēc tām šīs saistības nav jāievēro.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

nitro - Andris 16.08.2006 16:28
Andri, lūdzu, nepārprotiet mani. rakstot "pretinieks", es arī domāju "pretinieku" - kā debatēšanas/diskutēšanas klubiņa pretējās komandas pārstāvi. neesmu teicis, ka Irāna būtu uzskatāma par "ienaidnieku".

ASV un izraēla Irānu neapšaubāmi uzskata par naidīgu valsti, taču diplomātiskie centieni strīda noregulēšanā neskaitās izsmelti (vismaz tā saka procesā iesaistīto valsti pārstāvji). tomēr arī sarunās iesaistītajās puses, cenšoties gūt sev maksimāli izdevīgu pozīciju, viena otru uzskata par pretiniecēm un oponentēm.

Vēl neuzdrošinos sacīt, vai Irāna ir uzskatāma par bīstamāku valsti nekā Pakistāna, Indija vai Izraēla.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris - Nitro 16.08.2006 12:21
...bet gan par ANO/ES3 rīcībspēju. proti, ko var izdarīt oponenti, kas ir atkarīgi no resursus kontrolējoša pretinieka?

Varbūt ir vienkāršāks veids - saprast, ka Irāna NAV nevienam pretinieks, bet gan gluži normāla valsts. Pretiniekus var radīt ļoti vienkārši - iedomāsimies, kas notiktu, ja ANO inspektori neļautu, piemēram, Francijai attīstīt savu kodolprogrammu, sāktu draudēt Francijas valdībai ar drošības padomes rezolūcijām un Izraēlas/ASV bombardēšanu, ASV prezidents pasludinātu Franciu par ļaunuma asi, utml. :))

Tai pašā laikā nevienam nerada bažas, ka kodolieroči ir, teiksim, Pakistānai. Neraugoties uz Pakistānas lielāko iedzīvotāju skaitu, tā ir krietni nestabilāka, etniski neviendabīgāka zeme nekā Irāna. Un tai ir neatrisināts konflikts ar Indiju Kašmiras dēļ. Tas, ka pašreizējais Pakistānas diktators ir ASV draudzīgs, ir ļoti mazs mierinājums. Režīmi Pakistānā var mainīties (visdrīzāk uz Taliban-veidīgo pusi), bet kodolieroči jau nekur nepazudīs. Turklāt pārējai pasaulei karš Indijas regjionā var būt vēl bīstamāks nekā Tuvajos Austrumos (kur tāpat visādas nejaucības notiek nepārtraukti). Turklāt Pakistānā darbojas visai veiksmīgs kodoltehnologjiju tirgotājs un izplatītājs Abdul Qadeer Khan (sk. http://en.wikipedia.org/wiki/Abdul_Qadeer_Khan ). Lai finansētu pakistāniešu kodolprogrammas tālāko attīstību, viņi labprāt pārdod savus līdzšinējos sasniegumus :))

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

nitro 16.08.2006 10:06
Līdz šim Irāna ir noraidījusi Rietumu piedāvājumus un arī patlaban prezidents Ahmadinedžads pirms galīgās atbildes došanas atkal un atkal atkārto, ka Irāna no savas kodolprogrammas neatteiksies, tāpēc šis ir vairāk jautājums nevis par Irānas kodolieročiem, bet gan par ANO/ES3 rīcībspēju. proti, ko var izdarīt oponenti, kas ir atkarīgi no resursus kontrolējoša pretinieka?

par to lūdzu, nākamo stāstu kodolieroču jautājumā.