Ķeras pie morāles un brīvības 0

Neatkarīgā rīta avīze, 15.04.2002.

Iesaki citiem:

Jaunās partijas – citāda politika, vai «rezerves izeja» esošajai?

Latvijas politologiem visām Latvijas partijām viens lineāls – cik tās dabūs.

Vai nu politologi paši ļaujas priekšvēlēšanu sacensībai, vai arī uzskata, ka Latvijas partijas vērtējamas tikai kā varas dabūšanas instrumenti. Ko jaunās partijas politikā var izdarīt, kā tās mainīs politisko spektru, vai tās piesaistīs aktīvajai politikai jaunus cilvēku slāņus – to vērtēt liekas bezjēdzīgi. Ja tic politologiem, tad jādomā, ka sabiedrības politiskie resursi ir pilnībā ieguldīti esošajās varas partijās un neko jaunu šajā ziņā no tautas gaidīt nenākas.

Tā ir samērā nežēlīga diagnoze. Jo tā liecina, ka visas jaunās partijas, kuras top plašā, taču varas aprindām un to filozofijai šā vai tā visai tuvu stāvošu cilvēku lokā, neko būtiski jaunu politikā ienest nav spējīgas. Tās rodas tikai cerībā, ka svaigas politiskas izkārtnes, politiskā brenda (tēla) atjaunošana radīs ilūziju par pašas politikas pozitīvu mainību. Tas nozīmē, ka gan Jaunā laika (JL), gan Latgales gaismas (LG), gan pieteikto Latvijas Pirmās partijas (LPP) un Latvijas Brīvības partijas (LBP) potenciāls ir aplūkojams tikai un vienīgi saistībā ar priekšvēlēšanu kampaņu. Citam tās nav vajadzīgas.

Šā vai tā, bet pirmais savu partiju kā izteiktu varas dabūšanas partiju te definēja Joahims Zīgerists. Kopš tā laika partiju pieteikšanas tehnoloģija nav mainījusies.

Tā kļuvusi primitīvāka. Tautas partija savā sākotnējā manifestā vēl iekļāva arī kaut cik taustāmu pašas partijas darbības piedāvājumu, bet nākamās līdzīgos vēstījumos iztika vai nu ar esošās situācijas vispārīgu (negatīvu) raksturojumu, vai vispārīgām deklarācijām, vai abiem kopā. Nupat sevi publikai tādā garā piedāvā LPP un LBP.

LPP uzsver, ka Latvijas situācijas cēlonis ir «morālā krīze», un saskata tās pārvarēšanu saistībā ar kristīgām vērtībām. Labi, ja šīm vērtībām ir savs politisks instruments. Tikai liekas savādi, ka tāds pārpartijisks, kristīgajās vērtībās monolīts spēks kā baznīca ar savu ļoti lielo kristiešu skaitu nav spējusi šai morālai krīzei caur savām draudzēm pretoties. Kristīgais imperatīvs ikdienas dzīvē ir piekāpies varas imperatīvam. Vismaz trešā daļa Saeimas deputātu sevi saukuši par ticīgiem cilvēkiem. Kurš tad tiem licis kristīgās vērtības atstāt savas politiskās rīcības aizdurvē? Baznīca ir šķirta no valsts, bet ne jau cilvēks no savām vērtībām. Tātad – viņš jau bijis gatavs «morālajai krīzei» un gājis ar to ij Saeimā, ij baznīcā? Par LPP izredzēm varēs runāt tikai tad, kad šīs partijas radītāji pārstās sludināt un sāks analizēt savā rīcībā esošos politiskos instrumentus. Bēdīgi tas, ka pāris citi, jau esošie politiskie «kristieši» (KDS, JP), kaut vai lai palīdzētu LPP, nevīžo analizēt paši savu politisko krīzi un neveiksmes, bet čalo par to, vai izdevīgāk turēties pie trim «kristīgām» politiskām «konfesijām» vai tomēr labāk taisīt vienu.

No LBP paziņojuma parakstītājiem varētu sastādīt valdību. Tie visi ir profesionālas autoritātes, tāpēc žēl, ka tie parakstījuši, manuprāt, steigā tapušu, neizsvērtu tekstu.

Pirmkārt, teksta abstrakcijas pakāpe un izvēlētā leksika liecina, ka tā autori nav spējuši atrauties no savām aprindām un pievērsties sabiedrībai.

Otrkārt, ja tā ir uzruna plašai sabiedrībai, tad konfrontācija starp «drosmi pieņemt nepopulārus lēmumus», kāda bijusi līdz šim, un LBP solīto «drosmi pieņemt populārus lēmumus» bez kaut mazliet precīzāka izvērsuma paliek tikai tāda spēlīte ar konkurentiem, nevis jauna politikas ievirze.

Treškārt, mēs un jūs lietojums rada distances izjūtu, turklāt šeit autoru attieksme pret jūs nav izturēta. LBP iniciatori, ceturtkārt, pauž, ka ir «tie paši, kas pirms desmit gadiem», bet turpat arī: «mēs esam mainījušies». Kā tad īsti ir? Protams, šis laiks «ir tāds, kāds tas ir». Taču, piektkārt, paziņojuma autori aicina to uztvert bezpersoniski – kā «ne labu, ne sliktu» – un brīvību dalīt porcijās («dažiem par daudz, dažiem par maz vai nav nemaz»), tā arī nesniedzot skaidru politisku tās Brīvības definīciju, kuras dēļ konkrētā situācijā «mēs nākam kopā».

LBP iniciatoru komanda ir spēcīgāka par jebkuras tā dēvētās centra partijas kodolu. Varbūt LBP sūtība ir kļūt par centra «centru». Taču Saimnieka pieredze gan būtu jāpārvērtē. Proti, idejas jādefinē sociālas tuvības, nevis pievilcīgu klišeju līmenī. Tā ir kaite, ar ko sirgst visas apvienībā «Centrs» ietilpstošās partijas, Jaunā partija, šobrīd arī Latvijas ceļš, un no kā nav brīvs arī paziņojums par LBP.

Protams, ij LPP, ij LBP tapšanu var uzskatīt arī par lielas politiskas spēles elementiem, par esošās politiskās mājas remontu – tā teikt – darba gaitā.

Tiek akcentēta intensīva rezerves izeju (uz sabiedrību, uz varu) izbūve. Un tas nemaz nav slikts process. Līdz šim partijas spekulēja ar labklājību, stabilitāti u. tml. Nu tās ķeras pie morāles un brīvības. Savā ziņā tā ir sabiedrības provocēšana. Ja sabiedrībai šķitīs izdevīgi šo partiju dibinātājus ierakstīt tikai mācītājos vai komjauniešos, nevis vērot to politikas atbilstību deklarētajām ideālajām kategorijām, tad sabiedrība pati būs lēti izturējusies pret šiem vārdiem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733