Raksts

Kas kaiš Sastrēgumstundai ?


Datums:
04. marts, 2015


Autori

Iveta Kažoka


Foto: TV raidījuma galviņa

Pieci novērojumi par LTV1 raidījumu "Sastrēgumstunda".

Viena no Latvijas tviterdiskusiju nezūdošajām parādībām – asās debates par LTV1 politisko diskusiju raidījuma “Sastrēgumstunda” kvalitāti, kas seko teju katram raidījumam. Īpaši asas atsauksmes sekoja pēc šīs trešdienas raidījuma.

Man arī šajā jautājumā ir ko teikt. Un, jā, es esmu mēģinājusi šos savus novērojumus pavēstīt raidījuma veidotājiem pašiem, brīžos, kad tiku aicināta šajā raidījumā piedalīties (gada laikā 3 reizes esmu atteikusies un vienreiz piekritusi), taču līdz šim īpašas pārmaiņas neesmu redzējusi.

Manuprāt, atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu ir vienkārša, taču ļaušu katram līdz tai nonākt pašam. Ieskatam vēlos tikai padalīties ar savu domugaitu, kontrastējot savu pieredzi “Sastrēgumstundā” un tādos politisko diskusiju/interviju raidījumos, kas man šķituši īpaši kvalitatīvi sagatavoti.

1. Priekšizpēte pirms raidījuma

Labā pieredze: jau labu laiku pirms raidījuma es manu žurnālistu, producentu, redaktoru un/vai raidījuma vadītāju meklējam tēmai veltītu informāciju. Ja PROVIDUS plāno nākt klajā ar kādu jaunu pētījumu, parasti mums jau labu laiku iepriekš no šī raidījuma veidotājiem ir lūgums atsūtīt melnrakstu, lai iepazītos ar svarīgākajām atziņām. Ja es vai kāds cits mans koleģis piedalās Saeimas vai ministriju darbā par kādu sabiedriski svarīgu tēmu, raidījuma pārstāvis ir pazvanījis, lai mūs neformāli “nointervētu” par svarīgāko, kas tur notiek. Rezumējot: es redzu, ka raidījums padziļināti seko līdzi Latvijas politikas/pārvaldes norisēm un meklē sabiedriski nozīmīgākās tēmas – pat ja citi mediji tās pagaidām neatspoguļo. Šajā stadijā tiek ieguldīts milzīgs darbs.

Sastrēgumstunda: neatceros nevienu gadījumu, kad pēdējo gadu laikā kāds pirms raidījuma zvanījis konsultēties, meklēt materiālus, nācis uz valsts/NVO/akadēmiskās vides organizētām diskusijām. Mana sajūta ir tāda, ka raidījums atlasa tēmas atbilstoši tā brīža citu mediju radītajām aktualitātēm, no kurām parasti izvēlas to, kurai ir vislielākais balagāna/šova potenciāls.

2. Aicināšana uz raidījumu/gatavošanās raidījumam

Labā pieredze: aicinot uz raidījumu, tas tiek darīts formā, kas man ļauj saprast, kādēļ no visiem Latvijas politologiem tieši mans skatījums būs īpaši noderīgs un kāda ir mana loma šajā raidījumā. Saruna ilgst dažkārt vairāk par stundu, kuras ietvaros man tiek uzdoti visdažādākie ar tēmu saistītie jautājumi, kas ļauj raidījuma veidotājiem padziļināt savas zināšanas par tēmu, iespējamiem jautājumiem un saprast arī manu zināšanu robežas. Raidījuma veidotājiem ir jau šajā brīdī pietiekami labas zināšanas par tēmu un man nav jārunā ar viņiem par pamatlietām, tāpēc varu sarunā fokusēties uz kādām sarežģītākām, bet sabiedriski ne mazāk nozīmīgām niansēm. Raidījuma vadītāja ziņā tad ir izlemt, vai tās tiešām ir sabiedriski nozīmīgas nianses un, ja jā, tad tieši kā tās iepīt raidījumā. Pieņemu, ka šādas sarunas notiek arī ar citiem ekspertiem un arī ar lēmumu pieņēmējiem. Pirms raidījuma man tiek vēlreiz piezvanīts un pavēstīts, kas būs citi viesi. Es par raidījuma tēmām zinu pietiekami daudz, lai man ir iespēja sagatavoties padziļinātiem jautājumiem, ja tādi būs.

Sastrēgumstunda: “jūs kā jau politoloģe varat kaut ko interesantu pateikt”. Šis man ir deal-breaker, jo automātiski pieņemu, ka dalībnieki raidījumam tiek atlasīti bez dziļākas izpratnes par tēmu. Manā vietā varēja būt pilnīgi jebkurš cits politologs. Partiju pārstāvju vietā varēja arī būt pilnīgi jebkurš cits no viņu partijas. Un, ja tā, tad raidījums būs grūti strukturējama un savācama bazarēšana, bez lielākas jēgas un pievienotās vērtības – parasti šis ir īstais iemesls, kādēļ atsakos pārkārtot savus trešdienas vakaru plānus. Varbūt kļūdos, bet mani novērojumi liecina, ka Sastrēgumstundas veidotāji par studijas viesiem domā nevis tēmas tālākas attīstīšanas kontekstā, bet gan kā interesantu komplektu, kurā ir jābūt pārstāvētiem visdažādākajiem viedokļiem, vislabāk – kolorītiem, ar “spridzināšanas” potenciālu. Vispār ideāli – ja starp viņiem ir sliktas personiskas attiecības vai publisks konflikts, tas taču viss vairo šova potenciālu … ! Ar šādu pieeju likumsakarīgi, ka rezultāts mēdz pārvērsties par balagānu.

3. Viesu sagatavošana raidījumam

Labā pieredze: ierodoties televīzijā, mani un citus dalībniekus informē par diskusijas scenāriju:
a) formātu,
b) tēmām,
d) apspriežamo tēmu secību,
e) vai drīkstam cits citam uzdot jautājumus,
f) kā padot signālu raidījuma vadītājam, ja vēlamies tikt pie vārda,
g) svarīgām niansēm – piemēram, reklāmes pauzēm, kā zināt, kad jāatbild īsi, u.tml.
Tā kā es zinu kopējo scenāriju, pirms diskusijas jūtos droši – man ir sajūta, ka saruna būs strukturēta un kontrolēta, aptuveni jau sadalu savus svarīgākos vēstījumus atbilstoši pietiekto tēmu secībai.

Sastrēgumstunda: televīzijā sagaida producente, kas aizved uz grimētavu, pēc tam no grimētavas uz studiju. Tiek piesprausts mikrofons, un sākas raidījums. Par tēmām, secību, formātu nezinu neko.

4. Diskusijas vadīšana

Labā pieredze: diskusijas vadītājs tēmā jau orientējas ne sliktāk par mani un zina arī, ko tieši vēlas uzzināt no katra dalībnieka. Visi man adresētie ir jautājumi ir par tēmu – vai nu esmu kompetenta par tiem atbildēt vai, ja būtu labāk gatavojusies, spētu atbildēt. Ja nespēju, esmu pati vainīga, jo esmu tomēr aicināta kā kāda jautājuma eksperte un neesmu izmantojusi iespēju raidījuma veidotājiem pirms raidījuma atklāt savu zināšanu robežas. Diskusija tiek vadīta – diskusijas vadītājs seko līdzi tās virzībai, to kontrolē un pārtrauc mēģinājumus novirzīties no tēmas vai viesu mēģinājumus savstarpēji uzdot nesvarīgus jautājumus. Diskusija kopumā nevis vienkārši uzrāda jau sabiedrībai zināmās viedokļu diskusijas, bet pavirza tēmu, sabiedriski svarīgās norises uz priekšu, uz jaunu kvalitāti, kādas tai nebija pirms šīs diskusijas – tas arī ir tās galvenais saturiskais pienesums.

Sastrēgumstunda: katram dalībniekam jābūt gatavam, ka var saņemt jautājumu no vadītāja vai citiem dalībniekiem par jebko. Raidījuma vadītāja rīcībā ir kāds man un citiem dalībniekiem nezināmu jautājumu saraksts, ko viņš cenšas stundas laikā “izspēlēt”, iepriekš neizskaidrotā secībā. Ja dalībnieki sāk brukt viens otram virsū, parasti tas tiek ļauts, pat ja saruna jau vairs neattiecas uz tēmu. Ekspertu zināšanu limiti raidījuma veidotājus neinteresē, pat ja viņi par tiem ir informēti.

Nesens piemērs: pirms raidījuma par Latvijas prezidenta ievēlēšanu producenti brīdināju, ka neesmu labākais politologs, ko aicināt šajā diskusijā, jo nevarēšu komentēt partiju “tirgu” par šo amatu. Divi iemesli: vairāk nekā mēnesi nebiju Latvijā un jautājumiem par partiju savstarpējiem tirgiem/kašķiem vairs nesekoju līdzi. Tādēļ esmu gatava argumentēt par to, kādēļ Latvijā vajadzīgs atklātais balsojums un labs prezidents, bet ne komentēt šāda prezidenta ievēlēšanas izredzes. Ja viņiem vajadzīgs šāds komentārs, lai labāk aicina citu politologu. Uzminiet, kāds jautājums man tika uzdots pirmais … ? Protams, ka par partiju tirgu! Vai raidījuma veidotāji vispār savstarpēji komunicē?

5. “Sausais atlikums” pēc raidījuma

Labā pieredze: diskusiju raidījumu nevar neskatīties, jo tam ir ietekme uz tālāko politiku un tas paplašina vai padziļina līdzšinējos priekšstatus par tēmu.

Sastrēgumstunda: raidījumu parasti droši var arī neskatīties – tā satura kvalitāte nav augsta, bet tie, kam patīk gladiatora cīņas atgādinoša izklaide, var televīzijas piedāvājumā atrast arī asiņainākas alternatīvas.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!