Atslēgvārdi:

Katram sava vēsture 1

Mums nācās karot nevis sevis, bet kaut kā cita dēļ. Tāpēc arī sanāk, ka šī uzvara nav mūsējā.

Iesaki citiem:
Daudzins 255x203
Foto:Foto - AFI

Viņi ir trīs. Pirmais — sarkanarmietis, otrais — leģionārs, trešais Otro pasaules karu uzsāka ar vāciešiem, bet beidza ar krieviem. Trīs karavīri. Trīs monologi, kurus nu jau vairākus mēnešus uz Jaunā Rīgas teātra (JRT) skatuves izspēlē aktieris Vilis Daudziņš. Viņa vectēvi karoja pretējās pusēs — viens vācu leģionā, otrs — sarkanajā armijā. Abi nepārnāca mājās. Intervija ar aktieri par kolektīvo un personisko vēsturi tapusi īsi pirms Latvijā tik pretrunīgi vērtētajiem 9.maija svētkiem.



Izrāde Vectēvs runā par to, ka mums nav vienas vēstures, bet ir vairākas vēstures, un cilvēki piekrīt kādai savai versijai. Kā jums šķiet, tas ir labi vai slikti, ja vienā valstī un sabiedrībā pastāv dažādas versijas par vēsturi?

Tas nav ne slikti, ne labi. Mēs to nevaram izmainīt. Viedokļi par to, kas notika, tik tiešām ir dažādi. Mums jāsāk ar to, ka kara laikā cilvēkiem nācās nostāties kādā pusē. Palikt ārpus tā visa — tā bija privilēģija.

Bet kāpēc valstij ir tikai viena “oficiālā” vēsture? No jūsu izrādes izriet, ka tas nav dabiski. Turklāt arī sabiedrība to saprot.

Tā ir normāla valsts tieksme pēc pašdefinēšanās. Cilvēks taču arī mēģina atbildēt uz jautājumu, kas viņš ir. Izrādē katram no trim varoņiem arī ir sava konkrēta pozīcija vēstures jautājumā un katrs no viņiem runā tikai par vienu versiju. Valstij tas ir svarīgi arī no identitātes viedokļa. Es skatos uz krieviem un Krieviju un saprotu, ka uzvara — tā ir ideja, uz kuras pamata notiek nācijas saliedēšanās. Valstij ir svarīgi atbildēt uz jautājumu, kas mēs esam. Tāpēc man ir prieks, ka Latvijā beidzot pa īstam sāka atzīmēt 11.novembri. Tā patiešām ir uzvara, kas mums ir jāsvin.

Kāda ir jūsu attieksme pret 9.maiju?

Manas sajūtas ir dalītas. Man nāk prātā Ļeoņidika vārdi no Arbuzova lugas — mēs neesam uzvarētāji, bet tie, kas ir izdzīvojuši. Esmu runājis ar vienu leģionāru, kas teica, ka 9.maijs viņam arī ir svētki. “Viss beidzās tajā dienā!” teica viņš. Karš beidzās. Protams, viņus varēja pēc tam nošaut kā “dzimtenes nodevējus,” varēja izsūtīt. Bet viņi zināja, ka īstais karš, šis murgs, ir beidzies.

Veidojot izrādi, jūs runājāt ar cilvēkiem, kas ļoti dažādi stāstīja par karu, par krieviem un vāciešiem. Vai jūsu paša viedoklis par Uzvaras dienas svinēšanu līdz ar to ir mainījies?

Es teikšu godīgi — 9.maijs nekad nav bijuši mani svētki. Latviešu tautas traģēdija ir tajā, ka mums nācās karot nevis sevis, bet kaut kā cita dēļ. Tāpēc arī sanāk, ka šī uzvara nav mūsējā. Kā lai svin svešus svētkus? Taču no otras puses, es ļoti labi saprotu un ar cieņu izturos pret tiem cilvēkiem, kas svin 9.maiju, pret veterāniem, kas ar visiem saviem ordeņiem nāk pie pieminekļa. Kad tad vēl viņi var uzvilkt ordeņus, ja ne šajā dienā? Cita lieta, ka pie pieminekļa nāk arī tie, kam ar uzvaru nav nekāda sakara, kam šis ir tikai iemesls, lai iedzertu un lai pavicināt gan karogus, gan dūres. Pret tādiem man nekādas cieņas nav.

Kādus vēl jums radās secinājumi, vācot materiālus izrādei?

Manuprāt, manā izrādē daudz ko pasaka trešais varonis, kas karoja gan vāciešu, gan krievu pusē. Viņš runā par cilvēciskumu, ja tāds vispār ir iespējams kara laikā. Jo cilvēkam, kas atgriežas mājās no kara un kas ir nogalinājis daudzus cilvēkus, ir jāzina, ka viņš nogalinājis pareizas idejas vārdā, ka tur viss bijis pareizi. Tas attiecas uz visiem, kas karoja, un nav svarīgi, kādā pusē. Asiņu bija daudz, un cilvēks tagad teiks — kas jūs tādi esat, lai skaidrotu mums, ka mēs neesam uzvarētāji?

Šeit, protams, ir arī jāņem vērā tas, kas notika pēc 1945.gada.

Jā, jo padomju vara ļoti dažādi ir ietekmējusi cilvēku dzīves. To, ka daudzi cilvēki tika izsūtīti, nedrīkst noliegt. Šie šausmīgie notikumi bija tāpat, kā bija okupācija. Taču bija arī citi likteņi — sarkanais partizāns manā izrādē stāsta, ka pēc kara beigām viņš beidzot sāka justies kā brīvs cilvēks, viņš sāka mācīties, kļuva par oficieri.

Par savu otro vectēvu esmu uzzinājis to pašu — nekas viņa dzīvē pēc “pirmās” padomju varas atnākšanas nebija mainījies — viņš kā strādāja par šoferi, tā arī turpināja strādāt. Arī mana vecāmāte turpināja strādāt rūpnīcā. Tajā pašā laikā manus citus radiniekus izsūtīja uz Sibīriju. Un tas viss notika vienlaicīgi. Tāpēc ir jāsaprot, ka nav vienas kopīgas vēstures, bet ir katra atsevišķa cilvēka vēsture.

Kāpēc, jūsuprāt, Latvijā cilvēki izvēlas kādu vienu vēstures interpretāciju par to, kas notika Otrā pasaules kara laikā? Es tagad runāju par tiem cilvēkiem, kas nav karojuši.

Tāpēc, ka tā ir vieglāk dzīvot, neaizdomājoties par iemesliem un motīviem, kas liek vieniem nostāties vienā pusē un citiem — otrajā. Taču, ja mēs to neapjēgsim, būs grūti veidot veselīgu un gudru sabiedrību. Bet tāda mums pašlaik ir ļoti nepieciešama.


* Raksts tapis sadarbībā ar laikrakstu Telegraf.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Silueti 255x203

Krist par Afganistānu 8 Autors:Ina Strazdiņa

Citi autora darbi