Atslēgvārdi:

Kipra: izolācijas–identitātes vienādojums 0

Vienotas kipriešu identitātes, ja to izprotam kā nacionālo identitāti, nekad nav bijis un diez vai tāda ir iespējama. Toties pārnacionālā “Eiropas identitāte”, kas sakņojas eiropeiskās vērtībās un pēc eiro ieviešanas kļuvusi vēl konkrētāka, būtu vislabākais risinājums visiem kipriešiem.

Iesaki citiem:
Kiprkarogi 255x203
Foto:AFI/EPA

Kopenhāgenas samits neapšaubāmi kļuvis par vēsturisku atskaites punktu – ambiciozā programma, kuras mērķis ir izlīdzināt konfliktu un šķelšanās sekas Eiropā, ir izrādījusies diezgan veiksmīga, izņemot vienu vājāko posmu – Kipru.

Kipras grieķi ir krietni pūlējušies, lai pirmie no visām kandidātvalstīm noslēgtu sarunas par iestāšanos ES, viskonstruktīvāko attieksmi izrādot tieši pārrunās par Annana plānu Kipras problēmas risināšanai. Vai būtu godīgi atlikt Kipras Republikas dalību Savienībā, kā to vēlētos Turcija un Kipras turku vadība? Nekādā gadījumā!

Tieši pretēji, Kopenhāgenas sanāksmes iznākums lielā mērā ir pievīlis Kipras turku cerības par salas iespējamo atkalapvienošanos. Viņi līdz pēdējam mirklim gaidīja nodomu protokola parakstīšanu, ar kuru tiktu noslēgta vienošanās par ES finansiālo atbalstu Kipras turku reģiona attīstībai. Šī neveiksme ir salauzusi visas cerības par ilgspējīgu mieru un padziļinājusi emocionāli ideoloģisko plaisu starp Turciju un Kipras turku kopienu, kas ir kļuvusi par politisku gūstekni Turcijas savtīgajām interesēm pēc iespējas drīzāk pašai saņemt uzaicinājumu sākt iestāšanās sarunas. Tā rezultātā Kipras turku vadība ir pilnībā zaudējusi savu pilsoņu uzticību.

Kā zināms, Kipras ir bijusi Lielbritānijas kolonija kopš 1878. gada. Starpkopienu nesaskaņas un bruņotais konflikts aizsākās 1955. gadā, kad Kipras grieķi veica paramilitāras aktivitātes ar mērķi pievienot Kipru Grieķijai. Kipras turki aizstāvējās ar savu paramilitāro organizāciju, cīnoties par salas sadalīšanu starp Turciju un Grieķiju. Lai pārtrauktu asinsizliešanu un vardarbību, 1960. gadā tika nodibināta Kipras Republika. Saskaņā ar 1960. gada Konstitūciju un Garantijas un alianses līgumu, Lielbritānija, Turcija un Grieķija apsolīja nodrošināt jaundibinātās republikas neatkarību, teritoriālo integritāti un Konstitūcijas pamatprincipu ievērošanu. Tomēr Kipras grieķu līderi jau no pirmsākumiem uzskatīja, ka turkiem kā minoritātei piešķirtas pārāk lielas tiesības. Pēc trīs gadiem Kipras turki tika pilnībā izstumti no republikas un līdz pat 1974.gadam bija spiesti samierināties ar neciešamu dzīvi anklāvā, kas mudināja 1967. gadā nodibināt savu pašpārvaldi. Kad 1974. gadā Grieķijas militārā hunta veica valsts apvērsumu grieķu kontrolētajā Kipras daļā, drīz vien tā uzsāka Kipras turku etnisko tīrīšanu. Lai glābtu Kipras turkus un atjaunotu kārtību reģionā, Turcija deva vienpersonisku militāro prettriecienu. Tā kā Turcijas rīcība pēc šīs iejaukšanās neatbilda Garantijas līguma noteikumiem, ASV, Lielbritānija un citas Rietumvalstis nodēvēja Turciju par “iebrucēju” un Kipras turku kopienu par “kolaboracionistiem” un par šiem noziegumiem pasaules kopiena Kipras turkus pakļāva sistemātiskai spīdzināšanai un iznīcināšanai. Neskatoties uz to, Rietumi deva zaļo gaismu Turcijas militārai intervencei salā, jo tas pilnībā atbilda aukstā kara politikai.

Taču pasaules praksē ir pietiekoši daudz piemēru, kas pierāda, ka pakļaut kādu valsti dažādām sankcijām un izolācijai ir pilnīgi aplami - atliek vien atcerēties Kubu, Palestīnu, Lībiju, Irānu, Irāku un Ziemeļkoreju.

Nācijas izolēšana no pārējas pasaules rada pretēju efektu, un kolektīva visas sabiedrības sodīšana liek savus vadoņus uztvert kā varoņus, kas cīnās pret nevienlīdzību un Rietumu netaisnību. Brīvdabas ieslodzījumā mītošie izmisušie cilvēki parasti kļūst aizvien iecietīgāki pret vietējas varas diskriminējošajām aktivitātēm. Valstīs ar represīvu režīmu vislielākās galvassāpes ir cilvēkiem ar demokrātiskiem uzskatiem. Citiem vārdiem, demokrātiju, cilvēktiesības un tiesiskuma idejas sludinošie Rietumi, īstenojot izolēšanas politiku, netieši sadarbojas ar nedemokrātiskiem režīmiem to indivīdu apspiešanā, kuri patiesībā cīnās par Rietumu humanitārajām un universālajām vērtībām. Tādējādi Rietumi nodod paši savus principus un atbalsta vardarbību pret nevainīgajiem.

Paldies Dievam, ka novecojušajam valdības modelim, kura mērķis ir pārvērst iedzīvotājus paklausīgās lellēs, pakļaujot viņus sociāli ekonomiskajai depresijai, strukturālajai atpalicībai un kultūras pagrimumam, ir liels mīnuss: tas ir nesekmīgs un agri vai vēlu sabrūk, jo ir korumpēts, nesniedz vienlīdzīgas iespējas visiem un nenodrošina taisnīgu ienākumu sadali.

Tāpēc Kipras turku stāvokli būtu jāizvērtē, ņemot vērā iepriekšminētos faktus. Vienīgā izeja no sarežģītās situācijas un iespēja Kipras turkiem iekļauties starptautiskajā kopienā bija caur atkarību no Turcijas. Pasaule Kipras turkiem nav devusi nedz tiesības veidot pašiem savu identitāti, nedz arī cerības uz taisnīgu un vienlīdzīgu izturēšanos.

Tomēr Kipras turku identitāte, kaut arī to var uzskatīt tikai par sub-nacionālu identitāti, ir spējusi sevi strukturēt un iziet arī starptautiskajā arēnā.

Faktiski vienotas kipriešu identitātes, ja to izprotam kā nacionālo identitāti, nekad nav bijis, lai arī daži ir centušies pierādīt pretējo. Kipras grieķi vienmēr ir centušies savu kultūru un nacionālo identitāti padarīt pārāku par Kipras turku vērtībām. Ir pat apsvērtas iespējas, kā hellenizēt Kipras turkus. Turku-grieķu vai, citiem vārdiem sakot, musulmaņu-kristiešu izcelsme ir spēlējusi centrālo lomu gan konfliktos starp abām kopienām, gan saceļoties pret Britu koloniālo režīmu. Ja grieķi un turki būtu spējuši atrast kopsaucēju, bruģējot ceļu vienotai kipriešu identitātei, tās būtu britu hegemonijas beigas, tāpēc briti bija ieinteresēti šādus centienus apspiest, neļaujot kipriešu identitātei kļūt par ko vairāk, kā vien apzīmējumu “cilvēku grupai, kas apdzīvo Kipras salu”. Vienlaikus arī Grieķija un Turcija skaidri redzēja, ka Kipras identitātes veidošanās mazinātu viņu pašu ietekmi salā un tāpēc izturējās pret to ļoti atturīgi.

Šodienas Eiropā reģionālās kultūras un identitātes pārstāvēšana un tiešā piedalīšanās lēmumu pieņemšanas procesā iespējama caur Reģionu Komiteju, ar kuru citas ES institūcijas konsultējas tikai par nedaudziem jautājumiem, un tās lēmumiem ir vienīgi ieteikumu spēks. Taču šī institūcija stiprina subsidiaritāti un palīdz ES ietvaros attīstīt multikulturālismu un daudzvalodību.

Diemžēl maz ticams, ka jelkad izdosies izveidot vienotu kipriešu identitāti. Toties “Eiropas identitāte” kā pārnacionāla identitāte, kas sakņojas eiropeiskajās vērtībās un ir pastiprinājusies, kļuvusi konkrētāka līdz ar eiro ieviešanu, būtu vislabākais risinājums visiem kipriešiem viņu identitātes meklējumos. Es uzskatu, ka Kipras turku kopiena ir pelnījusi Eiropas identitāti ne mazāk kā pārējie eiropieši un ar prieku to pieņems, tādējādi nodrošinot “demokrātiju” un “atvērtu sabiedrību” visā Kiprā.

Atgriežoties pie Kopenhāgenas samita, jāatzīmē ieteikums ES Komisijai konsultācijās ar Kipras valdību apsvērt iespējamos ceļus, kā ekonomiski attīstīt Kipras ziemeļu daļu un tuvināt to ES. Ņemot vērā šo rekomendāciju, Kipras grieķu kopienai nekavējoties ir jāsper soļi, kas atjaunotu turku kopienas motivāciju centienos pēc miera un salas integritātes nodrošināšanas līdz 2003.gada 28.februārim. Bez miera un reģiona stabilitātes Kipras grieķu kopiena nekad nebūs pilnīgā drošībā pat aiz Eiropa Drošības un aizsardzības vairoga un nespēs pilnā mērā baudīt visas tiesības un brīvības.

Īsumā, pastāv pietiekoši daudz motivējošu faktoru, lai visas iesaistītās puses vienotos par vispārēja miera noslēgšanu Kiprā un tagad ar šo jautājumu jānodarbojas tikpat centīgi un nopietni kā pirms Kopenhāgenas samita.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733