Šodien lasīju Roberta Nozika eseju „Why Do Intellectuals Oppose Capitalism?”, kas ir aizraujoša un atklāta spekulācija par virsrakstā ietverto jautājumu – kādēļ intelektuāļiem (vai Latvijas kontekstā – inteliģences pārstāvjiem) netīk kapitālisms? Man kā „new-born capitalist” eseja gāja pat ļoti pie sirds, jo šur tur Nozika prātojumos es lieliski atpazinu sevi kādus sešus septiņus gadus atpakaļ, kad paštaisni nosodīju biznesmeņus kā „proletariāta ekspluatātorus” (pavisam nopietni!).
Īsumā atstāstot teksta būtību, Noziks pašā sākumā konstatē, ka verbāli orientētie intelektuāļi (kurus viņš gleznaini dēvē par „wordsmiths”) nemīlot kapitālismu un esot visai kritiski pret to. Nozika tēze ir, ka pieaugušie intelektuāļi socializējoties skolā iemācoties, ka atalgojums esot atkarīgs no pierādītajiem nopelniem. Proti, jo labāk uzrakstīts sacerējums vai jo daiļskanīgāk deklamēts dzejolis, jo augstāka atzīme. Tomēr nelaime esot tā, ka agrāk vai vēlāk augošais intelektuālis zaudējot ilūzijas un saprotot, ka īstajā dzīvē (t.i., ārpus skolas) atalgojums un sabiedrības apbrīns tiekot nopelnīts citādi nekā lieliski pārvaldot rakstīto vārdu un demonstrējot savas zināšanas. To topošais intelektuālis uzskatot par negodīgu, jo tāda kārtība esot pretrunā vērtībām, kuras iemācījies skolojoties.
Turklāt Noziks spekulē, ka potenciālie intelektuāļi ne vienmēr esot līderi savu klasesbiedru neformālajās attiecībās, kurās tiek pārdalīti skolnieku neformālās sociālās lomas un tām atbilstošie statusi. Iepatikšanās klasesbiedriem neesot atkarīga no zināšanu apguves, to nereti nosakot visai haotiski, pat anarhiski, pārdalītas iespējas. Tādēļ arī pieaugot intelektuāļi attīstot nepatiku pret haosu un anarhiju kā spontāniem resursu pārdales mehānismiem, tā vietā dodot priekšroku plānveida ekonomiskiem pasākumiem („ikvienam pēc nopelniem”) un fiskāliem instrumentiem. Tāda vienkāršoti atstāstot būtu Nozika teorija, kurai vēl būtu jāatrod empīriski pierādījumi.
Un, patiesi, ja mēs atsaucam atmiņā inteliģences konferences Latvijā deviņdesmito gadu sākumā un vidū, tad valdošo diskursu raksturo, teju vai naidīgā, skepse pret kapitālismu un pārējas periodu. Kā tad tā, man toreiz likās, vai tad tieši tas nebija, par ko viņi cīnījās uz barikādēm? Jāatzīmē, ka man kā pusaudzim bija visai maza izpratne par to, kas ir oligarhi un cik ļauni daži indivīdi var izmantot privatizāciju savas bagātības vairošanai. Savukārt mūsdienās es lieliski saprotu, kādēļ daudzi latviešu jaunieši protestē pret kapitālismu (vai ekstrēmākos gadījumos – pret liberālo demokrātiju, kas gan ir atsevišķas diskusijas vērts). Viņiem šķiet, ka kapitālisms un liberālā demokrātija ir piekrāpusi viņu vecāku un viņu cerības uz labklājīgāku dzīvi (taisnības labad jāsaka, ka arī zviedru jaunieši ir negatīvi noskaņoti pret kapitālismu, bet tas, šķiet, citu iemeslu dēļ). Tomēr radikāļu proponētā latviešu nacionālistu revolūcija un tam sekojošā nacionālā valsts, kur manta tiktu pārdalīta atbilstoši indivīda „nopelniem”, nacionalitātei vai patriotiskumam, ir murgains risinājums pašreizējai situācijai. Tikpat murgains kā sekot pie varas esošās kliķes amorālajai uzvedībai saucot par normālu politikas sfēras sapludināšanu ar biznesu un dažu bizenesmeņu interesēm.
Kapitālisms savā būtībā ir lielisks, jo tā ir vienīgā sistēma, kura var palīdzēt nosargāt individuālo brīvību, atzīmēja Miltons Frīdmans darbā „Capitalism and Freedom”. Un vienīgi brīva sabiedrība var radīt tādus apstākļus, lai cilvēki pēc saviem ieskatiem varētu celt savu labklājību, pašattīstīties un tiekties pēc laimes.