Raksts

Klusēšana ir protests


Datums:
27. novembris, 2001


Autori

Dace Zvirbule


Foto: AFI

Vairums ģimeņu Latvijā saņem tikai vienu patiesību, jo līdzekļu trūkuma dēļ abonē tikai vienu laikrakstu. Pastāvot viena izdevuma auditorijām, pastāv vairāki atsevišķi publiskie diskursi un kopīga diskusija nerisinās. Sabiedrība klusē, tā demonstrējot, ka saskata jēgas zudumu varas monologā un mediju tukšvārdības pārprodukcijā.

Ir skaidrs, ka Latvijas mediju veidotajā publiskajā sarunā jeb diskursā parastais cilvēks netiek nedz parādīts, nedz iesaistīts. Nav skaidrs, kāpēc “mazais cilvēks” neņem vārdu. Vai tikai tāpēc, ka netic savai iespējai ietekmēt lēmumu pieņemšanu mūsu valstī? Domāju, ka, neiesaistoties publiskajā sarunā, sabiedrība protestē pret šo sarunu, kuras būtībā nav, tā tiek tikai simulēta.

“Lai atvērtās sabiedrības izdzīvotu, ir jānostiprina to imunitāte pret “vienīgām patiesībām” un to sludinātājiem,” teikts Edgara Imanta Siliņa grāmatā Lielo patiesību meklējumi. “Ikviena patiesība bez sava pretmeta ir tikai puspatiesība: tikai papildināta ar savu komplementāro pretmetu tā kļūst par īsteni pilnīgu Lielās Patiesības iemiesojumu.”

Taču Latvijā lielākā daļa ģimeņu saņem tikai vienu patiesību, jo līdzekļu trūkuma dēļ abonē tikai vienu nacionālo laikrakstu, bet daudzi lauku iedzīvotāji – tikai sava rajona laikrakstu. Tādējādi Latvijā dominē viena izdevuma auditorijas, kurām nav priekšstata par uzskatu daudzveidību, jo tās pieņem viena izdevuma diskursu, valodas un uzskatu lietojumu.

Prese pašlaik nav nedz īsti brīva, nedz arī tā ir ceturtā vara, jo Latvijā vēl nav apstākļu, kas to nodrošinātu. Pieprasījums pēc brīvas preses ir, taču tas nav pirktspējīgs, jo liela sabiedrības daļa nav spējīga par to maksāt. Šī iemesla dēļ īsti brīvas objektīvi nevar būt arī finansiāli neatkarīgās avīzes, kas pašas sevi uzskata par brīvu presi.

Pastāvot viena izdevuma auditorijām, ir vairāki atsevišķi publiskie diskursi un kopīga publiskā saruna vispār nerisinās. Notiek tikai jēgas atšķaidīšana un informatīvās vides piesārņošana aizvien lielākā sarunas simulācijas plūsmā, kuru auditorija vairs nedzird.

Taču sabiedrības klusēšana un neiesaistīšanās diskusijā var būt arī aktīva protesta forma, kā jau 1981.gadā grāmatā Simulakri un simulācija rakstīja Žans Bodrijārs: “Šo atbildes trūkumu var saprast ne vairs kā varas stratēģiju, bet gan kā kontrstratēģiju, ko masas pašas vērš pret varu.” Tādējādi ir cerība, ka tauta Latvijā tomēr izmanto demokrātijas dotās iespējas skaidri redzēt un spriest, un neļaut ar sevi manipulēt un neļaut sevi iesaistīt varas un mediju simulētās “visas tautas apspriešanās”. Latvijas apstākļos arī tas ir būtisks demokrātijas ieguvums un sabiedrības klusēšana ir būtisks ieguldījums demokrātiska diskursa veidošanā, jo komunistiskā totalitārisma apstākļos sabiedrība tika piespiesta piedalīties “visas tautas apspriešanas” simulācijās.

Demokrātija ir tad, kad likums dod demokrātiskas iespējas, tajā skaitā arī demokrātiska diskursa iespēju, kuras realizāciju valsts vara nodrošina un sabiedrība izmanto. Taču Latvijā darbojas tikai šī nosacījuma pirmā daļa: likums iespēju dod, bet valsts vara tās realizācijai nespēj nodrošināt nepieciešamos materiālos priekšnoteikumus un mehānismus, savukārt sabiedrība pamatā izmanto iespēju klusēt, tā demonstrējot, ka saskata jēgas zudumu varas monologā un mediju tukšvārdības pārprodukcijā.

Latvijā darbojas atsevišķas politiskās komunikācijas – masu un elites, kuras risinās paralēli un savstarpēji gandrīz nekomunicē. “Varas koridoros” notiek elites komunikācija, taču tā netiek kvalitatīvi apspoguļota masu komunikācijā – pēc preses mēs parasti nevaram orientēties un spriest, kas īsti notiek varā. Līdz ar to nav komunikācijas starp eliti un masām, starp varu un sabiedrību.

Ir svarīgi, lai prese aktīvi veidotu demokrātisku publisko diskursu, lai iesaistītu gan varu, gan sabiedrību diskusijā par nepieciešamajiem, vēl pieņemamajiem lēmumiem. Taču Latvijas prese šobrīd to dara tikai epizodiski.

Aprīlī publiskotais pētījums Ceļā uz pilsonisku sabiedrību rāda, ka līdzīgi kā 1997.gada pētījumā apmēram divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju netic, ka varētu kaut ko uzsākt, lai mainītu valdības pieņemtu lēmumu. Ja cilvēki netic savām iespējām ietekmēt politisku lēmumu pieņemšanu, viņi jūtas atsvešināti no valsts.

Komunikatīvā satura ziņā sistēmmaiņas process Latvijā vēl nav beidzies, un Latvijas sabiedrība joprojām ir pārejas sabiedrība. Manuprāt, Latvijas sabiedrība pašlaik atrodas dubultā situācijā un tai ir dubulta stratēģija gluži kā Žana Bodrijāra aprakstītajiem bērniem attiecībā pret pieaugušo pasaules prasībām. “Viņiem kategoriski pieprasa veidoties par neatkarīgiem, atbildīgiem, brīviem un apzinīgiem subjektiem un vienlaicīgi būt pakļautiem, inertiem, paklausīgiem objektiem – konformistiem.” Bērns pretojas, izmantojot dubulto stratēģiju: prasībai būt par objektu liekot pretī nepaklausību un visas subjekta pretenzijas, bet prasībai būt par subjektu liekot pretī objekta pretestību – infantilismu, hiperkonformismu, totālu atkarību, pasivitāti, muļķību.

Diskursa simulācija ir vairāk vai mazāk skaidri saskatāma visos Latvijas atkarīgajos mēdijos, kuri pastāv ne jau tāpēc, lai taisītu avīzi, bet, lai kalpotu kādiem īpašiem izdevēju apsvērumiem. Tāpēc nav iespējams apgalvot, ka sabiedrības aktīva piedalīšanās Latvijas publiskajā politiskajā diskursā šobrīd spētu to padarīt demokrātisku. Tā būtu tikai kārtējā sarunas simulācija, pret kuru visaktīvākais protests ir – klusēšana.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!