Raksts

Ko starptautiskie dokumenti īsti saka par minoritāšu izglītību?


Datums:
30. septembris, 2002


Foto: N.Mežiņš © AFI

Eiropas Padome rekomendē bilingvālo izglītību kā valsts un minoritātes izlīgumu. Nevis pilnīga pāreja uz mācībām valsts valodā no 10.klases, bet pakāpeniska plaša pāreja, kas sākas 10. un noslēdzas 12. klasē – tāda ir starptautisko tiesībdokumentu rekomendācija.

Vēlēšanām tuvojoties, partiju diskusijās arvien skaļāk izskan strīdi par etnisko minoritāšu jaunatnes izglītošanas turpmāko modeli. Vieni apgalvo, ka sabiedrības integrācijas intereses prasa, lai mazākumtautību vidusskolas visā pilnībā vai galvenokārt pārietu uz latviešu mācību valodu, īstenojot šo pāreju no 2004. gada 1. septembra jau vidusskolu 10. klasēs. Tā, kā to paredz 1998. gada oktobrī pieņemtais Izglītības likums. Citi turpretī ir pārliecināti, ka šāda vispārēja pāreja tikai atņem minoritātēm iespēju saglabāt savu etnisko identitāti, kas izsauc pretestību, un tādējādi aptur integrācijas procesu jau tā sākumposmā.

Diskusijās visai bieži dzirdamas atsauces uz starptautisko tiesību dokumentiem. Tā apvienības Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) galvenais runātājs izglītības jautājumos, pedagoģijas doktors Jakovs Pliners atsaucas uz Eiropas Padomes (EP) 1992. gada Reģionālo vai mazākumgrupu valodas hartu un EP 1994. gadā pieņemto Vispārējo mazākumtautību aizsardzības konvenciju, kas prasa ievērot minoritāšu tiesības gūt izglītību dzimtajā valodā. Turpretī Tautas partijas galvenais speciālists skolu lietās Dzintars Ābiķis piesauc jaunāku dokumentu – Starpetnisko attiecību fonda 1996. gada Hāgas Rekomendācijas par mazākumtautību tiesībām uz izglītību, kurās uzsvērts minoritātēm piederošo personu pienākums integrēties mītnes zemes kopējā sabiedrībā, apgūstot atbilstošas valsts valodas zināšanas. To nevarot nodrošināt, ja valsts un pašvaldību uzturētās minoritāšu vidusskolas turpināšot sniegt vispārējo izglītību krievu valodā. Tā tiekot spēcināta divu kopienu nošķiršanās vai sabiedrības dezintegrācijas tendence.

Man gan šķiet, ka abi godātie kungi, 7. Saeimas deputāti un viņu domubiedri nav īsti saskatījuši minēto starptautisko dokumentu orientāciju uz kompromisu starp vairākuma nāciju un minoritātēm izglītības jautājumos.

Valodu harta taču paredz, ka, atsaucoties uz skolēnu ģimeņu pietiekama skaita vēlmēm un bez kaitējuma valsts valodas mācīšanai, varētu īstenot minoritāšu jaunatnes vidējās izglītības vairākus veidus – dodot iespēju iegūt vidējo izglītību galvenokārt minoritātes valodā; būtisku daļu no mācību priekšmetiem mācot šajā valodā; mācot vispārējos priekšmetus valsts valodā, pietiekami nodrošinot arī dzimtās valodas mācīšanu. Dzīvotspējīgi varētu būt visi trīs veidi.

EP Vispārējā konvencija runā par mazākumtautību izglītību tās kopumā – no 1. līdz 12. klasei, nedalot pamata un vidusskolu apmācību. Tiek prasīta tāda izglītības politika, kas garantētu pienācīgu iespēju apgūt mazākumtautības valodu “vai mācīties šajā valodā teritorijās, kuras tradicionāli vai ievērojamā skaitā apdzīvo mazākumtautībām piederošas personas”. Taču tā, lai netraucētu izglītības iegūšanas iespēju valsts valodā.

Konvenciju komentē un papildina EP ekspertu oficiālais Paskaidrojošais ziņojums, kurā teikts, ka katra EP dalībvalsts var izvēlēties “kārtību”, kādā tiek nodrošināta izglītība minoritātes valodā. “Divvalodīga izglītība varētu būt viens no līdzekļiem šī nosacījuma mērķa sasniegšanai,” teikts Ziņojuma 77. punktā. Tātad EP rekomendē bilingvālo izglītību kā valsts un minoritātes izlīgumu. Turpat 78. punktā lasām: “Oficiālās valodas prasme ir sociālās vienotības un integrācijas faktors.”

Hāgas rekomendācijās atzīts, ka bērna attīstībā izšķiroša nozīme ir pirmajiem izglītības gadiem. Ieteikts pilnīgi saglabāt mazākumtautību valodu pirmsskolās un pamatskolās, to pēdējās klasēs mācot dažus praktiskus, ne pārāk teorētiskus priekšmetus valsts valodā. Vidusskolās vispirms ievērojamu mācību priekšmetu daļu arī būtu jāmāca minoritātes valodā, pakāpeniski palielinot valsts valodā mācāmo priekšmetu skaitu. “Jo pakāpeniskāks ir šis process, jo labāk bērniem,” secina Hāgas dokuments.

Tātad pakāpeniska plaša pāreja uz mācībām valsts valodā vidusskolās, kura iesākas 10. un noslēdzas 12. klasē, nevis pilnīga pāreja uz to jau 10. klasē – tāda ir starptautiskā tiesībdokumenta rekomendācija.

Salīdzinot ar mūsu politiķu strīdiem, jāsecina: priekšvēlēšanu diskusijās atrisinājumi nedzimst. Ir cerība, ka 8.Saeima būs praktiskāka, spēs objektīvāk ieskatīties realitātēs un rekomendācijās.


Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta

EP Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību

Hāgas Rekomendācijas par mazākumtautību tiesībām uz izglītību (angļu val.)


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!