Kam nauda ķešā skan...

Cenas. Peļņa. Nodokļi. Investīcijas. Vienā vārdā – nauda. Kam pēc iestāšanās Eiropas Savienībā būs vieglāk nopelnīt vairāk, bet kam nāksies klapēt savu bodi ciet? Argumentu cīņu par un pret Latvijas dalību Eiropas Savienībā izcīna uzņēmēji.

Iesaki citiem:
Sulca rudzate 255x203
Foto:Krista

Lindas Šulcas, SIA “Darba stils” direktores un Elvitas Rudzātes, SIA “Zygon Baltic Consulting” izpilddirektores diskusija

Kādi ir Jūsu galvenie argumenti, kas liks balsot par vai pret Latvijas dalību ES?

Elvita Rudzāte: Mēs, protams, sekojam līdzi tendencēm pasaulē, un tagad viena no tām – neatkarīgi, vai nobalsosim par vai pret ES - ir globalizācija. Piemēram, lai arī kā mēs gribētu būt lielākie savā sfērā – konsultāciju biznesā: startēt konkursos vieni paši, naudiņu saņemt vieni paši, reāli dzīvē tas tā nav. Starptautiskajos konkursos, kuros mēs startējam, mums ir partneri Somijā, Zviedrijā, Vācijā, Anglijā. Vieni paši mēs nevienu konkursu nevaram vinnēt! Tas ir pirmais nosacījums, ja gribi uzvarēt – uzreiz meklē partneri! Un tieši tāpat ir arī citiem. Ieejot ES, šīs partnerības attiecības būs vienkāršākas, jo šobrīd, strādājot starptautiskajos projektos, mēs tomēr izjūtam to, ka esam tā saucamā bijušās PSRS valsts.

Otrs iemesls, kāpēc es uzskatu, ka ir jāiestājas, ir eksports. Šobrīd mēs, esot tikpat labi, atsevišķos gadījumos varbūt vēl labāki kvalitātes ziņā, pat iedomāties nevaram, ka varētu konsultēt kādas citas ES valsts uzņēmumu kvalitātes sistēmas ieviešanas jautājumos. Tajā brīdī, kad mēs iestājamies ES, mums jau ir daudz vieglāk domāt par tirgiem ES.

Linda Šulca: Klausoties radio, dzirdēju, ka pašlaik ir tendence galvenokārt runāt par plusiem un noslēpt to negatīvo, kas saistīts ar dalību ES. Eksperti saka, ka Latvijai iestājoties ES, ir tendence eksporta apjomam palielināties par 15–30%. Ļoti jauki! Taču paskatīsimies uz dažām elementārām lietām.

Degvielas cena, visiem ir zināms, tagad ir 40 santīmi. Jebkurš, kurš ir paceļojis pa Eiropu, pārliecinājies, ka tur tā maksā aptuveni 60 santīmu. Tātad starpība ir aptuveni 30%.

Elektroenerģija Eiropā maksā 3,8 santīmus, mums 0,4. Tas ir jau reizes desmit vairāk. Nākamais - komunālie pakalpojumi. Latvijā, atkarībā no rajona, viena vienistabas dzīvokļa īre vidēji 30 latu, normālā ES valstī 1000 eiro. Tas jau ir divdesmit reizes vairāk! Tā es šo uzskaitījumu varētu turpināt ilgi. Tās ir pavisam vienkāršas ikdienišķas lietas. Kāpēc mēs par to nerunājam? Saka, ka alga palielināsies par 10 %. Vai cilvēks, kas tagad saņem algu 150 latus, jutīsies ārkārtīgi laimīgs saņemot 165, ja tajā pat laikā elementāri dzīves izdevumi palielināsies vairākkārtīgi? Turklāt Latvija ar savām pašreizējām cenām nav lēta valsts.

Neapšaubāmi ierēdņiem dzīve būs labāka. Tāpēc tie arī cīnās par šo lēmumu – viņiem noteikti būs stipri lielākas algas, varbūt pat vairāk nekā par 30%. Politiķi atkal dabūs lielu naudu, kuru viņi varēs izmantot atbilstoši saviem ieskatiem, bet tautai noteikti nebūs labāk.

Es esmu runājusi ar savu biznesa partneri Holandē. Viņš ir ļoti solīds vīrietis ar ļoti stabilu biznesu. Pirms divām nedēļām viņš bija atbraucis uz Rīgu un vaicāja, kāds ir mans viedoklis par ES, zinot, ka Latvija ir izvēles priekšā. Es teicu, ka esmu ass skeptiķis un savu viedokli, cik vien iespējams, publiski paužu. Jā, viņš saka, tas ir pareizi, jums to nevajag. Viņa vislielākais arguments bija tieši viesstrādnieki. Daudzi no viņiem nebrauc pat strādāt, bet saņemt diezgan krietnu bezdarbnieka pabalstu. Ir spēcīgi palielinājusies kriminogēnā situācija. Mēs te vēl patreiz tikai spriežam par to, vai būs labāk vai sliktāk, bet mans biznesa partneris jau ir reāli ar to saskāries. Tie cilvēki, kas lēmumu ir pieņēmuši un tajā vidē dzīvo, nav priecīgi.

E.R.: Interesanti, ka arī es burtiski pirms mēneša arī ar holandiešiem runāju un uzdevu viņiem šo jautājumu: “Kāpēc viņiem ir izdevīgi ir atrasties ES?”. Viņu atbilde bija, ka viņiem šobrīd ir plašāks tirgus. Otrs jautājums, ko es viņiem jautāju: “Vai uzņēmēji ir ieguvuši no tā?”. Viņi atbildēja, ka, jā, ir ieguvuši. Tātad tas ir pilnīgi normāli, ka Holandē ir cilvēki, kuri domā atšķirīgi.

L.Š.: Tomēr, runājot par tām biznesa sfērām, kuras tagad importē un eksportē, to tāpat varēs darīt - nav problēmu gan esot ES, gan neesot. Jau tagad mēs eksportējam to, ko šīs valstis ļauj ievest. Arī pēc tam mēs to varēsim darīt. To, ko tagad neļauj ievest, to viņi neļaus arī pēc iestāšanās ES. Tātad nekas nemainīsies.

E.R.: Runājot par cenu atšķirībām – neesmu skaitījusi, bet pirms pieciem gadiem degviela nemaksāja tik daudz, cik tā maksā šodien. Pirms pieciem gadiem elektrība nemaksāja tik, cik tā maksā šodien. Pirms pieciem gadiem mēs iedomāties nevarējām, ka komunālie pakalpojumi maksās tik, cik tie maksā šodien! Pirms pieciem gadiem arī mūsu algas ne tuvu nebija tādas, kādas tās ir šodien. Cenas pieaugs tik un tā – neatkarīgi no tā, vai mēs iestāsimies ES vai nē. Es pat domāju, ka cenas pieaugs vēl vairāk, ja mēs neiestāsimies ES. Taču šis cenu pieaugums jau nenotiks vienā dienā.

L.Š.: Tomēr Somijā tas notika ļoti ātri, kaut arī Somija ir ekonomiski ļoti stabila valsts.

E.R.: Katrā ziņā jebkura cena veidojas no pieprasījuma, no cilvēku maksātspējas, to kāpumu ietekmē valsts un tās makroekonomiskā situācija. Tas nenotiek tā, ka kāds pasaka – ja mēs iestājamies ES, tad tur ir tāda cena un tāpēc mums arī būs tāda. Tas notiek pakāpeniski – tāpat kā šos iepriekšējos piecus vai desmit gadus. Es, protams, pieļauju, ka cenu kāpums notiks straujāk nekā iepriekš, bet es nedomāju, ka tas būs pēkšņi un lēcienveidīgi. Arī algas nepalielināsies uzreiz – arī tas būs pakāpenisks process. Pat, ja mēs neiestāsimies, arī tad algu un cenu pieauguma process turpināsies. Paskatīsimies, kas notiek mūsu nekustāmā īpašuma tirgū, kādas tagad tur cenas ēkām, zemei, dzīvokļiem?

L.Š.: Nekustāmo īpašumu cenas var pieaugt tikai tad, ja cilvēkiem ir pirktspēja un viņi pērk. Tas nozīmē, ka mēs turpinām ļoti smuki attīstīties arī bez ES. ES gadījumā mēs vienkārši ļoti lielu varas daļu un lemtspējas nododam citu cilvēku rokās. Piemēram, strādājot savā uzņēmumā, es saskaros ar situāciju, ka, neraugoties uz to vai mēs ražojam vai eksportējam, visām precēm ir nepieciešams pilns sertifikātu komplekss. Atbilstoši ES normām ir pieņemts likums, ka darba drošības devējiem ir jāatbild par šiem visiem sertifikātiem. Taču Latvijā nav nevienas institūcijas, kas šos sertifikātus izsniedz. Kā valsts var pieprasīt kaut kāda veida dokumentāciju, ja valsts nevar to pati piedāvāt?! Mēs lienam iekšā ES, neredzot iespējas noteikumus pildīt. Man jābrauc uz Holandi vai Vāciju par milzīgām naudām sertificēt. Situācija ir tāda, ka mums ir pusotrs tūkstotis klientu, kam katram jāšuj kaut kas cits. Rezultātā jāsertificē 4000 izstrādājumu. Ar šo pašu es varu darbu beigt. Lūk reāls piemērs, kas notiek ar nelielu uzņēmumu, ja mēs iestājamies ES.

E.R.: Tāpat mums būs jāpārņem pasaules labo darbu praksi. Pat, ja mēs neiestāsimies, varu garantēt, mums vienalga to prasīs. Tikai atšķirība var būt termiņos. Ar iestāšanos ES, iespējams, tas pienāks ātrāk. Šīs prasības būs ne jau tāpēc, ka valdība kaut ko nesaprot, bet tāpēc, ka ir šī pasaules prakse. Paskatīsimies, kas notiek ASV, Eiropā un Āzijā. Piemēram, pētot, kāpēc Japānai pārdesmit gadus atpakaļ bija labāki panākumi un izdevās iekarot tirgus, ASV atklāja, ka Japānā bija izgudrojuši standartu, kuru viņi kā obligātu bija uzlikuši visiem saviem uzņēmumiem. Un viņi piespieda mainīt standartus savā valstī no kvantitātes uz kvalitāti. Amerika bija pirmā, kas uz to reaģēja un sāka pieprasīt kvalitātes vadības sistēmu ieviešanu. Eiropa arī nevarēja palikt malā un ieviesa savus standartu, kas ir zināmais ISO standarts. Tādējādi notiek cīņa, var teikt, starp kontinentiem. Pasaulē standartizācija iet arvien spēcīgāk un stingrāk uz priekšu. Runa ir par to, ka mūsu valstī ir tendence pieņemt likumdošanu pakārtotu ES likumdošanai.

L.Š.: Tikai visai dīvaini. Pirms dažiem gadiem tika pieņemts, ka mums kā ražotājiem jāsāk iešūt CE zīmīte. Kad es šo faktu uzzināju, mēģināju noskaidrot, uz kāda pamata to drīkstu darīt. Zvanu es uz ministriju, stādoties priekšā, ka es pārstāvu tādu un tādu uzņēmumu un jautāju, pamatojoties uz ko šo zīmi drīkst lietot? Mani pa ķēdīti pārsūtīja pa 15 dažādām citām institūcijām! Tā es atbildi arī nesaņēmu. Man liekas, ka tas nav normāli.

E.R.: Mēs nevaram prasīt no valsts ierēdņiem to, lai viss būtu sakārtots, un, manuprāt, uzņēmējiem ir jāsadarbojas ar valsts institūcijām. Ja mēs iestāsimies ES, ierēdņiem algas kļūs konkurētspējīgas. Tad viņiem būs lielāks stimuls strādāt labāk. Es jau nesaku, ka par ES visi ir plusi. Daudz kas ir arī negatīvs.

L.Š.: Ja valdība vēl būtu tikai no ierēdņiem, tad tur nebūtu ko brīnīties, bet liela daļa valdības vīru paši ir uzņēmēji. Respektīvi, viņi nav tikai teorētiķi, bet arī praktiķi. Kā var neredzēt tās nesakārtotās lietas! Atcerieties, kas notika, kad valdība uzlika daudz lielākus nodokļus mašīnām? Tās sāka reģistrēt Lietuvā un valdība saprata, ka ieņēmumi nedubultojās, kā viņi bija ieplānojuši, bet kritās. Piemēram, ja nodokļi tiks samazināti uz pusi, tad ir pierādīts, ka Latvijas uzņēmēji šos nodokļus maksās daudz godprātīgāk. Un valstī ienākumi budžetā nevis samazināsies, bet daudzas reizes palielināsies.

E.R.: Bet, ja mēs neiestāsimies, nekas labāk nepaliks! Tagad tie valsts ierēdņi vismaz mācās no kaut kā. Mācās, kā cīnīties pret korupciju un kaut ko pārņem.

L.Š. Bet to jau var tāpat bez ES.

E.R.: Var, bet man ir bail, ka mēs paliksim zemākā līmenī. Es gan nepieļauju, ka pēc gadiem astoņiem vai desmit, kad mēs būsim nogājuši kārtējo etapu, būs izdevīgi stāties ārā.

L.Š.: Tas ir tas bīstamākais, ka, ja mēs pamanām, ka mums tur nav tik labi, mēs nemaz nevarēsim tik brīvi izstāties. Jo mēs jau tagad esam iebaroti, mūs turpinās iebarot arī pēc tam, ir runa par investīcijām, ko pieņems valsts. Tās nebūs tik viegli atdodams, lai varētu tik viegli izstāties.


Varbūt mēs dzīvojam ES eiforijā un tad labāk ir neiestāties – tad sāksim analizēt šīs eiforijas cēloņus?

E.R.: Es arī sāku domāt, kas notiek, ja mēs neiestājamies. Varbūt ES mūs noper kā nepaklausīgos, vai uzgriež muguru. Viens variants, ka šis solis varētu būt ļoti sāpīgs, otrs, ka Eiropa dod vēl vairāk. Mēs nevaram prognozēt, kurš no šiem variantiem varētu būt.

L.Š.: Mani uztrauc kaut vai tas vien, ka lemttiesības būs daudz mazākas.

E.R.: Pieņemsim scenāriju, ka mēs neiestājamies. Vai jūs domājat, ka lielvalstis mums nediktēs savus noteikumus?

L.Š.: Nu, stiprāki mēs nepaliekam. Esam vēl neaizsargātāki, jo paši esam parakstījušies, lai viņi mums to diktē. Kas notiek, kad nāk investori no citām pasaules valstīm, piemēram, tirdzniecībā? Bija daudzi vietējie uzņēmēji, kuriem bija mazie vai vidējie pārtikas veikali. Kad blakus uzcēla vienu lielu RIMI, tad viņš savu mazo veikaliņu ar trīs pārdevējām tajā pašā brīdi uzreiz varēja aiztaisīt ciet. Pārtikas tirdzniecībā vietējie veikaliņi par 90% jau ir aizvērušies ciet.

E.R.: Kā tad ir labāk: mazi veikali vietējiem, kuros tarakāni skraida un mušas lido apkārt, vai liels labs veikals, kut arī ārzemju?

L.Š.: Kā patērētājs esmu par kvalitāti. Bet kur paliek peļņa – Latvijā vai ārvalstīs? Peļņa aiziet uz ārvalstīm. Vai tas valstij ir labāk? Turklāt šajos ārzemju tirdzniecības uzņēmumos cilvēki strādā par ārkārtīgi mazām algām un arī nomaksātie nodokļi ir niecīgi.

E.R.: Bet mazajos uzņēmumos maksā vēl mazāk un pat konvertos!

L.Š.: Tomēr likumdošanu mēs pieņemam Latvijas interesēs un ir zināmas sfēras, kuras ir aizsargātas. Ja likumdošana nonāks lielo valstu rokās, šīs sfēras netiks aizsargātas, jo tās ārzemniekiem liksies saistošas. Tikpat labi var aizvērties visi piensaimniecības uzņēmumi, jo visi mūsu labākie uzņēmumi nav spējīgi konkurēt ar tiem monstriem!

Piemēram, runājot par ražošanu. Tavam uzņēmumam blakus atver desmitreiz lielāku uzņēmumu, kas iepērk desmitreiz vairāk izejvielas. Lielajam ir daudz mazāka izejvielu pašizmaksa, tāpēc viņam ir arī pavisam cita pārdošanas cena. Konkurence ir laba lieta, bet šajā gadījumā mēs runājam tīri par valsts interesēm, kur paliek peļņa. Protams, patērētājs iegūst - viņš nopērk preci par zemāku cenu, bet blakus esošais desmitreiz mazākais uzņēmums ir vienkārši aizvērts ciet. Vietējie uzņēmumi aizveras, peļņa aiziet uz ārzemēm, nodokļi palielinās, ierēdņi dzīvo labāk.

E.R.: Kas kavē lielo rietumu piena uzņēmumu ienākt jau šodien?

L.Š.: Viņam likumdošana nav tik stimulējoša. Savukārt, ja mēs esam attīstījušies piecpadsmit gadus, tad mēs neiestājoties attīstāmies vēl piecpadsmit gadus, un uzņēmums jau būs pietiekami nostiprinājies, lai varētu konkurēt ar šiem monstriem. Pagaidām, šie mūsu uzņēmumi strādā maksimālais trīs, piecus, desmit gadus un peļņa nav tāda, lai spētu ar šiem monstriem konkurēt.

E.R.: Ja šiem monstriem ir vēlme ienākt šeit, viņi to izdarīs neatkarīgi no tā, vai mēs esam vai neesam ES.

L.Š.: Jā, bet mēs visās mūs interesējošās sfērās jau esam partneri! Bez ES uz daudzām ES valstīm es vedu to, kas interesē mani. Taču jau patreiz mēs nespējam ar viņiem līdzvērtīgi konkurēt. Bet mēs nevarēsim atrasties vienādā situācijā un konkurēt ar cenām, ja mūsu valdība piekritīs pielāgot nodokļu sistēmu ES nodokļu sistēmai. Tieši nodokļi ir tie, kas spēs nodrošināt mūsu konkurētspēju.


Varbūt ES valstis centīsies, lai šeit ražot būtu izdevīgāk?

L.Š.: Protams, viņi spiedīs, lai šeit nodokļi būtu zemāki. Bet tas būs tad, kad vietējie ražotāji būs aizgājuši.

E.R.: Bet jau šobrīd valdība samazina nodokļus!

L.Š.: Kurus?

E.R.: Uzņēmumu ienākuma nodokli sāka samazināt ar pagājušo gadu. Samazinās arī sociālais nodoklis. Viss notiek! Iestājoties es redzu ļoti daudzus plusus un mīnusus, bet plusus – vairāk.

Tiesa, mēs esam pietuvojušies, bet neesam sasnieguši ES līmeni. Ir arī ļoti skumji, ka mēs šo desmit gadu laikā neesam izstrādājuši valsts attīstības plānu. Tur ir atbildība jāuzņemas visām valdībām.

L.Š.: Bet mēs zaudēsim valsts suverenitāti, valsts kasē lielāko daļu naudas dos ārvalstu uzņēmumi, jo vietējie būs aizvērušies. Valsts aparātam nebūs vairs brīvo līdzekļu, kuros, es atvainojos, iegrābties. Tagad, kad gaidām ES līdzekļus, kurus var investēt personīgajā dzīvē, neviens taču neuztraucas, vai tautai būs labāk. Mēs esam personīgās labklājības interešu līmenī!


Bet kas notiek, ja neiestājamies?

E.Š.: Ja mēs neiestājamies, tad turpinām lēnām pakāpeniski attīstīties. Tas ir tā kā diviem sportistiem - vienam ir ļoti labs finansējums, otram nav. Atbilde nav tālu jāmeklē, kurš no tiem ātrāk sasniegts labākus rezultātus.

L.Š.: Bet ir ļoti daudz maziņas gaišas valstis! Piemēram, Šveice vai Monako. Itālijā saka: ak, Dievs, kaut mēs dzīvotu tā, kā viņi!

E.R.: Mēs nevaram sevi salīdzināt ar Šveici vai Monako!

L.Š.: Kāpēc?

E.R.: Tāpēc, ka mēs neesam ieguvuši to, ko viņi. Tāpēc, ka viņiem ir bijis laiks dzīvot savas valsts interesēs. Viņiem ir pavisam cits imidžs. Bet mēs viņu izveidosim! Jau piecpadsmit gadu laikā ļoti daudz kas ir mainījies. Es nedomāju, ka tendence turpmāk būs atpakaļejoša.

Turklāt, vai Jūs domājat, ka Šveice ir neatkarīga no ES? Es tā nedomāju, viņi ir pat ļoti atkarīgi.

L.Š.: Tad kāpēc mums juridiski jāapstiprina tas, kas tāpat jau lielā mērā notiek?

E.R.: Es nevaru pateikt, liekot galvu ķīlā, ka pareizais lēmums būtu iestāties. Mums katrai ir izveidojies savs priekšstats. To, kas būs pareizi, parādīs vēsturē. Tāpēc mēs nevaram būt ļoti absolūti savos apgalvojumos. Mana intuīcija ir, ka šobrīd mums tur jābūt.



Šī publikācija ir tapusi projekta "Fwd:Eiropa" ietvaros, kas saņēmis finansiālu atbalstu no LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu programmas. Publikācijas saturs atspoguļo tās autora uzskatus, un LR iestāšanās ES pirmsreferenduma informēšanas pasākumu Vadības grupa nav atbildīga par jebkādu šajā publikācijā paustās informācijas saturu vai tās tālāku izmantošanu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!