Foto: N. Mežiņš
Kāpēc zilās formas valkātajam, kas prasa piecus latus par ātruma pārsniegšanas nepamanīšanu, draud cietumsods līdz desmit gadiem, bet personai baltajā mediķa tērpā par naudas izspiešanu no slima cilvēka – rājiens? Valsts nedrīkst dot cilvēkam varu un neparedzēt atbildību par tās ļaunprātīgu izmantošanu.
Ja tagad veiktu iedzīvotāju aptauju par viskorumpētāko profesiju, mūsu mediķiem droši vien būtu lielas izredzes ieņemt augstas pozīcijas. Jau kuro gadu Latvijas medicīna ir kritikas fokusā, un šovasar skaļi tiek runāts par aplokšņu naudu un ārstiem – kukuļņēmējiem. Kaut gan ikvienam jau sen ir skaidrs, ka ārstniecības pakalpojumi ir daudz dārgāki par poliklīniku cenrāžos rakstīto, ziņas par mediķiem, kas atsakās sniegt neatliekamo palīdzību pirms kabatā iekrīt naudaszīmes, saviļņoja sabiedrību.
Var kritizēt medicīnas darbiniekus par nejūtīgumu un cietsirdību, tomēr galvenā vaina ir jāuzņemas nevis atsevišķiem ārstiem, bet valstij, kura divpadsmit neatkarības gadu laikā nav spējusi efektīvi reformēt ārstniecības nozari. Mediķiem ir dota ārkārtīgi liela vara – no viņu darba ir atkarīga mūsu veselība un pat dzīvība. Un cilvēkiem, kuriem mēs uzticam visdārgāko, valsts nevar nodrošināt pienācīgu atalgojumu par veikto darbību. Naivi cerēt, ka Hipokrāta zvērests var būt pietiekams stimuls pašaizliedzīgam darbam. Protams, daži un, pat iespējams, ka vairāki mediķi nevar vienaldzīgi skatīties uz sirgstošo un prasīt par palīdzību priekšapmaksu. Tomēr daudzi darbā vienkārši pelna naudu un darīs visu, lai to iegūtu – ja pietiekami nevar dot darba devējs, trūkstošā daļa tiek pieprasīta no klientiem. Šī sistēma apmierina praktizējošos mediķus (pretējā gadījumā viņi visi sen būtu aizbēguši uz privāto praksi), tā principā neinteresē jaunbagātniekus, kuri var konsultēties un ārstēties pie privāti praktizējošiem ārstiem, nav iebildumu arī vidusslānim, kam ir pietiekami līdzekļu, lai ieliktu kaut ko aploksnītē un tādējādi palīdzētu trūcīgam ārstam. Nelaime tā, ka lielākā iedzīvotāju daļa dzīvo visai pieticīgi un nevar maksāt pēc tarifiem, kurus nosaka daži ārsti.
Medicīna ir viena, bet nav vienīgā sfēra, kurā valsts algas vietā darbiniekiem maksā pabalstus un caur pirkstiem skatās, kā tie paši “piestrādā” pārējo naudu. Par folkloras personāžiem jau kļuvuši policisti ar “piecīšiem”. Protams, ārsti un ceļu policisti nav vismazāk apmaksātie darbinieki. Vairāku citu profesiju pārstāvji nesaņem pat tādu algu, taču nezog un nenodarbojas ar izspiešanu. Tā ir. Bet attiecībā uz medicīnu, policiju un dažām citām sfērām ir izveidojusies paradoksāla situācija – cilvēkiem dota liela vara, bet nav darbam atbilstošas samaksas. Loģiski, ka piešķirtā vara ne vienmēr tiek izmantota sabiedriskam labumam, zināmu darba laiku šie darbinieki tieši strādā savas un savu ģimeņu labklājības nodrošināšanas labā. Labākie no viņiem pateicīgi pieņem dāvanas, sliktākie – atsakās pildīt dienesta pienākumus, pirms pateicība ir saņemta.
Dīvaini vien, ka atsevišķos gadījumos valsts ne tikai rada iespējas ļaunprātīgi izmantot savas dienesta pilnvaras, bet arī neparedz par to atbildību. Pērkams policists apzinās, ka, ieliekot kabatā izdaudzināto pieclatnieku, izdara noziegumu, par kuru var pazaudēt ne vien darbu, bet arī brīvību. Savukārt ārsts, kurš saņem dāvanas vai pieprasa tās, riskē minimāli.
Mediji pēc dažu ārstu nelietību atmaskošanas ir paspējuši nodēvēt tos par kukuļņēmējiem. Bet ārsti nemaz tādi nav. Atbilstoši Krimināllikuma 320.pantam, par kukuļņemšanu var saukt pie atbildības vienīgi valsts amatpersonas, bet medicīnas darbinieki nav pieskaitāmi šai grupai. Arī pēc Krimināllikuma 198.panta (Mantiska labuma neatļauta pieņemšana), praktizējošo ārstu nav iespējams sodīt, jo, kā uzsvērts likumā, šo noziedzīgo nodarījumu var pastrādāt vien organizācijas (šajā gadījumā – slimnīcas, poliklīnikas) atbildīgi darbinieki, proti, galvenais ārsts, nodaļas vadītājs u.tml. Savukārt parastu ārstu, kurš bez papildus materiālas stimulācijas nevēlas pildīt Hipokrāta zvērestu, pie kriminālatbildības var saukt vien par profesionālo pienākumu nepienācīgu pildīšanu (Krimināllikuma 138.pants), un pie tam ne agrāk, kā pēc pantā paredzēto seku iestāšanās, proti, pacienta nāves, smaga vai vismaz vidēja smaguma miesas bojājuma nodarīšanas cietušajam. Ja mantkārīgā ārstu vienaldzība nav radījusi šādu kaitējumu, tad nav arī kriminālatbildības.
Kurš var atbildēt, kāpēc zilās formas valkātajam, kas prasa piecus latus par ātruma pārsniegšanas nepamanīšanu, draud cietumsods uz laiku līdz desmit gadiem (Krimināllikuma 320.p. 2.daļa), bet personai baltajā mediķa tērpā par naudas izspiešanu no slima cilvēka draud rājiens un sabiedriskais nopēlums? Tāpēc, ka pirmais ir amatpersona, kas var uzlikt administratīvo sodu, bet no otra ir “tikai” atkarīgs, vai pacients pēc dažām stundām būs dzīvs vai arī aizmigs uz mūžiem?
Protams, ar bargiem sodiem problēmu neatrisināt. Mūsu ne īpaši bagātā valsts nevarēs ar vienu rokas mājienu atrast pietiekami daudz finansiālo līdzekļu, lai palīdzētu slimajai medicīnai. Tomēr nedrīkst dot cilvēkam varu un neparedzēt atbildību par tās ļaunprātīgu izmantošanu. Var diskutēt par dāvanām, ar kurām pateicīgie pacienti apdāvina savus dzīvību glābējus. Bet tie, kas nepieņem sirgstošos viņu nepietiekamas maksātspējas dēļ, kas ar ultimātiem izspiež naudu no pacientiem, pelna vairāk kā sabiedrisko nosodījumu.
Nedomāju, ka ir vērts pielīdzināt ārstus amatpersonām un sodīt par kukuļņemšanu vai kukuļa pieprasīšanu. Loģiskāk, manuprāt, būtu reanimēt Latvijas Kriminālkodeksa 150.2 pantu, kas paredzēja sodu par nelikumīgas atlīdzības saņemšanu, kuru kāda uzņēmuma, iestādes vai organizācijas darbinieks, kas nav amatpersona, izspiedis no cilvēka par savos dienesta pienākumos ietilpstoša darba vai pakalpojuma izpildi tirdzniecības, medicīnas, transporta un citās iedzīvotāju apkalpošanas sfērās. Atšķirībā no vecās redakcijas, atbildība būtu jānoteic ne tikai par nelikumīgas atlīdzības saņemšanu, bet arī par tās pieprasījumu. Šis pants netika iekļauts Krimināllikumā, jo, gatavojot tā projektu, likuma autori ir uzskatījuši, ka valstī ar tirgus ekonomiku, kur viens pakalpojumu sniedzējs konkurē ar vairākiem citiem, nav iespējama situācija, kad persona par savu darbu var pieprasīt un saņemt no klienta papildu samaksu. Diemžēl kapitālisms nav uzvarējis visās jomās un, lai saņemtu kvalitatīvu medicīnisko pakalpojumu atsevišķās ārstniecības iestādēs, pacientam jāņem līdzi ne tikai apdrošināšanas polise un čeki par oficiālajiem pacientu maksājumiem, bet arī aploksne.