Klusie telefoni nolikti malā un sākas dialogs

Visas partijas 8.Saeimas laikā bijušas dažādās lomās. Brīžiem to sadarbība ar nevalstisko sektoru bijusi draudzīga, laipna, bet brīžiem skarba un aizvainojoša.

Iesaki citiem:

Ilgais ceļš

Biedrību un nodibinājumu tiesiskā regulējuma aizsākumi meklējami 8.Saeimas laikā, kad tā no 7.Saeimas pārņēma Biedrību un nodibinājumu likumu pēc pirmā lasījuma. Darbs pie šī likumprojekta atsākās tikai 2003.gada 30.oktobrī. Tas nozīmē, ka Saeimai vajadzēja veselu gadu pārdomām, lai saprastu, vai turpināt darbu pie minētā likumprojekta. Neskatoties uz ilgo pārdomu laiku, 25 no 96 balsojušiem deputātiem nebija pārliecināti par šī likuma lietderību. Jāteic, ka skaitliski ‘acīs krīt’ sešpadsmit Tautas partijas deputātu balsis pret likumprojektu un četru šīs partijas deputātu atturēšanās no balsojuma. Otrajā vietā ierindojas Latvijas Sociālistiskā partija, kurā trīs deputāti balsoja par, bet divi nebalsoja vispār, kā arī Tautas saskaņas partija ar 11 balsīm bija par šo likumu, taču divi deputāti nebalsoja.

Atgādināšu, ka biedrību un nodibinājumu likuma mērķis bija sakārot nevalstisko organizāciju vidi. Pirms tam visas organizācijas darbojās pēc Sabiedrisko organizāciju likuma regulējuma un tas attiecās uz visām organizāciju kategorijām, tajā skaitā politiskām partijām. Atsevišķa regulējuma iztrūkums jeb nesakārtotība pieļāva dažādu interpretāciju, īpaši situācijās, kad runa bija par sabiedriskā labuma organizācijām domāto valsts atbalstu tādām organizācijām, kas pēc būtības dibinātas citu mērķu, nevis sabiedriskā labuma mērķu sasniegšanai. Nevar teikt, ka šī diskusija ir pilnībā atrisinājusies, taču to skaidrāku padara otrs – Sabiedriskā labuma organizāciju likums.

Par Sabiedriskā labuma organizāciju likumprojektu balsojums notika 2004.gada 17.jūnijā. Šķiet šim likumprojektam klājies daudz vieglāk kā Biedrību un nodibinājumu likumam. Jādomā, ka šī likuma sagatavošanā deputāti bijuši vairāk informēti par nevalstisko organizāciju darbu, jo īpaši par to, ka nepieciešams atbalsts sabiedriskā labuma organizācijām, kas nodrošina pakalpojumus ne tikai šauram interesentu lokam, bet to darbības rezultātā labumu gūst lielāka sabiedrības daļa. Par likuma lietderību šķiet vairāk jautājumu bijis Zaļo un zemnieku savienībai, jo trīs no desmit deputātiem nav par šo likumu balsojuši vispār. Taču atbalsts likumprojektam bija pārliecinošs. Tikai Latvijas Pirmajā partijā un Tautas partijā bijušas pa noklīdušai avij, kas nav par šo likumu balsojušas vispār, bet kopumā partijas to atbalstīja.

Reformas zilās liesmas

Neskatoties uz detaļām pieņemts tika gan Biedrību un nodibinājumu, gan Sabiedriskā labuma organizācijas likums, kas sakārto biedrību un nodibinājumu darbības vidi. Biedrību un nodibinājumu likums stājās spēkā 2004.gada 1.aprīlī. Tas noteica, ka visām sabiedriskajām organizācijām līdz 2006.gada 1.janvārim jāpārreģistrējas biedrību un nodibinājumu reģistrā. Sabiedrisko organizāciju reforma beidzās ar garām rindām pie Uzņēmumu reģistra.

Sabiedriskā labuma likums stājās spēkā 2004.gada 1.oktobrī. Likums bija stājies spēkā, plānotā sistēma bija paredzama, taču problēmas sagādāja Ministru kabineta noteikumu izstrāde par to, kā darbosies sabiedriskā labuma komisija, kāda būs statusa saņemšanai iesniedzamo dokumentu kārtība. Tajā pašā laikā notika Valsts programmas pilsoniskai sabiedrībai izstrādes beigu posms un cīņa par finansējuma nodrošinājumu šīs programmas īstenošanai. Valsts programma tika apstiprināta 2005. gada februārī. Iespējams visus šos procesus aizkavēja pa starpu notikusī ministru nomaiņa Īpašo uzdevumu ministrijas sabiedrības integrācijas lietu sekretariātā. Nils Muižnieks (tajā laikā vēl Latvijas Pirmās partijas pārstāvis) nodeva iesāktās lietas Ainaram Latkovskim (Jaunais laiks). Atmiņas vērts ir arī Induļa Emša vadītās valdības laiks, kad sadarbībā ar Nevalstiskajām organizācijām un valsti bija iestājies klusums. Šāda situācija iespējams bija saistīta ar to, ka Latvija pirms iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) ‘dega zilās liesmās’, un pilsoniskās sabiedrības jautājumi nebija aktuāli. Taču vēlāk šis klusums pārgāja atklātā nepatikā.

Aizsietām mutēm

2004. gada laikā Latvijā norisinājās Baltijas-Amerikas partnerattiecību programmas veidotā nevalstisko organizāciju (NVO) tēla atpazīstamības veicināšanas kampaņa. Tas bija vairāku aktivitāšu kopums, kuru uzdevums bija gan reģionos, gan nacionālā līmenī pievērst sabiedrības uzmanību NVO darbam. Kampaņa sakrita ar laiku, kad Latvija kļuva par ES dalībvalsti un bija pienācis mirklis nominēt Latvijas pārstāvi Eiropas komisāra amatam. Tas, pateicoties dažām NVO, izraisīja plašu rezonansi sabiedrībā.

Pirmā pretendente uz šo amatu bija tajā laikā bezpartejiskā Sandra Kalniete, kura uz laiku kļuva par komisāri, precīzāk – toreizējā lauksaimniecības komisāra ēnu. Drīzumā beidzās šīs komisijas pilnvaru laiks, un Latvija šim amatam izvirzīja citu kandidāti – Ingrīdu Ūdri. Tā kā Latvijas eirokomisāra izvirzīšana nebija atklāta un izrunāta tepat Latvijā, daļai sabiedrības radās iebildumi pret I.Ūdres kandidatūru. Atgādināsim, ka tobrīd valdības vadītājs bija I. Emsis.

Šajā brīdī nevalstiskās organizācijas veica kampaņu, uz kuru politiķi reaģēja ar atbildi - NVO nav jāiesaistās politikā . Pat vienmēr pilsonisko sabiedrību atbalstošā Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga bija asa pret NVO. Tajā brīdī šķita, ka NVO darbība ir vēlama tikai un vienīgi pakalpojumu nodrošināšanas jomā mazaizsargātām iedzīvotāju grupām, taču nekādā gadījumā tā nevar būt interešu aizstāvība, jeb līdzdalība politikas procesos.

Par lielāko un skandalozāko notikumu jeb organizāciju protestu var uzskatīt NVO tēla atpazīstamības kampaņas noslēguma pasākumu, kur organizācijas Prezidentes uzrunu noklausījās ar “aizsietām mutēm”, tādējādi protestējot pret politiķu izteicieniem par pilsoniskās sabiedrības lomu valstī.

Memorandu maratons

2005.gada 13.janvārī Ministru prezidents Aigars Kalvītis tikās ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, kurā organizācijas ierosināja izstrādāt valdības un NVO memorandu. Sākotnēji likās, ka šis savā veidā ir sabiedrisko attiecību triks, kur NVO loma ir būt fonam. Taču ātrā dokumenta izstrāde un vēlāk arī īpašas memoranda uzraudzības padomes izveide neļāva tam tā notikt. Izveidojās ļoti labs un darboties spējīgs sadarbības mehānisms, kuru iesaistītās puses apņēmušās turpināt, neskatoties uz valdību maiņām. Valdības un NVO sadarbības memorandu apstiprināja 2005.gada 31.maija Ministru kabineta sēdē, un šā paša gada 15.jūnijā memorandu jau parakstīja.

Paralēli šim procesam sākās arī aktīva sadarbība ar Saeimas priekšsēdētāju I.Ūdri (ZZS). Arī Saeimas priekšsēdētāja izteica vēlmi strādāt pie dokumenta izveides, kura mērķis ir atbalstīt NVO un veicināt pilsoniskas sabiedrības attīstību Latvijā. Darbs ritēja lēni un pamatīgi. 2006.gada 30.aprīlī par izstrādāto deklarāciju nobalsoja absolūtais deputātu vairākums – 83 no 86 tajā dienā reģistrētajiem deputātiem. Saeimas vēlēšanu tuvošanās neļāva aktīvi uzsākt pieņemtās deklarācijas ieviešanu, taču tajā atrunāti Saeimas un NVO sadarbības principi, uzsvērts reģionālo NVO un sadarbības tīklu nozīmīgums, plānots ikgadējs Saeimas un NVO forums. Tāpat paredzēts, ka Saeimas komisijās tiks nozīmēta kontaktpersona sadarbībai ar NVO.

Darbi nesaskan ar vārdiem jeb melnā strīpa

Saeimā starp otro un trešo 2006.gada budžeta lasījumu, kura paketē bija arī Uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) likums, tika ieviests labojums, kas ļāva sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem – Latvenergo, Latvijas Gāzei u.c. uzņēmumiem no saviem ienākumiem ziedot trīs nevalstiskajām organizācijām: Latvijas Olimpiskajai komitejai, Latvijas Bērnu fondam un Latvijas Kultūras fondam, nostādot tās priviliģētā situācijā no tajā brīdī 448 sabiedriskā labuma statusu ieguvušām biedrībām un nodibinājumiem. Pēc nelielas minstināšanās šī netaisnība tika labota un pašreiz sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji var ziedot visām sabiedriskā labuma organizācijām.

Jāpiemin vēl, ka par šo UIN likumu biedrība ‘Latvijas Pilsoniskā alianse’ ierastā kārtībā sniedza atzinumu, kurā atbalstīja Finanšu ministrijas iesniegto toreizējo UIN likuma grozījumu redakciju, taču kurā nebija ne vārda par kādu biedrību un nodibinājumu lielāku vienlīdzību par citām. Atis Slakteris (TP) atklāti paskaidroja, ka šie grozījumi nepieciešami, jo tuvojas Ziemas olimpiskās spēles, un Latvijas gāze varētu ziedot dažādu sporta veidu atbalstam. Šāda likumdošanas normu maiņa, lai rastu risinājumu tieši profesionālā sporta atbalstam, it kā apelējot, ka tas ir atbalsts nevalstiskām organizācijām, nav normāla. Būtu vēlams nošķirt amatieru sportu no profesionālā sporta un ikvienam no tiem nodrošinātu pieklājīgu atbalstu. Tā vietā profesionālais sports slēpjas jeb vadošās partijas vēlas to slēpt zem sabiedriskā labuma plānā deķīša.

Otrs nepatīkamais uzbrukums nevalstiskām organizācijām notika 2006.gada 19.janvārī, kad Ainārs Šlesers (LPP) izteica priekšlikumu aizliegt no ārvalstu fondiem finansētajām nevalstiskajām organizācijām uzmanīt politiskos procesus un partiju darbību. Šis izteikums bija vērsts virzienā, kas ierobežotu nevalstisko organizāciju vārda un darbības brīvību. Šos izteicienus izraisīja atsevišķu NVO darbība, uzmanot pašvaldību administratīvo resursu izmantošanu pašvaldību vēlēšanu laikā.

Kompromisu māksla un konfliktu menedžments

Partiju un NVO sadarbība pēdējos četrus gadus bijusi kompromisu māksla, citādi to nevar nosaukt, jo visas partijas 8.Saeimas laikā bijušas dažādās lomās. Notikumi liecina, ka brīžiem sadarbība bijusi draudzīga, laipna, bet brīžiem skarba un aizvainojoša. Vieni negrib runāt par sabiedrisko labumu, citi uzskata, ka seksuālo minoritāšu jautājumu aktualizēšana ir politiķa pašnāvība, cits sapinās tīklu teorijās, taču cits gūst mācību ‘If you can’t beat them, join them’[1]

NVO, valdību un politisko partiju sadarbības ‘virtuvē’ nereti iet skarbi, par ko visspilgtāk liecina arī laiks pirms 9.Saeimas vēlēšanām. Pat tās partijas, kas bijušas pret Biedrību un nodibinājumu likuma izstrādi pirms četriem gadiem, tagad to izmanto veidā, kas diskreditē tā būtību un interpretē to partiju labā.

Iepriekšējos četros gados ir likti pamati NVO darbībai. Nevar teikt, ka tas ir tikai vienas vai otras partijas nopelns, drīzāk tas ir partneru nopelns - kopdarbs, kas veidojies konfliktu un kompromisu rezultātā. Bet visām partijām ir kas vienojošs. Tās saka - Jūs mūs ievēliet, un tad gan mēs darīsim! Iepriekšējie četri gadi neatstāj nācējiem tikai iestrādes, bet gan darbus, kas jāturpina.

___________________

[1] Ja nevari viņus sakaut, sadarbojies – angļu valodā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi