Atslēgvārdi:

Kas Latvijā ir prezidents? 16

Tieši pirms divām nedēļām biju aizgājusi klātienē noklausīties Valda Zatlera lekciju Latvijas Universitātē. Tās laikā man radās daudz pārdomu gan par runas saturu, gan formu, bet neuzskatīju savas domas par tik svarīgām/interesantām, lai tās izvērstu plašāk par 2-3 ierakstiem tviterī (un dažu minūšu komentāriem medijiem, kas mani noķēra pie LU durvīm, lūdzot īsi dalīties iespaidiem par to, vai runa atbilda gaidītajam).

Iesaki citiem:

Bet tikko pamanīju Roberta Ķīļa rakstu. Tā pamatdoma: cik nekvalitatīvi un pavirši dažādu jomu eksperti ir analizējuši prezidenta runu. Lai gan neviens netika minēts vārdā, sajutos "uzrunāta". Jo daži no Roberta Ķīļa pārmetumiem bija par tādiem runas vērtējumiem, kas bija atrodami t.sk. manos komentāros.

Tas nozīmē, ka izmantošu Kīļa rakstu un tajā atrodamos pārmetumus par ieganstu tomēr padalīties ar savām pārdomām gan par runu, gan par prezidenta institūciju kopumā.


Kāda ir Latvijas prezidenta institūcijas jēga?

Ejot uz lekciju, es biju iedomājusies (acīmredzot maldīgi), ka mana izpratne par to, ko nozīmē būt prezidentam Latvijā, ir teju vispārpieņemta.

Prezidenta funkcija, manuprāt: būt par politiski neitrālu mediatoru starp dažādām partejiskām interesēm, stāvēt tām pāri, spēt nepieciešamības gadījumā iejaukties (bloķēt likumprojektus, atlaist Saeimu, nākt ar savām likumdošanas iniciatīvām) sabiedrības interešu vārdā.

Tas, kas vajadzīgs no prezidenta amata ieņēmēja: partejiskā neitralitāte, drosme izlēmīgi rīkoties krīzes situācijās, izpratne par prezidenta darbu, spēja nākt klajā ar partijām nepatīkamām, bet sabiedriski svarīgām iniciatīvām, mūsdienu demokrātisko valstu līderiem raksturīgās vērtības, gatavība mācīties, spēja izveidot spēcīgu komandu.

Viss.

Ja ir šis komplekts, manā izpratnē prezidents ir teju ideāls.

Kas nav prezidents Latvijas Republikā? Prezidents, manuprāt, nav vienpersoniska Saeima/valdība, kuram būtu jābūt padziļinātām zināšanām par visām nozarēm un konkrētiem priekšlikumiem reformām. Man nav svarīgi, vai prezidents zina vai nezina visas demogrāfijas vai enerģētikas, vai vides politikas nianses un vai viņam ir/nav rīcībpriekšlikumi šajās jomās.

Sāksim ar to, ka vienam cilvēkam tas nav iespējams. It sevišķi, ja šim cilvēkam nav intelektuāli spēcīgas politiskās partijas vai izpildvaras "aizmugures". Bet, kas ir pat svarīgāk, prezidentam Latvijā jau nav pilnvaru, lai visideālāko programmu īstenotu. Šādu iespēju nebūtu pat tad, ja prezidents būtu tautas vēlēts un Saeima akceptētu kaut vai visus Konstitucionālo tiesību komisijas ieteikumus attiecībā uz prezidenta pilnvaru paplašināšanu. Iemesls kādēļ, piemēram, ASV prezidents var atļauties reizi gadā nākt klajā ar runu, kur skartas teju visas valstij svarīgās nozares, ir tāds, ka viņš vada izpildvaru. Runa liecina par to, ko gigantiskais izpildvaras aparāts iecerējis darīt. Šādām runām ir milzīga politiska nozīme, tādēļ eksperti analizē teju katru to vārdu, meklējot mājienus par turpmāko valsts kursu.

Ejot klausīties Latvijas prezidenta runu, es sagaidīju, ka tā atbildīs manam priekštatam par prezidenta lomu parlamentārā valstī- būs fokusēta uz vērtību jautājumiem un varbūt iezīmēs vīziju tam, kādu Valdis Zatlers (personīgi viņš!) vēlas redzēt Latviju pēc dažiem gadiem.

Tā vietā sagaidīju kaut ko vairāk līdzīgu partiju priekšvēlēšanu programmai. Nesliktai programmai - tajā bija apkopotas vairākas ļoti labas un progresīvas idejas, dažas, manuprāt, kaitīgas ieceres un dažas šaubīgas. Kopā noteikti vairāk kā 30. To skaits jau pats par sevi nogremdēja jebkādas izredzes īsu komentāru formā komentēt priekšlikumu saturu, nevis iespaidu par runu kopumā. Tas bija ideju kaleidoskops - tā, ka raibs gar acīm un grūti uztvert katru nākamo. Katra no idejām bija atsevišķas diskusiju vērta, visas - iepriekš dažādos forumos dzirdētas.

Ja runas teicējs būtu pirms vēlēšanām kandidējošas partijas vadītājs, noteikti piekristu tomēr "iespringt" un paanalizēt katru no runas elementiem. Jo politiskajām partijām nokļūstot pie varas, tās iegūst arī likumdošanas un izpildvaras grožus, lai savu programmu izpildītu. Tādēļ ir vērts jau savlaicīgi par viņu programmām diskutēt un brīdināt vēlētājus, ja tur kaut kas nepārdomāts/bīstams.

Tas, ko nudien nesaprotu: kādēļ ar analogu programmu būtu jāstartē prezidentiem? Mēs taču negaidām ne no AT tiesnešiem, ne VK kandidātiem padziļinātu izpratni un risinājumu piedāvājumus visām valstī nozīmīgajām problēmām? Jo apzināmies, ka tas, vienkāršoti izsakoties, nav gluži viņu darbs. Tas ne tikai nebūtu racionāli, bet nebūtu arī taisnīgi pret attiecīgo amatu kandidātiem. Nav ne kapacitātes, ne vajadzības.

Vienīgais mērķis, kuram varēja noderēt tā runa, ko dzirdēju LU: atgādināt Saeimas deputātiem un ministriem pēc Zatlera domām svarīgākos veicamos darbos. Ja mērķis bija tieši tāds, tad runa bija laba. Katra Saeimas komisija noteikti varēja dzirdēt vismaz dažus priekšlikumus, kas attiecās konkrēti uz tās darbu.

Bet tad nevajadzeja šo runu spinot kā prezidenta "piedāvājumu", it sevišķi pārvēlēšanas kontekstā...


Piedāvājums politiskās sistēmas modernizēšanas jomā

... jo ja šo lekciju uztver un vērtē analoģiski politisko partiju programmām pirms vēlēšanām, tad joprojām uzskatu, ka neesmu kļūdījos 26.aprīlī prezidenta runu novērtējot kā mērenu, kopumā konservatīvu (bez pārsteidzošām jaunām vai politiskajai elitei īpaši neērtām idejām), ar dažiem progresīviem priekšlikumiem, kas neskar vairākas svarīgas jomas.

Vismaz attiecībā uz jomu, kur jūtos zinoša - par politiskās sistēmas reformām - palieku pie sava viedokļa, ka nekā principiāli jaunu 26.aprīļa runā nebija. Nezinu, vai ir milzīga pievienotā vērtība no tā, ka formulēju savu attieksmi pret tur atrodamajiem priekšlikumiem, bet, ja pārmetums ir par analītiskuma trūkumu, varu to īsumā izdarīt:
[ol]

  • prezidenta pilnvaru paplašināšana. Pirmo reizi šis jautājums politiskajā dienaskārtībā nonāca pirms vairāk nekā diviem gadiem, ar Konstitucionālās komisijas atzinumu par Saeimas ārkārtas vēlēšanām. Atkal aktualizējās - šī gada sākumā, ar vēl vienu KTK viedokli. Jau bijušas diskusijas Saeimas komisijās. Personīgi es atbalstu ieceri ļaut prezidentam atlaist Saeimu bez obligāta referenduma sarīkošanas, prezidenta atlaišanas priekšnoteikumu definēšanu. Pagaidām šaubos par priekšlikumu ļaut prezidentam izvirzīt vairākas augstas amatpersonas. Katra no šīm idejām, manuprāt, pelnījusi padziļinātu diskusiju.


  • konstruktīvais neuzticēšanās balsojums (valdībai var izteikt neuzticēšanos tikai tad, ja vietā ir jauna valdība). Lasīju gada sākumā KTK jaunākajā viedoklī. Par šo ideju esmu dziļi skeptiska.


  • Par relevanci. Kad mums vispār pēdējo reizi ir kritusi valdība tādēļ, ka tai izteikta neuzticība? Emša laikā?

    Par saturu. Manuprāt, risks ir iestrēgt ar slikti strādājošu valdību tikai tādēļ, ka partiju "matemātiķi" nevar sashēmot neko labāku. Un vēl nopietnāks risks ir atņemt prezidentam jebkādu rīcības brīvību tomēr pat pamēģināt nominēt tādu valdības vadītāja kandidātu, kurš/a varētu nebūt bijis iepriekšējās valdības gāzēju plānos.


  • pašvaldību referendumi. Lieliska lieta. Jūrmalas aizsardzības biedrībā par šo cīnāmies jau kopš 2006.-2007.gada. Jautājums ar pārtraukumiem politiskajā dienaskārtībā ir kopš 90tiem gadiem. Pēdējos gados ar to strādā ministrijas, kas ar dažādiem nosaukumiem nodarbojas ar pašvaldību lietām. Pienākums izstrādāt regulējumu pašvaldību referendumiem ir ierakstīts likumā. Vairākas partijas pirms vēlēšanām bija apsolījušas atbalstīt lemjošos referendumus. Protams, prieks dzirdēt, ka tagad arī prezidents atzīst, ka tas būtu pašvaldību iedzīvotājiem svarīgs instruments.


  • Mazāki vēlēšanu apgabali. Vēlēšanu reformu biedrība par šo cīnās jau vairākus gadus. Ja nemaldos, ideja ir Vienotības programmā. Personiski es neesmu pārliecināta, ka tā ir laba iniciatīva. Jo vairāk atpazīstamu cilvēku partijām vajadzēs reģionos, jo grūtāk Latvijas politikā būs ienākt jauniem politiskiem spēkiem. Jau iepriekšējos divos vēlēšanu ciklos nebija jaunu spēcīgu politisku partiju. Manuprāt, mēs jau šobrīd izjūtam tam sekas - esošo partiju darbības pamatmotīvs ir vēlētāju acīs būt nedaudz labākiem kā esošajiem konkurentiem. Kas Latvijas politikā nav sevišķi augsta latiņa. Bet ar to pietiek, lai gūtu labus panākumus vēlēšanās. Man šķiet, ka jau tagad iespēja, ka varētu tapt kāda spēcīgāka politiska partija, tiek uztverta kā teju nereāla. Bet tieši jaunu konkurentu parādīšanās politikā ir viens no galvenajiem esošās partijas disciplinējošiem faktoriem.


  • referendumu un prezidenta kampaņas regulējums. Protams, nav slikti Saeimai/valdībai atgādināt par to, ka būtu labi šīs jomas kaut kā noreglamentēt, bet ... tā uz vispārējā fona ir TIK maznozīmīga problēma! Iepriekšējās referendumu kampaņas parādīja, ka minimālam regulējumam par šo jomu būtu jābūt, bet tas nav ne steidzami, ne arī varētu prognozēt kādu šausmīgu kaitējumu gadījumā, ja tā tuvākajā laikā nebūs. Šī problēma pēc tās svarīguma nav pat salīdzināma ar tām problēmām, kas skar partiju naudas ārpus jebkādām referendumu kampaņām.


  • pilsonības jautājumi - plašākas iespējas iegūt/paturēt Latvijas pilsonību. Tās lielos vilcienos ir tās pašas idejas, kuras prezidents jau iniciēja šī gada sākumā, kas bija kāda/s partiju programmās un kur joprojām nav atbildēts uz svarīgāko, bet strīdīgako jautājumu - vai dubultpilsonība būtu tolerējama arī Krievijas pilsoņiem? Kopumā virziens uz plašāku dubultpilsonības atzīšanu, manuprāt, ir pareizs un atbalstāms.



  • Tādi tie iespaidi. Kā jau teicu - dažas ieceres man patīk, par citām esmu skeptiska. Ja man jautātu, vai tās ir pašas svarīgākās problēmas, kas jārisina politiskās sistēmas modernizēšanas jomā, es teiktu, ka lielākoties nē (izņemot Nr.3 un Nr.6). Es par augstākām prioritātēm uzskatītu, piemēram:

    iniciatīvas daudz plašākām edzīvotāju līdzdalības iespējām pārvaldes darbā (visos līmeņos, ne tikai pašvaldībās un ne tikai ar referendumiem),
    sabiedrību īpaši kaitinošo un uzskatāmo politiskās vides defektu sistēmisku risināšana- gan saistībā ar nekompetentiem partiju ielikteņiem valsts uzņēmumos, gan ar nemotivētajiem slēptajiem balsojumiem, gan tikai koalīcijas sanāksmēs pieņemtajiem publiski neizskaidrojamiem lēmumiem

    * cilvēktiesību aizsardzības mehānisma pilnveidošana - to, ko sāka Vaira Vīķe-Freiberga, izveidojot Tiesībsarga biroju, un kas diemžēl neizdevās

    * lielāka atklātība pārvaldē (mazāk maksas pieprasījumu par valsts rīcībā esošo datu izsniegšanu, mazāk nepamatoti noslepenotu dokumentu)

    * iespēja vēlēšanās/referendumos balsot elektroniski - tas ir īpaši svarīgi ārpus Latvijas robežām šobrīd dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem

    * daudz mērķtiecīgākus institucionālos risinājumus cīņai pret partiju "melnajām" naudām, ātrāks un efektīvāks tiesas process korupcijas apsūdzībās

    * plašākas iespējas vēlētājiem strādāt ar vēlēšanu sarakstiem - piemēram, kombinēt dažādos sarakstos startējošus politiķus

    * partiju monopola laušana attiecībā uz kandidātu sarakstu virzīšanu pašvaldību vēlēšanās;

    * institucionāls risinājums pašreiz politizētajam un neefektīvajam mediju pārraudzības mehānismam (iespējams arī - sabiedrisko pakalpojumu regulatora, citu neatkarīgo institūciju).


    Es, protams, saprotu, kādēļ prezidents par šiem jautājumiem lekcijā nerunāja. Jo viens cilvēks nevar pateikt VISU (nu labi, dažu priekšlikumu trūkumu vēl varētu izskaidrot centieni tomēr pārliekus nesaērcināt klātesošās partijas).Zatlera runas "programmātiskā daļa" vismaz par kādiem 80% balstījās prezidenta paspārnē strādājošo komisiju idejās. Tās lietas, par kurām šīs komisijas bija domājušas, tika pateiktas. Tas, par kurām nebija, - netika (ar dažiem izņēmumiem).

    Bet tā jau arī ir šīs runas galvenā problēma un iemesls, kādēļ, manuprāt, prezidentam šādas runas nepiederās - pēc neskaidriem kritērijiem izvēloties atsevišķus pasākumus, tos apvienojot četrās lielās kategorijās ar ambicioziem virsrakstiem, ir neiespējami atstāt kompetentu iespaidu to cilvēku acīs, kas ar attiecīgajiem jautājumiem strādājuši gadiem un zin attiecīgo ideju vēsturi. Un, atkārtošu tomēr vēlreiz, nav ne saprātīgi, ne godīgi no prezidenta prasīt dziļas eksperta līmeņa zināšanas visos jautājumos sākot ar politisko sistēmu un beidzot ar vidi. Tas nav iemesls, kādēļ Latvijā pastāv prezidenta institūcija.



    Kam bija jābūt runā?

    Roberts Ķīlis savā rakstā vērtētājiem pārmet "mistisku un iracionālu vēl jaunas vīzijas gaidīšanu. Latvijā ir dažādas vīzijas lielā skaitā, un [...] pamatlīnijās orientieri ir."

    Lūk, manuprāt, tieši uz tiem orientieriem runu vajadzēja fokusēt. Dažiem. Pašiem svarīgākajiem. Kādai pēc Valda Zatlera domām jāizskatās Latvijai pēc dažiem gadiem? Kam viņš tic? Runai bija jāliecina par prezidenta vērtībām - nevis jāizskatās pēc sadrumstalotas, pēc neskaidriem kritērijiem kopā saliktas Saeimai/valdībai darāmo darbu listes.

    Jā, var jau šo apzīmēt par "mistiku un iracionalitāti", bet, atvainojiet, personīgi es daudz svarīgāku saturu redzu fokusētās, iespējams, emocionālās vīzijās, kur saskatāmas cilvēka paša vērtības un pārliecība (kas ļauj spriest par viņa rīcību politiski sarežģītās situācijās), nevis piesardzīgos taustīšanās mēģinājumos pa visu valstij svarīgo nozaru spektru.

    Jo paradokss jau ir tāds, ka par šo konkrēto prezidentu saprāta līmenī (=bez mistikas un iracionalitātes) visu jau pasaka viņa iepriekšējie darbi. Tur nav vajadzīgas pašslavinošas runas.

    Esmu priecīga, ka piepildījās manas 2007.gada maijā paustās cerības, ka būsim reāli dranķīgā procedūrā tikuši pie laba prezidenta. Jā, es tā uzskatīju gadu pēc tām nožēlojamām vēlēšanām un uzskatu joprojām. Skat.vēlreiz augšā manas pārdomas par to, ko nozīmē teju ideāls prezidents. Nu tad lūk, varu vēlreiz apliecināt: Zatlera darbība iepriekšējos 4 gados tam atbilst. Tas, cik ļoti no viņa šobrīd vēlas tikt vaļā ZZS, ir tam visdaiļrunīgākais apliecinājums.

    Politiskā neitralitāte visu 4 gadu laikā. Iziešana runāt ar naidīgi noskaņotu tautas daļu Doma laukumā. Vēl neredzēts ultimāts Saeimai brīdī, kad neapmierinātība ar tās darbu sasniedza augstāko virsotni - ar iespēju tautai referendumā atlaist Saeimu kā rezultātu. Spēja "savākt" partijas, kad tām bija jāveic pēckara labklājīgās demokrātiskās valstīs nepieredzēti budžeta griezumi. Latvijas gudro prātu koncentrēšana divās komisijās, kas ienesa daudzas jaunas un ļoti kvalitatīvas idejas gan stratēģiskās attīstības, gan konstitucionālo tiesību jautājumos. Ļoti labvēlīga attieksme pret jebkuru Latvijas pilsoni, viņus nedalot kaut kādās mākslīgās kategorijās - dalība arī absolūti nesnobiskos pasākumos (jā, pat tādi sīkumi ir svarīgi!) Aizdomīgu Saeimas pieņemtu likumprojektu bloķēšana. Objektīvi un kopumā veiksmīgi piedāvājumi premjera amatiem. Es, protams, varu iedomāties veidus, kā prezidents varētu strādāt vēl labāk, bet nu tādu nav daudz.

    Tā ir bijusi tiešām laba prezidentūra.

    Tādēļ man tik grūti pieņemt, ka pēkšņi par prezidenta vēlēšanu galveno jautājumu/standartu tiek uzdots kaut kāds dīvaini sakompilēts "piedāvājums" par n-tajām tēmām, ko neviens, pat erudītākais cilvēks nevar ne niansēs kompetenti pārzināt (atbildēt uz nelabvēļu "uz iegāšanu" uzdotajiem tehniskajiem jautājumiem, - ko mēs tagad novērojam no Zatleram nelabvēlīgi noskaņotām partijām, kas runu izmanto kā ieganstu izgaismot zināšanu trūkumus kaut kādās specifiskās jomās), ne arī tam ir liela saistība ar prezidenta darbu.

    Tad jau tiešām labāk būtu bijis Ķīļa izsmietais "patētiskais vizionārisms" vai "izrunāšanās par cēlām lietām". Piedošanu, bet arī šīs ir lietas, ko no prezidenta gaida - galu galā šim amatam ir arī simboliska jēga. Protams, ka būtu stulbi, ja viss, ko prezidents spētu darīt, ir teikt iedvesmojošas runas. Bet nu taču visa Zatlera 4 gadu prezidentūra pierāda pretējo - šis jau nu noteikti nav tas gadījums! Runājot analoģijās no ASV politikas, 26.aprīlī nevajadzēja "State of the Union" tipa runu; auditorijā ne tikai es gaidīju kaut ko līdzīgāku "I have a dream".

    Iesaki citiem:
    Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

    Komentāri (16) secība: augoša / dilstoša

    5278633172 71b63f7fe4
    Komentētājs

    Iveta Kažoka 12.05.2011 13:20
    Paldies par diskusiju - man nebūt tā nešķita agresīva!

    Ja plānošanu uztver kā bikstīšanu progresīvākos virzienos, tad, manuprāt, tā ir vērtīga lieta.

    Par WB, IKP un uzticēšanos: Latvijas gadījums, manuprāt, pierāda, ka starp IKP un uzticēšanos nav tiešas cēlonības.

    5278633172 71b63f7fe4
    Komentētājs

    Roberts Kilis 12.05.2011 01:50
    Fair enough. Paldies. Atvainojos, ja sanaca agresivak vietam, maz domaju par pieklajibu, kad arguments javeido. Un par to trial and error, kopuma ta ir, tacu ka saprotat, ietekmes un idejas nensk randomizeti, filtrs ir pielagosanas veids daudz kompleksakam sistemam, kas piespele risinajumus. Trial and error ka musu shema neko nepalidz pret to kurs vai kada seciba tiek izmeginats. Dazi no risinajumiem , kurus vareja nemeginat ir bijis laika terins un nav lavis izmeginat citus, iespejams jaudigakus. Piem 'inovacijas' sistema vai policentrisms varbut nemaz sakt nevajadzeja. Planosana jau tada bikstisana noteiktos virzienos ir ar atvertu iznakumu.
    Tas Ikp nebija par Latviju WB par soc kapitalu globali. Paldies velreiz

    5278633172 71b63f7fe4
    Komentētājs

    Iveta Kažoka 12.05.2011 00:39
    Robertam,

    "Daudzas, iespējams gandrīz visas idejas, ko izskaka valsts augstākās amatpersonas visriņķī pasaulē, nav jaunas.[...] Vai tas, ka tiek augstākajā politiskajā līmenī aktualizēta gadu desmitus ‘zelēta’ ideja ir slikti? Nedomāju."

    Es piekrītu. "Idejas bija jau dzirdētas/nebija jaunas" jau nav pārmetums. Tas ir raksturojums, konstatējums. Brīdī, kad žurnālists prasa īsu viedokli par runu, kas sastāv no ļoti daudziem dažādiem priekšlikumiem un nav tādu, ko varētu izdalīt, jo visi ir padziļinātas diskusiju vērti un visi iepriekš redzēti Latvijas politiskajā dienas kārtībā (vismaz tik tālu, cik tas skar jomas, kuras pārzinu). "Nav jauns" nav truisms, jo var būt idejas, par ko vismaz Latvijā nav ticis runāts vai kas kaut vai izskatās pārsteidzoši no konkrētā runātāja puses. Protams, būtu dīvaini, ja "nav jauns/pārsteidzošs" tiktu minēts kā vienīgais vai galvenais runu raksturojošais elements.


    "nezinu, vai Jūs piekritīsiet, bet man liekas pilnīgi visa Jūsu nosauktā tēmu liste nu ir ‘veca’. "

    Protams. Tās pieminēju ne tādēļ, ka uzskatu tās par jaunām (man nebūt nešķiet, ka tieši "jauna" ideja ir laba/vērtīga ideja), bet gan tādēļ, ka uzskatu tās par SVARĪGĀKĀM politiskās sistēmas reformēšanai nekā daudzas no tām iniciatīvām, kuras bija pieminētas runā.


    "ir plaši (politiķi, eksperti, mediji utt) atzīts, ka Latvijas sabiedrībā jau ilgstoši ir ļoti zems uzticības līmenis politiskajam procesam, spēlētāiem, valsts institucijām. Kāpēc tas tā ir? Vai uz šo jautājumu ir izdiskutētas, empīriski testētas utt Latvijas politikas zinātnieku atbildes vai konkurējošas teorijas (protams, tur ir arī sociologi,antropologi, psihologi utt). Vai ir kāda izpratne par reālajiem institucionālās uzticības evolūcijas mehānismiem? "

    Domāju, ka empīriski šeit nekas nav testēts. Ir bijušas versijas, mēģinājumi izskaidrot. Dažādos virzienos: sākot ar to, ka Latvijas politika/institūcijas patiešām arī ir tik dranķīgas (kas prasītu atklāt iemeslus, kas tās, salīdzinājumā ar citām līdzīgām valstīm, par tādām padara - kas ir empīriski vēl sarežģītāk, jo pārāk daudz iespējamo faktoru, kurus grūti, ja ne neiespējami operacionalizēt), beidzot ar to, ka Latvijas iedzīvotājiem ir salīdzinoši augstākas ekspektācijas par politiķu, valsts amatpersonu darbu nekā līdzīgu valstu iedzīvotājiem, kam šo ekspektāciju mazāk (kas arī prasītu papildus pētījumus par to, kas tad šīs ekspektācijas ir tik augstu "uzdzinis" un vai LV tās ir "par augstu" vai citur "par zemu").

    Kad man lūdz skaidrot zemos uzticēšanās rādītājus, tad es, lai nesarunātu muļķības par neesošiem cēloņiem, cenšos ielūkoties jaunākajā eirobarometrā, kas ļauj saprast noskaņojumu maiņas tendences un arī citu valstu noskaņojumu kontekstu. Tie dati ļauj izvairīties no acīmredzamām aplamībām. Piemēram, pieņēmuma, ka Latvija ir unikāla ar zemo uzticēšanos institūcijām. Tā tas nav. Mums 2010.gada rudenī parlamentam uzticējās 15%, valdībai - 20%. Lietuvā: atbilstoši 6% un 15%. Tas man norāda, ka diez vai uzticēšanās saistīta ar etniskām lietām, jo Lietuvā šīs problēmas nav. ES vidēji uzticēšanās rādītāji ir 28% un 30%, kas liecina, ka Latvijas rādītāji ir zemi, bet ne DRAMATISKI zemi (nevajag pārspīlēt to "šausmīgumu"). Diez vai rādītājiem ir tiešs sakars ar IKP (tomēr varētu būt viens no ietekmējošiem mainīgajiem), jo 2006.gada otrajā pusē, trekno gadu eiforijā, valdībai uzticējās tikai 9%. Kas bija straujš brauciens uz leju no iepriekšējiem gadiem. Saeima nobrauca pa 10procentpunktiem uz leju nākamajā, 2007. gadā (no 25% uz 16%), lielo KNAB skandālu/protestu laikā, kad arī bija liela inflācija, bet ekonomika kopā gluži nebruka un IKP bija augošs.

    Ārpus tā, kas izsecināms no šiem datiem, ir tikai versijas - labāk vai vajāk argumentētas. Lai saprastu, visas ietekmju ķēdes ar visiem mainīgajiem, prasītos pamatīgs starptautisks pētījums. Un es pat neesmu pārliecināta, ka tas vainagotos ar skaidru atbildi. Būtu interesanti. Man gan ne tik interesanti šķiet tieši Latvijas cipari (līdzīgi reģiona valstīm), bet Igaunijas fenomens. Viņiem pagājušā gada rudenī valdībai uzticējās 55% iedzīvotāji. Lūk, tā ir anomālija uz reģionālā un pat ES vidējā fona, ko noteikti nevar izskaidrot ne ar iedzīvotāju īpaši augsto labklājības līmeni/tā pieaugumu, ne ar integrētību (kas viņu sabiedrībā arī pietrūkst). Nevar izskaidrot arī ar pilsoniskās līdzdalības ipatnībām - jo Igaunijā un Latvijā tās ir līdzīgas. Visticamāk, Igaunijas pilsoņi tiešām arī uzskata, ka viņu valdība ir pelnījusi uzticību. Vai tādēļ, ka tā patiešām labi strādā vai tādēļ, ka Igaunijas pilsoņi ir mazāk "piekasīgi", ir jautājums, kas arī mani ļoti interesē (dažas dienas Igaunijā viņu vēlēšanu laikā man radīja iespaidu, ka skaidrojums ir kombinācija no abiem).


    ". Vai Valsts Prezidentam PIRMS tādas analīzes no ekspertu puses vajadzētu piedāvāt savu?"

    Jā, kādēļ nē? Ja vien ir veikta kaut minimāla priekšizpēte kaut vai par tām pašām eirobarometra aptaujām, lai no tās analīzes būtu pievienotā vērtība diskusijai (mēģinājums skaidrot iemeslus tiem cipariem/tendencēm, no kuriem atbildes jau nav izsecināmas no datiem).

    "Uz kāda pārbaudāma pamata var teikt, ka tas vai cits ieteikums politiskā procesa maiņai ir vai nav nozīmīgs, strādās vai nestrādās? "

    Nu personiski es pamatojos uz savu pieredzi un informāciju, kas man ir par attiecīgo jautājumu (kā tas ir/nav darbojies citās valstīs, kādas bijušas sekas no līdzīga, bet ne analoģiska piedāvājuma realizēšanas utt.). Pieredze tādā nozīmē, ka, iespējams, man prātā ir kādi iepriekš politikā/pārvaldē novērotas situācijas, kad piedāvātais risinājums būtu devis kādu labumu. Vai, tieši otrādi, izrādījies destruktīvs.

    Jā, parasti, tas ir viedoklis nevis "pārbaudāms pamats". Bet es varu savus viedokļus argumentēt (un prasu to arī no citiem) - man parasti ir racionāli iemesli, kādēļ mana prognoze (strādās vai nē) un vērtējums (nozīmīgs/nav nozīmīgs) ir tieši tādi, kā tie ir. Protams, argumentus/viedokļus diskusiju ceļā ir iespējams atspēkot. Ja kādam ir kāda doma/dzīves gadījumi, par ko nebiju iedomājusies, plašāka informācija.


    " Dienas žurnāliste vaicā- klau, mums liela mirstība un dzīves ilgums stāv uz vietas jau vairākas desmitgades. Kāpēc? Nu protams, viena lielā hipotēze, kas nu jau pamatīgi izmalta dēļ The Spirit level ir, ka ir saikne ar sociāekonomisko nevienlīdzību. Citās/daudzās valstīs ir, kāpēc ne Latvijā? Un, protams, augstais Latvijas Džini smuki iet klāt. Bet vai tā ir? Cēlonība, kolinearitāte, nesaprotama korelācija?"

    Es šādās situācijās parasti atzīstu - ka man par maz informācijas, lai sniegtu vienu īsto skaidrojumu (jo tas prasītu padziļinātus pētījumus), bet mana VERSIJA ir tāda un tāda šādu un šādu iemeslu dēļ... Taisnība, ka attiecībā uz šādām parādībām var būt gan cēlonība, gan kolinearitāte, gan korelācija - nevajag arī sevi īpaši šaustīt, ja uz to nav uzreiz gatavas 100% ticamas atbildes. Arī Spirit Level metodoloģija ir pamatīgi apšaubīta, pārmetot autoriem apzināti selektīvi atlasītas valstis - kas ļāva izveidot tos skaistos grafikus. Ja valstis būtu atlasītas reprezentatīvāk, tad tās līknes ne tuvu nebūtu tik izteiksmīgas. Godīgi sakot, es vispār ne sevišķi uzticos visiem korelatīvajiem pētījumiem - pārāk grūti sazīmēt viltības/pārskatīšanās metodoloģijā un tad nu riskē palikt ar kaut kādiem "pusceptiem" priekšstatiem, kur ir vairāk ideoloģijas, ne realitātes. Datiem ir nozīme, tie ļauj labāk orientēties sabiedrības norisēs/noskaņās, bet jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem brīdī, kad kāds mēģina pierādīt kādu politikas pointu un ne visās detaļās saprotams domu gājiens un tas, kādi faktori ir un kādi nav ņemti vērā.

    "Stīvena Vaitfīlda (Whitefield) grupa Oksfordā, salīdzinot 13 valstis, par Latviju saka, ka te mums tās etniskās pozicionēšanās dēļ, labējs un kreiss nesaistījās ar sociālekonomisko ideoloģiju . Kā sekas nevienlīdzība nav un nevarēja būt 1.līmeņa topiks. Kā tālākas sekasTādēļ tā nav uzrunāta rīcībpolitikās, jo panākumi t’du īstenošanā neuzrunātu elektorātu. Lūk, ir viņiem taisnība? "

    Man arī šķiet interesanti. Manā vērtējumā - diez vai. Labējs/kreiss nesaistījās ar sociālekonomisko ideoloģiju, bet etnovēsturiskām kategorijām, taču ne jau šie apzīmējumi ir primārais iemesls, kādēļ par nevienlīdzību maz tika runāts. Viens no iemesliem varbūt, bet ne jau galvenais. Es skaidrotu ar 90.to gadu/21.gs.sākuma "vadošajām vēsmām" (gan pasaulē, gan Latvijā: Vašingtonas konsensa laiks ar visai brutālu pāreju no sociālisma uz mežonīgo kapitālismu, ekonomiski ļoti labējās Dienas intelektuālā ietekme, par sociālajiem jautājumiem runājot ļoti minimāli, partiju elites pārliecība un atkarība no biznesa sponsoriem, socdemu degradācija, "krievu partiju" teju automātiskā sociālo tēmu uzurpēšana nekad nenokļūstot pie varas). Bez tam atkal ir vērts paskatīties ārpus robežām. Igaunija. Par sociālo nevienlīdzību arī runā minimāli (arī ļoti ekonomiski konservatīva valsts - pat viņu socdemi pēc būtības ir ekonomiski konservatīvie), bet vienlaicīgi partiju spektrs pēc nosaukumiem (labējais/kreisais) līdzīgs Eiropā pieņemtajam, nav tik ļoti balstīts etniskos momentos.

    "Piedodiet, tagad nāk pats nepatīkamākais. Kamēr nav atbilde (s) publiski pieejamas par institucionālās vai plašāk sabiedriskā uzticības evolūcijas mehānismiem, es neesmu pārliecināts, vai iespējams kompetenti (piedodiet, nostrādātiem gadiem tur nekāda praktiski sakara nav) teikt, ka x, y, vai z piedāvātā politiskās sistēmas izmaiņa iniciatīva der/neder, ir/nav būtiska"

    Šim es nepiekrītu. Iemesls, kādēļ, piemēram, būtu jāpaplašina pilsoniskās līdzdalības iespējas vai jāpiešķir lielāka izvēle pilsoņiem vēlēšanām, vai jāatbrīvo valsti no korupcijas, vai jāpadara atklātāks pārvaldes darbs (utt.) tikai netieši ir saistīts ar sabiedrības uzticēšanās varai izveidošanu/atjaunošanu. Lielāka uzticēšanās, protams, būtu jauks blakus efekts, bet nav vienīgais iemesls, kādēļ mēs varētu vēlēties redzēt nopietnas politiskas reformas. Es pat teiktu, ka viss manis tikko pieminētais būtu jādara PAT TAD, ja tā rezultātā uzticēšanās varas institūcijām pat samazinātos.



    "Skaidrs, ka leģitīmi var izteikt vērtējumus un atzinumus par jebko. Man tās ( jau pamatīgā pieredzē balstītā) baža ir, uz kādas ekspertīzes bāzes mēs varam atlasīt, atflitrēt dažādus lielos attīstības risinājumus. "

    Nezinu. Varbūt neesmu pareizais adresāts, ar ko par šo diskutēt, jo esmu dziļi skeptiska pret "atlasītiem un atfiltrētiem" lielajiem attīstības risinājumiem kā parādību. Varbūt tādēļ, ka nezinu daudz citu valstu piemēru, kad patiesi labas lietas viņu sabiedrībās notika nevis inkrementāla trial and error procesa rezultātā, ar aptuvenu nojausmu, kurā virzienā labāk doties (teiksim, labklājības valsts būve; vai inovatīvas ekonomikas modeļu veicināšanu - iepriekš nezinot un nemēģinot īpaši prognozēt, tieši kurā no nozarēm izaugs Nokias vai Googles), bet gan tika veidota kā plānveidīgs daudzsoļu process, kas tika kādā vēsturiskā momentā apzināti izvēlēts no vairākām alternatīvām un tad neatgriezeniski pedantiski gadu garumā īstenots. Manuprāt, sabiedrības procesi tam ir daudz par sarežģītu - pārāk daudz mainīgo, grūti prognozējamu faktoru, melno gulbju. Lai arī cik lieliska būtu ekspertīzes bāze (kuras Latvijā tiešām trūkst - skatoties pēc jebkādiem kritērijiem ).

    5278633172 71b63f7fe4
    Komentētājs

    jumors 11.05.2011 21:59
    Bet Latvijā kaut kas izteikti nav kārtībā. Tikko kāds cilvēks uzraksta, ka viņš ir inteliģents, tā publika metas virsū kā liderīga klase skolniekam, kurš atļaujas būt sekmīgs(!)Pilsonīši- tad jau Veiko ir pilnīga taisnība!

    5278633172 71b63f7fe4
    Komentētājs

    drakons 11.05.2011 21:34
    Veiko Spolīša komentāri pie šī raksta kārtējo reizi apliecina, ka inteliģence (?) pie kuras acīmredzot šis kadrs pieskaita arī sevi absolūti nav spējīga paškritiski un ironiski paskatīties pati uz sevi. Kareivīgs paštaisnums komplektā ar ārējo ienaidnieka tēlu un misijas apziņa. Vaimandieniņ, un šādi cilvēki ieņem augstus amatus valsts pārvaldē. Jau kuro reizi jāatzīst, ka sorosītiem ir pašvaki ar humora izjūtu, nemaz nerunājot par daudz ko citu.

    5278633172 71b63f7fe4
    Komentētājs

    Roberts Ķīlis 11.05.2011 18:27
    Sveicināti, Iveta,

    Liels paldies, patiešām, par reakciju. Tik atsvaidzinoši salīdzinājumā ar astrologu murgiem lielajos medijos. Ir vairākas lietas, kurām piekrītu, dažas kurām nē. Šeit ir dažipunkti, kas man liekas būtiskākie sarunas risināšanai un patiesībā daudz plašāki nekā specifiskā runa. Es paudu neapmierinātību par ekspertu seklo pamatojumu saviem Zatlera runas vērtējumiem, izmantojot šo kā gadījumu daudz plašākai un dziļākai neapmierinātībai par vispār pieejamo ekspertīzi (nemaz neuzsākot sarunu par tā kvalitāti, kura nav). Citiem vārdiem par tukšumu. Un no tukšuma argumentēt nevar, ja vien neizmanto ad verecundiam (eksperts, es zinu) vai ignorantiam (jūs neziniet).

    Daudzas, iespējams gandrīz visas idejas, ko izskaka valsts augstākās amatpersonas visriņķī pasaulē, nav jaunas. Daudzas ‘revolucionāras’ idejas ir ar bārdu. nemaz nerunājot par akadēmisko sfēru, pat leiboristu valdībā tuvais sers Richards Leijards (Layard) n gadus aktīvi aicināja uz rīcībpolitiku īstenošanu , kas ņemtu vērā subjektīvās labklājības parametrus, par Easterlink paradoksu no 70tajiem nemaz nerunājot. Tad Sarkozī 2008. ar pompu pasūta ziņojumu Senam un Štiglicam un co ‘viņpus IKP’ žanrā. Tad vācu un britu valdības lemj, ka turpmāk ņems vērā šos apsvērumus un rādītājus. Vai tas, ka tiek augstākajā politiskajā līmenī aktualizēta gadu desmitus ‘zelēta’ ideja ir slikti? Nedomāju. Iespējams, idejai jābūt kādu laiku cirkulētai sabiedriskajā/ekspertu domā; varbūt jākļūst ‘operacionalizējamai’ ar darbināšanas mehānismiem (how do you do it) un tad ir jēga to nopietni izteikt. Vai vispār premjeri un prezidenti var izteikt kaut ko pilnīgi un nekur nediskutētu lietu? Stipri šaubos. Varbūt ir evidence, es būtu patiesi ieinteresēts (nopietni) ar to iepazīties, ja tomēr tā notiek. Jauns/vecs laikam nav īsti satura, jēgas pamatkritērijs ( nezinu, vai Jūs piekritīsiet, bet man liekas pilnīgi visa Jūsu nosauktā tēmu liste nu ir ‘veca’. No offence, tas ir pilnīgi ok un labs tēmu pieteikums)

    Bet Latvijas situācijā ir štruntīgāk un tas tieši arī uzrunā to sāpīgāko lietu. Lūdzu atvainot, kas tālāk - nav personiski ( un tā teikt, viss ko teikšu var un tiks izmantots pret mani pašu gan jau). Domāju, var iztikt bez referencēm - ir plaši (politiķi, eksperti, mediji utt) atzīts, ka Latvijas sabiedrībā jau ilgstoši ir ļoti zems uzticības līmenis politiskajam procesam, spēlētāiem, valsts institucijām. Kāpēc tas tā ir? Vai uz šo jautājumu ir izdiskutētas, empīriski testētas utt Latvijas politikas zinātnieku atbildes vai konkurējošas teorijas (protams, tur ir arī sociologi,antropologi, psihologi utt). Vai ir kāda izpratne par reālajiem institucionālās uzticības evolūcijas mehānismiem? Ir ļoti plaša citu valstu evidence, kas saka ka instituionālai uzticībai ir pat mērāma saikne ar IKP (piem. 10% pieaug uzticība, 0.5-1% pieaug IKP). Skaidrs protams, likumu ievērošana, nodokļu maksāšana utt. Vai Latvijas zemai institucionālai uzticībai ir nepieciešama saikne ar zemo segmentēto uzticību visā sabiedrībā? vai tur kāds sakars ar jelko padomisku? pilsoniskas iesaistes īpatnības? etnicitāte? kultūras modeļi? Varbūt kaut kur ir izdiskutēts un vismaz kaut kāda pārbaudīta teorija, tad lūdzu lūdzu sūtiet to plašo un dziļo diskusiju un analīzes evidence (slaidus, ierakstus vienalga). Es momentā atzīšu savu ignoranci, jo reāli būšu ieguvējs. Pavisam nopietni, neatkarīgi no konkrētajiem darba pienākumiem. Bet nevis minējumi (burtiskā nozīmē arī, ka kādā forumā, kādā saieta tas ir ‘pieminēts’), vai tikai specifiskā jomā specializētā formā, bet pamatota laba ekspertu atbilde, kas iet tālak par tautoloģiju, ka pilsoņi maz piedalās politiskajos procesos, jo neuzticas tam tam un tam. Protams. Vai Valsts Prezidentam PIRMS tādas analīzes no ekspertu puses vajadzētu piedāvāt savu? Pat ja noliekam malā jautājumu, a ko tu Ķīli esi par pateicis ( to var un gan jau vajag apspriest, jo šis tas, bet arī daļēji ir), Taču tas, ka es ‘tāds pats’ neatceļ jautājumu, vai ne?) Vai tādai nevajadzēu būt tiem un tām, kas izsaka vērtējumu?Uz kāda pārbaudāma pamata var teikt, ka tas vai cits ieteikums politiskā procesa maiņai ir vai nav nozīmīgs, strādās vai nestrādās? Jeb būs tā “mēs īsti nezinām, davai Tu mums, Valdi Zatler, pasaki, kā ir”. Drusku stulbi vai ne?

    Otrs piemērs. Dienas žurnāliste vaicā- klau, mums liela mirstība un dzīves ilgums stāv uz vietas jau vairākas desmitgades. Kāpēc? Nu protams, viena lielā hipotēze, kas nu jau pamatīgi izmalta dēļ The Spirit level ir, ka ir saikne ar sociāekonomisko nevienlīdzību. Citās/daudzās valstīs ir, kāpēc ne Latvijā? Un, protams, augstais Latvijas Džini smuki iet klāt. Bet vai tā ir? Cēlonība, kolinearitāte, nesaprotama korelācija? Un sociālekonomisko nevienlīdzību ar ko tik nesaista no sabiedrības dzīves. Arī ar specifisko Latvijas politisko dzīvi rodama hipotētiska aikne. Stīvena Vaitfīlda (Whitefield) grupa Oksfordā, salīdzinot 13 valstis, par Latviju saka, ka te mums tās etniskās pozicionēšanās dēļ, labējs un kreiss nesaistījās ar sociālekonomisko ideoloģiju . Kā sekas nevienlīdzība nav un nevarēja būt 1.līmeņa topiks. Kā tālākas sekasTādēļ tā nav uzrunāta rīcībpolitikās, jo panākumi t’du īstenošanā neuzrunātu elektorātu. Lūk, ir viņiem taisnība? man liekas interesanti doma, bet es neesmu politikas zinātnieks, es nezinu.
    Vai vispār mums ir nopietna politiska analīze (jā protams, arī ekonomiska, socioloģiska utt) par nevienlīdzības dinamiku, saikni ar politiski institucionālajiem mainīgajiem? Mums par šito ir no idea. Tas netraucē protams vaučerus analizējot’ , piesaukt iespējamo ietekmi uz nevienlīdzību pieejā izglītībai. Protams, bija kaut kad nabadzības apkarošanas programma, arī SCP taču kaut kad par to runāja.... Buļļa mēsli.Ne vella mēs par to nezinām ( tas ir, varbūt kāds kaut kur nelielā grupiņā ‘zin’ , bet tas neskaitās)

    Piedodiet, tagad nāk pats nepatīkamākais. Kamēr nav atbilde (s) publiski pieejamas par institucionālās vai plašāk sabiedriskā uzticības evolūcijas mehānismiem, es neesmu pārliecināts, vai iespējams kompetenti (piedodiet, nostrādātiem gadiem tur nekāda praktiski sakara nav) teikt, ka x, y, vai z piedāvātā politiskās sistēmas izmaiņa iniciatīva der/neder, ir/nav būtiska. Vajag vismaz kādu koncepciju, uz kuras pamata iniciatīvu/mehānismu izvērtēt. Un kā var nopietni formulēt ‘vīziju’ ,ja neuzrunā sociālekonomisko nevienlīdzību. Ja nav atziņu, ekspertīzes. Moralizēt? Un ja pat SAK būtu tas, uz ko ar pirkstiem rādīt un teikt, hei, kur ir jūsu versija, tas nepadara vieglāku dzīvi citiem - tāpat jau nav pamata vērtējumiem.

    Skaidrs, ka leģitīmi var izteikt vērtējumus un atzinumus par jebko. Man tās ( jau pamatīgā pieredzē balstītā) baža ir, uz kādas ekspertīzes bāzes mēs varam atlasīt, atflitrēt dažādus lielos attīstības risinājumus.
    Bet varbūt tas viss augšimētais jau sen atbildēts , es neesmu to pamanījis. Tādā gadījumā būšu pateicīgs par norādēm un atvainošos par nepamatotām pretenzijām.

    5278633172 71b63f7fe4
    Komentētājs

    Mārīte 11.05.2011 14:24
    Zatlers ir jāpārvēl, lai taupītu valsts naudu, citādi darbspējīgam vīrietim būs jāmaksā pensija un jānodrošina citas ekstras, bet jaunais prezidents varbūt gribēs jaunu plīti Jūrmalas rezidencē. domāju, ka Latvijai prezidenta institūcija nav vajadzīga, reprezentatīvās funkcijas var sadalīt starp Saeimas pr-tāju un Ministru prezidentu, un Saeimā 100 deputātiem nav ko darīt. Būtu labi, ja Saeimas deputātu skaits būtu atkarīgs no valsts iedzīvotāju skaita, tad varbūt deputāti neļautu tik viegli aizbraukt iedzīvotājiem.

    5278633172 71b63f7fe4
    Komentētājs

    Deputāts 11.05.2011 08:23
    Neatkarīgi amati ir ļaunums, kas jāiznīdē. Ieliekot atkarīgu cilvēku neatkarīgā amatā, vienmēr pastāv drauds, ka tas cilvēks kļūs neatkarīgs.
    Paņēmām atkarīgo VVF, ielikām neatkarīgā amatā. Šmuce sanāca.
    Paņēmām atkarīgo Loskutovu, ielikām neatkarīgā amatā. Atkal šmuce.
    Ar Zatleru bijām apdomīgāki, izraudzījām cilvēku, kam ir atkarības garants. Nedomājiet, ka tikai tās aploksnītes, ir arī citi skeletiņi skapī. Tik un tā čalis izrēķināja, ka mums pašiem būs neērti tos skeletiņus vilkt ārā - un kļuva neatkarīgs.

    5278633172 71b63f7fe4
    Komentētājs

    Ekonomists - Veiko 11.05.2011 08:18
    Ko tu sevi māni? Ko gribi sev iestāstīt? vai tiešām iedomājies, ka kāds patiesi inteliģents un gudrs cilvēks atļautos lietot tik augstprātīgas un arogantas frāzes kā
    ---
    politiskās kultūras vērtību orientācijas šodien vispārējos vilcienos nosaka nevis BBC, ARTE, Satori, "Rīgas Laika" & "IR" "patērētājs", bet "Kas jauns" u.c. dzeltenās preses lasītāja un tam izdabājošo politiķu pārstāvniecība
    ---
    Ar šo savu pasāžu tu sevi atmasko kā paštaisns intelektuālais pigmejs, kurš nez kāpēc iedomājies sevi par kādu augstāk esam. Esmu pietiekoši tevi klausījies un lasījis, lai nepārtrauktu brīnīties - kā tāda viduvējība var tik augstprātīgi uzvesties.

    5278633172 71b63f7fe4
    Komentētājs

    Veiko Spolītis 11.05.2011 07:07
    Paldies un par prezidenta LU runu esi atbildējusi vispārējos vilcienos uz maniem jautājumiem:). Tāpēc papildus man īsti nav nekā, ko papildus piebilst. Bet kontekstā ar nemitīgajiem aicinājumiem pēc "stingrās rokas" un atceroties nesenās zviedru princeses, un angļu Viljama & Kate kāzas domāju, ka lielam daudzumam latviešu vēlētāju zemapziņas dziļumos sēž vēlme redzēt savā priekšā pasaku tēlus (labo karali vai skaisto karalieni, balto tēvu, stingo caru un tml.), ka patiesībā ir ļoti dabīga un cilvēciska vēlme.

    Prezidents ir institūts kurš republikās aizvieto monarhijas simbolisko lomu, un atliek vien paskatīties uz ASV, Francijas un Krievijas prezidentu ceremonijām, lai saprastu cik svarīga tā loma iepretim t.s. "parlamentāro debašu un to aptverošajai dzīvei":) Prezidentu vēstījums un varas pompozitāte iespējams ļauj ierindas vēlētājam domās izrauties no ikdienas rutīnas un simboliski sajusties "tēvišķā apgadniecībā", un šeit protams jautājums par salīdzinošo iedzīvotāu skaitu kuri uzticas sev un republikāniskām vērtībām - jautājums par vidusslāni:)

    Vidusslānis LV ir gana plāns palicis, un tāpēc politiskās kultūras vērtību orientācijas šodien vispārējos vilcienos nosaka nevis BBC, ARTE, Satori, "Rīgas Laika" & "IR" "patērētājs", bet "Kas jauns" u.c. dzeltenās preses lasītāja un tam izdabājošo politiķu pārstāvniecība un uz kuru lielos vilcienos strādā polittehnoloģiskā mašinērija.

    Tas, ka nemitīgi tiek atgādināts par vēlmi redzēt tautas vēlētu prezidentu parāda tirgus principu nespēju piedāvāt alternatīvu, lai paceltu "Kas Jauns" publiku virs tā burziņa kurā visi kopā ar visiem. Tirgus principi ir materiāli un ilgtermiņā nogurdina, tāpēc kā vecajā multenē SiSiDra "jāliek atkal jauna bilde iekšā". Un tāpēc jāuzstāj uz stingro roku, jo tas kāda iedomās paceltu kādu kompāniju augstāk par ierasto burziņu. Un šādā situācijā protams jautājums ko darīt tradicionālam republikānim Latvijā?

    1. Turpināt uzstāt uz parlamentāras republikas vērtībām, piedaloties vienādu spēles noteikumu ieviešanā un tirgus "kupi&prodai" sērgas izskaušanā.

    2. Kā artavu ierindas pilsoņu pašapziņas celšanai, ieteiktu kudī lētāku variantu vēlmei pacelties t.s. virs burziņa - translēt gadskārtējās 18.11 balles prezidenta pilī kā to dara republikāniskajā Somijā un Igaunijā:)

    5278633172 71b63f7fe4
    Komentētājs

    fzss 11.05.2011 00:09
    patiesība ir daudz skarbāka, un tāpēc nevajadzētu runāt maigi , caur puķēm, bet bakstīt ar pirkstu acī .

    5278633172 71b63f7fe4
    Komentētājs

    Linda 10.05.2011 22:49
    Kopš tas, kas tagad prezidents, putrojās savos tekstos par aploksnēm, pateicībām, nespēju saskaitīt un neobligātumu maksāt nodokļus, nespēju klausīties/lasīt jebko tam sekojošu. Arī nekāda toreiz solītā rīcība nav sekojusi.

    5278633172 71b63f7fe4
    Komentētājs

    drakons 10.05.2011 17:24
    Šis raksts liecina tikai par to, ka Kažoka vispār nav iepazinusies ar Satversmes pieņemšanas vēsturi. Satversmes tēvi Valsts prezidenta institūtu radīja tikai repezentatīviem nolūkiem. Visi šie stāsti par politisko neitralitāti, principiem un gara lidojumiem ir plika graša vērti, ja paliek esošā sistēma un prezidentu turpina ievēlēt Saeima. Saeima vienmēr būs ieinteresēta ievēlēt paklausīgu prezidentu. Tāda ir politikas loģika. Cīņa par ietekmi. Tā kā prezidenta pilnvaru paplašināšana nav iespējama bez lielākas ievēlēšanas suverenitātes, proti, tādā gadījumā prezidentu jāievēl tautai. Kamēr prezidentam Latvijā nav nekādas teikšanas, tikmēr Zatlers var teikt kaut 3 runas dienā gan LU, gan RTU vai LLU, tas lietas būtību nemainīs. Un tā persona, kas Zatleram ieteica kā kampaņas sastāvdaļu šo Amerikas tipa runu, līdz galam neizprot Latvijas parlamentārās republikas būtību.

    5278633172 71b63f7fe4
    Komentētājs

    No malas 10.05.2011 12:41
    Vai tu domā, ka Pelše un Voss sevi par kangariem uzskatīja? Nē, viņi bija pārliecināti, ka ir īsteni patrioti un dara labu latviešu tautai. Tieši tāpat kā tu tagad.

    5278633172 71b63f7fe4
    Komentētājs

    No malas 10.05.2011 12:38
    Cik gan strauji uzaugusi jauna pelšes un vosu paaudze, kas gatava par sviestmaizi vai drīzāk pat par galviņas paglaudīšanu savu valsti un tautu pārdot kā šī Kažoka.

    5278633172 71b63f7fe4
    Komentētājs

    No malas 10.05.2011 12:35
    Tas, cik ļoti no viņa šobrīd vēlas tikt vaļā ZZS, ir tam visdaiļrunīgākais apliecinājums.
    ---
    Kā var noprast, tad loģika ir vienkārša. ZZS ir vislielākais ļaunums uz Latvijas politiskās skatuves un tie kas par šo spēku balsojuši Latvijas lielākie ienaidnieki. Bravo. Ar tādu loģiku tālu tiksi, meitenīt! Izcils kangarisma piemērs. Kad satikšu tad tev noteikti roku nespiedīšu. Pēc tam būs grūti nomazgāties.

    Citi autora darbi