Foto: Kicki
10. Saeimas vēlēšanas dara bažīgu, ka KNAB var pārvērsties par vienu no daudzajām vīģes lapām, kas kā dziļi džungļi aizsedz skatu uz Latvijas valsts nozagšanas turpināšanos.
Politika.lv atskatās uz nozīmīgākajiem notikumiem 9.Saeimas laikā. Esam izvēlējušies lasītājiem atgādināt tās norises, kas ir nozīmīgi ietekmējuši valsts attīstību un kuru sekas jūtam gan šodien, gan, visticamāk, izjutīsim arī 10. Saeimas laikā.
9. Saeimas darba laikam kā sarkans pavediens cauri vijas tās krusttēvu dotais darba uzdevums — ar visiem iespējamajiem līdzekļiem vājināt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB). KNAB kā viena no institucionāli efektīvākajām un iespaidīgākajām[ 1 ] šāda veida institūcijām jaunajās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs bija Latvijas politikas smagsvaru ne gribēts, ne gaidīts Jaunā laika (JL) 8. Saeimas perioda pretkorupcijas aktivitāšu bērns. To bija iespējams izveidot, jo laikā un vietā „sakrita” starptautiskais spiediens, politiskā griba, mediju un NVO atbalsts un noteiktu personu loka ekspertīze un enerģija. 10.Saeimas rokās būs KNAB vai nu nostiprināt vai arī padarīt to par vienu no daudzajām valsts tiesībaizsardzības institūcijām ar minimālu sabiedrības uzticēšanos.
Būtu Aivars Lembergs jau 2003.gadā paredzējis, ka KNAB izveide liks viņam pret paša gribu noteiktu dzīves periodu paskatīties uz pasauli caur restēm[ 2 ], vai Andris Šķēle rēķinājies, ka toreizējā Tautas partijas (TP) priekšvēlēšanu kampaņas rīkotāja Jurģa Liepnieka 2006. gadā dibinātajai “neatkarīgajai” vārda brīvības biedrībai pārskaitītie 330 000 latu[ 3 ] tiks ierēķināti partijas priekšvēlēšanu izdevumos [ 4 ], grūti būtu noticēt, ka KNAB šī brīža institucionālajā ietvarā būtu ieraudzījusi dienasgaismu. Taču ne mazāk viegli ir noticēt tam, ka tieši JL vadītās koalīcijas laikā KNAB ir novājināts līdz dziļākajam punktam tā septiņu gadu darbības laikā. Politiskā prognoze pēc šī gada 2.oktobra nerada cerības, ka KNAB gaida labāka nākotne. Vēl četri politiskā spiediena un “spridzināšanas no iekšpuses”[ 5 ] gadi, kā to liecina starptautiskā pieredze[ 6 ], šai iestādei nozīmē risku kļūt par ieroci pret politiskajiem oponentiem.
Augsne Loskutova ēras beigām
KNAB kā iestādes darbības mērķis ir katra godīga politiķa sapnis. Ja šī iestāde pilnvērtīgi spēj vajāt valsts pārvaldes izzadzējus, panākt politiķu neatkarību no ārpuspartiju naudasmaisu ietekmes un vēl visam pāri veidot sabiedrībā iespējami lielu neiecietību pret korupciju[ 7 ], tad būtu grūti iedomāties, kāpēc tautas vēlētam priekšstāvim būtu kaut mazākais iemesls traucēt šīs iestādes darbu. Taču tas ir “normālas valsts”, ne Latvijas gadījums. Par labu mūsu valstij gan runā fakts, ka tomēr arī šeit tieši uzbrukumi KNAB mediju vidē netika akceptēti un 9. Saeimas pirmajam premjeram Aigaram Kalvītim (TP) nebija viegli sameklēt ieganstu KNAB traucēšanai. Īpaši grūti to atrast bija arī tādēļ, ka KNAB darbu atzinīgi vērtēja gan starptautiskie eksperti[ 8 ], gan pašmāju sabiedrība, to minot kā vienu no retajām iestādēm, kurām sabiedrība uzticas[ 9 ]. Taču Kalvītim ieganstu rīkoties deva Valsts kontroles (VK) pārbaude, kurā konstatēja nepilnības KNAB līdzekļu uzskaitē[ 10 ]. Valsts kontroliere Inguna Sudraba gan vairākkārt publiski norādīja, ka jūtas izmantota un neuzskata, ka VK konstatētās nepilnības būtu pietiekams pamats KNAB priekšnieka amata zaudēšanai[ 11 ]. Bet iegansts jau tāpēc ir iegansts, lai to nevērtētu pēc būtības.
Tomēr tautpartijiešu juridiskā un politiskā argumentācija, ja to par tādu konkrētajā gadījumā vispār var nosaukt, bija ne tikai acīmredzami liekulīga, bet arī juridiski klaji muļķīga[ 12 ]. Virkne daudz nopietnāku pārkāpumu citās valsts iestādēs palika bez jebkādas Kalvīša politiskās uzmanības un konsekvencēm. Savukārt juridiskā argumentācija savā tehnikā bija zemāka par zemu. Lai pieminam kaut vai premjera sevis paša nodēvēšanu par KNAB priekšnieka “darba devēju” Darba likuma izpratnē, tādējādi pamatojot Alekseja Loskutova atstādināšanu no darba pienākumu pildīšanas. Kalvītis vēl šodien sabiedrībai ir parādā atbildi, vai viņa rokaspuiši ar “darba dēvēju” tomēr bija domājuši Valsts kancelejas direktori Guntu Veismani, kurai tika uzdots īstenot šo prettiesisko premjera rīkojumu — atstādināt Loskutovu.
Pats KNAB toreizējais priekšnieks nebija gluži bez vainas un deva labu mērķi arī cita veida politiskajiem uzbrukumiem. Loskutovs (tagad — Saeimas deputāta kandidāts no Vienotības) sabiedrībai par sevi lika šaubīties jau 2004. un 2005.gadā, kad kā vismazāk amatam atbilstošais kandidāts lietpratēju komisijas vērtējumā[ 13 ] tomēr ieguva Saeimas atbalstu pēc tolaik vēl publiski neatklātās “lielākā kretīna” formulas[ 14 ], apsteidzot faktisko iestādes vadītāju Jutu Strīķi un otru kandidātu no KNAB galvgaļa — Alvi Vilku. Tik sarežģīta personāla bagāža, visticamāk, bija politiski apzināti izvēlēta “ceļamaize” Loskutovam[ 15 ]. Un viņam tikai ar grūtībām izdevās atrast vienīgo adekvāto risinājumu — saprātīgu funkciju sadali KNAB vadības trijotnes starpā[ 16 ] .
Uzticību KNAB priekšniekam darbības sākumā vēl vairāk mazināja pretkorupcijas jomas ekspertu un iestādes darbinieku vidū 2004.gada laikā arvien tiešāk klīstošās baumas par iestādes vadītāja un viņa tiešās padotās (tagadējās sievas) Sandras Šimkus intīmajām attiecībām, kas drīz vien sasniedza arī medijus[ 17 ]. Latvijas sabiedrība izrādījās gana liberāla, lai ko tādu neuztvertu par sensāciju. Tikmēr konservatīvs un valodā tiešs ir likums, kas par interešu konfliktu definē katru situāciju, “kurā valsts amatpersonai, pildot (..) pienākumus, jāpieņem lēmums (..), kas ietekmē vai var ietekmēt šīs valsts amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās intereses.”[ 18 ] Ja kādas valsts amatpersonas advokāts tiesā argumentētu, ka paša piešķirtā prēmija viņam tieši padotai sievietei, ar kuru viņš dzīvo kopā (gaidot kopīgu bērnu), nekādā veidā neietekmēs ne viņa personiskās, ne mantiskās intereses tikai tāpēc, ka viņš ar šo sievieti (vēl) nav salaulājies (Civillikuma izpratnē), tad liberālā sabiedrība varētu paļauties uz tiesas veselo saprātu. Diemžēl šāda argumentācija publiski nāca tieši no tās iestādes vadītāja, kurai šis pats likums noteica uzraudzīt attiecīgā likuma ievērošanu visā Latvijas valsts pārvaldē[ 19 ]. Un tas bija KNAB priekšnieks Loskutovs, kuram turklāt viņu uzraugošais premjers tik tiešām ne reizi nebija piešķīris “treknajos gados” valsts pārvaldē ierastās prēmijas un kura abi vietnieki tādēļ faktiski saņēma lielāku algu par savu šefu[ 20 ].
Šaubas par KNAB vadītāja spēju uzraudzīt likumības ievērošanu paša iestādē vairoja arī fakts, ka viņš paralēli lielajai slodzei savā pamatdarbā iemanījās pildīt pasniedzēja pienākumus astoņās augstskolās vienlaikus[ 21 ]. Pat pieņemot, ka viņš visās šajās skolās lasīja vienu un to pašu kursu, pamatotas šaubas par patiesi nopietnu attieksmi pret saviem pienākumiem šis fakts sabiedrībai drīkstēja sagādāt.
Attiecīgi paša Loskutova sarūpēta auglīgā augsne noveda pie tā, ka pēc 2008. gadā atklātās naudas zādzības KNAB politiski viņu amatā aizstāvēt bija neiespējami par spīti iepriekšējo atlaišanas mēģinājumu prettiesiskumam un nepieredzēti augstajam sabiedrības atbalstam “lietussargu revolūcijas laikā” 2007. gadā. Naudas zādzība iestādē principā būtu kriminālnoziegums[ 22 ], par kuru vadītājam obligāti nav jābūt formāli personiska atbildīgam, jo nav menedžmenta sistēmu, kas ļautu pilnībā izvairīties no noziedzīgām darbībām. Tomēr KNAB gadījumā bija citādāk — līdzās iestādes parauglomai un sabiedrības augstajai uzticībai naudas zādzība bija saistīta ar operatīvās darbības jomu, kuru savā revīzijas atzinumā jau iepriekš bija kritizējusi VK[ 23 ].
Pēdējais piliens Loskutova karjerai un sabiedrības pacietībai
Kopš valsts neatkarības atjaunošanas izvērstākie sabiedrības protesti jeb “lietussargu revolūcija”[ 24 ] joprojām tiek asociēti ar KNAB. Vēlāk par prettiesisku atzītais un pašas Kalvīša valdības atsauktais lēmums par Loskutova atstādināšanu no amata[ 25 ] bija pēdējais piliens, lai pēc partiju priekšvēlēšanu tēriņu griestu celšanas, tiesībsarga kandidātu apšaubāmas virzīšanas, Valda Zatlera “ievēlēšanas” par valsts galvu zoodārzā un skandāla ap drošības iestāžu likumu grozīšanu sabiedrība masveidā pulcētos ielās ar mērķi apturēt savas valdības barbariski prettiesiskās un destruktīvās darbības.
Viena no galvenajiem masu protestu rīkotājiem[ 26 ], tolaik laikraksta Diena galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte (tagad — Saeimas deputāta kandidāte no Vienotības) pēcāk norādīja, ka protests nebija par labu tikai KNAB vai Loskutovam personiski, bet gan pret sistēmisku “tiesiskuma demontāžu” Latvijā[ 27 ]. Šāds apgalvojums ir vērtējams tikai kā daļēji pamatots, jo protestu rezultāts primāri tomēr bija tikai Alekseja Loskutova palikšana amatā 2007.gadā. Par spīti Dienas redaktores apmierinātībai ar noteiktu “lietussargu revolucionāru” prasību iekļaušanu Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības deklarācijā[ 28 ] ir grūti pamanīt tiesiskuma demontāžas apturēšanu aiz kosmētiskas Kalvīša aizstāšanas ar Godmani tās pašas LPP/LC, TP, ZZS un TB/LNNK valdības koalīcijā.
Sabiedrības protesti tikai novilcināja KNAB tālāko likteni[ 29 ] paralēli ļoti līdzīgai attīstībai Ģenerālprokuratūrā un Satversmes tiesā, kā arī Tiesībsarga birojā, kur ar likuma burtu spēcīgi aprīkotas institūcijas tiek mērdētas ar, mazākais, neprognozējamu personālu bez jebkāda sabiedrības uzticības kredīta. Par tikpat kosmētiskām var nosaukt 9.Saeimas aktivitātes attiecībā uz KNAB nozīmīgākajām likumdošanas iniciatīvām — partiju priekšvēlēšanu kampaņu regulāciju, tēriņu griestus paceļot tikai oligarhu spēkiem sasniedzamos augstumos[ 30 ], un sākumdeklarēšanas (ne)ieviešanu.
KNAB palicis bez draugiem
Varētu domāt, ka būtiskām pārmaiņām attiecībā uz KNAB lomu valsts tiesiskuma nodrošināšanā būtu bijis jānāk pēc JL premjera Valda Dombrovska vadītās valdības apstiprināšanas. No 9. Saeimas sasaukuma partijām tieši JL ir visaugstākā politiskā atbildība par pretkorupcijas jomu, jo gan 2002.gadā, gan 2006.gadā vēlētājiem dotie solījumi nopietni un neatlaidīgi cīnīties par korupcijas izskaušanu Latvijā ir bijis pamats lielas elektorāta daļas politiskajai izvēlei. Tomēr, ja 10. Saeimas vēlēšanās būtu jābalso pēc kritērija, kura partija nodrošinās KNAB neatkarīgu darbību un ieguldīs visu savu politisko ietekmi cīņā pret korupciju, tad tādu sarakstu starp partijām ar augstākajām izredzēm iekļūt nākamajā parlamenta sasaukumā vairs nav[ 31 ].
JL ir politiski atbildīgs arī par aktīvo KNAB vājināšanu, ko veic Godmaņa valdības laikā amatam bez paskaidrojumiem „atlasītais”[ 32 ], pretkorupcijas jomā nepieredzējušais un “aklai vistai redzami” amatam nepiemērotais, ar astronomisku parādu nastu nomāktais Normunds Vilnītis[ 33 ]. Ironiskā kārtā uz 10.Saeimu kandidē veseli trīs līdz šim pretkorupcijas jomā nepieredzēti augstas kvalifikācijas deputātu kandidāti, taču neviens no viņiem nav vēsturiskā pretkorupcijas flagmaņa JL biedrs. Aleksejs Loskutovs kandidē no partijas Sabiedrība citai politikai, bet atzītā pretkorupcijas akadēmiķe profesore Rasma Kārkliņa un bijusī Sabiedrības par atklātību Delna vadītāja Lolita Čigāne — Pilsoniskās savienības. Tiesa, visi šie trīs kandidāti ir no vienas partiju apvienības — Vienotības.
Tomēr šāda konstelācija vidusmēra vēlētājam arī tikai divas nedēļas pirms vēlēšanām ir tāda pat mīkla kā minēto kandidātu piedāvājuma trūkums pretkorupcijas politikas jomā un neesošā aizstāvība KNAB kolektīvam, kas šobrīd acīmredzami ir vienīgais KNAB sasniegtā augstā darbības kvalitātes standarta garants[ 34 ]. Te gan vietā ir pamatotam pretjautājumam — kā gan šie Vienotības deputāta kandidāti ticami savam vēlētājam varētu piedāvāt nopietnu pretkorupcijas programmu, ja par “ideālo pēcvēlēšanu koalīcijas partneri” uzskata ZZS, kuras premjera amata kandidāts joprojām ir smagos korupcijas noziegumos apsūdzētais Aivars Lembergs?
Dombrovska biroja pretkorupcijas pašplūsma
Premjera Dombrovska, viņa vadītās valdības un Vienotības partiju funkcionāru[ 35 ] bezspēcību un politiskās atbildības trūkumu visskaudrāk demonstrēja premjera biroja nespēja savlaicīgi reaģēt uz tik ļoti viegli prognozējamajām Normunda Vilnīša KNAB apdraudošajām darbībām. 2010. gada pavasarī jaunais KNAB priekšnieks izveidoja Jutas Strīķes vadītajiem darbiniekiem paralēlu, sev tieši pakļautu “operu grupu”. Formālais pamatojums šim solim ir leģitīms — KNAB aktivitāšu izvēršana korupcijas apkarošanai reģionos. Vilnītis Valsts pārvaldes iekārtas likumā paredzētajā kārtībā reglamenta grozījumus nolika uz galda Valdim Dombrovskim, kurš (cerams, lielās krīzes aizgrābts, nevis vienaldzīgs pret pretkorupcijas jomu vai iegrimis plānos par koalīciju nākamajiem četriem gadiem kopā ar Aivaru Lembergu) tos iestūma tik dziļā atvilktnē, ka pamanīja tikai divus mēnešus pēc likumā noteiktā reaģēšanas termiņa. Tā vietā, lai sameklētu atbildīgos un panāktu vismaz administratīvas konsekvences šādai premjera blamāžai, Dombrovskis tik pazīstamajā Repšes, Emša, Kalvīša un Godmaņa stilā izdeva prettiesisku rezolūciju, liekot Vilnītim atsaukt savus reglamenta grozījumus[ 36 ]. Lieki teikt, ka Vilnītis to pamatoti ir atstājis bez ievērības.
KNAB kā institūcija ir ļoti spēcīgs instruments Latvijas sabiedrības atveseļošanai, ja tas ir godīgās un atbildīgās rokās. Taču politikas aizkulisēs ir virkne spēlētāju, kas ļoti labi apzinās, cik veikli šis instruments var pārvērsties par politisko oponentu iznīcināšanas ieroci. KNAB kā jebkura demokrātiskas valsts institūcija nekad nebūs gatava, tai ir nepieciešama pastāvīga politiska uzraudzība un atbalsts. Šobrīd KNAB darbinieki veido garantu likumības ievērošanai iestādē, taču tas nevar būt ilglaicīgs stāvoklis. Tikai modra sabiedrība un aktīva atbildīga politiska rīcība var novest pie KNAB darbības mērķu sasniegšanas un uzdevumu īstenošanas. Taču 10. Saeimas vēlēšanas dara bažīgu, ka KNAB var pārvērsties par vienu no daudzajām vīģes lapām, kas kā dziļi džungļi aizsedz skatu uz Latvijas valsts nozagšanas turpināšanos.
___________________________