Ko Latvija var mācīties no Sļivenko lietas? 4

Sļivenko lieta Eiropas Cilvēktiesību tiesā rādīs, ko Latvijai var maksāt deviņdesmitajos gados valdošā eiforija starptautisko cilvēktiesību dokumentu ratificēšanā – saistību uzņemšanās bez atrunām.

Iesaki citiem:
Saluts 255x203
Foto:© AFI

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) lēmums Sļivenko lietā atkārtoti pierāda, ka 1990.gadu pieeja starptautisko cilvēktiesību dokumentu ratifikācijā radīs Latvijai problēmas nākotnē. Šis process aizsākās ar 1990.gada 4.maija deklarāciju, ar kuru Latvija pievienojās 51 dokumentam cilvēktiesību jomā. Tam sekoja sasteigta atsevišķu dokumentu ratifikācija, t.i., tie kļuva Latvijai juridiski saistoši. Piemēram, 1992.gadā tika ratificētas uzreiz piecas svarīgākās starptautiskās cilvēktiesību konvencijas. Tolaik valdīja uzskats, ka pievienošanās starptautiskiem cilvēktiesību dokumentiem mūs ideoloģiski tuvina Rietumu demokrātiskajai pasaulei un attālina no iespējamiem komunisma draudiem, okupācijas nākotnē.

Sasteigtā atmosfēra neļāva pilnībā izvērtēt visas iespējamās sekas, kuras var rasties, neizdarot atrunas pie noteiktiem konvenciju pantiem vai neizveidojot institūcijas, kuras koordinētu starptautiskās saistības cilvēktiesību jautājumos. Tas attiecas gan uz individuālo sūdzību izskatīšanu konvenciju pārraudzības institūcijās (Cilvēktiesību komiteja, ECT), gan valsts ziņojumu iesniegšanu par konvenciju normu ieviešanu. Piemēram, par atsevišķām Latvijai saistošām konvencijām ziņojumu iesniegšana kavējas jau vairāk nekā 7 gadus, citi sākotnējie ziņojumi bijuši nekvalitatīvi sagatavoti. Pievienošanās procesā diemžēl netika ņemta vērā arī citu valstu pieredze atrunu izdarīšanā.

Saskaņā ar 2002.gada 23.janvāra lēmumu ECT izskatīs, vai Latvija nav pārkāpusi Tatjanas un Karīnas Sļivenko tiesības uz privāto dzīvi, vai tas nav darīts diskriminējošā veidā un vai viņu turēšana apcietinājumā nav bijusi patvaļīga un nelikumīga. Sļivenko sūdzību atbalsta arī Krievijas Federācija, kas procesā uzstājas kā trešā puse. Pieņemot lietu izskatīšanai, ECT ir izskatījusi svarīgus jautājumus par savas jurisdikcijas apjomu šajā lietā.

Jurisdikcijas sakarā Latvijas valdība izvirzīja divus galvenos argumentus. Pirmkārt - pievienojoties Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, Latvija balstījās uz pieņēmumu, ka 1994.gada Latvijas – Krievijas līgums atbilst Konvencijas nosacījumiem kā nepieciešams elements suverenitātes un Latvijas nacionālās drošības nodrošināšanai. Otrkārt - saskaņā ar Konvenciju, šis līgums attiecībā pret Latvijas saistībām ir jāuzskata par “kvazi atrunu”. Diemžēl spriedumā nav izvērsts valdības piedāvātais “kvazi atrunas” jēdziens. Par šādu atrunas veidu nerunā arī citi cilvēktiesību dokumenti un starptautisko līgumtiesību normas saturošas konvencijas (skat. piem., 1969.g. Vīnes līgumtiesību konvencijas definīcijas). Tādēļ ir apgrūtinoši secināt, vai šāda “kvazi atrunas” jēdziena izvirzīšana ir kopumā juridiski korekta.

ECT savā lēmumā skaidri norāda, ka šādai argumentācijai nepiekrīt (60. paragrāfs), kā arī paskaidro, ko Latvijai būtu vajadzējis darīt Konvencijas pieņemšanas procesā, lai valdība varētu izvirzīt minētos argumentus ECT. Pirmkārt, ECT atgādina, ka tikai tā pati var izlemt jurisdikcijas jautājumu ne tikai attiecībā uz Konvenciju un protokoliem, bet arī uz atrunām un deklarācijām, ko izdarījušas valstis, pievienojoties Konvencijai (57.paragrāfs). Tādējādi mūsu valsts arguments par to, ka Latvijas – Krievijas līgums uzskatāms par “kvazi atrunu” nav juridiski korekts. Otrkārt, ECT norāda, ka Latvija atrunas attiecībā uz 1994.gada Latvijas – Krievijas līguma piemērošanu militārpersonām un viņu ģimenes locekļiem bija tiesīga izdarīt Konvencijas ratificēšanas procesā (61.paragrāfs). Atrunu izdarīšana tikai ratifikācijas brīdī ir ne tikai Konvencijas, bet arī vispārēja starptautisko līgumtiesību prasība (skatīt piemēram, Vīnes līgumtiesību konvencijas 19.pantu). Tā kā Latvija šādu atrunu 1997.gadā neizdarīja, tad ECT nav nekādu ierobežojumu izskatīt jebkuru jautājumu, kas var rasties attiecībā uz cilvēktiesību pārkāpumiem šī līguma piemērošanas sakarā. Treškārt, ECT norāda - tā kā iesaistīto pušu izpratne par līguma interpretāciju atšķiras, tas nozīmē, ka Latvijai ir bijusi noteikta rīcības brīvība līguma piemērošanā. Saskaņā ar līguma 9.pantu Latvijai līguma piemērošanā jāievēro starptautisko tiesību principi un personu tiesības, uz kurām šis līgums attiecas. Tādējādi kritiku neiztur arguments, ka pats līgums kā tāds nav pretrunā Konvencijai. Ar šo ECT paskaidro, ka neizskata līguma atbilstību Konvencijai, bet gan līguma piemērošanā iespējami esošos cilvēktiesību pārkāpumus.

Svarīgs ir ECT lēmums attiecībā uz bijušās militārpersonas Nikolaja Sļivenko sūdzības daļas noraidīšanu. ECT norāda, ka tās jurisdikcijā neietilpst tādu pārkāpumu izskatīšana, kuri notikuši pirms Latvijas pievienošanās Konvencijai, t.i., līdz 1997.gada 27.jūnijam. Tādējādi tiešā veidā ECT neizskata jautājumu par Latvijas okupācijas seku likvidēšanai izvēlēto līdzekļu likumību, t.i., par Latvijas un Krievijas 1994.gada līguma atbilstību Konvencijas normām. Tāpat šobrīd nav nekāda pamata apgalvot, ka šis precedents radīs iespējas atvaļinātajām Krievijas militārpersonām atgriezties uz dzīvi Latvijā vai sūdzēties ECT, kā tas dažkārt izskanējis masu saziņas līdzekļos.

Sļivenko lietā gala vārds vēl nav teikts, tādēļ nav zināms, ko Latvijas valdībai var maksāt deviņdesmitajos gados valdošā eiforija starptautisko cilvēktiesību dokumentu ratificēšanā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

14.02.2002 15:01
Paldies, Kristīne, par paskaidrojumiem. Zinot Tevi, esmu drošs, ka nebiji domājusi apstrīdēt pievienošanās lietderīgumu un nozīmi.

Bet mana problēma Tava rakstā bija briesmas, kuras saskatu jebkurā diskusijā par "nestrādājošiem likumiem". Tādā diskusijā manās acīs ir svarīgi vedināt atbildīgos ierēdņus un politku īstenot saistības. Objektīvus apstākļus, kas to traucētu konkrētajā gadījumā, savā rakstā Tu nepiemini.

Otrs - es nevarēju saskatīt vienotu pavedienu Tavā argumentācijā, jo manā vērtējumā pievienošanās ECTK un ANO dokumentu sarakstam ir divi dažādi - jo dažādos brīžos un ar atšķirīgu motivāciju un izpratni par sekām notikuši - fakti.

Trešais arguments ir politisks un manās acīs izslēdz nepieciešamību diskutēt par pievienošanās lietderību vai sasteigtību. Pievienošanās solis ir politiska izšķiršanās un panāk (arī konkrētajos gadījumos) panāca tādus politiskus efektus, kādus nesasniegt ne ar kādiem citiem līdzekļiem. Juristiem tagad gan paliek "melnais darbs", kārtojot sekas. Un es saprotu, ka Tu par to runā. Arī atzītu ekspertu vērtējumi ir dažādi un atradīsies tādi, kas teiks, ka sasteidzāmies un daudzi, ka nācām par vēlu. Bet kāds ir lietderības koeficents konstatējumam, ka "esam sasteigušies"? Ja runājam par nākotni, tad izšķiroši ir pildīt saistības, kuras neatgriezt atpakaļ neatkarīgi no tā, vai esam vai neesam steigušies.

Lai sokas! :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

14.02.2002 10:07
Latvijas varoņdarbs kopā ar 4.maija deklarāciju pievienojoties virknei starptautisko dokumentu ir visai ieverojams. Tam jau bija vairak politiski merkji un kursh no tolaiku deputatiem ipashi iedomājās par iespējamām sekām? Atrunas ir sapigs jautajums prieksh mazas valsts. Ka labus atrunu paraugus varu minēt ASV un Francijas atrunas atzistot Starptautiskās tiesas obligāto jurisdikciju.

Kvazi atruna ir ir diezgan originala pieeja Latvijas -Krievijas liguma un Eiropas cilvektiesibu konvencijas attiecībām. Man pat liekas, ka divainakais ir nevis pati kvazi atrunas koncepcija, bet tas retroaktiva deklareshana. Eiropieshiem ir par ko pabrinities. Atzishos ka man ir nedaudz kauns par Latviju.

varbut ir jega padomat par izstashanos no konvencijas vai kada tās protokola, lai nakotnē novērstu citas prasibas uz jauniem pamatiem pret musu valsti. Jautājums gan kā tas siesies kopā ar iestāšanos ES. Tomēr ja nekur netaisamies stāties un nolemjam palikt kā vienkārši brīva Austrumeiropas valsts šādu eksperimentu veikt būtu interesanti.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

13.02.2002 19:21
Robert, paldies par komentāru. Izlasot to gan rodas pārdomas, vai raksts ir bijis visiem saprotams. Tādēļ atļaušos izteikt dažus precizējumus:

1. Raksta mērķis nav apstrīdēt to, ka cilvēktiesību konvencijas būtu jāskata no indivīdu pozīcijām, vai arī aicināt diskutēt par izmaksām, kas mums radīsies eiforijas rezultātā. Šāda diskusija tiešām būtu neauglīga. Raksts koncentrējas uz starptautisko līgumtiesību (ne tik daudz cilvēktiesību) problemātiku Latvijas kontekstā. To, ka Latvija ne vienmēr līdz galam pārdomā tās saistības, kuras uzņemas starptautiski dažādās sfērās, ir atzinuši daudzi, tajā skaitā Rietumu profesori un atsevišķas starptautiskās organizācijas. Tāpēc svarīgāk, tajā skaitā "juridiskās domas" un "valsts starptautiskās lomas attīstībai", ir apgūt iespējamās sekas, pirms atzīt nespēju "iespējami drīz un efektīvi realizēt" tos.

2. Uzskatu, ka Sļivenko lieta pietiekami skaidri parāda starptautisko saistību uzņemšanās nepārdomātību, jo īpaši ņemot vērā to, ka tā skar Latvijas - Krievijas līgumu par armijas izvešanu. Piekrītu, ka jebkurš ECT lēmums ir būtisks ieguldījums "valsts tiesībaizsardzības praksē un cilvēktiesību aisardzības dokumentu iedzīvināšanā", bet pie nosacījuma, ja tas tiek izprasts un no tā mācās.

Vienlaicīgi šajā brīdī, kā tas norādīts rakstā, vēl ir pāragri spriest par to, vai attiecīgo institūciju rīcība "tiesību īstenojumā neatbilst Latvijas saistošajiem dokumentiem".

Kopsavelkot, raksts apskata tikai dažus paragrāfus Tiesas spriedumā attiecībā uz lietas piekritību no starptautisko līgumtiesību viedokļa ar mērķi pievērstu uzmanību starptautisko saistību uzņemšanās nozīmei un potenciālām sekām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

13.02.2002 15:27
1. Sasteigtība, pievienojot starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem 90to gadu sākumā ir fakts. Taču tieši tāds pats fakts, bet daudz nozīmīgāks, ir šis pievienošanās izķirošā loma visu 90to gadu Latvijas juridiskās domas un lielā mērā politiskās dzīves, un arī mūsu valsts starptautiskās lomas attīstībā. Par piemēru var minēt kaut vai tikai pilsonības jautājuma diskusiju, kur Latvijai nebūtu pārstāvāmas pozīcijas, ja tai nebūtu bijusi iespēja argumentēt ar minēto dokumentu saraksta tiešo juridisko spēku Latvijā.

2. Argumentācijai par “valsts problēmām” saistībā ar pievienošanos cilvēktiesību dokumentiem nav nekāda pamata. Šo dokumentu mērķis ir cilvēku tiesību aizsardzība nevis valsts pozīciju sargāšana. Tulkot šos dokumentus no valsts pozīcījām ir nesavienojami ar to garu. Tieši tāpat jebkurš eventuāls ECT valstij negatīvs lēmums vai spriedums ir būtisks ieguldījums mūsu valsts tiesībaizsardzības praksē un it īpaši starptautisko cilvēktiesību aizardzības dokumentu iedzīvināšanā Latvijā.

Problēmas sakne nav cilvēkos, kas sūdzas, neatkarīgi no jebkādām viņu “īpašām pazīmēm”, un arī ne pašos parakstītajos dokumentos, bet gan tiesību īstenojuma neatbilstībā Latvijai saistošajiem dokumentiem. Tie nav vienā kategorijā vērtējami argumenti. Tieši tāpēc diskusija par “devņesmito gadu cilvēktiesību eiforijas” iespējamām “izmaksām” Latvijas valdībai ir tik neauglīga. Būtska ir šo dokumentu iespējami drīza un efektīva realizēšana un stiprināšana katra Latvijas iedzīvotāja labā.

Saistītie raksti