Kampaņa kā politiķu vēstījums sabiedrībai 1

Politisko partiju priekšvēlēšanu kampaņas – ko politiķi ar to palīdzību grib pateikt sabiedrībai un cik veiksmīgi tas viņiem izdodas? Vai sabiedrība šos vēstījums saprot, vai interpretē citādi?

Iesaki citiem:

Kas ir tas, kas nosaka, cik efektīva bijusi partijas priekšvēlēšanu kampaņa? Kādus atribūtus mēs izmantojam, lai pateiktu, ka kampaņa ir vai nav bijusi efektīva?

Roberts Ķīlis: Ja mums būtu liels budžets, lai pētītu šādu problēmu, pētījumu varētu sākt ar to, kā var nomērīt komunikācijas efektivitāti. Nevar arī teikt, ka šis lauciņš ir pilnīgi nepētīts un neapzināts. Zinu, ka top viens pētījums par to, kāds ir politiķa tēls pirms un pēc kampaņas – tiek veikta kontentanalīze medijos. Tas ir privāti apmaksāts pētījums. Vismaz vienā ziņā skatās, vai kampaņa mediju līmenī kaut ko ir mainījusi, cik ilgā laikā ir mainījusi un kādi ir politiķu atribūti. Tas ir pamatīgs darbs, lai saprastu, kādas darbības bijušas efektīvas.

Daunis Auers: Mediju reklāmas strādā, to mēs zinām. Citādi tām netērētu tik daudz naudas. Jautājums – kādam mērķim? Šobrīd tas būtu ļoti subjektīvi, mums nav nekādu datu.

Jā, protams, mēs varam izdarīt tikai minējumus. Tās būs refleksijas, kurām nav pamatojuma objektīvos datos.

Sergejs Kruks: Mani interesētu psihoanalītiski analizēt reklāmas vēstījumus. Kādas ir partiju domas, vērtības, kādā veidā šie vēstījumi tiek noraidīti. Kā runāt ar vēlētāju, ko viņam teikt un ko panākt. Iespējams kādas kampaņas mērķis nebija mainīt politiķa imidžu. Priekšvēlēšanu laiks ir sprinta skrējiens, lai nodrošinātos turpmākajiem četriem gadiem. Ja runājam reklāmas kampaņas kontekstā, mēs nezinām, cik pārliecināti ir vēlētāji. Mēs nezinām, vai vēlētāji pārliecinās par to, kuru politisko spēku atbalstīt reizi četros gados, vai partijām ir stabils fanu klubs. Mēs nezinām, vai kampaņa pārliecina visus simts procentus, kas atbalsta kādu politisko spēku, vai tikai daļu.

Bet vai partijām pašām ir nojēga, kas ir viņu vēlētāji, auditorija?

D.Auers: Manuprāt, nav.

S.Kruks: Iespējams no tā izriet apgalvojums, kāpēc reklāmas kampaņas ir saraustītas, kāpēc tajās iegulda milzīgus līdzekļus, neizmantojot iespēju paņemt segmentus, uz kuriem maz iztērējot, var daudz dabūt.

I.Austers: Es gan esmu pilnīgi pārliecināts, ka partijām ir skaidrs, vai vismaz šķiet, ka ir skaidrs, kas ir viņu auditorija.

D.Auers: Mans priekšstats balstās uz manu doktora disertāciju, ko rakstīju pirms vairākiem gadiem. Intervējot partiju vadītājus, jautāju, kas ir viņu vēlētāji. Atbilde no dažām partijām bija tāda, ka viņi nezina, viņi ir pētījuši, tērējuši naudu, bet galu galā no tā nav nekādas jēgas. Citi savukārt nosauca visas iespējamās grupas, kas dzīvo Latvijā. Pētījumā, kas veikts gan pirms, gan pēc 2002.gada vēlēšanām, cilvēkiem jautāja par vērtībām, ar ko viņi asociē partijas u.c. jautājumus, lai varētu analizēt, kā cilvēki redz partijas un kāds varētu būt potenciālais vēlētājs. Nebija skaidrības. Manā skatījumā visi dati bija sadrumstaloti. Nebija tā, ka pensionāri un mazturīgie atbalstītu LSDSP. Nebija tā, ka cilvēki uzskatītu Tautas partiju (TP) par elitāru biznesa partiju, drīzāk šāds apzīmējums tika Latvijas ceļam (LC). Vienīgā šķirtne, kas eksistēja, bija tā sauktā krievu un latviešu valodas šķirtne.

I.Austers: Šāds mērījums vairāk mēra, kā gaidas vai ekspektācijas atbilst tam, kas ir. Ļoti vienkāršs mērījums, manuprāt, ir par ko jūs balsojat, kas jums patīk? Pat pie nosacījuma, ja nepatīk neviens, kas ir jūsu pirmā izvēle. Principā socioloģiskajās aptaujās atbilde uz šo jautājumu ir atrodama.

R.Ķīlis: Skaidrs, ka partiju rīcībā ir aptaujas, kur redzams, kas par viņiem balso, kaut kādu profilu jau viņi zina.

Vai to var secināt arī no partiju vēstījumiem kampaņās? Kāds ir šis vēstījums, uz ko tas vērsts? Provokācijai: LSDSP un TP pauda precīzus vēstījumus par to, kas viņi ir un uz ko iet. Tajā pašā laikā partijām vēlēšanās bija diezgan atšķirīgi rezultāti - LSDSP paliek ārpus Saeimas, lai gan sociālie jautājumi ir nozīmīgi lielai sabiedrības daļai.

S.Kruks: Jā, LSDSP arī iztērēja diezgan daudz naudas kampaņai. Šeit es domāju ir jāskatās vēlēšanu kartē, jo tas ir tiešās komunikācijas jautājums. Kurzeme ir zaļa iespējams tāpēc, tur šīs partijas [Zaļo un zemnieku savienības (ZZS)] locekļi kontrolē pagastus, Vidzemē savukārt ir TP. Bija partijas, kuras aktīvi staigāja pa namiem, aģitēja cilvēkus balsot, pārliecināja. Tas ir tas pats mehānisms, kas padomju laikos – jāaiziet tieši pie cilvēkiem, pietrūkst vēl masīvas reklāmas no padomju medijiem… Es aptuveni varu iedomāties arī komunikāciju pagastos – aptuveni jau zina, kurš par kuru balso. Ja ir problēma – jāsalabo jumts, tad cilvēki domā, kurš to reālāk varētu izdarīt - TP vai Jaunais laiks (JL)? Zinot, ka pagastvecis no TP, tad jau tā izvēle zināma…

I.Austers: Ir dažas lietas, kas liek man būt skeptiskam, attiecībā uz TP reklāmas kampaņu. Mana skepse ir saistīta ar to, ka paralēli kampaņai jāņem vērā daži principi, kā cilvēki domāja un izdarīja savu izvēli, strādāja par labu TP, precīzāk – pateicoties faktam, ka valdības priekšgalā ir TP. Cilvēki vadījās pēc principa - labāk zīle rokā, nekā mednis kokā. Proti, partija, kas ir pie varas, iegūst kaut kādu balsu daļu pateicoties tam, ka cilvēki labāk grib mazumiņu, kas ir, nevis laist pie varas kādu citu, kas varbūt varētu dot ko vairāk. Tas nostrādāja par labu TP.

S.Kruks: Mīl tos, kuri ir pie varas.

I.Austers: Pat nemīl, bet baidās no iespējamiem zaudējumiem, ka var būt sliktāk.

Kas ir būšana pie varas? Tas, kurš ir pie varas var aprēķināt pēc zināma koeficienta, ka viņš vēlēšanās dabūs tik un tik?

I.Austers: To principā var izrēķināt. No vēlētāja viedokļa tas ir vienkāršāk. Pat īpaši nedomājot, es zinu, kas ir valdības partija, kas ir valdības galā – Kalvītis nāk no TP. Vēlētājs nodomā, ka, jā, vienmēr var būt labāk, bet ir o.k., tā turpināsim.

D.Auers: Iekšzemes kopprodukts Latvijā aug strauji, ja ekonomikā viss ir kārtībā, tad varas partijām tas ir pluss – tā ir pieņemts amerikāņu politikā. Nezinu, cik daudz tas strādā Latvijā.

Bet kas partijai pašai jāiegulda, bez tā, ka viņa tiek pie varas?

R.Ķīlis: Man šķiet, ka daļa stāsta ir par pozicionēšanos. Tā ir normāla lieta un tai jābūt arī politikā. Nav jau tā, ka saiet kādi nenormāli gudri cilvēki un nolemj – tagad darīsim tā. Partija ir spiesta pozicionēties - ņemt vērā sabiedrības vērtības, paradumus, darba un uzvedības rutīnas, lojalitāti, citu spēlētāju vietu. Visā tajā viņiem jāiezīmē sevi tā, ka viņi paņem vai nu citiem nost lielāko tirgus daļu vai savāc augošu tirgus daļu. Tas ir mēģinājums sevi optimālāk novietot, ja tā var teikt, dažādajās telpās, kur cilvēki izdara lēmumus. Tā nav viena, tās ir daudzas telpas – vairāku līmeņu pozicionēšanās. Man grūti pateikt, vai partijas to dara ļoti smalki un apzināti, bet vispār partijas Latvijā pozicionējas.

D.Auers: Ir arī tāda teorija, ka tā partija, kas vāji pozicionējas pie vidējā vēlētāja, ir tā, kas uzvar vēlēšanās.

S.Kruks: Es nezinu, vai pozicionēšanās ir kā apzināts intelektuāls darbs. Primitīvi runājot – tāds tādu atrod, vienā partijā pozicionējas cilvēki ar tādu ievirzi, citā ar citu. Tautas partijā Liepnieks visiem iemācījis NLP [neirolongvistiskā programmēšana] metodes, to viņi dara labi. Viņi izskatās pārliecināti, diezgan ciniski, atšķirībā no citām partijām nemeklē vārdus. Iespaids ir pārliecinošs, tas, ka reklāmas daudz, tas arī ir pārliecinoši. Mēs esam visur, jūs no mums nekurs neizbēgsiet, tas rada Lielā brāļa kontrolējošo, stingras varas iespaidu pat vairāk nekā tas ir patiesībā. Vai tas tā ir īstenībā, es nezinu, bet tādu imidžu viņi rada. Varbūt tas nav apzināti, varbūt tur sapulcējušies tādi saimnieka tipa un partijas pragmatiskie cilvēki.

Savukārt Jaunajā laikā drīzāk ir partijas ideologi, kuri naudu neprot skaitīt un traucē ekonomikas darbībai jeb traucē nopelnīt partijas pragmatiskajiem cilvēkiem. To raksturo raustīšanās, nespēja noformulēt paziņojumus, pretrunīgi paziņojumi, kā PSKP ideoloģijai.

Pēc šāda tipa TP, protams, izskatās cienīgāka, vismaz rada iespaidu, ka viņi zina, ko grib, ko vajag un ka viņi spēj noturēt kontroli savās rokās nevis JL – kas ir haotisks.

Par LSDSP runājot, jāatzīst, ka tautai solījumi patīk, bet viņi nav tie darītāji. Kļūda arī tā, ka par viņiem daudz nedzirdēja iepriekšējos gados. Tātad misējies pašu darba organizēšanā, tautas atbalstītāju organizēšanā. Arī pētījumi rāda, ka iespaids ir klātbūtnē – tie, kas ir pie varas, tie ir arī medijos, bet tie, kuriem varas nav - nav zināšanu, prasmju vai līdzekļu, lai tiktu pamanīti.

Tas ir vairāk par dominējošo psiholoģisko tipu, kas cilvēkiem patīk un ko viņi izvēlas.

I.Austers: Manuprāt, ZZS un JL bija vairāk gribētas vai negribētas, bet precīzas, taisnvirziena atbildes gandrīz uz jebkuru jautājumu. Piemēram, Lembergs kā viens normāls vecis, kurš zina, kā pareizi jādara. Mana nepārbaudītā hipotēze ir tāda, ka Latvijā ir augsta vajadzība pēc noteiktības, pēc skaidrības, precīziem noteikumiem. Pēc gaumes varēja vēlēt – kam patīk Lembergs, tie par ZZS, kam Repše - tie par JL. Tās bija personas, kas iemiesoja ilgas pēc noteiktības un skaidrības.

S.Kruks: Tas principā attiecas arī uz TP?

I.Austers: Arī, protams. Bet mana hipotēze ir, ka nozīmīgāk tas bija ZZS un JL.

R.Ķīlis: Tikpat labi var teikt, ka TP vienkārši paņēma citu izkliedes daļu. Viņiem būtiskākas šķita stabilitātes, drošības lietas.

Tad LSDSP ar varas gāšanas ideju pilnīgi netrāpīja?

S.Kruks: Es domāju, ka ar vēstījumu trāpīja, bet netrāpīja ar tiešo komunikāciju. Tas parāda, ka mediji, to loma tiek pārspīlēta. Proporcionāli skatoties no ieguldītajiem līdzekļiem, LSDSP vajadzēja būt kaut kādiem rezultātiem. Tas parādījās arī izmisīgajā Īvāna uzrunā televīzijā iepriekšējā vakarā. Viņš teica: „Lūdzam noticēt mums vēlreiz!” Tātad uz mesidžiem sabiedrība vairs tā neskatās, tā vairāk vērtē reālo darbību, izvērtē reālo spēku, vai šai partijai ir organizēta darbība. Nav vairs darba vietās šīs šūniņas, kas mani kā sociāldemokrātu, kā darba ņēmēju varētu aizstāvēt. Tad es labāk pielietošu metodes, ko TP piedāvā – stabilitāti un tiešo kanālu ar priekšnieku.

Tad tā ir izmaiņa, ko mēs redzam iepretim pirms četriem gadiem Latvijā notikušajām vēlēšanām?

S.Kruks: Jā, iepriekš bija arī nopietni jauni politiski spēki. Bet šoreiz tauta izvēlējās nevis likt uz melno zirdziņu, kas jau vairākas reizes iepriekš izmantots un nedeva nekādus rezultātus. Šoreiz sabiedrības izvēle bija paredzamība un stabilitāte. Ja tā var teikt, Hruščova atkusnis beidzies, iespējams, ka virziens, ko piedāvā TP ir tas, kas psiholoģiski, kulturāli pēc tradīcijas iederas vairāk šajā valstī.

D.Auers: Mani interesē, kāpēc Sergejs Kruks domā, ka Latvijā nestrādā mediju reklāma? Ir pētījumi, kur ekonomisti izrēķinājuši, ka, ja nemaldos par katriem 10 tūkstošiem dolāru, kas ir tērēti kampaņai, maina atbalstu par 0,8 procentiem. Savukārt katri 10 tūkstoši dolāru pret – par 0,3 procentiem. Kāpēc Latvijā tas nestrādā?

S.Kruks: Tās ir problēmas ar mediēto komunikāciju, uzticību medijiem. Jā, kad Tev aptaujā prasa, Tu atķeksē “jā”, bet realitātē vairāk ir nozīmes radnieciskajām saitēm un personiskās pazīšanās kanāliem, tie tiek atzīti par daudz efektīvākiem. Ja mediji strādātu, tad Padomju Savienībai nevajadzēja sabrukt. „Panorāmas” un „Dienas” masāža šoreiz uz vēlēšanām neizdevās....

R.Ķīlis: Jūs prezumējat, ka attiecības ar kādu cilvēku un viņa patronu ir tas, kas notur TP pie varas?

S.Kruks: Nē, tas ir viens no faktoriem.

I.Austers: Mani vairāk šajā kontekstā interesē, kas cilvēks ir tad, kad viņš iet uz vēlēšanām? Partijas saka, ka Latvijas pilsonis. Tas ir abstrakts jēdziens. Bet viņš var būt dēls vai meita, kas balsos tā, kā māte vai tēvs teica. Viņš var balsot kā tēvs un māte, lai bērniem ir labi, bet nākamajās vēlēšanās savukārt kā cilvēks, lai visiem Latvijas iedzīvotājiem būtu labi.

R.Ķīlis: Bet ja paskatās ačgārni – varbūt partijas uzrunā nevis cilvēkus, bet gan tēmas. No tā viedokļa var pateikt, ka izdzīvoja kāda tēma, proti, runa nav par partijām, bet gan tēmām - LSDSP tēma neizdzīvoja.

I.Austers: Tad jau sanākt, ka visi cilvēki ir vienādi. Bet nav jau tā, katrs taču tēmu interpretē savādāk, atkarībā no savas pieredzes, identifikācijas. Bet viena tēma var pievilkt un atbaidīt. Kā par futbola spēli – līdzjutēju atbildes ir tādas, it kā tie būtu skatījušies divas dažādas spēles. Vienā gadījumā spēlētājs bija varonis, otrā – kauslīgs huligāns.

Atgriežoties pie stāsta par mediju ietekmi. Tas, kā minēja Sergejs Kruks, ir sarežģīts jautājums. Tomēr, ja raugāmies uz iztērēto naudu – tie, kas visvairāk tērēja, arī visvairāk ieguva. Lai gan, protams, jāatzīst, ka visi, kas iekļuva Saeimā, tērēja ievērojamas naudas summas…

I.Austers: JL tomēr relatīvi mazāk tērēja.

S.Kruks: Izveidojusies politiskā struktūra, bet cik iedzīvotāju darbojas partijās? Maz, ļoti maz. Tāpēc vajadzīgi mediju resursi, lai šo trauslo namiņu uzturētu. Ja šodien nobalsoju par tevi, kas man var jumtu salabot, rīt ļoti smalki varu pārmesties uz citu partiju. Lielas uzticības partijām nav. Tāpēc katram gadījumam ir priekšvēlēšanu kampaņas. Savukārt Pirmās partijas reliģisko resursu izmantošana ir drošāks veids, tur ir liela disciplīna, Dieva sods paredzēts, bet citās partijās nav šo ideoloģisko tēlu un pārliecības, ka man jābalso par šo partiju.

R.Ķīlis: Man šķiet, ka viena lieta pirms šīm vēlēšanām neizdevās – publiskas debates, kurās piedalījās vairākas partijas par vienu konkrētu tematiku. Iepriekš bija doma, ka tas daļēji varētu aizstāt politisko reklāmu.

Kas ir tas, kas mainīsies uz nākamajām vēlēšanām? Ko varēs un ko nevarēs efektīvi izmantot?

R.Ķīlis: Būs vēl lielāka saplūšana politiskajai un patēriņu veicinošajai reklāmai. Tās kļūs vēl līdzīgākas.

D.Auers: Tas ir neizbēgami.

R.Ķīlis: Un samazināsies līdzdalība par 4-5 rocentiem.

I.Austers: Vecais princips, ka viss ir slikti, bet jāizvēlas mazākais ļaunums, stabilizēsies. Cilvēkiem viss šķitīs pelēki, tomēr politiķiem būs jāiestāsta, ka esam drusku labāki, izvēlieties mazāko ļaunumu no visiem!

D.Auers: Viss atkarīgs no likumiem. Ja aizliegs trešo personu reklāmu, būs jāizmanto tā sauktais Information management, kad partijas katru dienu centīsies būt „Panorāmā”, „Dienā”, „Delfos” ar kādu pozitīvu stāstu par sevi, kas nebija īsti manāms šajās vēlēšanās. Partijām jābūt mazliet radošākām.

S.Kruks: Sāksies darbs arī starp vēlēšanām, signāls tam ir pozitīvisma kampaņa. Arī struktūru stiprināšana uz vietām, proti, ja direktors zinās, ka viņa vieta konkurences apstākļos atkarīga no partijas atbalsta, viņš nodrošinās šīs partijas imidža novadīšanu savā iestādē. Darbinieki zina, kas patīk priekšniekam un kā viņam izpatikt politiski.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Par vēlēšanām

Viss par un ap priekšvēlēšanu kampaņām, no priekšizpētes līdz vēlētam politiskam amatam http://velesanaslv.blogspot.com

Saistītie raksti