Foto: Arthaey Angosii
Latvijas partiju vairākums nīkuļo. Un nīkuļojošas partijas ir viegla ēsma šaurām ekonomiskām interesēm.
“Protams, ka, ja cilvēki piedalās ar sponsorēšanu un palīdz priekšvēlēšanu kampaņām, tad kaut kādā veidā viņi var mēģināt ietekmēt. Tāpat kā Amerikas Savienotajās Valstīs sponsori ietekmē politiskos lēmumus. Kā mēs zinām, arī kari tiek uzsākti bieži vien sponsoru interesēs.” (Aigars Kalvītis, 24.oktobra raidījumā Kas notiek Latvijā?, atbildot uz jautājumiem par oligarhu ietekmi uz politikas procesiem).
Partiju finansēšanas sistēmas reforma, kas tik veiksmīgi sākās 20.gadsimtā, šobrīd ir “uzkārusies”. Jau gandrīz četrus gadus nav bijis pietiekamas politiskās gribas atrisināt nevienu no samilzušajām problēmām. Milzīgais progress, kas tika panākts līdz 2004.gadam, lielā mērā ir skaidrojams ar to, ka politiķi bija gatavi vērtēt citu valstu labāko pieredzi un piemērot to Latvijas apstākļiem. Tā tika izveidota viena no efektīvākajām partiju finanses kontrolējošajām institūcijām Eiropā — Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), noteikta partiju ziedotāju saraksta publiska pieejamība, partiju priekšvēlēšanu izdevumiem ieviesti griesti, kas šobrīd gan ir vispārējs demokrātisko valstu standarts, taču 2004.gadā bija ļoti progresīvs jaunievedums.
Pozitīvā dinamika diemžēl nu jau apmēram četrus gadus ir apstājusies. Šajā ziņā Aigara Kalvīša citāts ir ļoti zīmīgs — ja iepriekš politiķi koncentrējās uz labāko, ko varētu mācīties no citu valstu pieredzes, tad tagad tiek meklēts kompromats par šīm pašām valstīm, lai pierādītu, ka tur ar partiju finansēm nemaz nav tik rožaini un tādēļ arī Latvijā visam ir jāpaliek pa vecam. Sak’, cik var nodarboties ar niekiem, pārmetot Tautas partijai Andra Šķēles klātbūtni bēdīgi slavenajā zooloģiskā dārza apspriedē, ja jau citur sponsoru interešu dēļ sākas kari?
Šī problēmu “futbolēšanas” taktika (t.i. — kamēr ASV nav atrisinājusi savas problēmas, Latvijai nav vērsts risināt savējās) tiek apzināti izmantota, lai bremzētu atsevišķu partiju elitēm neizdevīgas iniciatīvas Latvijas partiju finansēšanas sistēmas uzlabošanai. Ja tajā pašā ASV sabiedrības bažas par sponsoru nesamērīgo ietekmi uz politiskiem lēmumiem, kā arī pārmērīgā politisko reklāmu dominance priekšvēlēšanu kampaņās tiek uzskatītas par problēmām, kurām tiek meklēti un piedāvāti konkrēti risinājumi, tad Latvijas valdošās koalīcijas politiķu pēdējā gada retorika liek domāt, ka vienīgā problēma, kas valstij būtu jārisina partiju finanšu jomā, ir nepietiekamā partiju finanšu atklātība. Saskaņā ar šo loģiku būtu pilnīgi normāli, ja partiju finansēšanā piedalītos tikai 3-5 cilvēki, galvenais, lai partiju ienākumi būtu caurredzami. Sponsoru ietekme, mazais ziedotāju skaits, lielie priekšvēlēšanu tēriņi vispār netiek konceptualizētas kā problēmas — tā ir normāla politikas sastāvdaļa, jo ASV taču sponsori arī ietekmējot politiku un vēlēšanām tiekot tērēti miljardi. Tas nekas, ka, piemēram, tādās valstīs kā Kanāda vai Vācija pārdomātu reformu rezultātā partiju ziedotāju skaits ir audzis un atsevišķu sponsoru ietekme ir mazinājusies — arī par šīm valstīm var “izrakt” kādus politisko finanšu skandālus, kas parādīs tās ne pašā labākajā gaismā. Un, ja šīs valstis nav ideālas, tad kādēļ kaut ko mainīt Latvijā?
Šādas retorikas rezultātā Latvijā joprojām netiek risinātas problēmas, kas jau vairāk nekā 10 gadus traucē pilnvērtīgam politisko partiju darbam. Šajā rakstā minēšu četras.
1.Atkarība no lieliem ziedojumiem
Apskatot Latvijas partiju finanšu deklarācijas un saņemtos ziedojumus, var pamanīt, ka caurmērā to apjoms ir milzīgs. 2006.gadā 47,8% no visiem partiju ienākumiem veidoja tādi ziedojumi, kuru apjoms pārsniedza vidējas tautsaimniecībā nodarbinātas personas vidējo neto gada algu. Tikmēr, piemēram, “mazie” ziedojumi (zem vidējais tautsaimniecībā nodarbinātās personas neto mēneša ienākumiem) veidoja apmēram 5% no partijas kopējiem ienākumiem! Šī situācija daudz nemainījās arī gadu pēc 9.Saeimas vēlēšanām — vēl joprojām partiju finansēs dominē gigantiski daudzu tūkstošu latu ziedojumi.
Tas nozīmē, ka partijas nav finansiāli motivētas vērsties pie “parastajiem” pilsoņiem, pārliecinot viņus ziedot partijai, vai starp vēlēšanām uzlabot savus popularitātes reitingus, jo partijām pietiek ar to, ka tās atbalsta šaurs ļoti bagātu cilvēku loks. Tas apdraud šo partiju ilgtspēju un rada iespaidu par partiju atkarību no lielajiem sponsoriem.
2. Trūkst priekšnoteikumu aktīvai konkurencei
Kurām partijām tiek privāto ziedotāju nauda? KNAB datu bāze rāda, ka pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām nospiedošais lielo ziedojumu vairākums ieplūst pozīcijas partiju kasēs, daudz mazāk tiek opozīcijai, kamēr ārpus parlamenta partijām privātais finansējums ir pieejams daudz mazākā apjomā. Tas tikai apstiprina pieņēmumu, par kuru diez vai kāds šaubījās, proti, ziedotāju motivācija, finansējot partijas, nav tīri ideoloģiska, bet drīzāk pragmatisku motīvu vadīta. Ziedojot, sponsors vēlas ietekmēt konkrētās partijas rīcību. Tādēļ varas partijām privāto naudu vienmēr būs vienkāršāk piesaistīt, nekā partijām, kas ir opozīcijā vai nav iekļuvušas parlamentā.
Kas ir “vidējais” Latvijas partijas ziedotājs? Caurmēra ziedojuma apjoms (parlamenta partijām mērāms vairākos simtos; LPPLC un TP gadījumā pat tūkstošos) neatstāj vietu šaubām — šādas summas Latvijā brīvprātīgi var atļauties ziedot uzņēmēji, partiju biedri, kas ir “ielikti” augstos amatos vai ārzemju latvieši, kuri savas dzīves laikā ir spējuši sakrāt pietiekamu kapitālu. Tas nozīmē, ka finansējuma meklējamos partijām visvienkāršāk ir meklēt atbalstu tieši pie šo grupu pārstāvjiem. Protams, ka partijai, kas patiesi, nevis tikai vārdos, iestājas par sociāldemokrātiskām vērtībām, būs daudz sarežģītāk piesaistīt ziedojumus no uzņēmējiem, nekā, piemēram, partijai, kas aizstāv laissez-faire principus.
3. Augsne koruptīvām saiknēm
Apmēram gadu pēc 9.Saeimas vēlēšanām Latvijas partijām bija noziedojuši mazāk, nekā 0,1% no Latvijas balsstiesīgajiem pilsoņiem. Partiju ziedotāju loks tikai trim partijām bija nedaudz lielāks par simtu, pārējo partiju darbu labākā gadījumā finansēja daži desmiti cilvēku, lielākajai daļai — pat mazāk, nekā 10. Patiesībā šis skaitlis ir vēl zemāks, jo gandrīz katrai partijai vienas un tās pašas personas bija ziedojušas vairākas reizes.
Tas apliecina tikai to, ka partiju sponsoru loks Latvijā ir ārkārtīgi šaurs. Tas ir bīstami, ņemot vērā, ka Latvijā nav izveidojušās ziedošanas tradīcijas partijām — līdz ar to katrs liels ziedojums partijai ir svarīgs. Partijas, kas nevēlas pieņemt savu sponsoru diktētos nosacījumus, šādos apstākļos riskē palikt bez konkurētspējīga finansējuma. Tādēļ nav brīnums, ka pakāpeniski atklājas slepeni līgumi starp partijām un to sponsoriem vai nelegālas iemaksas partiju “melnajās kasēs”.
4. “Izdzīvošanas režīms” partiju finansēs
Partiju zemie ienākumi starpvēlēšanu periodos liecina, ka vairākums Latvijas politisko partiju, t.sk. arī dažas parlamentā pārstāvētās partijas vēlēšanu starplaikos funkcionē “izdzīvošanas režīmā”, nespējot pienācīgi veikt funkcijas, kas demokrātiskā valstī tiek sagaidītas no partijām (programmu pilnveidošana, vēlētāju izglītošana, valdības kontrole, darbs ar vēlētājiem pašvaldībās). It sevišķi ārpus parlamenta partijām ir sarežģīti segt pat pašus akūtākos izdevumus — atalgojums darbiniekiem, partijas biroja uzturēšana, valsts uzlikto pienākumu pildīšana, piemēram, attiecībā uz grāmatvedības prasībām.
Citiem vārdiem, Latvijas partiju vairākums nīkuļo. Un nīkuļojošas partijas ir viegla ēsma šaurām ekonomiskām interesēm. Tām tikai traucētu alternatīvi partijas finansēšanas avoti vai spēcīga partijas organizatoriskā struktūra, kad partijas biedriem ir pilnvērtīgas iespējas kontrolēt eliti. Šauru ekonomisku interešu dominēšana Latvijas partijās, manuprāt, ir galvenais iemesls, kādēļ līdz šim neviena valdošā koalīcija nav izvirzījusi par prioritāti valsts finansējuma piešķiršanu partijām. Par spīti tam, ka valsts finansē partijas gan Lietuvā, gan Igaunijā un ar retiem izņēmumiem visā Eiropā. Latvijā tas nav noticis, visticamāk, tādēļ, ka partiju lielajiem sponsoriem šis solis būtu pārāk riskants. Tas, iespējams, samazinātu viņu ietekmi, iespējams partijās lielāku teikšanu iegūtu tie politiķi, kas nenodarbojas ar finansējuma piesaisti, un iespējams, valsts finansējums stiprinātu tās partijas, kurām šobrīd privāto finansējumu piesaistīt ir visgrūtāk. Protams, ka valsts finansējums pats par sevi nav risinājums visām Latvijas partiju problēmām — tā sekmīgai darbībai ir vajadzīgi arī citi priekšnoteikumi. Taču, nepiedāvājot reālu alternatīvu lieliem privātiem ziedojumiem, grūti iedomāties veidu, kā partijas izvilkt no tās bedres, kur tās šobrīd atrodas.
9. Saeimas vēlēšanu izdevumi: partiju un citu personu priekšvēlēšanu kampaņas izdevumi
Maksa par demokrātiju: vai partijas jāfinansē no valsts budžeta?