Koalīciju veidošanas labirinti 2

Saeimas vēlēšanas ir galā, un jāpiekrīt lielākajai daļai ekspertu – visdrīzāk nekas nemainīsies salīdzinājumā ar pēdējo valdību. Tomēr, ja valdības nestabilitāte kā politiskā kursa sastāvdaļa saglabāsies, turpmākajos četros gados mēs visdrīzāk pieredzēsim vismaz trīs centriskas koalīcijas.

Iesaki citiem:

Pirmsvēlēšanu cīņas pārdzīvotas, esam tikuši pāri prieka un bēdu asarām par vēlēšanu laimīgajiem uzvarētājiem un nelaimīgajiem zaudētājiem. Diemžēl vai par laimi ar to vēl nekas nebeidzas – uzvarētāji var kļūt par zaudētājiem, šķietamie zaudētāji – par uzvarētājiem, jo mūs vēl sagaida koalīcijas veidošanas labirinti. Nav noslēpums – pie reālas politiskā kursa noteikšanas tiek pielaisti tikai koalīcijas politiķi, īstie uzvarētāji ir tie, kas paspēj iekļūt uz koalīcijas izveidi braucošā vilcienā.

Koalīcijas[1] veidošanās process vienmēr atgādina savdabīgu, mistisku noteikumu apvītu, slepenu rituālu. Koalīciju nākšana un iešana nereti rada sajūtu, ka šīs savienības tiek noslēgtas vadoties pēc motīviem, par kuriem mēs nekad neuzzināsim. Paskatoties ne tik senā pagātnē, var redzēt, ka koalīciju veidošanās un sairšana rada daudz jautājumu, uz kuriem nav konkrētu, pierādāmu un ticamu atbilžu. Kāpēc Aigara Kalvīša vadītajā valdībā TB/LNNK nolēma neiesaistīties pusstundu pirms koalīcijas līguma parakstīšanas, lai gan pirms tad bija paredzēta šīs partijas līdzdalība koalīcijā? Vai tiešām Induļa Emša valdība krita budžeta dēļ? Kādēļ TB/LNNK tik bieži izraisījusi valdību sairšanu, lai gan pēc jaunas valdības izveides vairāk zaudēja, nekā ieguva? Šie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem atbildes var sniegt spēku samēru analīze koalīcijās, vadoties pēc racionālās izvēles principiem.

Latvijā no 1993. līdz 2005.gadam pastāvējušas 11 parlamentārās koalīcijas, vidēji 2,75 valdības vienas Saeimas laikā. Ja neskaita pašreizējo valdību (premjerministrs A.Kalvītis), vidēji vienas valdības ilgums bijis 414 dienas. Visilgāk pastāvēja Andra Bērziņa vadītā koalīcija (916 dienas), bet visīsākais pastāvēšanas laiks bija lemts Andra Šķēles otrajai valdībai – tikai 175 dienas.

Izstrādājot maģistra darbu, pievērsos koalīciju veidošanās un sairšanas likumsakarībām laika posmā no 1995. līdz 2006.gadam. Galvenie secinājumi apliecina, ka koalīcijā apvienojas centriski labējas un centriski kreisas partijas. Koalīcijas veidošanā nekad netiek pieaicinātas partijas, kas pārstāv etnisko minoritāšu intereses. Savukārt, ja no koalīcijas tiek izslēgta viena no partijām, kas guvusi ievērojamu pārsvaru vēlēšanās, koalīcija nav ilgstspējīga. Novērojams, ka koalīciju visbiežāk izjauc tā partija, kas nav iekļauta valdībā, neskatoties uz ievērojamu pārstāvniecību Saeimā. Šī opozīcijas partija vienojas ar kādu no koalīcijas partijām un veicina koalīcijas iziršanu.Tāpat redzams, ka vairākuma valdības un pārpalikuma valdības ilgst garāku laika periodu, nekā mazākuma valdības. Savukārt katra nākamā valdība starpvēlēšanu posmā ir ilgtspējīgāka, nekā iepriekšējā. Vislielākās iespējas pastāvēt līdz nākošajām vēlēšanām ir trešajai valdībai pēc kārtas vienā starpvēlēšanu periodā. Bet visinteresantākais pašreizējā pēcvēlēšanu posmā ir secinājums, ka amatu sadale ir viens no nozīmīgākajiem iemesliem, kādēļ atsevišķas partijas neiesaistās koalīcijās vai iziet no tām. Par pēdējo secinājumu nedaudz vairāk šajā rakstā.

Latvijā nozīmīga loma koalīcijas veidošanā teorētiski tiek piešķirta valsts prezidentam. Bet realitāte pierāda, ka partijas vairumā gadījumu neizrāda pat vismazāko cieņu pret prezidentu kā valdības vadītāja nominētāju. Piemēram, A.Bērziņa valdība tika izveidota, amati sadalīti starp koalīcijas partijām nemaz negaidot brīdi, kad prezidents nosauc nākamo valdības vadītāju.[2] Bieži vien prezidentam jāgaida ilgstošs laika periods, kamēr partijas nodarbojas ar savstarpēju šantāžu, tikai pēc tam, kad partijas vienojas savā starpā par valdības vadītāju, prezidente sāk tikties arī ar citiem kandidātiem, lai gan jau sākotnēji ir skaidrs, ka izvēle kritīs par labu pirmajam. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka prezidenta izvēle jāpamato ar parlamenta izvēli, jo tieši Saeimas balsojumā parādās atbalsts kabineta sastāvam. Jāatzīmē, ka Vaira Vīķe-Freiberga salīdzinoši daudz aktīvāk iesaistījusies valdības vadītāju izvēlē nekā Guntis Ulmanis.

Koalīcijas veidošanās parāda Latvijas koalīciju politikas galveno būtību – ja partija grib iekļūt koalīcijā, tai jāmāk izmantot šķiet vienīgais, bet tik efektīvais ierocis - šantāža. Un koalīcijas veidošanās spēlē var iesaistīties tikai tās partijas, kurām ir vai nu šantāžas, vai bartera resurss. Tipisks piemērs – 6.Saeimā Latvijas ceļš atteicās iet tādā koalīcijā, kuras vadītājs būtu A.Šķēle, kamēr pārējās partijas atteicās piedalīties koalīcijā, kuru vadītu Māris Gailis. Latvijas ceļa dalība kabinetā bija nepieciešama un prezidents savu atbalstu A.Šķēlem sniedza tikai tad, kad partijas bija vienojušās savā starpā par viņu kā atbilstošāko kandidātu.[3]

Realitātē šantāžas elementi rada visai šauru izvēļu spektru, nereti pat radot situāciju, kad prezidentam nav no kā izvēlēties, un jāgaida, kad partijas ‘nāks pie prāta’ un samazinās šantāžas noteikumus. Piemēram, otrās A.Šķēles valdības izveides procesā sākotnēji tika izvirzītas divas kandidatūras - A.Šķēli izvirzīja Demokrātiskā partija Saimnieks (DPS), bet Guntaru Krastu – TB/LNNK. Partijas līdz pēdējam brīdim neizrādīja oficiālu atbalstu nevienam no kandidātiem, jo notika ‘tirgošanās’ ar amatiem.[4]

Ja liekas, ka šantāža beidzas koalīcijas līguma parakstīšanas brīdī, tā ir kļūda. Šantāža ir veids, kā koalīcija nodrošina savu dzīvotspēju – partijas nepārtraukti cenšas turēt viena otru noteiktā ietvarā, ko rada nekas cits kā šantāžas radītie ierobežojumi. Šantāžas galvenais mērķis ir noteiktu amatu iegūšana, cits ir jautājums - kādēļ šie amati partijām nepieciešami. Piemēram, Latvijas ceļa centieni noturēt Vili Krištopanu Satiksmes ministra amatā, nepārtraukti draudot ar iziešanu no koalīcijas, kas nozīmētu valdības sairšanu, kļuva par vienu no 6.Saeimas raksturiezīmēm.

Amats kā politikas kursa kontroles rīks un amats kā pašvērtība ir tikpat sarežģīta tēma kā jautājums par to, kas bija pirmais – vista vai ola. Amats kā medus pievilina partijas pie dalības koalīcijā. Un amatus opozīcijas partijas var nopelnīt tikai vienā veidā – ja izveidojas mazākuma valdība, šķietami ‘nesvarīgie’ amati tiek piešķirti opozīcijas partijām apmaiņā pret ‘labu uzvedību’ basojumos. Piemēram, V.Krištopana valdība bija tieši atkarīga no Latvijas Sociāldemokrātu apvienības (LSDA) atbalsta, un LSDA vienīgais šķērslis dalībai koalīcijā ne tikai praktiski, bet arī teorētiski bija TB/LNNK nelokāmība. Pēc neilga laika LSDA, TB/LNNK un Tautas partija (TP) vienojās par kopīgu balsojumu par prezidenti un tādējādi radīja kārtējo valdības krīzi.[5]

Koalīcijas veidošanās un pastāvēšanas laikā netiek smādēts arī barters kā kompromisa pamats. TP un TB/LNNK tuvināšanās 7.Saeimā tika skaidrota ar partiju vienošanos - starp iespējamajiem premjera kandidātiem tika nosaukts toreizējais Rīgas mērs A.Bērziņš, pret kuru nebija pretenziju arī Tautas partijai. TB/LNNK savukārt interesējas par iespējamību Rīgas mēra amatā redzēt savu pārstāvi Andri Ārgali[6]. Šī vienošanās realizējās 8.Saeimas laikā, atliek tikai minēt – nejauši vai apzināti.

Tā kā amatu kontroles motivācija ir nozīmīgs faktors, kādēļ veidojas noteiktas koalīcijas, svarīgi pievērst uzmanību tam, kuras partijas spējušas visbiežāk panākt kontroli pār ‘spēka’ ministrijām[7].

Piemēram, Ministru prezidenta pārstāvis šajā laikā ir bijis no dažādām partijām, bet ir tādas ministrijas, kuras ilgstoši bijušas vienas partijas pārvaldībā. Piemēram, Satiksmes ministrija un Ārlietu ministrija bijušas Latvijas ceļa kontrolē līdz pat 8.Saeimai. Aizsardzības ministrija lielākoties bijusi TB/LNNK pārvaldē, bet Finanšu ministrija - atbildīgā ministrija par valsts budžeta izstrādi - bieži bijusi tieši TP pārziņā.[8]

Lai novērtētu, cik partijām bijusi izdevīga koalīcijas iziršana, esmu izveidojusi valdības izdevīguma koeficientu. Koeficients balstās uz Vorika[9] izstrādāto ministru amatu novērtējumu. Katrs amats kabinetā tiek vērtēts pēc piecu punktu skalas, kur augstākais punktu skaits ir pieci punkti par ministru prezidenta amatu. Katras partijas valdības amatu punktu summa tiek izdalīta ar kopējo iespējamo iegūstamo amatu skaitu, un tādējādi tiek iegūts izdevīguma koeficients.

Varētu likties, ka viss ir vienkārši – partija, kas izraisa koalīcijas sairšanu, ir tā, kurai nākamās koalīcijas izveide ir izdevīga. Tam vajadzētu izskaidrot, kādēļ valdības Latvijā mainās tik bieži. Diemžēl – racionāli argumenti nespēj izskaidrot to, kādas motivācijas vada partijas brīdī, kad tās veicina koalīcijas sairšanu. Šajā kontekstā visracionālāk darbojas Tautas partija, kas gandrīz vienmēr pēc koalīcijas sairšanas veicināšanas ieguvusi labākus amatus, un Latvijas ceļš, kas ja ne iegūst labākus amatus, tad vismaz neko nezaudē. Tajā pašā laikā nav izskaidrojama TB/LNNK rīcība lielākajā daļā gadījumu, kad partija veicina koalīcijas sairšanu – lielākoties partija tikai zaudē ietekmes iespējas valdībā un nav saprotams, kas varētu būt dzinulis šādai rīcībai.

Kopumā var secināt, ka politiskie aktieri ir vairāk orientēti uz amatu kontroli, nevis politikas kursa ietekmēšanu. Līdz ar politisko partiju institucionalizāciju koalīciju politikā ienāca ne tikai spēcīgas, unitāras partijas kā koalīcijas partneri, bet arī vairākas negatīvas politikas ietekmēšanas metodes – šantāža un bartera darījumi starp politiskajām partijām gan koalīcijā, gan ārpus tās.

Saeimas vēlēšanas ir galā, un jāpiekrīt lielākajai daļai ekspertu – visdrīzāk nekas nemainīsies salīdzinājumā ar pēdējo valdību. Tā varētu būt viena no pazīmēm, ka valdības kurss kļūs noteiktāks un stabilāks, un Latvijas attīstībai kopumā tas varētu nākt par labu.

Tomēr, ja valdības nestabilitāte kā politiskā kursa sastāvdaļa saglabāsies, turpmākajos četros gados mēs visdrīzāk pieredzēsim vismaz trīs centriskas koalīcijas un iespējams pat vairāk, ja koalīciju centīsies veidot bez tās partijas, kura ieguvusi lielu pārsvaru vēlēšanās (kas gan ir apšaubāmi). Tās visdrīzāk būs pārpalikuma valdības, kuras veidosies pēc tam, kad iepriekšējās koalīcijas būs sairušas, neveiksmīgi mēģinot sadalīt amatus. Cerēt uz to, ka koalīcijas veidošanās process būs vienkāršs un ātrs, būtu lieki. Partijas kļuvušas neelastīgas. Tās jau tagad zina, kādi amati nepieciešami, kādi partneri pieņemami un pēc vēlēšanām mēs ne reizi vien redzēsim, kā darbojas filigrāni izstrādāti šantāžas rīki un tiek noslēgti bartera darījumi. Tādējādi atliek mums visiem novēlēt modras acis un atjautību, cenšoties uzminēt, kāda ir katras partijas motivācija kļūstot vai nekļūstot par koalīcijas sastāvdaļu.


______________________

[1] Parlamentārā koalīcija ir partiju vai parlamenta frakciju apvienība, kas izveidota, lai sasniegtu kopēju mērķi, parasti – lai izveidotu valdību uz savstarpējas vienošanās pamata par ministru amatu sadali.

[2] Макроменко B. Ультиматум президенту // Бизнес & Балтия. - Nr. 79. - 2000. - 20 апреля

[3] Зубков Ю. Улманис между Гайлисом и Шкеле // Бизнес & Балтия. - Nr. 158. - 1995. - 11 декабря

[4] Зубков Ю. Кто из трех лишний в новом Кабинете? // Бизнес & Балтия. - Nr. 17. - 1997. - 27 января

[5] Egle I. Jūlijā varētu sākties konsultācijas par valdības stabilitāti // Diena. - 1999. - 26. jūn.

[6] Казаков K. Как это получилось? // Час. - No.141. - 1999.- 19.jūn.

[7] Ir bijušas piecas ministrijas, par kurām vienmēr ir noritējušas asas diskusijas – Ārlietu ministrija, Ekonomikas ministrija, Finanšu ministrija, Aizsardzības ministrija un Satiksmes ministrija, 48. lpp

[8] Apkopojošu tabulu skatīt maģistra darbā Parlamentāro koalīciju veidošanās Latvijā 1993.-2006.gads, 72.lpp., tabula 3.10

[9] Warwick J. Government Survival in Parliamentary Regimes. - Cambridge: Cambridge University Press, 2005

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi