Kāpēc Latvijas sabiedrība necīnās

Nesen mēģināju tā rāmi un bez emocijām pasmadzeņot, kāpēc gan vietējā sabiedrība tik vāji iestājas par savām tiesībām, kaut iemeslu mums dažubrīd būtu pat vairāk kā dažai karstu protestu zemei. Protams, bez emocijām tomēr nesanāca, taču pāris interesantas domas, ar kurām gribētu arī dalīties, tomēr procesā radās.

Iesaki citiem:
Arodbiedrību protesta akcija Latvijā
Foto: Arodbiedrību protesta akcija Latvijā

Vispirms mēģināju stūrēt atpakaļgaitā – no sekām līdz cēloņiem. Kas ir vajadzīgs, lai kaut ko panāktu? Loģiskā ķēdīte:

lai protestiem un cīņām būtu jēga, jācīnās metodiski un efektīvi;

lai cīnītos metodiski un efektīvi, ļoti precīzi jāspēj definēt, ko vēlies panākt;

lai saprastu, ko vēlies panākt, jāzina, par ko cīnies;

lai zinātu, par ko cīnies, jāapzinās, kas Tu esi un ko pārstāvi

…un te nu sākas mūsu problēmas.

Aktīvas NVO un politiskās darbības laikā daudz nācies diskutēt ar dažādiem cilvēkiem, un diezgan skaidri iezīmējas fakts, ka mūsos mīt interesanta lepnības forma – tā, kura traucē atzīt sevi un pieprasa izlikties par labāku, īpaši sevis paša priekšā. Bieži saka, ka kreiso politiku Latvijā traucējot pieņemt „post-sovjetiskā trauma”. Varbūt – taču nu jau tik ilgs laiks pagājis, ka tomēr jāmeklē arī citi iemesli.

Un re – labējo politika taču tieši nes tādas vērtības, kas ir simpātiskas „kārklu vāciešiem” un tamlīdzīgai domāšanai. Latvijas iedzīvotājs laikam ir kļuvis tik lepns, ka nespēj pat pats apjaust, kur nu vēl atzīt savu piederību ekonomiski zemākajam slānim, bet spītīgi turas pie apzīmējuma „vidējais”. Taču vidusslānis pasaulē un „vidusslānis” Latvijā diemžēl apzīmē krasi atšķirīgas ekonomiskās grupas. Tāpēc nevar teikt, ka mūsējie nav vismaz pēdējos gados kļuvuši aktīvāki – vienkārši šī aktivitāte neko nemaina, jo cīnāmies ne par tām vērtībām un mērķiem, kuri ir raksturīgi tieši mums, bet svešiem.

Mums kaut kā smadzenēs ir iesēdusies ideja, ka zemākais slānis – tie ir „bomži” un citādi deklasēti elementi, bet mēs jau tie neesam un nevaram būt. Taču normālā sabiedrībā tas būtu „nulles slānis”, tas ir, – tāds, kuram vispār nebūtu jābūt. Un tad zemākais slānis jau iegūst citādas aprises.

Piemēram, ASV vidusslāni dala vēl divos apakšslāņos, no kuriem zemākajam pēc 2005. gada aprēķiniem ir raksturīgi ienākumi no 32000 līdz 60000 dolāru gadā. Rēķinot statistiski pēc mājsaimniecībām, pie šī slāņa tika pieskaitītas tās, kuru ienākumi no diviem pelnītājiem gadā veidoja no 50000 līdz 100000 dolāru gadā. Vai šādi ienākumi ir vairumam to, kas Latvijā spītīgi turas pie apzīmējuma „vidusslānis”?

Lai paliek Amerika – apskatīsim valsti tepat kaimiņos, par sagrauto ekonomiku nereti zākāto Krieviju. Runājot par vidējo slāni, turienes ekonomisti min Pasaules bankas kritērijus, kuri par vidusslāņa minimālajiem ienākumiem nosauc 3500 dolārus mēnesī (tātad, 42000 gadā).

Krievu sociologs, kreisā spārna publicists B. Kagarlickis, rakstot par vidusslāņa problēmām Baltkrievijā, min kādu domu, kas laikam gan ir visai tuva Latvijas ainai – viņaprāt, Baltkrievijā ļoti skaidri iezīmējas situācija, kurā sevi par vidējus ienākumus saņemošiem uzskatošie un pie vidusslāņa reāli piederošie ir divas atšķirīgas iedzīvotāju grupas. Un, ja Baltkrievijā par vidusslāņa minimālo kritēriju tiek uzskatīti 1000 dolāru ienākumi mēnesī uz cilvēku, pat tad jāsecina, ka valstī tāda vidusslāņa vispār nav. Bez šaubām, Baltkrievijā (un arī Latvijā) ir mājsaimniecības, kurās ienākumi mēnesī uz cilvēku pārsniedz šos 1000 dolārus, taču to ir pārāk maz, lai par tiem runātu kā par patstāvīgu iedzīvotāju slāni.

Faktiski Baltkrievijā vidējā alga ir ap 350 dolāriem mēnesī. Tomēr pētījumos 75,7% iedzīvotāju norāda, ka saņem vidējos ienākumus, un uzskata, ka pārstāv vidusslāni. Izklausās pazīstami, vai ne?

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!