Labrīt, lasītāji!Piecēlos šorīt, ielēju sev glāzi apelsīna sulas, pagatavoju tēju, paņēmu rokās Dienu un uzzināju lūk, ko.Pirmkārt, Dienai ir vajadzīgi rūpīgāki lapu redaktori. Pašā pirmajā lappusē ir Parex bankas vadītāja Melngaiļa fotoattēls, zem kura ir lasāms, ka viņš saucas Niks. Nē, viņš saucas Nils.
Bet tālāk lasīju informāciju, kas apliecina, ka nekas mūsu valstī nemainās. Žurnāliste Ieva Mārtiņa raksta par būvcelteniecības konkursu, kādu rīkojusi Austrumu klīniskā universitātes slimnīca. Izvēlēts piedāvājums, kurš finansiālā izdevīguma ziņā bijis tikai piektā vietā no astoņiem iesniegumiem. Speciālisti turklāt atzinuši, ka izvēlētā firma Merks piedāvāja nereālu darba grafiku. Ko par to teicis iepirkumu komisijas vadītājs Jānis Skvarnovičs, kuram ir saites ar “Tautas” partiju? “Ekonomēt es atbalstu, bet katram darbam ir objektīva cena, un Latvijas tautas paruna saka — skopais maksā divas reizes.” Veidojam jaunu sakāmvārdu: Politiski iesaistītai firmai ne par ko nav jāuztraucas.
Bet vēl trakāk ir ar eksperimentu, kādu veikusi kolēģe Anita Āboliņa. Viņa kopā ar kolēģiem sāka veidot fiktīvu kafejnīcu. Un viss sākās. Gandrīz vai katrs cilvēks, kuram kolēģi it kā piedāvāja darbu, bija gatavs noformēt oficiālu minimālo algu un atlikušo summu ņemt zem galda. “Vai tad citādi arī mēdz būt?” — tā jautājis viens no potenciālajiem pavāriem. Kāda grāmatvede A. Āboliņai atklātā tekstā stāstījusi, ka naudu var ietaupīt, izsitot čeku par mazāku summu, nekā klients patērējis, lai arī esot jāuzmanās “neuzrauties” uz Valsts ieņēmumu dienesta pārbaudēm. Kādas maiznīcas pārstāve pēc mazlietējas tielēšanās piekritusi 20 procentus piegādātās preces noformēt “neoficiāli.” Galdnieks “pēc īsas pieklājības pauzes” apliecinājis, ka arī bāra leti un citu aprīkojumu varot iegādāties tā pa pusei neoficiāli. Savukārt lūkojot pēc telpām, kolēģi saskārušies ar pārvaldnieku, kurš apliecinājis lūk, ko: “Es tikai priecāšos apmānīt mūsu mīļo valsti.”
Krīzes laikā, protams, katrs peras, kā var. Cilvēks, kurš ilgstoši bijis bezdarbnieks, diez vai īpaši raizējas par sociālajām iemaksām, ka tikai ir darbs. Rīga un citas pilsētas ir pilnas ar tukšām telpām, īrnieks, ar kuru visu var sarunāt, ir labāks par nekādu īrnieku. Taču tas nav aizbildinājums. Krīze daļēji rodas tāpēc, ka valsts ienākumi sarūk, un izvairīšanās no nodokļiem ir galvenais iemesls, kāpēc tas tā ir. Patlaban, kā zināms, valdība nolēmusi pacelt visus nodokļus pēc kārtas, un varam būt visnotaļ droši, ka cilvēki meklēs veidus, kā no tiem izvairīties. Piedevām uzņēmumi, kuriem nodokļu slogs kļūs pārāk smags, bez īpašām rebēm pārcelsies citur, piemēram, uz Igauniju, tā veicinot bezdarba paplašināšanos mūsu valstī. Sods par darījumu apjomu un norēķinu slēpšanu var būt 3000 latu, par čeka neizsišanu — 150 latu. Jācer, ka Valsts ieņēmumu dienests aktīvi medī tos, kuri pārkāpj likuma prasības. Žēl cilvēku, protams, bet, ja visi nodokļiem pateiks “nē,” tad varēsim atteikties no visām tām funkcijām, kādas valsts nodrošina, tajā skaitā arī jādomā par pensijām un subsīdijām, nemaz nerunājot par veselības aizsardzību, izglītību un valsts drošības pasargāšanu.
Bet paldies Dienai arī par jautrību. SestDienas joku lappusē ir šāds, manuprāt, pagalam pamatots jautājums: “Kāpēc mobilajos telefonos iemotē kameras un citas muļķības, bet neiemontē pašu galveno — šķiltavas un pudeļu attaisāmo?”
Jauku visiem dienu!